From Wikipedia, the free encyclopedia
Ziemeļlatvijas brigāde bija latviešu militārais formējums Latvijas brīvības cīņu laikā, kas no 1919. gada 3. februāra līdz 31. martam izveidojās Igaunijas teritorijā un igauņu armijas atbrīvotajos Ziemeļvidzemes novados. Līdz 1919. gada jūlijam apgādes un operatīvajā ziņā brigāde bija pakļauta Igaunijas bruņoto spēku štābam un Igaunijas armijas virspavēlniekam. Pēc tam to apvienoja ar Dienvidlatvijas brigādi, izveidojot Latvijas Bruņotos spēkus.
Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā izveidoja 1. Valmieras, 2. Cēsu un Rezerves (3. Jelgavas) kājnieku pulkus, artilērijas baterijas un jātnieku eskadronus. 28. jūnijā brigādes vienībās bija 223 virsnieki, 9554 instruktori un kareivji, 26 kara ierēdņi, pavisam kopā 9803 karavīri. 1919. gada augustā uz Ziemeļlatvijas brigādes bāzes tika izveidota 2. Vidzemes kājnieku divīzija, bet 3. Jelgavas kājnieku pulks iekļāvās 1. Kurzemes kājnieku divīzijas sastāvā.
Brestļitovskas miera līgumā Padomju Krievijas valdība atteicās no Baltijas zemju teritorijas. Kaut arī īsi pirms Vācijas Impērijas armijas ienākšanas Tallinā Igaunijas Glābšanas komiteja (Eestimaa Päästekomitee) 1918. gada 24. februārī bija pasludinājusi Igaunijas neatkarību, Vācijas valdība to ignorēja. Tikai pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā un Kompjeņas pamiera noslēgšanas 11. novembrī vācu okupācijas iestādes Tallinā varu nodeva Igaunijas Pagaidu valdībai. 13. novembrī Padomju Krievija anulēja Brestļitovskas miera līgumu un 1918. gada 28. novembrī Sarkanās armijas 7. armija, kas sastāvēja no 2. un 6. Novgorodas strēlnieku divīzijām ieņēma Narvu, kur nodibināja marionešu valdību - Igaunijas Darbaļaužu komūnu (Eesti Töörahva Kommuun). Līdz gada beigām krievu 7. armija, papildināta ar Jurjevas strēlnieku pulku, kavalērijas eskadroniem un Baltijas kara flotes daļām atspieda igauņu karaspēku tikai 34 km attālumā no Tallinas. Savukārt 7. armijas sastāvā iekļautie latviešu strēlnieku divīzijas 1. un 6. pulki ar divīzijas artilērijas baterijas atbalstu 1918. gada 18. decembrī ieņēma Valku, 24. decembrī Tartu un okupēja lielāko daļu no bijušās Vidzemes guberņas teritorijas igauņu daļas. 1919. gada sākumā Igaunijas Pagaidu valdības kontrolē atradās vienīgi jaundibinātās valsts rietumu daļa. 1918. gada 30. decembrī Tallinā ieradās 1. Somu brīvprātīgo pulks un "Ziemeļu zēnu" (Pohjan pojat) pulks - kopā apmēram 2000 somu brīvprātīgo. Pēc vispārējās mobilizācijas Igaunijas armijas lielums 1919. gada 5. janvārī sasniedza 4450 karavīrus. 7. janvārī sākās Igaunijas armijas pretuzbrukums. Jau 14. janvārī tika ieņemta Tartu un 19. janvārī Narva.
Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā, Rīgas ieņemšanas 1919. gada 3. janvārī un Ulmaņa vadītās Latvijas Pagaidu valdības atkāpšanās uz Liepāju, tā 1919. gada 7. janvārī uz Tallinu pa jūru nosūtīja savu militāro priekšstāvi kapteini Jorģi Zemitānu. Igaunijas armijai ar somu brīvprātīgo palīdzību līdz janvāra beigām izdevās atspiest Sarkanās armijas vienības austrumu frontē līdz Narvas upei un Peipusa ezeram, bet dienvidu frontē igauņiem sīvi pretojās Padomju Latvijas armija, kuras sastāvā ietilpa gan latviešu, gan krievu vienības. Par Dienvidu frontes pavēlnieku tika iecelts somu ģenerālis Martins Vecers.
Kapteinis Zemitāns un Latvijas konsuls Tallinā mācītājs J. Ramanis 20. janvārī panāca vienošanos ar Igaunijas valsts galvu Konstantīnu Petsu un armijas komandieri pulkvežleitnantu Johanu Laidoneru par 3 pirmās šķiras un 3 otrās šķiras pašaizsardzības rotu formēšanu no Tallinā, Pērnavā un Tartu dzīvojošajiem latviešu kara bēgļiem vecumā no 19—35 gadiem. Uz pirmo mobilizāciju 1919. gada 26.—28. janvārī ieradās 657 brīvprātīgie. Janvāra beigās ministru prezidents Ulmanis apmeklēja Helsinkus un Tallinu, kur panāca vienošanos par latviešu karaspēka formēšanu Igaunijas teritorijā.
1919. gada 31. janvārī Tartu Partizānu bataljons kopā ar somu "Ziemeļu zēnu" pulku kaujā pie Paju muižas sakāva Sarkanās armijas pusē karojošo latviešu strēlnieku karaspēku un ieņēma Valkas pilsētu. Kaujā nāvīgi ievainoja igauņu bataljona komandieri Jūliju Kuperjanovu. Drīz bija atbrīvoti Ipiķu, Arakstes, Lodes, Ķoņu, Ternejas un Rūjienas pagasti. Jau 1919. gada 26. janvārī Ķirbēnos notika vietējo zemnieku sapulce, kurā viņi saziedoja 450 000 rubļus armijas vajadzībām.
Pēc Valkas ieņemšanas, Latvijas Apsardzības ministrs Jānis Zālītis 3. februāri iecēla kapteini Zemitānu par visa latviešu karaspēka organizētāju un pavēlnieku Igaunijā un Ziemeļlatvijā, bet inženieri Markusu Gailīti par savu pilnvaroto pārstāvi civillietās. Igaunijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Laidoners piekrita viena kājnieku bataljona un viena artilērijas vada formēšanai Tartu, pakļaujot tos II igauņu divīzijas komandierim. Drīz vien tika dota atļauja 1. Valmieras kājnieku pulka (komandieris - pulkvežleitnants Jansons) un artilērijas baterijas (komandieris virsleitnants Artūrs Dannebergs) izveidei.
13. februārī Valkā atjaunojās vietējā Zemes padome Oto Hasmaņa vadībā, kas 16. februārī izsludināja mobilizāciju. Februāra pēdējās dienās arī Zemitāns izsludināja apkārtnes vīriešu mobilizāciju, kurus tad nosūtīja uz Tartu iekļaušanai 1. Valmieras pulkā, kas drīz pieauga līdz 1500 kareivjiem.
18. februārī Latvijas Pagaidu valdības pārstāvji Tallinā ar Igaunijas Pagaidu valdību noslēdza līgumu, ka jaunformējamās daļas pakļausies igauņu armijas virspavēlniekam, līdz igauņu-latviešu karaspēks nesasniegs līniju Limbaži-Valmiera-Smiltene-Alūksne.[1] Saskaņā ar šo līgumu Valka un Valkas apriņķa 8 pagasti pagaidām pārgāja Igaunijas pārvaldībā. Zemitānu paaugstināja par pulkvežleitnantu un martā – par pulkvedi.
No 21. līdz 27. februārim Valkas un Valmieras novada ziemeļos jaunajās karaspēka vienībās mobilizēja 1461 kareivi un instruktoru, marta pirmajās dienās saformēja pirmo bataljonu (komandieris kapteinis Skreja), bet 4. martā otro bataljonu (kapteinis Bajārs) ar 4 kājnieku rotām katrā. Nākamajās dienās saformēja saimniecības rotu, sakaru un ložmetēju komandas un 22. martā Rezerves bataljonu (komandieris pulkvežleitnants Krišjānis Berķis). 1. Valmieras pulka baterijā 1. aprīlī bija 5 virsnieki un 103 instruktori un kareivji. Apmēram puse no jauniesauktajiem bija dienējuši Krievijas Impērijas armijā, bet ceturtā daļa latviešu strēlniekos. Parastā piederības zīme latviešu karaspēka vienībām bija balts apsējs ar divām sarkanām šķērssvītrām uz kreisās rokas piedurknes. Virsnieki valkāja bijušos krievu virsnieku formas ar speciālu vairogu Latvijas krāsās uz uzplečiem un kokardi Latvijas karoga krāsās pie cepures.
Marta beigās 1. Valmieras kājnieku pulks devās uz fronti. 31. martā ar igauņu armijas virspavēlnieka pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi pulkveža Zemitāna vadībā, ar štābu, kas atradās Tartu. Zemitāns par savu palīgu iecēla pulkvežleitnantu Kalniņu, kas vienlaikus komandēja artilēriju. Štāba priekšnieks vija pulkvežleitnants Voldemārs Ozols.
25. aprīlī kapteinim Jurkam uzdeva formēt 1. kavalērijas eskadronu, bet maija otrajā pusē ritmeistaram Otto Goldfeldam, kas nesaskaņu pēc ar fon der Golcu un Flečeru, pa jūru no Slokas bija sasniedzis Pērnavu, veidot 2. eskadronu. Sekmīgās mobilizācijas rezultātā no Valmieras pulka rezerves bataljona, ko komandēja Krišjānis Berķis, 18. maijā nodalīja 2. Cēsu kājnieku pulku, kuru 28. maijā sāka veidot Rūjienā, kapteiņa Mālmaņa vadībā. Tajā bija 31 virsnieks, 3 ārsti, 12 kara ierēdņi un 1274 instruktori un kareivji. 26. maijā no Cēsu pulka izdalīto vienību kapteiņa Aparnieka-Apsēna vadībā nosauca par Ziemeļlatvijas partizānu pulku, kurā sākumā ietilpa Cēsu pulka 4. rota un 30 jātnieki no 1. eskadrona kapteiņa Alfrēda Jurkas vadībā.
26. maijā virsleitnants Skujenieks Naukšēnu muižā sāka formēt 2. Cēsu bateriju, kas bija bruņota ar tālšāvēju lielgabalu un haubici, bet 18. jūnijā saņēma vēl divus angļu tālšāvēja lielgabalus. 20. jūnijā virsleitnantam Valdemāram Šenfeldam uzdeva formēt 3. Rūjienas bateriju no bijušajiem Sarkanās armijas latviešu artilēristiem. Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonu Rūjienā no 28. maija vadīja kapteinis Mālmanis, no 16. jūnija pulkvežleitnants Šmits. Pēc Cēsu kaujām pulkvedis Zemitāns uzdeva pulkvežleitnantam Oskaram Dankeram saformēt no rezerves bataljona 22 virsniekiem un 1580 instruktoriem un kareivjiem 3. Jelgavas kājnieku pulku, divu bataljonu sastāvā, ko 30. jūnijā angļu karakuģos pārveda uz Liepāju, kur tas pārņēma pilsētas kontroli no Līvena krievu vienības.
1919. gada maija beigās Ziemeļlatvijas brigādi veidoja Valmieras pulks ar 1100 kareivjiem, Cēsu pulks ar 1700 kareivjiem, Partizānu pulks ar 200 kareivjiem, viens eskadrons ar 50 jātniekiem, 1. Valmieras un 2. Cēsu artilērijas baterijas ar 210 kareivjiem un rezerves bataljons ar 320 rezervistiem. Kopumā tās sastāvā bija 110 virsnieki un 3400 kareivji. Brigādei trūka ieroču, daudzi karavīri sākumā nēsāja civilo apģērbu un apavus, vai staigāja basām kājām.[2]
Ziemeļlatvijas brigāde pārtiku līdz 1919. gada maijam saņēma tieši no igauņu intendantūras. 21. maijā Ziemeļlatvijas brigādes uzturā bija 1100 kareivji un 200 zirgi, 10. jūnijā 4500 karavīri un 300 zirgi, 16. jūnijā 6326 karavīri un 424 zirgi, 29. jūnijā 7800 karavīri un 700 zirgi, 24. jūlijā 8000 karavīri un 1045 zirgi. Šajā skaitā neietilpst Valmieras pulks un tam pakļautās vienības, kurās 1919. gada 11 jūlijā skaitījās 8471 karavīrs un 1398 zirgi. Maijā pulka ceptuve ražoja 1150 pudus, jūnijā 2747 pudus un jūlijā 6938 pudus maizes.[3]
.jpg)
No 1919. gada aprīļa sākuma Ziemeļlatvijas brigāde kopā ar Igaunijas armiju cīnījās pret Padomju Latvijas armiju, kas pārgāja pretuzbrukumā Vēravas un Valkas virzienā, bet mēneša beigās arī Rūjienas virzienā. Kaujā pie Melnupes Valmieras pulkam kopā ar igauņu karaspēka daļām izdevās apturēt uzbrukumu, bet 25. aprīlī lielinieki ieņēma Rūjienu, no kurienes virzījās uz Valku no ziemeļrietumiem. Pie Ērģemes igauņu un latviešu daļas apturēja pretuzbrukumu un 1. maijā atguva Rūjienu.
Padomju Latvijas armija Vidzemē sabruka pēc tam, kad 22. maijā Baltijas landesvērs un Dzelzsdivīzijas vienībām ieņēma Rīgu. Igaunijas armija nekavējoties sāka uzbrukumu gar Rīgas līci dienvidu virzienā un 25. maijā ieņēma Ainažus, 26. maijā Salacgrīvu. Ziemeļlatvijas brigādes vienības 26. maijā sasniedza Strenčus un Valmieru. Šajā pašā laikā igauņi 26. maijā ieņēma Pleskavu. Pēc Valmieras atbrīvošanas 6. jūnijā tika saformēta 2. Cēsu pulka Skolnieku rota, ko iekļāva pulkā kā 8. rotu.
No 19. līdz 23. jūnijam Ziemeļlatvijas brigāde piedalījās Cēsu kaujās pret Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju, kurās kopā ar Igaunijas armijas 3. divīziju tika izcīnīta uzvara.
Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 3. jūlijā, Ziemeļlatvijas brigāde 6. jūlijā ienāca Rīgā, bet 8. jūlijā ar kuģi no Liepājas Rīgā atgriezās arī Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība.
Pēc konflikta ar Ulmani un Balodi, no Ziemeļlatvijas armijas štāba komandiera amata atbrīvoja Voldemāru Ozolu. 15. jūlijā Latvijas Apsardzības ministrs un bruņoto spēku virspavēlnieks Dāvids Sīmansons pavēlēja no Dienvidlatvijas brigādes daļām saformēt 1. Kurzemes divīziju ar Liepājas pulku, Ventspils pulku un Jelgavas pulku, bet no Ziemeļlatvijas brigādes daļām Vidzemes divīziju ar Valmieras pulku, Cēsu pulku un Rīgas pulku.
Komandieris pulkvežleitnants Eduards Kalniņš.
Ņemot vērā lielo jauniesaukto un apmācāmo skaitu, kaujasspējīgi bija ap 50-55% no šī kopskaita.[4]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
