Vjetnamas karš

Vjetnamas karš, kas pazīstams arī kā Otrais Indoķīnas karš,^[14] bija Aukstā kara perioda karš,^[15] kas notika pēc Francijas sakāves Pirmajā Indoķīnas karā Vjetnamā, Laosā un Kambodžā no 1955. gada 1. novembra līdz Saigonas krišanai 1975. gada 30. aprīlī, lai novērstu Vjetnamas atkalapvienošanos zem komunistu varas. Tajā piedalījās Vjetnamas Republika (Dienvidvjetnama) ar ASV un citu valstu atbalstu, pret Vjetnamas vietējo partizānu atbrīvošanās fronti (Vjetkongs) un Vjetnamas Demokrātiskās Republikas armiju (Ziemeļvjetnama), kuru atbalstīja galvenokārt Ķīna un Padomju Savienība. Tiek lēsts, ka karā bojā gāja starp vienu miljonu un 5,7 miljoniem cilvēku. ASV zaudēja 58 159 karavīrus un vairāk nekā 1700 cilvēku pazuda.

Vjetnamas karš
Datums 1955. gada 1. novembris — 1975. gada 30. aprīlis Vieta Dienvidvjetnama, Ziemeļvjetnama, Kambodža, Laosa Iznākums Ziemeļvjetnamas uzvara Amerikāņu atkāpšanās Komunisti iegūst varu Dienvidvjetnamā, Laosā un Kambodžā Dienvidvjetnama tiek pievienota Ziemeļvjetnamai Tiek izveidota vienota Vjetnamas valsts - Vjetnamas Sociālistiskā Republika
Dalībnieki
Dienvidvjetnama  ASV  Dienvidkoreja  Austrālija  Filipīnas[1]  Taizeme  Jaunzēlande Khmeru Republika Laosas Karaliste Atbalsta:  Taivāna[1]  Kanāda[1] Rietumvācija[1]  Apvienotā Karaliste[1]  Irāna[1]  Spānija[1]	Ziemeļvjetnama Vjetkongs Sarkanie khmeri Pathet Leo  Ķīna  Ziemeļkoreja Atbalsta:  PSRS  Kuba[2][3]  Zviedrija Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika[4][5] Bulgārijas Tautas Republika[6] Rumānijas Tautas Republika Ungārijas Tautas Republika Polijas Tautas Republika Austrumvācija[7]
Komandieri
Ngo Diņ Djems Ngujens Vans Tjiu Ngujens Kao Ki Kao Vans Vjens Ngo Kvangs Trongs Džons Kenedijs Lindons Džonsons Ričards Niksons Džeralds Fords Roberts Maknamara Henrijs Kisindžers Viljams Vestmorlends Krītons Ābrams Maksvels Teilors Frederiks Veiands Pols Harkinss Melvins Roberts Lērds Klarks Klifords Paks Čonhi Roberts Menzijs Harolds Holts Džons Makevens Džons Gortons Viljams Makmahons Ferdinands Markoss	Ho Ši Mins Lē Djuans Vo Ngujens Zaps Pols Pots Soufanouvungs Mao Dzeduns Ņikita Hruščovs Leonīds Brežņevs Kims Irsens
Spēki
≈1 830 000 (1968) Dienvidvjetnama: 850 000 (1968) 1 500 000 (1974–75)[8]  ASV: 536 100 (1968)  Dienvidkoreja: 50 000[9]  Austrālija: 7672  Taizeme: 11 570  Filipīnas: 2020  Jaunzēlande: 552	≈461 000 Ziemeļvjetnama: 287 465 (1968. gada janvāris)[10]  Ķīna: 170 000 (1965–1969)[11][12] [13]  PSRS: 3000  Ziemeļkoreja: 300–600

Konflikts sākās ar mēģinājumu apvienot divas "Vjetnamas" vienā valstī, kurā valdītu PSRS un Ķīnas kontrolēta komunistu valdība. Pasākumi, lai novērstu atkalapvienošanos, kopā ar neapmierinātību pret Dienvidvjetnamas korumpēto un neefektīvo valdību, ko atbalstīja ASV, izraisīja Nacionālās atbrīvošanās frontes "Vjetkongs" izveidošanu, kuru uzreiz atbalstīja toreizējā Padomju Savienība un Mao Dzeduna vadītā Ķīna. Karš tika sadalīts četros posmos:

• sākotnējais posms, ar Saigonas teritorijas zaudēšanu;
• otrais posms, kad karā ienāca ASV karaspēks un kad tā atguva pusi no zaudētās teritorijas;
• trešais posms, kurā ASV sāka pakāpenisku atkāpšanos;
• pēdējais posms, kas sākās ar Parīzes miera līguma parakstīšanu 1973. gadā. Tad Vjetnamas Demokrātiskās Republikas armija ieņēma Saigonu un 1976. gada 2. jūlijā apvienoja abas valstis ar nosaukumu Vjetnamas Sociālistiskā Republika. Pirmie trīs posmi aizritēja bez tradicionālo frontes līniju veidošanas, tajos notika teroristu un partizānu karš, to misija bija "meklēt un iznīcināt". Pēdējais posms bija parasts karš. Bet kara beigas bija tikai Indoķīnas kara pauze. Pēc iebrukumiem Kambodžā un Laosā komunisti šajās valstīs ieguva varu un tās sāka sadarboties ar Vjetnamu un Austrumķīnu. Turpretī ASV beidza intensīvi iejaukties ārvalstu politikā.

Zināms, ka karā dienēja aptuveni 400 latviešu (ASV Bruņoto spēku un Austrālijas armijas rindās), no kuriem 200 bija virsnieki (piemēram, kara ķirurgs Kristaps Keggi), bet 200 - zemākas pakāpes karavīri.^[16] Krita vai bez vēsts pazuda vismaz 14 no tiem.^[17][18] Ir apgalvojumi, ka latvieši dienējuši arī kā ziemeļvjetnamiešu instruktori PSRS Gaisa spēku rindās karā.^[19]

Kara hronoloģija

1945. gadā Ho Ši Mina vadītie Vjetnamas komunisti pasludināja neatkarīgu Vjetnamas Demokrātisko Republiku (VjDR). Francija centās atgūt kontroli pār Vjetnamu un visu Indoķīnu. Pēc komunistu nākšanas pie varas Ķīnā VjDR sāka saņemt lielu palīdzību no Ķīnas un sāka gūt virsroku, lai gan frančus arvien vairāk ar ieročiem un kara materiālu piegādēm atbalstīja amerikāņi.

1954. gadā Ženēvā pasaules lielvalstis vienojās par Indoķīnas jautājuma noregulējumu. Vjetnama, Laosa un Kambodža atbrīvojās no Francijas koloniālās varas un ieguva pilnīgu neatkarību. Vienošanās paredzēja pagaidām sadalīt Vjetnamu pa 17. paralēli, jo Ho Ši Mina spēki kontrolēja Vjetnamas ziemeļu, bet amerikāņu un franču atbalstītā bijušā, Francijai samērā draudzīgā Vjetnamas imperatora Bao Dai valdība — dienvidu daļu. Bija paredzēts, ka 1956. gadā notiks vispārējas vēlēšanas abās Vjetnamas daļās un valsts apvienosies.

Partizānu karš Dienvidvjetnamā (1955—1964)

Amerikāņi baidījās, ka Vjetnamas nokļūšana komunistu rokās var radīt "domino efektu" Dienvidaustrumu Āzijā, respektīvi, veicināt komunistisku režīmu nākšanu pie varas citās reģiona valstīs. ASV konfliktu traktēja vienkāršoti — tikai kā cīņu pret komunisma ekspansiju. Pietiekami netika ņemts vērā, ka šajā konfliktā liela loma bija arī etniskajām un reliģiskajām atšķirībām, nacionālās atbrīvošanās cīņai un neapmierinātībai ar Dienvidvjetnamas korumpēto valdību.

1956. gadā Dienvidvjetnama atteicās no Ženēvas līgumā paredzētajām vēlēšanām. Komunisti sāka gatavoties partizānu karam. 1959. gadā izveidoja t.s. "Ho Ši Mina takas" — maskētu ceļu un taku tīklu, kurš no Ziemeļvjetnamas veda pa džungļiem caur Kambodžu un pa kuru karavīri un ieroči tika nogādāti Dienvidvjetnamā. Partizānu armija sastāvēja kā no regulārām karaspēka daļām, kuras saņēma papildinājumu no ziemeļiem, tā arī no neregulārām vienībām laukos un pagrīdniekiem pilsētās, tai bija laba sakaru un apgādes sistēma. 1960. gadā komunisti izveidoja Dienvidvjetnamas Nacionālās atbrīvošanas fronti (Vjetkongu) — partizānu kara politisko pārstāvniecību.

Vērienīga ASV iejaukšanās karā (1965—1973)

Amerikāņi 1961. gadā ievērojami palielināja militāro padomnieku skaitu un ieroču piegādes. Tas deva zināmus militāros panākumus. Tomēr Vjetkongu sakaut neizdevās. 1965. gadā amerikāņi kara ministra Roberta Maknamaras vadībā sāka tieši iejaukties karā. Sākās masveidīga ASV karavīru mobilizēšana, tika īstenots arī Projekts 100 000, kura ietvaros Roberts Maknamara uz karadarbības zonām nosūtīja karavīrus, kuriem bija dažādas nopietnas fiziskas vai garīgas saslimšanas un traucējumi, un kuri pēc militāri garīgajiem vai medicīniskajiem standartiem nebija derīgi karam. Pirmā vērienīgā sadursme starp ASV armiju un Vjetnamas tautas armiju bija Jadrangas kauja. 1966. gadā Vjetnamā bija jau 380 tūkstoši amerikāņu karavīru (karā piedalījās arī Dienvidkoreja, Austrālija un Jaunzēlande, taču to ieguldījums bija neliels), notika Ziemeļvjetnamas pilsētu masveida bombardēšana operācijas Rolling Thunder ietvaros. Tomēr cerības uz ātru uzvaru, uz to, ka uzlidojumi piespiedīs Ho Ši Minu sēsties pie sarunu galda, neattaisnojās.

Vjetnamas kara galvenais arhitekts, kara ministrs Roberts Maknamara (centrā) kopā ar ASV spēku komandieri Viljamu Vestmorlendu 1965. gadā

Kauja Jadrangas ielejā

A-6A Intruder bumbvedēji, Operācija Rolling Thunder

Vjetnamas karā nebija frontes līnijas un lielu kauju. Vjetkongs no tām izvairījās, jo militārā ekipējuma ziņā tas nespēja sacensties ar amerikāņiem. Tas bija partizānu karš. Lauku rajonos Vjetkongam bija pārsvars, taču tas nespēja ieņemt pilsētas. Tomēr vjetnamieši bija gatavi karot mūžīgi.^{[nepieciešama atsauce]} Ho Ši Mins bija radījis totalitāru režīmu, kurā nebija politiskas opozīcijas, bet iedzīvotājus varēja piespiest paciest jebkādus materiālus un fiziskus zaudējumus.

PSRS sniedza Ziemeļvjetnamai lielu materiālu atbalstu, kā arī nosūtīja uz turieni savus militāros speciālistus.

Lai gan amerikāņu zaudējumi pieauga, tomēr militārajā ziņā panākumi bija niecīgi. 1968. gadā kļuva skaidrs, ka karam gals nav redzams. Aizvien vairāk amerikāņu sāka uzskatīt, ka karaspēks ir jāizved. Sākās plašas kara pretinieku demonstrācijas. Arī politiķu aprindās noskaņojums kļuva aizvien pesimistiskāks.

1972. gadā sākās sarunas par konflikta noregulējumu. Tās bija smagas. Kā ziemeļvjetnamieši, tā arī Dienvidvjetnamas valdība izvirzīja dažādus papildu noteikumus.

Kara beigu etaps (1973—1975)

1973. gadā Parīzē parakstīja miera līgumu. Saskaņā ar tā noteikumiem ASV izveda savu karaspēku, Ziemeļvjetnama atbrīvoja amerikāņu karagūstekņus. Dienvidvjetnamas Nacionālās atbrīvošanas fronte paturēja tās kontrolē esošo teritoriju, apmēram 3/4 teritorijas palika Dienvidvjetnamas valdības kontrolē.

Kā jau varēja sagaidīt, nekāds mierīgs konflikta risinājums starp komunistisko un nekomunistisko Vjetnamu nebija iespējams. Lai gan Dienvidvjetnamas armija bija labi bruņota un kaujasspējīga, bez amerikāņu aviācijas atbalsta tā nespēja gūt lielus panākumus. Kara apstākļos Dienvidvjetnamā nebija varējusi izveidoties darboties spējīga ekonomika un administrācija, tādēļ valdībai nebija pietiekama atbalsta sabiedrībā. 1975. gadā sākās komunistu uzbrukums. Negaidīti ātri viņi ieņēma galvaspilsētu Saigonu un visu Dienvidvjetnamu. Līdz ar to komunisti pārņēma varu visā Vjetnamas teritorijā. Šīs uzvaras blakusefekts bija komunistisku režīmu nākšana pie varas Laosā un Kambodžā.

Atsauces

1. «ALLIES OF THE REPUBLIC OF VIETNAM». Skatīts: 2011. gada 24. septembris.
2. The Cuban Military Under Castro, 1989. Page 76
3. Cuba in the World, 1979. Page 66
4. «Cesky a slovensky svet». Svet.czsk.net. Skatīts: 2014. gada 24. februāris.
5. «Bilaterální vztahy České republiky a Vietnamské socialistické republiky | Mežinárodní vztahy | e-Polis – Internetový politologický časopis». E-polis.cz. Skatīts: 2014. gada 24. februāris.^{[novecojusi saite]}
6. «Foreign Affairs in the 1960s and 1970s». Bulgaria Country Study. Library of Congress. 1992. Throughout the 1960s and 1970s, Bulgaria gave official military support to many national liberation causes, most notably in the Democratic Republic of Vietnam, (North Vietnam)…
7. https://muse.jhu.edu/login?auth=0&type=summary&url=/journals/german_studies_review/v036/36.3.horten.pdf
8. Le Gro, p. 28.
9. Vietnam Marines 1965–73. Osprey Publishing. 1965. gada 8. marts. Skatīts: 2011. gada 29. aprīlis.
10. Vietnam War After Action Reports, BACM Research, 2009, page 430
11. «China admits 320,000 troops fought in Vietnam». Toledo Blade. Reuters. 1989. gada 16. maijs. Skatīts: 2013. gada 24. decembris.
12. Denny Roy. China's Foreign Relations. Rowman & Littlefield, 1998. 27. lpp. ISBN 978-0847690138.
13. China and Vietnam: The Politics of Asymmetry. Cambridge University Press 2006. Brantly Womack. P. 176
14. Factasy. «The Vietnam War or Second Indochina War». PRLog. Skatīts: 2013. gada 29. jūnijs.
15. Michael Lind. «Vietnam, The Necessary War: A Reinterpretation of America's Most Disastrous Military Conflict». The New York Times, 1999. Skatīts: 2014. gada 17. janvāris.
16. «Jūlija priekšmets - Aktualitātes - Latvijas Okupācijas muzejs». okupacijasmuzejs.lv (latviešu). 2022-07-21. Skatīts: 2024-06-12.
17. «Militārais žurnāls "Tēvijas Sargs", 2017. gada marts.». doc.mod.gov.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-06-12. Skatīts: 2024-06-12.
18. «Latvijas noslēpumi: vīri, kuri krita Vjetnamas karā | Jauns.lv». https://jauns.lv (latviešu). 2020-05-04. Skatīts: 2024-06-12.
19. Pēteris Apinis. Latvijai 100. Rīga : SIA Medicīnas apgāds, 2018. 49. lpp. ISBN 978-9934-573-06-4.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vjetnamas karš.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)