From Wikipedia, the free encyclopedia
U2 ir rokgrupa no Dublinas, Īrijā. Grupas dalībnieki jau kopš tās pirmsākumiem ir Bono (vadošais vokāls, ritma ģitāra), The Edge (vadošā ģitāra, taustiņinstrumenti un fona vokāls), Ādams Kleitons (basģitāra) un Lerijs Mullens (bungas, sitamie instrumenti). U2 ir bijuši vieni no populārākajiem mūzikas izpildītājiem pasaulē kopš 1980. gadu vidus; viņu albumi ir pārdoti vairāk nekā 170 miljonos kopiju pasaulē,[1] grupa ir ieguvusi 22 Grammy balvas, kas ir vairāk nekā jebkurai citai rokgrupai.[2]
| U2 | |
|---|---|
 U2 2005. gada novembrī Ņujorkā no kreisās: The Edge, Mullens, Bono, Kleitons | |
| Galvenā informācija | |
| Izcelsmes vieta |
 Dublina, Īrija |
| Žanri | roks, postpanks, alternatīvais roks |
| Darbības gadi | 1976 - pašlaik |
| Izdevēji |
Interscope (1997 - pašlaik) Island (1979 - 1997) |
| Tīmekļa vietne | u2.com |
| Dalībnieki | |
|
Bono The Edge Ādams Kleitons Lerijs Mullens | |
Grupa U2 tika izveidota 1976. gadā, kad tās dalībnieki bija pusaudži ar ierobežotām muzikālajām spējām. Taču 1980. gadu vidū grupa jau kļuva starptautiski populāra, pateicoties tās himniskajam skanējumam, Bono izjustajam vokālam un The Edge neparastajai ģitārspēles manierei. Viņu panākumi kā koncertgrupai bija lielāki nekā pārdoto albumu kopiju ziņā, līdz 1987. gadā izdotais albums "The Joshua Tree" palīdzēja grupai nokļūt līdz slavas virsotnei.[3] Viņu 1991. gada albums "Achtung Baby" un tam sekojošā "Zoo TV" koncertturneja bija daļa no nozīmīgās grupas atjaunināšanas; tā bija kā atbilde uz viņu pašu izjūtām par muzikālo stagnāciju, elektroniskās mūzikas un alternatīvā roka revolūcijām, un kritiku par viņu stilu. Šie eksperimenti turpinājās visus 1990. gadus.
21. gadsimta pirmajos gados ar saviem albumiem "All That You Can't Leave Behind" un "How to Dismantle an Atomic Bomb" U2 atkal atgriezās pie tradicionālākas skaņas, tomēr saglabājot ietekmi no saviem agrākajiem muzikālajiem eksperimentiem. Viņi joprojām saņem visaugstākā līmeņa komerciālo un kritiķu atzinību. 2005. gadā grupa tika iekļauta Rokenrola slavas zālē pirmajā gadā, kad pēc uzņemšanas noteikumiem U2 varēja tikt uzņemti. Grupas dalībnieki, gan kā grupa, gan individuāli, ir aktīvi cīņā par cilvēktiesībām, starptautisko attīstību un sociālo taisnīgumu. Viņi ir piedalījušies vairākās akcijās, kā piemēram "Amnesty International", "Make Poverty History", "ONE Campaign", "Live Aid", "Live 8", Bono "DATA" kampaņā un "Music Rising".
Grupa U2 tika izveidota Dublinā, Īrijā 1976. gada 25. septembrī.[4] Tobrīd 14 gadus vecais Lerijs Mullens savā vidusskolā pie ziņojuma dēļa pielika sludinājumu, meklējot mūziķus savai jaunajai grupai. Septiņi pusaugu zēni ieradās uz pirmo mēģinājumu Mullena virtuvē. Toreiz pazīstama kā "The Larry Mullen Band", grupa sastāvēja no Mullena pie bungām, Pola Hjūsona (Bono) kā vadošā vokālista, Deiva Evansa (The Edge) un viņa brāļa Dika Evansa pie ģitārām, Ādama Kleitona pie basģitāras, kā arī diviem citiem Mullena draugiem, Aivena Makkormika un Pītera Mārtina.[5] Drīz pēc tam grupa pieņēma nosaukumu "Feedback", jo tas bija viens no tikai dažiem tehniskajiem terminiem, ko viņi zināja.[6] Mārtins neatgriezās jau pēc pirmā mēģinājuma, bet Makkormiks atstāja grupu pēc pāris nedēļām. Lielākā daļa no viņu muzikālā materiāla sastāvēja no kaverversijām.
Mēs nespējām tam noticēt. Es biju pilnīgā šokā. Mēs bijām nepilngadīgi, lai dotos ballēties, taču es nedomāju, ka kāds tonakt gulēja... Tiešām, tas bija liels pagodinājums uzvarēt šajā konkursā, kaut gan man nav ne jausmas, cik labi mēs bijām vai kāds bija pats konkurss. Taču uzvarēt tobrīd bija ļoti svarīgi no morāles un katra ticības šim projektam viedokļa.
1977. gada martā grupa nomainīja savu nosaukumu uz "The Hype".[8] Diks Evanss bija vecāks par pārējiem dalībniekiem un tobrīd jau mācījās koledžā, tādējādi viņš pamazām kļuva lieks, bet grupa jau pamazām skatījās uz iespēju kļūt par kvartetu; viņš no grupas izstājās 1978. gada martā. Atvadu koncerta laikā Hovtas prezbiterāņu baznīcas zālē, kurā "The Hype" spēlēja kaverversijas, Diks ceremoniāli tika aizvadīts prom no skatuves. Palikušie 4 grupas dalībnieki pabeidza koncertu jau spēlējot savu oriģinālo muzikālo materiālu un jau kā "U2".[9] Nosaukuma "U2" izcelsme ir neskaidra; no sešiem iespējamiem nosaukumiem, kurus izdomāja Dublinas pankroka guru Stīvs Eiverils,[10] "U2" tika izvēlēts tā neskaidrības un daudzo iespējamo interpretāciju par to dēļ, un arī tādēļ, ka tas bija nosaukums, kas grupas dalībnieku starpā izraisīja vismazāko pretestību.[11]
1978. gada Sv. Patrika dienā U2 uzvarēja talantu konkursā Limerikā. Balva bija £500 un iespēja ierakstīt demo, kas bija nozīmīgs notikums un iespēja jaunajai grupai.[9] Grupa savu pirmo demo kaseti ierakstīja "Keystone" studijā Dublinā 1978. gada aprīlī.[12] Maijā Pols Makginess, kuru ar grupu jau agrāk bija iepazīstinājis "Hot Press" žurnālists Bils Greiems, piekrita kļūt par U2 menedžeri.[13]
U2 pirmais izdevums, vienīgi Īrijā izdotais EP "Three" tika izdots 1979. gada septembrī un kļuva par grupas pirmo panākumu Īrijas topā.[14] 1979. gada decembrī U2 uzstājās Londonā, pirmoreiz koncertējot ārpus Īrijas, taču neguva lielu publikas un kritiķu uzmanību.[15] 1980. gada februārī viņu otro singlu "Another Day" izdeva CBS ierakstu kompānija, taču atkal vienīgi Īrijas tirgum.[16]
1980. gada martā U2 noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Island Records, un "11 O'Clock Tick Tock" kļuva par pirmo grupas starptautisko singlu tā gada maijā.[17] Grupas debijas albums, Stīva Lilijvaita producētais "Boy" tika izdots oktobrī un tiek uzskatīts par vienu no visu laiku labākajām debijām rokmūzikas vēsturē.[18] Kaut gan Bono dziesmu teksti bija nefokusēti un šķietami improvizēti, galvenās tēmas skāra jauna cilvēka cerības un bailes,[19] kā, piemēram, bailes no seksa, indentitātes krīze, nāve un nekontrolējamas garastāvokļa maiņas.[20] Albumā bija iekļauts grupas pirmais Apvienotās Karalistes hits singls "I Will Follow". Albumam "Boy" sekoja U2 pirmā koncertturneja pa kontinentālo Eiropu un ASV.[21] Lai arī nenoslīpēti līdz galam, šie agrīnie koncerti parādīja U2 potenciālu, un kritiķi atzina, ka Bono ir "harizmātisks" un "kaislīgs" šovmenis.[22]
Grupas otrais albums "October" tika izdots 1981. gadā un sastāvēja no pārsvarā garīgām tēmām; Bono, The Edge un Mullens bija iesaistījušies Dublinas kristiešu grupā, kas sevi sauca par "Šalom brālību", kas viņos radīja jautājumu par attiecībām starp kristīgo ticību un rokenrola dzīvesstilu.[23] Albums saskārās ar dalītiem viedokļiem un netika spēlēts radio; tas arī neguva īpaši labus komerciālos panākumus ārpus Apvienotās Karalistes, liekot U2 saprast, ka nāksies kaut ko mainīt, ja viņi vēlas gūt panākumus.[24]
Beidzoties šaubu pilnajam "October" periodam, U2 1983. gadā izdeva albumu "War".[25] Šajā ierakstā grupa "pārvērta pacifismu par ticību".[26] "War" patiesums un "skarbās" ģitāru skaņas bija kas pretējs tābrīža pasaules mūzikā valdošajam "vēsajām" sintpopam.[27] Viena no albuma pazīstamākajām dziesmām ir "Sunday Bloody Sunday", kurā Bono tekstuāli ir centies salīdzināt 1972. gada Asiņainās svētdienas notikumus ar Lieldienu svētdienu.[28] Žurnāls "Rolling Stone" rakstīja, ka šī dziesma ir parādījusi to, ka grupa ir spējīga uz dziļu un nozīmīgu dziesmu rakstīšanu. "War" bija pirmais U2 albums, kurā redzamas fotogrāfa Antona Korbijna, kurš joprojām ir U2 pamatfotogrāfs un ir pamatīgi ietekmējis U2 publisko tēlu, fotogrāfijas.[29] "War", būdams grupas pirmais ievērojamais komerciālais panākums, debitēja 1. vietā Apvienotās Karalistes albumu topā, bet tā pirmais singls "New Year's Day" kļuva par U2 pirmo aizokeāna hitu.[30]
Sekojošajā "War" koncertturnejā grupa uzstājās izpārdotos koncertos Eiropā un ASV. Par šo tūri raksturojošu momentu kļuva attēls ar Bono, kurš dziesmas "Sunday Bloody Sunday"" laikā pa skatuvi staigā vicinot baltu karogu.[31] Šajā koncerttūrē U2 ierakstīja savu koncertalbumu "Under a Blood Red Sky", kurā tika iekļauti koncertu video, kas ieguva plašu raidlaiku gan radio, gan MTV, palīdzot paplašināt grupas auditoriju.[32] Viņu diezgan neizdevīgais līgums ar ierakstu kompāniju Island Records tuvojās beigām, un 1984. gadā U2 parakstīja jaunu līgumu ar neierasti lielu summas paaugstinājumu. Saņemot lielāku sākotnējo samaksu, viņi sāka sarunas par savu autortiesību atgūšanu (piemēram, iegūt tiesības uz savām dziesmām), savas prioritātes reitinga celšanu kompānijā un vēl dažādiem uzlabojumiem līgumā.[33]
Mēs zinājām, ka pasaule ir gatava uzņemt "The Who" mantiniekus. Viss, ko mums vajadzēja darīt bija turpināt tādā pašā garā, un mēs bez šaubām būtu kļuvuši par dižāko grupu kopš "Led Zeppelin". Taču kaut kā mēs nejutāmies labi. Mēs jutām, ka mums ir plašākas iespējas, nekā kļūt par nākamo lielo kaut ko, mums bija kas unikāls, ko piedāvāt. Ja mēs kļūtu par standarta rokgrupu, no tā ciestu inovācijas. Mēs meklējām citu sajūtu.
Albums "The Unforgettable Fire" tika izdots 1984. gadā. Būdams ambients un abstrakts, tas iezīmēja uz to brīdi krasāko grupas mūzikas virziena maiņu.[35] Grupa baidījās, ka pēc īstenas rokmūzikas pārpilnā "War" albuma un tā koncertturnejas, viņi varēja kļūt par kārtējo "skarbo", "lozungu vadīto stadionu rokgrupu".[36] Tomēr, tā vietā lai kļūtu par kārtējo grupu, kas savu mūziku raksta pēc noteiktas formulas, sākās eksperimentēšana;[37] kā atceras Ādams Kleitons: "Mēs meklējām kaut ko nopietnāku, mākslinieciskāku."[34] The Edge bija sajūsmā par Braiena Īno ambientajiem un "dīvainajiem darbiem", kas kopā ar savu skaņu inženieri Danielu Lanuā galu galā piekrita producēt ierakstu.[38]
Albumam "The Unforgettable Fire" ir bagātīga skaņa. Sekojot Lanuā norādījumiem, Mullena bungošana kļuva brīvāka un liegāka, bet Kleitona basa spēlēšana kļuva noturīgāka, piemēram, ritms vairs nepārtrūka, bet plūda līdzi dziesmām.[39] Albuma dziesmu teksti, kas var tikt interpretēti dažādi, kopā ar atmosfērisko skaņu nodrošina to, ko pati grupa sauc par "ļoti vizuālu sajūtu".[35] Bono nesen pirms albuma ierakstīšanas bija aizrāvies ar daiļliteratūru, filozofiju un dzeju, un saprata, ka viņa dziesmu rakstīšanas misija, kas iepriekš tika veikta diezgan negribīgi, bija dzejiska. Ierakstīšanas grafiks bija ļoti piesātināts, tomēr Bono sajuta, ka dziesmas "Bad" un "Pride (In The Name of Love)" vēl nebija līdz galam pabeigtas.[40] "Pride (In the Name of Love)", dziesma par Mārtinu Luteru Kingu, kļuva par albuma pirmo singlu un to brīdi lielāko grupas hitu, kļūstot par pirmo U2 dziesmu, kas sasniegusi ASV top 40.[41]
Liela daļa no "The Unforgettable Fire" koncertturnejas pārvācās uz iekštelpu arēnām un U2 sāka ilgu cīņu par savas auditorijas iegūšanu.[43] Grupai kļuva problemātiska jauno studijā ierakstīto dziesmu, kā, piemēram, "The Unforgettable Fire" un "Bad", atskaņošana dzīvajā.[35] Kā risinājums tika izvēlēta mūzikas kārtības ieprogrammēšana, ko iepriekš grupa bija atteikusies lietot, bet tagad lieto lielākajā daļā savu koncertu.[35] Dziesmas tika kritizētas kā "nepabeigtas", "haotiskas" un "nefokusētas", taču albums ieguva lielāku jēgu koncertos.[44]
1985. gada jūlijā U2 piedalījās "Live Aid" koncertā Vemblijas stadionā, kas tika rīkots, lai atbalstītu bada cietējus Etiopijā.[45] U2 priekšnesums tiek uzskatīts par vienu no visa koncerta atmiņā paliekošākajiem un bija pagrieziena punkts grupas karjerā.[46] Dziesmas "Bad" laikā Bono nokāpa no skatuves, lai apskautu kādu fani un padejotu ar viņu, parādot miljonu auditorijai televīzijā personisko saikni, ko Bono var radīt ar skatītājiem.[47] 1985. gadā žurnāls "Rolling Stone" nosauca U2 par "1980. gadu labāko grupu", sakot, ka "aizvien pieaugošajam rokenrola fanu pulkam, U2 ir kļuvusi par vissvarīgāko grupu, iespējams, pat par vienīgo svarīgo grupu."[48]
Draudzība ar Bobu Dilanu, Van Morisonu un Kītu Ričardsu iedrošināja grupu atgriezties pie rokmūzikas saknēm un palīdzēja Bono fokusēt savas spējas kā dziesmu un dziesmu tekstu autoram.[49] Atklājot, "ka U2 nav tradīciju, mēs esam kā no cita visuma", grupa pētīja amerikāņu blūza, kantrī un gospeļu mūziku.[50] Grupa vēlējās uzbūvēt "The Unforgettable Fire" atmosfēru, taču iepriekšējā albuma šķietami nefokusēto dziesmu vietā viņi meklēja "smagāk sitošu" skaņu, vispārpieņemtā dziesmas struktūras disciplīnā.[51]
U2 pārtrauca savas 1986. gada ierakstu sesijas, lai kļūtu par galvenajiem māksliniekiem Amnesty International "A Conspirancy of Hope" koncerttūrē, taču tā vietā, lai tā kļūtu par traucēkli, tūre piedeva papildus intensitāti un spēku viņu jaunajai mūzikai.[52] Savos 1986. gada ceļojumos uz Salvadoru un Nikaragvu, Bono ieraudzīja zemnieku nelaimes valstu iekšējo konfliktu dēļ; šī pieredze vēlāk kļuva par galveno albuma ietekmi. Albums sevī ietver antipātijas pret Ameriku, tostarp dusmas pret ASV politiku Centrālamerikā, pretēji grupas dziļajam fascinējumam pret šo valsti, tās plašajām ārēm, brīvību un to, uz ko tā pastāv.[53] Grupa vēlējās mūziku ar piederības izjūtu kādai vietai, ar ārkārtīgu kvalitāti; albuma mūzikā un dziesmu tekstos ir redzams iespaids no amerikāņu rakstnieku grāmatām, kuras grupas dalībnieki ir lasījuši.[54]
Amerikas mežonīgais skaistums, kulturālā bagātība, garīgais tukšums un nežēlīgā vardarbība ir izklāstīti, lai apvienotu katru "The Joshua Tree" veidojošo aspektu — tā nosaukumā un uz albuma vāka, blūza un kantrī mūzikas aizguvumos šajā mūzikā... Turklāt Bono saka, ka "Amerikas mitoloģijas dziļāka iepazīšana" ir ļoti būtiska daļa no "The Joshua Tree" mākslinieciskās būtības.
—Rolling Stone[55]
Albumu "The Joshua Tree", kuru grupa nosauca par "veltījumu" Amerikai, kas drīzāk ir kā metafora,[53] tika izdots 1987. gada martā. Tas kļuva par visātrāk pārdoto albumu Britu topa vēsturē, kā arī deviņas nedēļas atradās 1. vietā ASV pārdotāko albumu topā.[56] Šis albums palīdzēja U2 iegūt savas pirmās divas Grammy balvas.[57] Albuma pirmie divi singli, rokenrola bolero "With or Without You"[58] un ritmiskais gospelis "I Still Haven't Found What I'm Looking For", abi sasniedza 1. vietu ASV. U2 kļuva par ceturto rokgrupu, kas nokļuvusi uz laikraksta "Time" vāka,[59] kurā U2 tika nosaukta par "rokmūzikas aktuālāko grupu".[60] Albums palīdzēja U2 sasniegt U2 jaunu augstākās slavas līmeni, žurnāls "Rolling Stone" to ir nosaucis par vienu no visu laiku labākajiem rokmūzikas albumiem.[61] "The Joshua Tree" koncertturneja bija pirmā, kurā grupa pati pastāvīgi spēlēja stadionos, tā izpārdeva arēnas un stadionus visā pasaulē.[62]
"The Joshua Tree" tūres laikā tika uzņemta dokumentālā filma "Rattle and Hum", kopā ar to tika izdots arī tāda paša nosaukuma dubultalbums ar 9 jaunām studijas dziesmām un sešiem U2 dzīvajiem priekšnesumiem. Tas 1988. gada oktobrī tika izdots ierakstu veikalos un kinoteātros, un bija iecerēts kā veltījums amerikāņu mūzikai.[63] Filmā bija iekļautas dziesmas, kas ierakstītas Memfisas "Sun" studijā un dziesmas kopā ar Bobu Dilanu un B.B. Kingu. Kaut gan tas guva pozitīvas atsauksmes no fanu puses, tomēr "Rattle and Hum" saņēma diezgan negatīvas atsauksmes no filmu un mūzikas kritiķiem.[64] Albuma atbalstam grupa nerīkoja plašu koncertturneju, tika veikta salīdzinoši īsā "Lovetown" tūre, kuras lielākā daļa koncertu norisinājās Austrālijā. Juzdams grupas muzikālo stagnāciju, Bono dekādi noslēdzošajā koncertā paziņoja, ka ir beigusies līdz šim dzirdētā U2 ēra, un ir "...vienkārši jādodas tālāk un jāizsapņo to visu vēlreiz".[65]
Šo ierakstu raksturojošie atslēgas vārdi bija "lēts, projām metams, tumšs, seksīgs", "industriāls" (ļoti labs), "nopietns, pieklājīgs, mīļš, pareizs, roķīgs" un "lineārs" (galīgi slikts). Bija labi, ja dziesma aiznesa tevi ceļojumā vai lika tev domāt, ka tavs mūzikas atskaņotājs ir salūzis, slikti, ja tas tev atgādināja par ierakstu studijām vai par U2... Berlīne kļuva par ieraksta konceptuālo pamatu. Trīsdesmito gadu Berlīne - pagrimusi, seksuāla un tumša; tai pretī deviņdesmito gadu Berlīne - atdzimusi, haotiska un optimistiska...
— Braiens Īno par "Achtung Baby" ierakstīšanu[66]
1991. gada novembrī U2 izdeva albumu "Achtung Baby". Sāpināti par "Rattle and Hum" kritiku, grupa veica krasu muzikālā un tematiskā virziena maiņu, vislielāko kopš "The Unforgettable Fire" laikiem.[67] Skaņas ziņā "Acthung Baby" sevī ietvēra tā laika deju, industriālās un alternatīvās mūzikas ietekmes; pati grupa šā albuma skaņu raksturoja kā "četru vīru veikto Džošuas koka nociršanu".[68] Tematiskā ziņā, tas bija dziļš un personisks ieraksts; tas bija tumšāks un neparastāks, salīdzinot ar grupas iepriekšējo veikumu. Komerciālā un kritiķu atzinumu ziņā tas ir bijis viens no grupas visveiksmīgākajiem albumiem, un būtiska grupas 1990. gadu sākuma atjaunināšanas sastāvdaļa.[69] Tāpat kā "The Joshua Tree", žurnāls "Rolling Stone" to ir nosaucis par vienu no visu laiku labākajiem rokmūzikas albumiem.[61]
Iesākumā grupa pie "Achtung Baby" strādāja Austrumberlīnē, meklējot iedvesmu un jaunas idejas no Vācijas atkalapvienošanās. Šo albumu ar Braiena Īno palīdzību producēja Daniels Lanuā.[70] Berlīnes sesiju laikā grupas iekšienē radās nopietns konflikts par materiāla kvalitāti un muzikālo virzienu. Kamēr Kleitons un Mullens deva priekšroku skaņai, kas būtu līdzīga U2 iepriekšējiem darbiem, Bono un The Edge, kurus bija iedvesmojusi alternatīvā un Eiropas deju mūzika, vēlējās pārmaiņas. Ļoti lēns progress un strīdi izvērsās, kad grupa mēģināja apspēlēt The Edge radīto ģitāras ritmu, kas vēlāk izvērsās par vienu no grupas vispopulārākajām dziesmām "One".[71]
"Zoo TV" koncerttūre, kas risinājās no 1992. līdz 1993. gadam, bija multimediju pasākums, kurā uz skatuves bija simtiem ekstravagntu video ekrānu, lidojošas Trabant automašīnas, augsti torņi, satelīttelevīzija savienojuma vadi, slīdošas teksta rindas un virs skatuves Bono izdomātie tēli, kā "Muša", "Spoguļbumbas vīrs" un "Misters Makfisto". Ekstravagantie šovi iesākumā bija iecerēti kā kontrastam ar parastajām skatuvēm iepriekšējās U2 koncerttūrēs, radot uz skatuves dažādas rokenrolam raksturīgas pārmērības. Šajos šovos U2 parādīja savu viedokli par kabeļtelevīzijas iejaukšanos visās jomās un tās ziņām, izklaidi un mājas iepirkšanos.[73] Koncertu laikā grupa veica joku zvanus ASV prezidentam Bušam, ANO un citiem. Strīdus izraisīja arī dzīvais satelīta savienojums ar Sarajevas kara torni.[74]
Ātri ierakstītais un "Zoo TV" tūres pārtraukumā 1993. gada vidū izdotais albums "Zooropa" turpināja vairākas tēmas, kas bija raksturīgas "Achtung Baby" un "Zoo TV" tūrei. Iesākumā tas bija paredzēts kā EP, taču grupa to pagarināja līdz pilnam studijas albumam. Tas bija vēl atšķirīgāks no agrākajiem U2 ierakstiem, iekļaujot sevī tehno un citus elektroniskos efektus.[75] Lielākā daļa dziesmu vismaz vienreiz tika spēlētas 1993. gada tūres posmā, kas izvērtās pa Eiropu, Austrāliju, Jaunzēlandi un Japānu; puse no albuma dziesmām tika iekļautas tūres pastāvīgi atskaņojamo dziesmu sarakstā.[76]
1995. gadā U2 izdeva eksperimentālo albumu ar nosaukumu "Original Soundtracks 1". Iepriekšējo 3 U2 albumu producents Braiens Īno piedalījās kā pilnvērtīgs grupas partneris, veicot gan dziesmu rakstīšanas procesu, gan arī uzstājoties. Šī iemesla dēļ, kā arī ieraksta krasi eksperimentālās dabas dēļ, grupa izlēma to izdot ar pseidonīmu "Passengers", lai atšķirtu šo albumu no citiem parastajiem U2 albumiem. Pēc U2 standartiem, albums bija komerciāli neveiksmīgs un saņēma galvenokārt sliktu kritiku. Tomēr dziesma "Miss Sarajevo", kurā piedalās arī Lučāno Pavaroti, un kuru Bono ir nosaucis par vienu no savām mīļākajām U2 dziesmām,[77] guva diezgan labus panākumus.
Nepietiek ar vienkārši lielisku dziesmu tekstu uzrakstīšanu; nepietiek ar tikai lielisku ideju, šīm visām lietām jābūt vienkopus, lai varētu disciplinēt sevi darbam. Mēs šo albumu nodosim remiksētājam, dosimies atpakaļ, uz ko tas iesākumā bija iecerēts, tātad "Mofo" ir lipīga melodija ar īstu plastisku uzbrukumu, "Do You Feel Loved" ir šķidrs, āķīgs horizonts, kas paceļ izčukstēto intimitāti pašā augšā, bet "If God Will Send His Angels" jākļūst par pērlēm un dimantiem.
Savā 1997. gada albumā "Pop" U2 turpināja eksperimentēt; stingri piesitieni, programmēšana, iztekts ritms un samplēšana albumam piešķīra smagus, fankmūzikai raksturīgus deju ritmus.[79] Albums tika izdots martā, tas debitēja 1. vietās 35 pasaules valstīs un saņēma pārsvarā pozitīvas atsauksmes.[80] Piemēram, žurnāls "Rolling Stone" paziņoja, ka U2 ir "uzdrīkstējušies un izveidojuši vienu no savām visu laiku labākajām mūzikām."[81] Citi juta, ka albums ir liela vilšanās, tādējādi tā pārdošanas rezultāti bija vāji, salīdzinot ar iepriekšējiem U2 izdevumiem.[82] Grupa steidzās pabeigt albumu savas koncerttūres laikā, un Bono ir atzinis, ka albums "nekomunicē ar klausītāju tā, kā tas bija iecerēts".[83]
Albumam sekojošā "PopMart" tūre sākās 1997. gada aprīlī un turpināja "Zoo TV" iesākto pārmērību tēmu. Uz skatuves bija 30 metrus augsta zelta arka, 45 metrus liels video ekrāns un 12 metrus liela spoguļbumba. Tāpat kā "Zoo TV" tūrē, arī šajā tūrē bija jūtama reklāmu ietekme un bija iecerēts sūtīt sarkastisku paziņojumu tiem, kas apvainoja U2 komerciālismā. Var uzskatīt, ka U2 iecere izgāzās, tomēr apmierināja daudzus, kuri bija redzami apmulsuši par grupas jauno tēlu un pārspīlēto priekšnesumu.[84] Vēlā "Pop" pabeigšana nozīmēja to, ka mēģinājumu laiks bija ierobežots un no tā cieta priekšnesumi pirmajos tūres koncertos.[85] Par tūres svarīgāko notikumu uzskatāms koncerts Sarajevā, kur U2 kļuva par pirmo slaveno grupu, kas pilsētā uzstājās pēc Bosnijas kara.[86] Lerijs Mullens koncertu aprakstīja kā "pieredzi, jo es nekad mūžā neaizmirsīšu, un es esmu pavadījis grupā 20 gadus, lai tikai spēlētu šajā koncertā, un tagad, kad esmu to izdarījis, es saprotu, ka viss ir bijis tā vērts".[87] Bono šo koncertu aprakstīja kā "vienu no smagākajām un lieliskākajām naktīm manā mūžā."[88]
Ir viegli sevi saistīt ar "All That You Can't Leave Behind", jo tas ir pilns ar lieliskām dziesmām, kas ir svarīgas plašai auditorijai, ar tā skaidrajām norādēm uz ģimeni, draudzību, mīlestību, nāvi un atdzimšanu. Šajā albumā iesākumā ir vairāk jūtama Lanuā nevis Īno ietekme, taču šī albuma skaņa nāk no pašas grupas, kas šādu mūziku jau ir radījusi, gatavojot albumu "Rattle and Hum". Šoreiz viņi neimitē un nekam to nevelta. Šoreiz tā ir dvēseles mūzika, nevis mūzika par dvēseli.
— Karolīna van Ūstena de Bēra[37]
Sekojot salīdzinoši vēsajai albuma "Pop" uzņemšanai, U2 vairākos pasākumos uzsvēra, ka viņiem ir "atkal jāpierāda, ka joprojām esam labākā grupa pasaulē".[89] Kopš 2000. gada grupa veido dziesmas ar daudz tradicionālāku skanējumu, tomēr saglabājot arī ietekmes no saviem iepriekšējiem muzikālajiem eksperimentiem.[90]
Albums "All That You Can't Leave Behind" tika izdots 2000. gada oktobrī un atkalapvienoja grupu ar producentiem Braienu Īno un Danielu Lanuā. Daudzi, kas īsti nebija apmierināti ar grupas 1990. gadu eksperimentiem, šo albumu novērtēja kā atgriešanos pie izcilības;[91] žurnāls "Rolling Stone" to nosauca par U2 trešo meistardarbu pēc "The Joshua Tree" un "Achtung Baby".[92] Albums debitēja 1. vietā 22 valstīs[93] un tā pasaules mēroga hits "Beautiful Day" ieguva trīs Grammy balvas. Arī pārējie albuma singli "Walk On", "Elevation" un "Stuck in a Moment You Can't Get Out Of" ieguva Grammy balvas.
Sekojošajā "Elevation" koncerttūrē U2 uzstājās jau uz piezemētākas skatuves, atgriežoties arēnās pēc gandrīz dekādes pavadītas stadionos. Sirdsveida skatuve un rampa guva lielāku saikni ar skatītājiem. Pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem, jaunais albums ieguva papildus rezonansi. Tā gada oktobrī U2 uzstājās vairākos izpārdotos koncertos Madison Square Garden Ņujorkā. Vēlāk intervijās Bono un The Edge šos Ņujorkas koncertus nosauca par vieniem no saviem visvairāk atmiņā paliekošajiem un emocionālākajiem priekšnesumiem.[94] 2002. gada sākumā U2 uzstājās XXXVI Superkausa pārtraukumā.[95]
Grupas nākamais albums "How to Dismantle an Atomic Bomb" klajā nāca 2004. gada novembrī. Skaņas ziņā, grupa meklēja smagāk sitošu rokmūziku par "All That You Can't Leave Behind". Bono apgalvo, ka tematiskā ziņā "vairākas dziesmas ir par naivumu un nezināšanas noliegšanu."[96] Albuma pirmais singls "Vertigo" piedalījās plaši rādītajās Apple iPod televīzijas reklāmās, kā rezultātā tika izdota īpaša U2 iPod versija. Albums debitēja pirmajā vietā ASV, kur pirmās nedēļas pārdoto kopiju skaits bija divreiz lielāks nekā "All That You Can't Leave Behind", uzstādot grupas rekordu.[86] Apgalvojot, ka šis albums var sacensties ar U2 trīs labākajiem albumiem, Bono ir teicis: "Šajā albumā nav vāju dziesmu. Taču kā albums kopumā tas nav nekas vairāk kā tā daļu summa, un tas mani patiešām tracina."[96]
Izmantojot līdzīgu skatuves dizainu kā iepriekšējā tūrē, "Vertigo" koncertturnejas dziesmu saraksts bija variēts vairāk nekā jebkurā citā U2 tūrē kopš "Lovetown" turnejas, iekļaujot sevī dziesmas, kas netika spēlētas koncertos kopš 1980. gadu sākuma. Tāpat kā "Elevation" tūre, arī "Vertigo" tūre guva lielus komerciālos panākumus.[97] Albums un tā singli ieguva Grammy balvas visās 8 kategorijās, kurās U2 tika nominēti. 2005. gadā Brūss Springstīns ievadīja U2 Rokenrola slavas zālē.[98]
2006. gada augustā grupa pārveda daļu no saviem finansiālajiem īpašumiem uz Nīderlandi, divus mēnešus pēc tam, kad Īrijā mākslinieku nodokļi tika palielināti līdz €250 000.[99]
2008. gada decembrī U2 izdeva 3D koncertfilmu "U2 3D", atainojot grupas uzstāšanos Dienvidamerikā 2006. gadā Vertigo tūrē.
Kopš 2006. gada grupa ierakstīja jauno materiālu kopā ar Riku Rubinu, bet, būdami neapmierināti ar rezultātiem, 2007. gadā jūnijā sāka strādāt kopā ar producentiem Braienu Īno un Danielu Lanuā, beidzot darbu pie albuma "No Line on the Horizon" 2008. gada decembrī.
2009. gada 18. janvārī grupa uzstājās ASV prezidenta Baraka Obamas inaugurinācijas svinībās, izpildot divas dziesmas - "Pride (In the Name of Love)" un "City of Blinding Lights".
Jaunais albums tika izdots 2009. gada 27. februārī,[100] bet pirmais singls no jaunā albuma bija "Get On Your Boots",[101] kam vēlāk sekoja vēl divi singli - "Magnificent" un "I'll Go Crazy If I Don't Go Crazy Tonight".
Grupa ir apstiprinājusi, ka plāno izlaist jaunu albumu ar pagaidu nosaukumu "Songs of Ascent", kas sastāvēs no materiāla, kas ticis ierakstīts "No Line on the Horizon" sesiju laikā. Bono saka, ka albums būšot "meditatīvāks albums ar svētceļojuma tēmu".[102]
Jau no saviem pirmsākumiem, U2 ir radījuši savu uzreiz atpazīstamu skanējumu, ar melodisko instrumentālo skanējumu un plašo vokāla skanējumu.[103] Šā skanējuma saknes meklējamas daļēji no ierakstu producenta Stīva Lilijvaita ietekmes, laikā, kad grupas muzikālās spējas vēl bija diezgan ierobežotas.[104] The Edge ir pastāvīgi izmantojis ritmiskas atbalsis un sev raksturīgo delaju (skaņas aizkavēšanos),[105] lai padarītu spēcīgāku savu ģitāras skanējumu, klāt izmantojot arī īriem raksturīgo dūdu skanējumu, lai akcentētu melodiju,[106] kas rada ambientu un atmosfērisku skaņu. Bono ir attīstījis savu falseta balss skanējumu[107] un radījis nopietnus dziesmu tekstus par sociālajām, politiskajām un personiskajām tēmām, un guvis lielu atzinību par savu dziesmu rakstīšanu. The Edge ir raksturojis U2 kā pamatā dzīvo koncertu grupu.[106]
Neskatoties uz U2 vispārraksturojošajām iezīmēm, grupa ir radījusi jaunus elementus savā muzikālajā repertuārā ar katru jaunu albumu. U2 agrīnajā skanējumā jūtama ietekme no tādām grupām, kā "Television" un "Joy Division", un tas tiek raksturots kā "atsvaidzinošs", pateicoties The Edge "mirdzošajiem akordiem" un Bono "dedzīgajam vokālam".[108] U2 savu skanējumu sāka no postpanka saknēm un ar minimālistisku un nesarežģītu instrumentālo daļu, kas dzirdams albumos "Boy" un "October", taču jau bija jūtama attīstība ar albumu "War", kurā ietverti roka himnu, fankmūzikas un deju ritmu aspekti, skanējumam kļūstot agresīvākam.[109] Pirmajos divos albumos, kurus "Rolling Stone" aprakstīja kā "muskuļainus un aizstāvošus",[36] bija jūtama liela daļa no Lilijvaita producēšanas ietekmes. "The Unforgettable Fire", kurš sākās ar to, ka The Edge vairāk spēlēja taustiņinstrumentus nekā ģitāras, kā arī tam sekojošo "The Joshua Tree" jau producēja Braiens Īno un Daniels Lanuā. Pateicoties viņu ietekmei, abiem albumiem bija raksturīga tā sauktā "atšķirīgā tekstūra"[36]
Dziesmām no "The Joshua Tree" un "Rattle and Hum" tika likts uzsvars ar Lanuā raksturīgo ritmu, jo tika kopā samiksēti atšķirīgie gospeļa un blūza mūzikas stili, kas radās no grupas dziļā fascinējuma par Amerikas kultūru, cilvēkiem un ģeogrāfiju. 1990. gados U2 atjaunināja savu skanējumu, sākot izmantot vairāk sintezatoru skaņu, elektronisko piesitienu no alternatīvās mūzikas, deju mūziku un hiphopu albumos "Achtung Baby",[110] "Zooropa" un "Pop".[111] 21. gadsimta sākumā U2 atgriezās pie tradicionālā skanējuma, izmantojot mazāk sintezatoru un elektronisko efektu, bet vairāk tradicionāla ritma.
Lielu daļu no U2 dziesmu tēmām veido sociālie un politiskie komentāri, bieži vien kopā ar kristīgo reliģiju un garīgo iztēli.[112] Piemēram, dziesmu "Sunday Bloody Sunday" un "Mothers of the Dissapeared" teksti ir radušies saistībā ar notikumiem pasaulē: pirmā no tām tika sarakstīta par nemieriem Ziemeļīrijā[113] bet otrā - par argentīniešu māšu, kuru bērni tika nolaupīti šīs valsts apvērsuma laikā 1976. gadā, ciešanām.
Bono iekšējie konflikti un izjūtas, kas saistītas ar ģimenes tēmu, atklājas dziesmās "Mofo", "Tomorrow" un "Kite". Arī emocionāla ilgošanās un lūgšanās ir bieži sastopama tēma,[103] kā piemēram dziesmās "Yahweh",[114] "Peace on Earth" un "Please". Zaudējumi un ciešanas kopā ar cerību un atlabšanu, kas ir centrālā tēma albumā "The Joshua Tree",[36] ir motivējusi lielu daļu no U2 dziesmu tekstu un mūzikas tapšanām. Dažas no dziesmu tekstu idejām ir saistāmas ar Bono un pārējo grupas dalībnieku personīgo pieredzi savas jaunības laikā Īrijā, kā arī Bono aktīvisma kampaņām vēlākajā dzīvē. U2 ir izmantojusi savas "Zoo TV" un "PopMart" koncertturnejas, lai kariķētu sociālās tendences, kā mediju pārbagātība un patērētāju sabiedrība.[111]
Tā kā grupa un tās fani bieži uzsver šīs mūzikas politisko dabu, U2 dziesmu teksti un mūzika ir bieži kritizēti kā apolitiski to neskaidrības un plašās izdomas dēļ, kā arī īpašu atsauču uz aktuāliem cilvēkiem vai notikumiem trūkuma dēļ.[115]
Grupa kā savus ietekmes avotus ir minējusi "The Who",,[116] "The Clash",[117] "Ramones",[118] "The Beatles",[119] "Joy Division"[120] un "Siouxsie & the Banshees".[121] Citi mūziķi un grupas, kā "The Fray",[122] "OneRepublic",[123] "Coldplay",[124] "The Killers"[124] un "Angels & Airwaves"[125] ir ietekmējušies no U2. Savas U2 dziesmu versijas ir izpildījuši "Our Lady Peace", Mērija Dž. Blaidža, Džonijs Kešs, "The Chimes", Džo Kokers, "Pearl Jam", Džeimss Blants, Darlīna Čeha, "Pet Shop Boys", "Ignite", "The Smashing Pumpkins", "Keane", Utada Hikaru, "Sepultura" un "The Bravery". U2 ir strādājuši kopā ar tādiem māksliniekiem, kā "Green Day", Brūss Springstīns,[126] Bobs Dilans, Elviss Kostello, "R.E.M." un Antons Korbijns.
Jau sākot ar 1980. gadu sākumu, U2 dalībnieki, gan kā grupa, gan individuāli, ir kopā ar citiem mūziķiem, māksliniekiem, slavenībām un politiķiem centušies uzsvērt pasaulē pastāvošo nabadzību, slimības un sociālo netaisnīgumu.
1984. gadā Bono un Ādams Kleitons piedalījas "Band Aid" labdarības projektā, lai savāktu naudu Etiopijas bada cietēju pabalstīšanai. Šis projekts izdeva labdarības singlu "Do They Know It's Christmas?", kas kļuva par pirmo no daudzajām sadarbībām starp U2 un šī projekta organizētāju Bobu Geldofu. 1985. gada jūlijā U2 spēlēja "Live Aid" koncertā. Bono un viņa sieva Alija viesojās Etiopijā, kur kļuva par bada aculieciniekiem. Bono vēlāk ir teicis, ka šī vizīte kļuva par pamatu viņa Āfrikas kampaņām un dziesmu iedvesmai.[127]
1986. gadā U2 piedalījās "A Conspiracy of Hope" koncerttūrē, lai atbalstītu Amnesty International, kā arī "Self Aid" projektā, kas cīnījās pret bezdarbu Īrijā. Tajā pašā gadā Bono ar sievu Aliju devās uz Nikaragvu un Salvadoru, kur bija liecinieki Salvadoras pilsoņu kara atstātajiem postījumiem. Šie 1986. gada notikumi būtiski ietekmēja albumu "The Joshua Tree", kas tajā laikā tika ierakstīts.
1992. gadā grupa piedalījās "Stop Sellafield" koncertā kopā ar "Greenpeace" savas "Zoo TV" tūres laikā.[128] Notikumi Sarajevā Bosnijas kara laikā ietekmēja dziesmas "Miss Sarajevo" tapšanu, kas pirmoreiz publiski tika spēlēta 1995. gada septembrī Pavaroti un viņa draugu koncertā, un kuru Bono un The Edge spēlēja labdarības pasākumā "Kara bērns".[129] Grupa savu 1993. gadā izdarīto solījumu īstenoja 1997. gadā, kad "PopMart" tūrē koncertēja Sarajevā.[130] 1998. gadā viņi uzstājās Belfāstā dažas dienas pirms "Labās piektdienas vienošanās" balsojuma, uz skatuves uzvedot īru politiskos līderus Deividu Trimblu un Džonu Hamu, lai atbalstītu vienošanos.[131] Vēlāk tajā pašā gadā visi ienākumi no singla "Sweetest Thing" izdošanas tika ziedoti Čornobiļas bērnu projekta atbalstam.
2001. gadā grupa veltīja savu dziesmu "Walk On" Mjanmas prodemokrātu līderim Augam San Sū Kji.[132] 2003. gada nogalē Bono un The Edge piedalījās Dienvidāfrikas HIV/AIDS brīdināšanas "46664" koncertu sērijā, kuru vadīja Nelsons Mandela. Grupa spēlēja 2005. gada "Live 8" koncertā Londonā. Grupu un tās menedžeri Polu Makginesu Amnesty International apbalvoja kā Labas gribas vēstniekus par viņu darbu cīņā par cilvēktiesībām.[133]
Kopš 2000. gada Bono ir iesaistījies "2000. jubilejas" kampaņā kopā ar Bobu Geldofu, Muhamedu Ali un citiem, lai Lielās jubilejas (Tūstošgades) sakarā atceltu trešās pasaules valstu parādus. 2002. gada janvārī Bono bija no nevalstiskās organizācijas "DATA" dibinātājiem, kas bija paredzēta, lai uzlabotu Āfrikas sociālo, politisko un finansiālo stāvokli. 2002. gada jūnijā viņš turpināja savu kampaņu pret parādiem un HIV/AIDS, veicot vairākas vizītes dažādās Āfrikas valstīs.[134] "Sarkanā produkta", 2006. gadā izdotā zīmola, kas cenšas savākt līdzekļus Starptautiskajam fondam, viens no dibinātājiem bija Bono. Bono ir sniedzis savu viedokli un redzējumu "The ONE" kampaņai, ASV devumam akcijai "Padari nabadzību par vēsturi". Bono ir sadarbojies arī ar Yahoo!, lai popularizētu "The ONE" kampaņu.
2005. gada nogalē, pēc viesuļvētrām Katrīna un Rita, The Edge ir palīdzējis popularizēt "Music Rising" akciju, kas paredzēta līdzekļu savākšanai, lai palīdzētu mūziķiem, kuri viesuļvētru dēļ Meksikas līča reģionā zaudēja savus instrumentus.[135] 2006. gadā U2 sadarbojās ar rokgrupu "Green Day", izdodot jaunu grupas "The Skids" dziesmas "The Saints Are Coming" versiju, tās ienākumus ziedojot "Music Raising" labdarības akcijai.[136]
U2 un Bono sociālais aktīvisms arī ir kritizēts. Vairāki autori un aktīvisti, kuri publicējas politiski kreisajos žurnālos, ir kritizējuši Bono atbalstu tādām politiskām personībām, kā Pols Volfovics,[137] kā arī viņa "uzspiesto tēvišķīgumu".[138] Citi ziņu avoti ir apšaubījuši Bono kampaņu, kas vērstas uz parādu nolīdzināšanu, efektivitāti un piedāvāto palīdzību Āfrikai, paziņojot, ka "ārvalstu palīdzība bieži vien padara politiķus bagātus, bet to cilvēkus - nabadzīgus".[139]
U2 dalībnieki ir piedalījušies vairākos blakusprojektos, reizēm sadarbojoties arī ar grupas biedriem. 1985. gadā Bono ierakstīja dziesmu "In a Lifetime" kopā ar īru grupu "Clannad". The Edge ierakstīja filmas oriģinālmūzikas albumu filmai "Captive" 1986. gadā,[140] kurā bija iekļauts arī Šainedas O'Konoras vokālais priekšnesums. Bono un The Edge sarakstīja dziesmu "She's a Mystery to Me" Rojam Orbisonam, kura tika iekļauta viņa 1989. gada albumā "Mystery Girl".[141] Kopā ar The Edge Bono sarakstīja dziesmu "Goldeneye" 1995. gada Džeimsa Bonda filmai "Zeltacs", kuru izpildīja Tīna Tērnere.[142] Ādams Kleitons un Lerijs Mullens 1996. gadā filmas "Neiespējamā misija" vajadzībām pārstrādāja tās tituldziesmu.[143] Bono piedalījās dziesmā "Joy", kas tika iekļauta Mika Džegera 2001. gada solo albumā "Goddness in the Doorway".[144] Bono ierakstīja arī klusu, gandrīz čukstošu versiju Leonarda Koena dziesmai "Hallelujah", kas tika izdota 1995. gada "Tower of Song" dziesmu izlasē.
U2 ir strādajuši kopā ne tikai ar mūziķiem, bet arī ar dažiem rakstniekiem. Amerikāņu rakstnieks Viljams Barovss īsi pirms savas nāves piedalījās U2 video klipā dziesmai "Last Night on Earth".[145] Viņa luga "Pateicības dienas lūgšana" tika parādīta uz video ekrāniem grupas "Zoo TV" tūres laikā. Grupa ir sadabojusies arī ar Viljamu Gibsonu un Alenu Ginsbergu.[146] 2000. gada sākumā U2 ierakstīja divas dziesmas filmai "The Million Dollar Hotel", tostarp dziesmu "The Ground Beneath Her Feet", kura tika sarakstīta kopā ar rakstnieku Salmanu Rušdi un tika balstīta uz viņa tāda paša nosaukuma grāmatu.[147]
Studijas albumi
|
Izlases un koncertalbumi
|
U2 pirmoreiz saņēma Grammy balvu 1988. gadā par albumu "The Joshua Tree", un kopš tā laika ir ieguvuši kopā 22 Grammy balvas, padarot U2 un Stīviju Vonderu par līderiem starp populārās mūzikas izpildītājiem saņemto Grammy balvu ziņā.[2] Grupa ir saņēmusi Grammy balvas par labāko rokmūzikas dziesmu, par labāko albumu, gada ierakstu, labāko dziesmu un labāko rokmūzikas albumu. U2 ir saņēmuši 7 "BRIT Awards", piecas no tām par labāko straptautisko grupu. Īrijā U2 ir ieguvuši 14 "Meteor" balvas, kuras pasniedz kopš 2001. gada. Grupa ir saņēmusi arī vienu Amerikas mūzikas balvu, 4 MTV mūzikas video balvas, 10 "Q" balvas, 2 "Juno" balvas, 3 "NME" balvas, kā arī Zelta globusa balvu/ 2005. gada sākumā U2 tika iekļauti Rokenrola slavas zālē.[98]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
