Spānijas vēsture
From Wikipedia, the free encyclopedia
From Wikipedia, the free encyclopedia
Spānijas vēsture ir Dienvideiropas valsts Spānijas sabiedrības pagātne, kurā ir norisinājušies dažādi ar šo valsti saistīti notikumi. Spānijas vēsture ir bijusi cieši saistīta ar tās kaimiņvalstu vēsturēm: Francijas vēsturi un Portugāles vēsturi.
Pirmie cilvēki Pireneju pussalas ziemeļos parādījās vēlā paleolīta periodā. Aptuveni pirms 17 tūkstošiem gadu uz alu sienām cilvēki zīmēja stilizētus zīmējumus, kuros bija redzami gan dzīvnieki, gan paši cilvēki. Vislabāk zīmējumi ir saglabājušies Altamirā un Puente Vjesgo netālu Santanderas pilsētas. Aptuveni pirms 8-7 tūkstošiem gadu Pireneju pussalas Vidusjūras piekrastē izplatījās keramikas kultūra. Ap 3. gadu tūkstoti p.m.ē. Pireneju pussalas dienvidus un austrumus apdzīvoja ibēru ciltis. Dažas hipotēzes saista to izcelsmi ar Ziemeļāfriku. Tieši no šo cilšu nosaukuma ir cēlies Pireneju pussalas otrs nosaukums - Ibērijas pussala jeb vienkārši Ibērija. 2. gadu tūkstoša p.m.ē. vidū ibēri sāka apmesties uz dzīvi nocietinātos ciematos mūsdienu Kastīlijas teritorijā. Turpmākajos piecos gadsimtos ibēri saplūda ar ķeltu un ģermāņu ciltīm un tādā veidā izzuda. Ibēri galvenokārt nodarbojās ar lauksaimniecību, lopkopību un medīšanu, kā arī spēja no vara un bronzas izveidot darbarīkus. Viņiem bija arī pašiem sava rakstība, tā sauktā, ibēru rakstība. Ķelti un ibēri dzīvoja savstarpēji viens otram salīdzinoši tuvu, dažkārt pat vienoti, bet visbiežāk karoja viens ar otru. Šī procesa rezultātā radās ķeltibēru kultūra, kura bija slavena ar tās karotājiem. Viņi izgudroja abpusēji griezīgu zobenu, kurš vēlāk kļuva par standarta bruņojumu romiešu armijās un tika izmantots arī cīņās pret ķeltibēriem.
Ap 1500. gadu p.m.ē. Pireneju pussalā ieradās mikēnieši, bet ap 1100. gadu p.m.ē. feniķieši dibināja ostas pilsētu Gadiru (mūsdienās Kadisa). Savukārt grieķi austrumu piekrastē (mūsdienās Kostabravā) dibināja savas kolonijas. Pēc 680. gada p.m.ē. Kartāga kļuva par feniķiešu civilizācijas centru un kartāgieši Gibraltāra šaurumā izveidoja tirdzniecības monopolu. Andalūzijā līdz 1. gadu tūkstoša p.m.ē. vidum pastāvēja Tartessas valsts. Tartessas valsts iedzīvotāju turdetāņu izcelsme ir pretrunīga, lai gan uzskata, ka tie ir bijuši viena no augstāk attīstītajām ibēru ciltīm. 5.-4. gadsimtā p.m.ē. palielinājās Kartāgas impērijas ietekme, kuras pakļautībā bija lielākā daļa Andalūzijas un Vidusjūras piekrastes. Lielākā Kartāgas kolonija Pireneju pussalā bija Jaunā Kartāga (mūsdienās Kartahena). 210. gadā p.m.ē. pēc kartāgiešu sakāves Otrā pūniešu karā laikā, romiešiem pavērās iespēja pakļaut Pireneju pussalu, bet ķeltibēri tās centrālajā daļā un ziemeļos spēja pretoties tiem vēl gandrīz divus gadsimtus. Pilnībā visu pussalu romieši pakļāva tikai Augusta Oktaviāna valdīšanas laikā. Laika gaitā Ibērija kļuva par otro nozīmīgāko reģionu Romas impērijas sastāvā uzreiz aiz mūsdienu Itālijas. Četriem Romas imperatoriem dzimtene ir tieši Ibērijā. Slavenākie no tiem bija Trajāns un Adriāns. No Pireneju pussalas ir nācis arī slavenais rakstnieks un filozofs Seneka. Vislielākā ietekme romiešiem bija Andalūzijā, mūsdienu Portugāles dienvidos un Katalonijā netālu no Tarragonas. Baski ir vienīgā tauta, kura netika pakļauta Romas ietekmei. Tā ir arī vienīgā Pireneju pussalas pirmsromiešu tautām, kura līdz 1.-2. gadsimtam m.ē. netika asimilizēta. Romieši Pireneju pussalu bija sadalījuši trīs provincēs: Tarrakonas Spānija (lielākā daļā no Pireneju pussalas ziemeļu pusē), Bētika (dienvidos) un Luzitānija (mūsdienu Portugāle un neliela daļa no Spānijas rietumiem).
Mūsu ēras pirmo divu gadsimtu laikā Spānija bija bagātību avots zelta raktuvju dēļ. Šī iemesla dēļ Kordovas un Meridas iedzīvotāji vairākus gadsimtus varēja baudīt dažādus uzlabojumus pilsētās. Tajās tika celti ceļi, tilti, akvedukti, kā arī villas un sabiedriskās ēkas. Vairāki tilti Segovijā un Tarragonā ir saglabājušie pat līdz mūsdienām. Trim dzīvajām valodām, kurās runā pašreizējie Spānijas iedzīvotāji, ir latīņu valodas sakne, bet romiešu likumi kļuva par pamatu Spānijas juridiskajai sistēmai. Kristietība Pireneju pussalā izplatījās salīdzinoši agri, bet īslaicīgi kristiešu kopienas tika bargi vajātas. 5. gadsimtā Pireneju pussalā ieceļoja barbari - ģermāņu ciltis svēbi, vandaļi, vestgoti, kā arī sarmatu cilts alaņi. Šo cilšu staigāšana tikai pastiprināja Romas impērijas sabrukumu. Vestgoti aizdzina vandaļus un alaņus uz Ziemeļāfriku, un izveidoja paši savu karalisti ar galvaspilsētu Barselonā, vēlāk - Toledo. Svēbi apmetās uz dzīvi ziemeļrietumos Galisijā, un izveidoja Svēbu karalisti. 6. gadsimtā vestgoti pakļāva svēbu karaļvalsti, savukārt 8. gadsimtā viņi padzina no pussalas arī bizantiešus, kuri kopš 6. gadsimta vidus bija iekarojuši Pireneju pussalas dienvidus un dienvidaustrumus. Vestgotu valdnieki noliedza Jēzus Kristus dievišķumu, bet vietējie iedzīvotāji pieņēma katolicismu. Trīs gadsimtu ilgās valdīšanas laikā Pireneju pussalā vestgoti atstāja nozīmīgu kultūras mantojumu, bet tā arī nespēja izveidot vienotu nāciju. Vestgotu sistēma, kad monarhs tika ievēlēts, bija auglīga augsne sazvērestībām un intrigām. 589. gadā vestgotu karalis Rekareds pieņēma katoļticību, bet tas nepalīdzēja atrisināt reliģiskās problēmas, reliģiskie konflikti tikai pastiprinājās. Līdz 7. gadsimtam visi nekristieši, īpaši ebreji, saskārās ar izvēli tikt patrenktiem no pussalas vai pievērsties kristietībai.
711. gadā Pireneju pussalā no Ziemeļāfrikas iebruka arābu un berberu ciltis, kuras vēlāk tika sauktas par mauriem. Mauru karaspēku vadīja Tariks ibn Zijāds. Pussalu mauri pakļāva dažu gadu laikā, līdz ar to tajā strauji izplatījās islāms. Neskatoties uz vestgotu izmisīgu pretestību, pēc desmit gadiem bija palicis neiekarots tikai neliels kalnu reģions Astūrijā. Līdz 8. gadsimta vidum mauru kontrolētā teritorija bija daļa no Umajādu kalifāta. Šajā laikā mauri Pireneju pussalā kontrolēto teritoriju sauca par Al-Andalūziju. 756. gadā Abd ar Rahmans I pasludināja neatkarību no Umajādu kalifāta un panāca Kordovas emirāta neatkarību. Valsts uzplaukums tika piedzīvots Abdarrahmana III valdīšanas laikā, kurš sevi pasludināja par kalifu. Mauri bija iecietīgi pret kristiešiem un ebrejiem, nodrošināja autonomiju reģionos, kā arī veicināja kultūras attīstību, radot unikālus arhitektūras un tēlotājmākslas stilus. 1031. gadā pēdējo Kordovas kalifu Hišamu III gāza no troņa un valsts sašķēlās daudzos emirātos, no kuriem nozīmīgākais bija Granādas emirāts, kurš pastāvēja līdz pat 1492. gadam.
Kristiešu rekonkista (tulkojumā "atbrīvošana") bija nepārtraukts, gadiem ilgs karš pret mauriem. Par rekonkistas sākumu uzskata Astūrijas karaļa Pelaijo uzvaru pār mauriem kaujā pie Kovadongas ciema 722. gadā. 8. gadsimta vidū Astūrijas kristieši karaļa Alfonso I vadībā, izmantojot berberu sacelšanos, iekaroja Galisiju. Galisijas galvaspilsētā Santjago de Kompostelā pēc leģendām atrodas svētā Jēkaba kaps, tādēļ šī vieta jau tolaik bija svētceļojuma galamērķis. No 8. gadsimta beigām līdz 9. gadsimta vidus Kārļa Lielā vadītie franki apturēja musulmaņu virzīšanos tālāk uz Eiropu no Pireneju pussalas. Franki Pireneju pussalas ziemeļaustrumos izveidojas Spānijas marku, kura atradās starp franku un arābu kontrolētajām teritorijām. Vēlāk no Spānijas markas izveidojās Navarras, Aragonas un Barselonas grāfistes (1137. gadā Aragonas un Barselonas grāfistes apvienojās). 914. gadā Leonas karalistē tika iekļauta Astūrija un lielākā daļa no Galisijas, kā arī Portugāles ziemeļu daļa. Kalnu masīvos starp Astūriju un Kataloniju kristieši izveidoja vairākas nocietinātas pilis, lai spētu aizsargāties no mauru uzbrukumiem. Provinces nosaukums Kastīlija ir cēlies no spāņu vārda "castillo", kas nozīmē "cietoksnis". Rekonkistas rezultātā zemnieki un pilsētu iedzīvotāji, kuri cīnījās kopā ar bruņiniekiem, ieguva ievērojamu labumu. Lielākā daļa zemnieku netika pakļauti dzimtbūšanai, kā arī atbrīvotajā Kastīlijas zemē tie izveidoja brīvprātīgo zemnieku kopienas. Arī pilsētas, īpaši 12.-13. gadsimtā, ieguva lielākās tiesības. 11. gadsimta vidū Ferdinanda I valdīšanas laikā Astūrijas-Leonas grāfiste ieguva karalistes statusu un kļuva par nozīmīgāko valsti rekonkistas laikā. Ziemeļos tajā pašā laikā baski izveidoja Navarras karalisti, savukārt Aragonas karaliste un Katalonija valdošo dinastiju laulību procesā apvienojās. 1085. gadā kristieši no mauriem atguva Toledo. Almoravidu dinastijas valdīšanas laikā (1090-1145) rekonkistas izplatīšanās īslaicīgi tika apturēta. Šajā laikā vienīgi leģendārais bruņinieks Sids Kampeadors atguva Valensiju (1095. gadā). Viņš ir kļuvis par Spānijas nacionālo varoni. Nākamie panākumi rekonkistas laikā bija tikai 12. gadsimta beigās, 13. gadsimta sākumā. Visiespaidīgāko uzvaru kristieši guva 1212. gadā, kad tie apvienotais Leonas, Kastīlijas, Aragonas, Navarras un Portugāles karaspēks pieveica Almohadus Las Navas de Tolosas kaujā. 1236. gadā Kastīlijas karalis Ferdinands III vadīja savu armiju pret Kordovu un 1248. gadā ieņēma Sevilju. Šajā laikā izveidojās Portugāles karaliste. Savukārt Aragonas karalis pakļāva Valensiju, Alakanti, Baleāru salas, Sardīnju, Sicīlju un Neapoli. 13. gadsimta beigās musulmaņu pārvaldībā palika tikai Kordovas kalifāts.
1230. gadā Kastīlija un Leona apvienojās vienā valstī - Kastīlijas un Leonas karalistē. 1383. gadā Kastīlija iebruka Portugālē, iejaucoties cīņā par Portugāles troni, bet pēc divu gadu ilgā kara kastīliešu armija cieta sakāvi pie Alžubarotas. Kastīlijai bija labi tirdzniecības sakari ar Nīderlandi, galvenokārt tirgojoties ar vilnu.
1469. gads ir nozīmīgs Spānijas vēstures turpmākajā attīstībā. Šajā gadā tika noslēgtas laulības starp Ferdinandu no Aragonas un Izabellu no Kastīlijas, kurus pāvests Aleksandrs VI nosauca par "katoļu monarhiem" (spāņu: "los Reyes Católicos"). Šīs laulības iezīmēja Spānijas politisko apvienošanos, kura beidzās 15. gadsimtā. Vienīgi Navarras karaliste netika iekļauta, bet 1512. gadā arī tā tika anektēta. 1478. gadā Ferdiands un Izabella tika uzņemti baznīcas tiesā. Viņi uzsāka inkvizīciju, kuras mērķis bija nodrošināt katoļticības tīrību. Līdz ar to sākās ebreju un musulmaņu vajāšana, vēlāk arī vajāja protestantus. Vairāki tūkstoši iedzīvotāju tika turēti aizdomās par ķecerību un tika spīdzināti. 1492. gadā inkvizīcijas vadītājs dominikāņu mūks Tomaso Torkvemada pārliecināja Ferdinandu un Izabellu, ka visā valstī iedzīvotāji vēl nav pievērsušies kristietībai.
15. gadsimta beigās Spānija, redzot Portugāles panākumus, arī izvērsa aktivitātes Atlantijas okeānā. 1492. gadā spāņu eskadra Kristofora Kolumba vadībā sasniedza Bahamu Salas (San Salvadoru), Kubu un Haiti. Nākamajās ekspedīcijās spāņi sasniedza Puertoriko, Mazās Antiļu salas, Jamaiku, Trinidadu un Centrālamerikas piekrasti. No 1499. līdz 1504. gadam Centrālamerikas piekrasti pētīja un apguva Amerigo Vespuči vadītā ekspedīcija. Jau 1439. gadā starp Spāņiju un Portugāli sākš strīdi par ietekmes sfērām, līdz tās griezās pie pāvesta kā šķīrējtiesneša. 1494. gadā pāvests Aleksandrs VI piešķīra Spānijai visas jaunatklātās zemes austrumos, bet Portugālei rietumos no demarkācijas līnijas, kas tika novilkta 370 līgas uz rietumiem no Zaļā raga salām, taču status quo izjauca Magelāna brauciens un tas, ka Spānija iekaroja Filipīnas. 1529. gadā Saragosas līgums novilka demarkācijas līniju Klusajā okeānā, pabeidzot pasaules sadalīšanu (šī doktrīna nepieļāva citu valstu kuģošanu šajos ūdeņos).
1513. gadā Vasko Nunjess de Balboa šķērsoja Panamas zemes šaurumu un sasniedza Kluso okeānu. 1517. gadā divi kuģi Kordovas vadībā sasniedz Jukatanu. 1518. gadā Grihalvas ekspedīcija sasniedz Meksiku un atgriežās ar zelta paraugiem. Tas ieinteresē valdību un jau 1519. gadā portugāļa Magelāna vadītā ekspedīcija apbrauca Dienvidameriku un 1521. gadā sasniedza Āziju; caur Indijas okeānu un gar Āfrikas piekrasti atgriezās Spānijā (atgriezās tikai viens kuģis, bet tā atvestā garšvielu krava ar uzviju sedza visus ekspedīcijas izdevumus).
Spānijas impērija bija viena no pirmajām jauno laiku globālajām impērijām. Tā bija arī viena no lielākajām impērijām pasaules vēsturē. 16. gadsimtā Spānija un Portugāle bija vadošās Eiropas valstis pasaules izpētē un tās kolonizēšanā. Spānija izveidoja tirdzniecības ceļus pāri okeāniem. Nozīmīgākie no tiem pa Atlantijas okeānu savienoja Spāniju ar Ameriku, savukārt Kluso okeānu šķērsoja tirdzniecības ceļš, kurš caur Filipīnām savienoja Austrumāziju ar Meksiku. Laikā no 1519. līdz 1521. gadam spāņi Ernando Kortesa vadībā sagrāva Acteku impēriju un padarīja to par Spānijas koloniju. Tika iegūts milzīgs kara laupījums kā arī bagātas dārgmetālu raktuves. Izlaupot acteku un inku valstu uzkrājumus, spāņi guva tiem laikiem fantastisku dārgmetālu daudzumu. Tika iekarota Panama un Jukatana. Laikā no 1531. līdz 1533. gadam spāņi Fransisko Pisarro vadībā iekaroja un kolonizēja Inku impēriju. Čibču valsti Bogotā iekaroja Kezada ar 200 vīru lielu vienību un nodibinēja Jaunās Granādas koloniju. Laplatas baseinā par spāņu atbalsta punktu topa Paragvaja (kur 17. gadsimta sākumā jezuīti izveido savdabīgu republiku).
16. un 17. gadsimtā Spānija piedzīvoja kultūras zelta laikmetu. 16. gadsimtā Spānijas flote bija spēcīgākā pasaulē. Tirdzniecība ar vietējiem Amerikas iedzīvotājiem pieauga līdz ar spāņu apmetņu skaitu. Vietējo iedzīvotāju kopskaitu samazināja tādas slimības kā bakas un masalas, kuras atveda līdzi kolonisti, jo vietējie nebija imūni pret tām. Tas samazināja ekonomisko potenciālu iekarotajās teritorijās. 16. gadsimta 20. gados pēc portugāļu piemēra Spānijas kolonijās sāka ievest vergus no Āfrikas. Tajā pašā laikā tika uzsāka sudraba ieguve Gvanahvato, mūsdienu Meksikas teritorijā. Kopš 1546. gada arī Sakatekasā (Meksikā) un Potosi (mūsdienu Bolīvijā) tika izveidotas sudraba rakstuves. Spānijā sākās straujš cenu kāpums, kas krietni apsteidza darba algas (augstās cenas saglabājās vēl ilgi pēc tam, kad dārgmetālu straume no Jaunās Pasaules bija apsīkusi). Šī dārgmetālu pieplūduma sekas bija manāmas arī pārējā Eiropā.
16. gadsimta beigās Spānija ir iekarojusi Floridu, Meksiku, Antiļu salas, Andu piekrasti, Venecuelu, Laplatas upes baseinu, veidojot divas lielas koloniju teritorijas — Jaunspāniju un Peru. Šajā laikā kolonistu lielais vairums ir dēkaiņi un bagātību meklētāji. Zemkopības un lopkopības pamatlicēji bija misionāri. Visas jauniegūtās zemes pārvaldīja karaļa ierēdņi.
Spānijas pasaules impērijas uzplaukums, kā arī noriets 16. un 17. gadsimtā bija Hābsburgu valdīšanas laikā. Spānijas impērija vislielākās teritorijas Eiropā pārvaldīja Karlosa I valdīšanas laikā, kad viņš vienlaikus kā Kārlis V bija Svētās Romas impērijas imperators. Kārlis V par Spānijas karali kļuva 1516. gadā, un Spānija vēl ciešāk tika iejaukta Eiropas valdošo dinastiju cīņās par varu. Karalis bieži vien pat nebija Spānijā. Savas dzīves beigās viņš nolēma sadalīt Hābsburgu valdījumus divās daļās. Viena no tām bija Spānija un tai piederošās teritorijas pie Vidusjūras, bet otra palika Svētās Romas impērija. Arī Nīderlande, kuru bija pakļāvuši Hābsburgi, palika Spānijas troņa ietekmē. 1556. gadā par Spānijas karali kļuva Felipe II. Šajā laikā Spānija lielā mērā izbēga no reliģiskajiem konfliktiem, kuri plosījās pārējā Eiropā. Tā palika lojāla Romas katoļticībai. Felipe II sevī saskatīja katolicisma cīnītāju gan pret osmaņu turkiem, gan pret ķeceriem. 16. gadsimta 60. gados plāni pastiprināt kontroli pār Nīderlandi izraisīja nemierus, kas pakāpeniski ievadīja kalvinistu sacelšanos un Astoņdesmit gadu karu. Holandiešus atbalstīja Anglija, tādēļ Spānija uzsāka ar to karu. Spāņu "Neuzvarā armāda" cieta sakāvi Anglijas—Spānijas karā (1585—1604). Spānija atbalstīja katoļus Francijas ticību karā (1562—1598). 1648. gadā Spānija bija spiesta atzīt Nīderlandes neatkarību. Neskatoties uz šīm problēmām, no 16. gadsimta vidus Spānijā no Amerikas tika ievests sudrabs, spāņu kājnieki attaisnoja savu militāro reputāciju un arī flote ātri atguvās pēc "Neuzvaramās armādas" sakāves. Tas ļāva Spānijai saglabāt savu ietekmi Eiropā.
