Luzitānija

Luzitānija (latīņu: Lusitania) bija viena no trim romiešu provincēm Pireneju pussalā, kas veidoja Romiešu Spāniju no 1. gadsimta pr.Kr. līdz 3. gadsimtam. Atradās mūsdienu Portugāles lielākajā daļā un Spānijas rietumu daļā, Estremaduras autonomajā apgabalā, kā arī Salamankas un Avilas provinču teritorijā. Provinces galvaspilsēta bija Augusta Emerita (latīņu: Augusta Emerita) (mūsdienās Merida). Šo teritoriju apdzīvoja luzitāņi, kas runāja luzitāņu valodā.

Thumb — Luzitānijas izvietojums Romas impērijā 117. gadā

Provinces nosaukums cēlies no indoeiropiešu cilts, luzitāņiem, kas antīkajos laikos tika pakļauti spēcīgai romanizācijai, bet pēc tam iekļāvās mūsdienu portugāļu nācijā. Luzitānija izveidojās 15. gadā pr.Kr. tās teritorijas atdalīšanas Romas Spānijas provinces. Kad romieši iekaroja visu Pireneju pussalu, kuru tie sauca par Spāniju, viņi to sadalīja Tarrakonas Spānijā, Luzitānijā un Bētikā. Luzitānija ziemeļos pa Douru upi un austrumos robežojās ar Tarrakonas Spāniju, bet dienvidos ar Bētikas provinci.

Savukārt, Luzitānija dalījās trīs apgabalos, kuru galvaspilsētas bija Augusta Emerita, Paksjūlija (mūsdienu Beža) un Skalabe (mūsdienu Santarena). Sākot ar 930—950. gadiem senā Luzitānija tika saukta par Portugāli, bet 10. gadsimta beigās biežāk tika lietots vārds Portugāle, kad daudzi luzitāņi sāka sevi saukt par portugāļiem. 1067. gadā Fernando I oficiāli savus valdījumus nosauca par Portugāli, kad tos nodeva savam dēlam Garsijam. No tā laika nosaukumu Luzitānija pārstāja lietot oficiālajos dokumentos.

Luzitāņus pirmo reizi piemin Līvijs (218. gads pr.Kr.) kā karojošus kartāgiešu pusē. Ir ziņots, ka viņi karoja pret Romu arī 194. gadā pr.Kr., reizēm kopā ar ķeltibēru ciltīm.

179. gadā pretors Lūcijs Postumiuss Albins svinēja uzvaru pār luzitāņiem, bet 155. gadā pr.Kr. vispirms pēc Punika (Πουνίκου, iespējams, kartāgieša), un tad pēc Cēzara (Καίσαρος) pavēles luzitāņi sasniedza Gibraltāru. Taču šeit viņus sakāva pretors Lūcijs Mumijs.

Sākot ar 152. gadu pr.Kr. Romas republikai sākās grūtības ar karavīru rekrutēšanu karam Spānijā, kas skaitījās īpaši nežēlīgs. 150. gadā pr.Kr. Severijs Sulpicijs Galba slēdza viltus pamieru. Kamēr luzitāņi svinēja šo jauno savienību, viņš tos izkāva, atlikušos pārdodot verdzībā. Tas izraisīja jaunu sacelšanos Viriata vadībā, kas veica sekmīgu partizānu kampaņu pret Romu un tās vietējiem sabiedrotajiem. 139. gadā pr.Kr. pēc vairākiem mēģinājumiem viņu nogalināja romiešu apmaksāti nodevēji. Pēc diviem gadiem 137. gadā pr.Kr. Decims Jūnijs Bruts Kallaiks novadīja sekmīgu kampaņu pret luzitāņiem, sasniedzot ziemeļos Miņjo upi.

Romieši izcīnīja arī citas uzvaras prokonsula Bruta Kallaika un Gaja Marija (ievēlēts 113. gadā pr.Kr.) vadībā, taču luzitāņi turpināja pretoties ar ilgstošu partizānu karu. Vēlāk (ap 80. gadu pr.Kr.) viņi pievienojās Setorija, romiešu virsnieka-atkritēja spēkiem, taču Jūlijs Cēzars 61-60. gados pr.Kr. novadīja sekmīgu kampaņu pret tiem. Tomēr luzitāņi nebija pilnībā uzvarēti līdz Augusta Oktaviāna laikam (ap 28-24. gadu pr.Kr.).

Augusta Oktaviāna laiks

Līdz ar Luzitānijas (kā arī Astūrijas un Galēkijas) iekarošanu Roma pabeidza Pireneju pussalas iekarošanu, kuru vēlāk Augusts (25—20 gados pr.Kr. vai 16—13 gados pr.Kr.) sadalīja austrumu un ziemeļu Tarrakonas Spānijā, dienvidrietumu Bētikā un rietumu Luzitānijas provincē. Sākotnēji Luzitanijas province iekļāva arī Astūrijas un Galēkijas teritorijas, taču vēlāk tās tika nodotas Tarrakonas jurisdikcijā, bet pirmā palikā kā Luzitānijas un Vettonas province. Tās ziemeļu robeža gāja gar Douru upi, bet austrumos robeža gāja gar Salmantiku (Salamanku) un Cezarobrigu (Talavera de la Reina) līdz Anasas (Gvadjanas) upei.

Starp 28. un 24. gadu pr.Kr. Augusta militārās kampaņas panāca zem Romas varas mieru visā Spānijas teritorijā, kad dibināja romiešu pilsētas tādas, kā Asturika Augusta (Astorga) un Brakara Augusta (Braga) ziemeļos un Emerita Augusta (Merida) dienvidos, izvietojot tur 5. un 10. leģionu.

Augusta un Klaudija laikā province tika sadalīta trijos juridiskajos konventos, t.i. teritoriālajās vienībās ar galvaspilsētu tiesām, kā arī romiešu un pamattautību kopīgām sapulēm (conventus) ar padomdošanas tiesībām gubernatoram.

Emeritas konvents ar galvaspilsētu Emeritu Augustu (Merida)
Skalabes konvents ar galvaspilsētu Jūliju Skalabi (Santarena)
Pakensas konvents ar galvaspilsētu Paksjūliju (Beža)

Konventi pārvaldīja kopumā 46 pilsētas, no kurām 5 bija Romas kolonijas (Emerita, Paksjūlija, Skalabe, Norbakesarina un Metellina). Felicitas Jūlijai Olisipai (Lisabona) un vēl trim citām pilsētām (Ebora (Evora), Martilis Jūlija (Mertola) un Salakija (Alkaserdusala)) bija senais latīņu statuss. Pārējās 37 pilsētas bija stipendiāriju grupā, starp kurām bija Eminija (Koimbra), Balsa (Tavira) un Mirobriga (Satjagodukasena). Vēl bija citas pilsētas, kā Ossonoba (Faro), Ketobriga (Setubala), Kollipo (Leirija) un Arabriga (Alenkera).

Romas impērijas laiks

Provinces robežas bija stabilas visa 3. gadsimta laikā, un province cieta tikai no imperatora Severa represijām pret pilsētu aristokrātiju, īpaši Augustu Emeritu, kas starp 193. un 197. gadu pasludināja sevi par Klodija Albina, Severa pretinieka, sabiedroto.

3. gadsimta sākumā, kad par imperatoru kļuva Diokletiāns, viņš izveidoja Tetrarhijas sistēmu un pieķērās impērijas provinču reorganizācijai. Tādējādi 298. gadā Luzitānijas province, kuras robežas netika mainītas, tika integrēta jaunajā Spānijas diacēzē ar galvaspilsētu Augustu Emeritu, kur atradās provinces gubernators ar konsula rangu un diacēzes vikārijs.

Vēlāk ap 320. gadu Konstantīns I apvienoja Spānijas diacēzi Gallijas pretorija prefektūrā, bet province palika mirīga līdz 4. gadsimta beigām.

Provincē dzimušais karavadonis Teodosijs un viņa dēls, imperators Teodosijs I, kas bija dzimis Kaukā (Koka, Segovija), 4. gadsimtā sekmēja provinces robežu palašināšanos līdz Kartagēnikas provinces piekrastei.

Pēc barbaru iebrukuma 409. gadā Luzitāniju kopā ar Bētiku ieņēma vandāļi un alāni. Bet, kad vestgotu spiediena rezultātā, kas darbojās kā impērijas federāti, 429. gadā viņi to pameta, no savām bāzēm Galēkijā provinci iekaroja svēvi, līdz 5. gadsimta vidū vestgoti pakļāva savā kontrolē visu Spāniju. Taču daļa no Luzitānijas provinces palika svēvu rokās līdz Leovigildo laikam.