From Wikipedia, the free encyclopedia
Sibīrijas peļkājīte (Prunella montanella) ir neliels peļkājīšu dzimtas (Prunellidae) dziedātājputns, kas mājo Eiropas galējos ziemeļaustrumos un Āzijas ziemeļu daļā pāri visai Sibīrijai.[1] Izdala divas pasugas.[2]
| Sibīrijas peļkājīte Prunella montanella (Pallas, 1776) | |
|---|---|
_-_Сибирийн_хайруулдай_(16435139700).jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Peļkājīšu dzimta (Prunellidae) |
| Ģints | Peļkājītes (Prunella) |
| Suga | Sibīrijas peļkājīte (Prunella montanella) |
| Izplatība | |
 Ligzdošanas areāls
Ziemošanas areāls
| |
 Sibīrijas peļkājīte Vikikrātuvē | |
_Gambell,_Ak_-02_(2860819465).jpg)
Sibīrijas peļkājīte ir gājputns. Ligzdo Eiropas galējos ziemeļaustrumos un Rietumsibīrijas ziemeļos — no Boļšezemeļskas tundras Urālu rietumu pusē uz austrumiem līdz Anadirai un uz dienvidiem līdz Ohotskas jūras rietumu krastiem, kā arī izklaidus Krievijas dienvidos, Obas un Jeņisejas augštecē un no Altaja līdz Amūras apgabalam. Ziemo Ķīnas ziemeļaustrumos un Korejas pussalā.[1][3] Reizēm ieklejo Rietumeiropā un Ziemeļamerikas ziemeļrietumos (gan ASV, gan Kanādā).[1]
Sibīrijas peļkājītei Latvijā līdz šim bijuši deviņi novērojumi. Turklāt visi 2016. gada rudenī, nepieredzētā šīs sugas invāzijā ziemeļu un rietumu Eiropā. Līdz 2015. gadam Eiropā (neskaitot Krieviju) bija zināmi tikai 32 Sibīrijas peļkājītes novērojumi. Toties 2016. gada rudenī tika konstatēti vairāk kā 200 īpatņi, vairums Somijā un Zviedrijā.[3]
Sibīrijas peļkājīte ir vidēji liela peļkājīte. Ķermeņa garums 13—17,5 cm, spārnu plētums 22—24 cm, svars 15—23 g.[4][5][6]
Sibīrijas peļkājītei piemīt vāji izteikts, bet pamanāms dzimumu dimorfisms. Tēviņa apspalvojums ir samērā košs un krāsas kontrastainas. Uz muguras tas ir brūns ar kastaņbrūnām svītrām, muguras lejas daļa, virsaste un aste pelēkbrūnas. Uz spārniem divas šauras, gaišas joslas, kuras labāk saskatāmas tuvumā. Ķermeņa apakšpuse, pakakle un krūtis dzeltenas, sāni dzeltenbrūni. Uz krūtīm un sāniem tumšas, kastaņbrūnas svītras. Pavēderes centrālā daļa krēmīgi balta vai pelēkbalta. Galva tumši pelēkbrūna (vaigi tumšāki kā galvas virsa) ar garām, platām, dzeltenām uzacīm, pazode dzeltena. Virs uzacīm šaura, melna josliņa. Kakla sāni pelēki.[5][6]
Mātīte kopumā atgādina tēviņu, bet ir par to pelēcīgāka un ar mazāk košu svītrojumu. Galvas tumši brūnā daļa gaišāka nekā tēviņam. Melnā josla virs uzacs šaurāka. Jaunie putni ir vēl pelēcīgāki, ar vāji izteiktu sejas paternu. Uzacis raibumotas ar brūniem lāsumiem. Galva brūnāka un gaišāka, kā arī kakla sānos nav pelēkā laukuma. Ķermeņa svītrojumam iztrūkst kastaņbrūnais tonis, pakaklē un uz krūtīm redzami punkti un trīsstūrveida lāsumi.[5][6]
Abiem dzimumiem melnais knābis taisns un smails ar paplatinātu pamatni, pie pamatnes dzeltens lāsums. Acis kastaņbrūnas ar dzeltenu vai baltu pusgredzenu apakšā. Kājas rudi brūnas.[5][6]
Sibīrijas peļkājīte sastopama gan zemienēs, gan kalnos līdz koku līnijai, sastopama gan atklātā tundrā, gan mežu tundrā. Mājo subarktiskajos lapu koku un atklātos skujkoku mežos. Parasti uzturas upju krastu biezajos krūmos un kokos, piemēram, kārklos un vītolos. Sastopama arī egļu taigā un kalnos līdz beidzas egļu un bērzu meži. Ziemas periodā uzturas krūmainās vietās nelielu strautu tuvumā, bet sastopama arī sausās pļavās un mežos.[1][5]
Sibīrijas peļkājīte parasti novērojama pa vienam vai pāros, reizēm nelielā grupā.[5]
Sibīrijas peļkājīte galvenokārt barojas ar kukaiņiem, bet barojas arī ar zirnekļiem un citiem bezmugurkaulniekiem.[1][5] Rudenī un ziemā uzlasa arī sēklas un ogas. Barību meklē uz zemes, ar knābi pārmeklējot augsni, zāli un kritušās lapas, pārskrienot īsas distances no vienas vietas uz otru. Retāk barību meklē arī kokos un krūmos.[5][6]
Ligzdošanas sezona ilgst no jūnija līdz augustam.[1] Veido monogāmus pārus. Pēc ziemošanas ļoti bieži atgriežas vecajās ligzdošanas vietās.[6] Ligzdai kompakta kausa forma ar blīvu vijumu, vīta no zariņiem, sūnām, lapām un augu stublājiem. No iekšpuses izklāta ar smalkākiem zāļu stiebriņiem un matiem. Atrodas nelielā augstumā (no 50 cm līdz 8 m), zema koka zaru žāklē vai kādā biezā krūmā.[1][5][6] Nominālpasugas peļkājītes ligzdo nelielās grupās — 2 līdz 6 pāri nelielā attālumā viens no otra. Šāds ieradums nav novērots otrai pasugai.[4][5]
Sezonā, iespējams, līdzīgi kā citām peļkājītēm, ligzdošanas areāla dienvidu daļā divi perējumi, ziemeļdaļā viens perējums. Dējumā 4—7 gaiši zilas olas.[5][6] Inkubācijas periods ilgst 11—14 dienas, perē tikai mātīte. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 10—15 dienu vecumā.[5][7]
Sibīrijas peļkājītei ir 2 pasugas:[2]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
