Senā Korinta

Senā Korinta (grieķu: Κόρινθος) bija pilsētvalsts (polisa) blakus Korintas zemesšaurumam, kas Peloponēsu savieno ar kontinentālo Grieķiju, apmēram pusceļā starp Atēnām un Spartu. Mūsdienu Korintas pilsēta atrodas apmēram 5 km uz ziemeļaustrumiem no senās Korintas. No 1896. gada sistemātiskos Amerikāņu klasisko pētījumu skolas Atēnās arheoloģiskajos izrakumos tika atsegtas lielas senās pilsētas platības, bet nesenie Grieķijas Kultūras ministrijas rīkotie izrakumi atklāja jaunus nozīmīgus atradumus šajā pilsētā. Pašlaik šajā vietā ir izveidots arheoloģiskais parks ar muzeju. Kristiešiem senā Korinta ir pazīstama ar divām apustuļa Pāvila vēstulēm korintiešiem, kā arī Apustuļu darbos tiek aprakstīta Pāvila misijas darbība šajā pilsētā. Bez tam Pausanija “Grieķijas apraksta” otrā grāmata ir veltīta Korintai.

Korinta
Κόρινθος
Apollona tempļa drupas senajā Korintā
Korinta
Atrašanās vieta	Korintija, Grieķija
Koordinātas	37°54′19″N 22°52′49″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Kultūras	Grieķu, romiešu
Piezīmes
Izrakumi	no 1896. gada
Arheologi	American School of Classical Studies at Athens (ASCSA)
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Senā Korinta 400. gadā pr. Kr. ar 90 000 iedzīvotāju bija viena no lielākajām un svarīgākajām Grieķijas pilsētām. 146. gadā pr. Kr. romieši iznīcināja Korintu un tajā vietā 44. gadā pr. Kr. uzcēla jaunu pilsētu un padarīja to par Grieķijas provinces galvaspilsētu.

Vēsture

Aizvēsture un radīšanas mīti

Neolītiskās keramikas atradumi liecina, ka Korintas vieta bijusi apdzīvota vismaz 6500. gadā pr. Kr. un visu agro bronzas laiku apmetne darbojusies kā tirdzniecības centrs. Bet agrajā Helladas II periodā ir vērojams keramisko palieku kritums. Un jau agrajā Helladas III un Vidushelladas laikā ir sastopamas vairs tikai retas keramikas atliekas. Tādējādi ticams, ka šajā periodā teritorija bijusi mazapdzīvota. Mikēnu kultūras laikā jūras malā netālu no Lehajas atradās apmetne, kas tirgojās pāri Korintas līcim, bet pašas Korintas vieta līdz pat 900. gadam pr. Kr., kad ienāca dorieši, neko īpaši apdzīvota nebija.

Saskaņā ar sengrieķu mītiem pilsētu dibinājis Korints, Saules dieva Hēlija pēctecis. Taču citi mīti stāsta, ka to dibinājusi dieviete Etra, titāna Okeāna meita, tādējādi pilsētas senais nosaukums bija Etras.

Daži senie vietvārdi nāk no pirmsgrieķu “pelasgu” valodas, arī vārds “Korinta”. Pilnīgi iespējams, ka Korintā, līdzīgi kā Mikēnās, Tirintā vai Pilā, bija bronzas laikmeta mikēniešu pils. Pēc leģendas Sīzifs bijis Korintas seno valdnieku dinastijas dibinātājs. Tāpat argonautu vadonis Jāsons Korintā pameta savu sievu Mēdeju.^[1] Iliādā aprakstītajā Trojas karā korintieši atradās Agamemnona vadītajos karapulkos.

Pausanijs 2. gadsimtā stāstīja mītu, kā Briarejs, viens no Hekatonheiriem, bija tiesnesis Poseidona strīdā ar Hēliju. Viņa lēmums bija tāds, ka Korintas zemesšaurums pienācās Poseidonam, bet Akrokorinta Hēlija valdīšanā. Tādā veidā klasiskā perioda grieķi svinēja Saules dieva arhaisko kultu pašā augstākajā apvidus vietā.

Bakhiādu valdīšana

Bakhiādi (Βακχιάδαι) bija saliedēts doriešu klans un arhaiskās Korintas valdošo radinieku grupa. 779. gadā pr.Kr. radinieki nogalināja ķēniņu Telestu, bet 747. gadā pr.Kr. notika aristokrātiskā revolūcija, kad Bakhiādi atcēla ķēniņu varu un dibināja pritānu valdīšanas iekārtu, kad vēlēts pritāns valdīja vienu gadu, pēc kura notika jaunas vēlēšanas. Bakhiādu valdīšanas laikā no 747. līdz 650. gadam pr.Kr. Korinta kļuva par vienotu valsti. Šajā laikā tika uzceltas lielas sabiedriskās celtnes un pieminekļi. 733. gadā pr.Kr. Korinta dibināja kolonijas Sirakūzās un Kerkīrā. Ap 730 gadu pr.Kr. Korinta kļuva par augsti attīstītu grieķu pilsētu ar 5000 iedzīvotājiem. 657. gadā pr.Kr. polemarhs Kipsels saņēma pravietojumu no Delfu orākula, kuru interpretēja tā, ka viņam ir jāpārvalda pilsēta. Viņš sagrāba varu un izsūtīja Bakhiādus no pilsētas.

Tirānu valdīšana

Kipsels bija pirmais Korintas tirāns. No 658. līdz 628. gadam pr.Kr. viņš atņēma varu Bakhiādiem un valdīja Korintā 30 gadus. 650. gadā pr.Kr. viņš uzcēla Apollonam un Poseidonam veltītus tempļus. Kipsela un Periandra valdīšanas laikā Korinta sūtīja kolonistus, lai dibinātu jaunas apmetnes. Tā tika dibināta Epidamna (mūsdienās Duresi Albānijā), Ambrakija (mūsdienās Leukāda Grieķijā), Anaktorija u.c. Arī Periandrs dibināja Apoloniju Ilīrijā (mūsdienās Fieri Albānijā) un Potideju (Halkidikā). Korinta bija arī viena no deviņām pilsētām, sponsorētājām, kas dibināja pilsētu Naukrati senajā Ēģiptē, kas tika izveidota pateicoties pieaugošiem tirdzniecības sakariem starp grieķu zemēm un Ēģipti faraona Psammetiha I valdīšanas laikā (26. dinastija). Periandrs reizēm tika pieskaitīts septiņiem gudrajiem. Viņa valdīšanas laikā tika izkaltas pirmās Korintas monētas. Tāpat tika veikts pirmais mēģinājums izrakt kanālu pāri Korintas zemesšaurumam, lai ļautu kuģiem kuģot no Korintas līča uz Saroniku. Projekts tā arī netika realizēts tehnisku grūtību dēļ, bet tā vietā tika izveidots Diolks — kuģu transportēšanas ceļš pāri Korintas zemesšaurumam. Kipselīdu valdīšanas laiks bija Korintas "zelta laikmets", kas beidzās Periandra mazdēla Psammetiha (nosaukts faraona Psammetiha I vārdā) valdīšanas laikā. Psammetihs tika nogalināts sazvērestības rezultātā savas valdīšanas trešajā gadā, un Korintā nodibinājās oligarhiska valdīšana.

Pēc tirānijas gāšanas

Šajā laikā Korintā attīstās bronzas un keramikas izstrādājumu ražošana un tirdzniecība, saglabājot labas attiecības ar Spartu un Atēnām. Tā turpina palikt kā lielākais keramikas trauku eksportētājs līdz 570-550. g.pr.Kr. Šajā laikā sākas pirmās Istmijas spēles. Starp 550. un 525. gadu pr.Kr. pieaugošais antagonisms starp Argosu un Korintu pamudina pēdējo satuvināties ar Spartu un iekļauties Peloponēsas līgā. Ap 519. gadu pr.Kr. Korinta uzņemas starpnieka lomu starp Atēnām un Tēbām. 6. gadsimtā pr.Kr. pilsētā domājams militārā jūras arhitekta Ameinokla vadībā uz pentekontora bāzes tika uzbūvēta pirmā triēra. Tas ir jauns kuģu tips, kas kļūs plaši izplatīts Vidusjūras flotēs līdz pat Romas impērijas beigām. Korinta kļūst par kuģubūves centru un vienu no pirmajām senās Grieķijas jūras lielvarām.

Tad radās teiciens: "οὐ παντὸς πλεῖν ἐς Κόρινθον" (ou pantos plein es Korinthon), kas burtiski tiek tulkots ka "ne katram peldēt uz Korintu", jo dzīve pilsētā bija ļoti dārga. Pilsēta bija slavena ar mīlas dievietei Afrodītei veltīto templi. Tempļa priesterienes apkalpoja bagātos tirgotājus un ietekmīgas valsts personas pilsētā vai arī ceļojot kopā aiz tās robežām.

Pilsētai piederēja divas ostas. Viena bija Lehaja pie Korintas līča, bet otra Kenhreja Saronika krastā. Tās bija atvērtas tirdzniecībai attiecīgi Vidusjūras rietumu un austrumu daļā. Caur Lehaju tika uzturēti sakari ar rietumu kolonijām un Lielo Grieķiju, bet uz Kenhreju nāca kuģi no Atēnām, Jonijas, Kipras un Levantas apgabaliem. Abās ostās bija doki pilsētvalsts lielās flotes uzturēšanai.

Klasiskais periods

Grieķu klasikas laikā Korinta sacentās bagātībā ar Atēnām un Tēbām. Līdz 6. gadsimta pr.Kr. vidum Korinta bija nozīmīgs melnās keramikas eksportētājs senās Grieķijas pilsētvalstīs. Vēlāk šo tirgu pazaudēja par labu Atēnu amatniekiem.

Šajā laikā, blakus doriskajam un joniskajam orderim, tika izveidots korintiskais orderis. Tas bija pats sarežģītākais no trim, demonstrējot pilsētas bagātību un grezno dzīvesveidu, kur doriskais orderis prezentēja spartiešu askētismu, bet joniskais - harmonisku līdzsvaru starp šiem abiem, sekojot joniešu kosmopolītiskajai filozofijai.

491. gadā pr.Kr. Korinta uzņēmās starpnieka lomu starp Sirakūzām un Dželu Sicīlijā. 481-480 gadā pr.Kr. sanāksmē Korintā un turpmākajās sanāksmēs Spartā tika izveidota Grieķu līga, kas apvienojās spartiešu vadībā cīņai ar Persiju. Pilsēta bija nozīmīgs dalībnieks grieķu—persiešu karos, kā rezultātā 400 karavīri aizstāvēja Termopīlas un nodotie 40 karakuģi piedalījās Salaminas kaujā, bet 5000 hoplīti ar tiem raksturīgajām korintiskajām bruņucepurēm cīnījās kaujā pie Platējām. Kapitulējušie Tēbu kolaboracionisti tika atvesti uz Korintu un sodīti ar nāvi. Hērodots, kurš it kā necieta korintiešus, minēja, ka tie skaitījās otrie labākie karavīri aiz atēniešiem. 458. gadā pr.Kr. kaujā pie Megāras Atēnas uzvarēja Korintu.

Peloponēsas karš

435. gadā pr.Kr. Korinta ar tās koloniju Kerkīru devās karā pret Epidamnu. 433. gadā pr.Kr. Atēnas apvienojās ar Kerkīru pret Korintu. Korintas karš pret kerkīriešiem bija pati lielākā tā laika jūras kauja starp grieķu pilsētvalstīm. Viens no faktoriem, kas tuvināja Peloponēsas karu, bija Korintas strīds ar Atēnām par Kerkīru, kas radās tradicionālās tirdzniecības konkurences dēļ starp abām pilsētām. 431. gadā pr.Kr. Korinta saņem Megāras atbalstu, kurai Atēnas slēdza savu tirgu, un aicina Spartu pieteikt karu Atēnām. Sparta pievienojas prasībām, tādējādi iezīmējot Peloponēsas kara sākumu. Karadarbības laikā Atēnas iekaroja Korintas kolonijas Sollionu 431. g.pr.Kr. un Anakoriju 435. g.pr.Kr. Kolonija Ambrasija tika sagrauta 436. g.pr.Kr. Atēnieša Kleona un spartiešu brazīdu nāve, kas bija dedzīgi kara atbalstītāji, deva iespēju noslēgt mieru starp Spartu un Atēnām. Bet Korinta atteicās 421. gadā pr.Kr. parakstīt Nikijas miera līgumu, jo tas neļāva Korintai atgūt savas zaudētās kolonijas. Izveidojas trausls miers. Korinta ar to nav apmierināta un pārmet Spartai, ka tā nepienācīgi aizstāv pilsētas intereses. Tad Korinta izveido jaunu aliansi ar Argosu. Jauno konfederāciju atbalstīja Mantineja, Elīda un dažas Halkidikas pilsētas. Bet Sparta tai nepievienojas. Taču 418. gadā pr.Kr. Argosa, Elīda un Mantineja apvienojas ar Atēnām, tādējādi Atēnas ar šīs alianses palīdzību paplašina savu ietekmi Peloponēsā. Šī savienība izraisa spriedzi starp Atēnām un Spartu. Tad Sparta sūta savu karaspēku uz Mantineju. Korinta palīdz Spartai kaujā pie Mantinejas (418. g.pr.Kr.), uzvarot Atēnas. Šī uzvara atkal ļāva Spartai atgūt ietekmi Peloponēsā. 414. gadā pr.Kr. Atēnas vadīja Sicīlijas ekspedīciju. Tad Korinta piedalījās Sirakūzu, tās bijušās kolonijas, aizstāvēšanā. Korinta pārrāva blokādi un ieņēma Sirakūzu ostu, uzvarot Atēnu floti. Šī kampaņa bija katastrofāla priekš Atēnām. Gāja bojā 200 karakuģi un 50 000 karavīru. 413. gadā pr.Kr. Korinta deva nāvīgu triecienu Atēnu flotes rietumu pozīcijām pie Naupaktas. Neskatoties uz savām pūlēm atjaunot floti, Atēnas 405. gadā pr.Kr pie Egospomatas cieš sakāvi kaujā ar spartiešu floti. 404. gadā pr.Kr Korinta un Tēbas pieprasa iznīcināt Atēnas, taču Sparta, spītējot korintiešiem, atsakās ar tām karot.

Korintas karš

395. gadā pr.Kr. beidzoties Peloponēsas karam, Korinta un Tēbas, neapmierinātas ar iepriekšējo sabiedroto, spartiešu, hegemoniju, Korintas karā devās palīgā Atēnām cīņā pret Spartu. Koalīcijas spēki, kuru priekšgalā ir korintieši, Korintā izveidoja padomi, kurai drīzumā pievienojās eibejieši, akarnānieši, leukādieši un halkidieši. Neskatoties uz to, ka kaujā pie Knidas apvienotā Atēnu un Persijas flote sakāva Spartas jūras spēkus, sākotnēji karā virsroku guva spartieši gan Nemejas kaujā 394. gadā pr.Kr., gan Koronejas kaujā tajā pat gadā. Tomēr Sparta negija spējīga šķērsot Korintas zemesšaurumu, un konflikts Korintas reģionā pārauga partizānu karā. Ap 393. gadu pr.Kr. Korintā uzliesmoja pilsoņu karš starp demokrātiem un oligarhiem. Demokrāti, Argosas atbalstīti, uzbruka saviem pretiniekiem un izdzina oligarhus no pilsētas. Izdzītie atnāca pie spartiešiem, kas bāzējās Sikionā, lai lūgtu palīdzību. Tajā pat laikā atēnieši ar beotiešiem ieradās atbalstīt demokrātus. Nakts kaujā spartieši ar padzītajiem oligarhiem ieņēma Korintas ostu Lehaju, bet nākamajā dienā sakāva pret viņiem atsūtīto armiju. Demokrāti ar saviem sabiedrotajiem centās aplenkt ostu, bet spartieši uzbruka un viņus padzina. 391. gadā pr.Kr. Spartas ķēniņš Agesilajs veica militāru kampaņu Korintijā, ieņemot vairākus nocietinātus punktus un saņemot daudz gūstekņus. Kamēr Agesilajs atradās savā nometnē, tikmēr atēniešu karavadonis Ifikrats ar savu viegli bruņoto peltastu (šķēpmetēju) armiju guva izšķirošu uzvaru pār Lehajas spartiešu garnizonu. Neilgi pēc tam Agesilajs atgriezās atpakaļ, bet Ifikrats turpināja savu ofensīvu, atbrīvojot no spartiešiem daudzas pilsētas. Taču Lehajas ostu viņam ieņemt neizdevās. Tad Ifikrats devās karot uz Arkādijas apgabalu un Fliuntu. Pēc šīs uzvaras Argosas armija iegāja Korintā un ieņēma akropoli. Korinta tika pievienota Argosas valstij. 387, gadā tika noslēgts miera līgums, kas deva iespēju Spartai dominēt Peloponēsā un kontinentālajā Grieķijā.

Klasiskā perioda beigas

379. gadā pr.Kr. Korinta nostājas Spartas pusē karā ar Tēbām, kas vēlas nostiprināt savu konfederāciju. Šajā pat laikā Atēnas arī centās atjaunot savu varu ar Atēnu konfederācijas palīdzību, radot trešo varas centru, blakus Spartai un Tēbām. Bet Tēbas tam pretojas un līdz 371. gadam pr.Kr. pakļauj visu Beotiju. Tēbu uzvara Leuktru kaujā ļāva tai salauzt Spartas hegemoniju. Tēbu spēks ir tik liels, ka tā kļuva par pirmo grieķu pilsētu, kas 370. gadā pr.Kr. izlaupa Spartu. Epaminonda militārā kampaņa ļauj Mesīnijai atbrīvoties no spartiešu jūga. Spartiešu sakāve pamudināja Korintas demokrātus izdzīt spartiešu garnizonu no savas pilsētas, taču aristokrātija nostājās pret to un atbalstīja spartiešus. 369. gadā pr.Kr. Tēbas centās iekarot Korintu, kas pretojās ar Habrija vadīto atēniešu spēku palīdzību. Tēbas ar persiešu ķēniņa Artakserksa II palīdzību Sūzās mēģina noslēgt miera līgumu ar grieķu pilsētām. Miera līguma noteikumi ir īpaši nelabvēlīgi Atēnam un Spartai ar to sabiedrotajiem, bet Tēbas veic spiedienu uz pilsētām, lai tās pieņemtu noteikumus. Un 366. gadā pr.Kr. Korinta kategoriski atsakās no miera līguma noteikumiem. Taču jau nākamajā gadā ar kariem izmocītā Korinta atzīst Mesēnijas neatkarību no Spartas, un tiek slēgts atsevišķs miera līgums ar Tēbām. 362. gadā pr.Kr. Mantinejas kaujā Tēbas atkal sakāva Spartu, taču bojā gāja Tēbu līderis Epaminonds. Viņa bojāeja darīja galu Tēbu valdīšanai. Spartas sakāve un Tēbu palikšana bez līdera bija iemesls tam, ka grieķu pilsētas nespēja pretoties Maķedonijas augšupejai.

Nākamajos gados Korinta bija ieinteresēta risināt savas bijušās kolonijas lietas. Un 345. gadā pr.Kr. tā sūta algotņu armiju Timoleona vadībā, lai likvidētu saspringto situāciju Sicīlijā, novērst Kartāgas draudus un atstādināt nemākulīgo valdnieku Dionīsiju Jaunāko, tādējādi atrisinot ar to saistītās problēmas. Korintas spēkiem izdevās noregulēt radušos situāciju. Dionīsijs tika satverts un aizsūtīts uz Korintu, bet Kartāgas militārā ekspedīcija Sicīlijā sakauta un ar Kartāgu noslēgts miers.

338. gadā pr.Kr. Korintas karaspēks bija daļa no koalīcijas armijas pie Atēnam, lai stātos pretī maķedonietim Filipam II, kura karaspēks bija ielauzies grieķu zemēs. Filipa uzvara Heronejas kaujā, aizsāk Maķedonijas hegemoniju visā Grieķijā. Kad Filips atbrauca uz Peloponēsu, Korinta noslēdza ar viņu miera līgumu. Maķedonijas ķēniņš uzaicināja uz Korintu visas grieķu pilsētas noslēgt vispārēju mieru. Visas pilsētas, izņemot Spartu, pieņem Filipa piedāvājumu un integrējas Korintas līgā Filipa vadībā. Līga centās stabilizēt situāciju Grieķijā, kā arī apvienot visus grieķus pret Persiju, kuru Filips vēlas iekarot. Pēc sacēlšanās apspiešanas Tēbās Korintai ir jāizvieto tajā maķedoniešu garnizonu. Korinta kļuva par vienu no Maķedonijas atbalsta bāzēm Grieķijā

Hellēniskais periods

Uz 332. gadu pr.Kr. Maķedonijas Aleksandrs jau kontrolēja visu Grieķiju. Hellēnisma laikā Korinta līdz ar citām Grieķijas pilsētām bija bez jebkādas autonomijas. Aleksandra pēcteči apstrīdēja cits cita teritorijas un Korinta reizēm kļuva par kaujas lauku Maķedonijā dzīvojošajiem antigonīdiem un citām konkurējošajām hellēnisma varām. 308. gadā pr.Kr. pilsētu no antigonīdiem atkaroja Ptolemajs I, kurš apgalvoja, ka viņš ir Grieķijas atbrīvotājs no antigonīdu varas. Tomēr jau 304. gadā pr.Kr. antigonīds Demetrijs I to atkaroja no ptolemaīdiem.

Korinta palika zem antigonīdu varas pusi gadsimta. Pēc 280. gada pr.Kr. pilsēta atradās Maķedonijai uzticamā vietvalža Kratera varā. Taču 253-252. gadā pr.Kr. viņa dēls Korintas Aleksandrs Ptolemaju subsīdiju pamudināts, izlēma mest izaicinājumu Maķedonijas varai un, kļūstot par tirānu, tiekties pēc neatkarības no tās. Bet domājams 247. gadā pr.Kr. viņš tika noindēts, un 245-244 gada pr.Kr. ziemā Maķedonijas ķēniņš Antigons II atguva Korintu atpakaļ.

Bet Maķedonijas valdīšana nebija gara. 243. gadā pr.Kr. Sikionas Arats, pēkšņa uzbrukuma rezultātā ieņēma Akrokorintas cietoksni un pārliecināja pilsētas pilsoņus pievienoties Ahajas līgai. Taču, vienojoties ar Aratu, maķedonieši 224. gadā atkal atjaunoja varu Korintā. Bet pēc romiešu intervences 197. gadā pr.Kr. pilsēta pastāvīgi tika iekļauta Ahajas līgā. Filopemena vadībā ahajieši paņema savā kontrolē visu Peloponēsu un pasludināja Korintu par savas konfederācijas galvaspilsētu.

Romas periods

146. gadā pr.Kr. Roma pieteica karu Ahajas līgai un pēc uzvaras pār ahajiešu spēkiem tajā pat gadā, romieši Lūcija Mummija vadībā aplenca un ieņēma Korintu. Kad viņš iegāja pilsētā, Mummijs lika nogalināt visus vīriešus un, pirms pilsētas nodedzināšanas, pārdeva verdzībā sievietes un bērnus.^[2] Kā Ahajas līgas uzvarētajam viņam deva iesauku (kognomenu) Ahajietis.

Nākamajos gados, spriežot pēc arheoloģiskajām liecībām, Korintas vietā pastāvēja tikai neliela apdzīvotā vieta, līdz 44. gadā pr.Kr. neilgi pirms savas nāves Jūlijs Cēzars atjaunoja pilsētu ar nosaukumu Colonia laus Iulia Corinthiensis Appians rakstīja, ka jaunie kolonisti bija romiešu brīvlaistie. Vēlāk Korinta tika nozīmēta par Ahajas provinces valdības rezidences vietu. Pilsēta izcēlās ar bagātību, bet tās iedzīvotāji ar samaitātību un tieksmi uz greznību. To nacionālo sastāvu veidoja galvenokārt romieši, grieķi un ebreji. Korinta bija nozīmīgs imperatora kulta centrs. Par to liecina tādas kulta celtnes, kā templis E un Jūlija bazilika.

Apustuļa Pāvila misija Korintā

Kad apustulis Pāvils pirmo reizi atbrauca uz Korintu 51 vai 52 gadā, Ahajas prokonsuls bija Gallions,^[3] Lūcija Anneja Senekas brālis. Pāvils pavadīja pilsētā astoņpadsmit mēnešus. Šeit viņš iepazinās ar Akvilu un viņa sievu Priskillu. Īsi pēc viņa aizbraukšanas pilsētu apmeklēja Apolls no Efesas. Lai gan Pāvils plānoja apmeklēt Korintu otro reizi pirms braukšanas uz Maķedoniju, apstākļi izmainījās tā, ka viņš aizbrauca no Troādas uz Maķedoniju, bet pēc tam jau ieradās Korintā, lai korintiešu kristīgā kopiena atkal būtu svētīta, Pāvilam nodzīvojot tur trīs mēnešus. Domājams, šīs vizītes laikā 58. gada pavasarī Pāvils uzrakstīja savu vēstuli romiešiem.

Pāvils bija arī divu vēstuļu autors kristīgajai kopienai Korintā. Pirmajā vēstulē tiek stāstīts par kristiešu sabiedrības grūtībām šajā daudznacionālajā pilsētā.

Bizantijas periods

Kad Romas impērija 395. gadā tika sadalīta, Korinta tika iekļauta Austrumromas imperijā zem Bizantijas varas. Pilsēta būtiski cieta 365. un 375. gada zemestrīcēs. 396. gadā Korintu izlaupīja Alariha I karapulki, kad tie bija iebrukuši Grieķijā. Daudzi iedzīvotāji tika pārdoti verdzībā. Pēc visa šī posta pilsēta vēlreiz tika pārbūvēta, taču tā aizņēma jau daudz mazāku platību, nekā iepriekš. Četras baznīcas tika uzceltas pašā pilsētā, bet vēl viena Akrokorintas citadelē, kā arī monumentāla bazilika Lehajas ostā.

Imperatora Teodosija II valdīšanas laikā starp 408. un 450. gadu tika sākta lielas mūra sienas celtniecība no Korintas līča līdz Saronikam, lai aizsargātu pilsētu un Peloponēsu no ziemeļu barbaru iebrukumiem. Celtniecībai tika izmantots materiāls no Korintas celtņu drupām. Šī mūra siena tika nosaukta par Heksamilionu ("sešas jūdzes" = desmit kilometri). Justiniāna valdīšanas laikā siena tika nostiprināta ar papildus torņiem. 856. gada novembrī zemestrīcē bojā gāja 45 000 pilsētas iedzīvotāju. Tajā laikā Korintā atradās Hellādas tēmas (vēlāk Peloponēsas tēmas) administrācija. Neskatoties uz savu statusu pilsēta tikai 9. gadsimtā sāka atjaunoties, savu apogeju sasniedzot 11. un 12. gadsimtā Komninu dinastijas laikā, kad kļuva bagāta, tirgojot zīdu Rietumeiropai. Šī bagātība piesaistīja Sicīlijas Rodžeru, kurš izpostīja Korintu 1147. gadā, aizvedot gūstā daudzus pilsētas iedzīvotājus, īpaši zīda audējus. Pilsēta no šī normaņu iebrukuma līdz galam tā arī neatjaunojās.

Ahajas kņaziste

1204. gadā Žofrua I Villarduens pēc Konstantinopoles krišanas ieguva Ahajas kņaza titulu, un Korinta kļuva par viņa īpašumu. Laikā no 1205. līdz 1208. gadam, nostiprinoties Akrokorintas citadelē, Rietumeiropas bruņinieku varai pretojās Korintas iedzīvotaji grieķu karavadoņa Leona Sgurosa vadībā. Krustnešu vadonis bija francūzis Gijoms Šamplits. 1208. gadā Leons Sguross iztaisīja pašnāvību, ar zirgu metoties lejā no Akrokorintas mūra, taču korintieši turpināja cīņu līdz pat 1210. gadam. Pēc pretestības salaušanas Korinta tika iekļauta Ahajas kņazistes sastāvā, un Villardueni pārvaldīja to no savas galvaspilsētas Andravidas, Elidas apgabalā. Korinta bija tuvākā lielā pilsēta pie robežas ar vēl vienu krustnešu valsti - Atēnu kņazisti.

1395. gadā pilsētu ieņēma osmaņi, taču jau 1403. gadā to atkaroja bizantieši, bet 1415. gadā Teodors II Paleologs atjaunoja Heksamiliona mūri pāri Korintas zemesšaurumam.

Osmaņu periods

1458. gadā, pēc pieciem gadiem no Konstantinopoles krišanas, Osmaņu impērijas karaspēks iekaroja Korintu un Akrokorintas cietoksni. Otomaņi pārdēvēja to par Gordesu un pataisīja to par vietējo sandžaka administratīvo centru Rumēlijas ejaletā. 1687. gadā kara laikā Morānā pilsētu ieņēma venēcieši, un tā palika venēciešu kontrolē līdz 1715. gadam, kad to atkal atkaroja osmaņi. No 1715. līdz 1731. gadam Korinta bija Morejas ejaleta galvaspilsēta, bet tad atkal līdz 1821. gadam tā bija sandžaka administratīvais centrs. Grieķijas neatkarības kara laikā (1821—1830) pilsētu pilnībā nopostīja turku karaspēks. Bet 1832. gadā saskaņā ar Londonas vienošanos Korinta tika izslēgta no Osmaņu impērijas sastāva un kļuva par Grieķijas Karalistes daļu. 1858. gadā vecpilsētu, kas atradās senās Korintas vietā, pilnībā iznīcināja zemestrīce, un Korinta tika pārcelta uz citu vietu tuvāk Korintas līcim.

Ievērojami cilvēki

• Ahaiks (1. gadsimts), kristietis.
• Arhijs (8. gadsimts pr. Kr.), Sirakūzu dibinātājs.
• Desmons (8. gadsimts pr. Kr.), atlēts.
• Dinarhs (4. gadsimts pr. Kr.), orators.
• Diogens (4. gadsimts pr. Kr.), filozofs.
• Diokls (8. gadsimts pr. Kr.), atlēts.
• Eufranors (4. gadsimts pr. Kr.), skulptors un mākslinieks.
• Eumels (8. gadsimts pr. Kr.), dzejnieks.
• Kiriaks (5. gadsimts), kristiešu vientuļnieks.
• Kodrats (4. gadsimts), kristiešu svētais, moceklis.
• Kseniads (5. gadsimts pr. Kr.), filozofs.
• Ksenofons (5. gadsimts pr. Kr.), atlēts.
• Pāvils (1. gadsimts), kristiešu apustulis.
• Periandrs (7. gadsimts pr. Kr.), otrais Korintas tirāns.
• Timoleons (4. gadsimts pr. Kr.), karavadonis un valsts darbinieks.
• Villems (13. gadsimts), tulkotājs, Korintas arhibīskaps.

Atsauces

1. N. Kūns, Sengrieķu mīti un varoņteikas, Latvijas Valsts Izdevniecība, Rīga, 1959. g., 257. lpp.
2. V. Kuziščina redakcija, Senās Romas vēsture, izdevniecība "Zvaigzne", Rīga, 1984. g., 105. lpp.
3. Apustuļu darbi 18. nodaļa

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Senā Korinta.
• Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)