From Wikipedia, the free encyclopedia
Rīgas autobusu fabrika (RAF) bija Latvijas PSR mikroautobusu rūpnīca, viena no lielākajām Padomju Savienībā, kuras produkciju eksportēja uz daudzām jaunattīstības valstīm. Sākotnēji tā atradās Rīgā (1954—1975), pēc tam uzbūvēja jaunus korpusus Jelgavā, Aviācijas ielā 18, un rūpnīcu pārcēla uz turieni (1975—1998).
Pēc RAF rūpniecības apturēšanas un bankrota procedūras uzsākšanas, 2000. gadā RAF rūpnīcas ēkas un zemi par 150 tūkstošiem latu iegādājās SIA Baltiva (vēlāk SIA NP Jelgavas biznesa parks), bijušajā rūpniecības teritorijā attīstot industriālo parku ar kopējo platību 23 hektāri. Jaunizveidotā uzņēmuma daļas īsi pēc tam nodotas Islandes uzņēmēja Gisli Reininsona finansētās Nordic Partners grupas rīcībā.
1949. gadā Rīgas 2. autoremontrūpnīcā izveidoja autobusu virsbūvju rūpnīcu, kuru 1955. gadā pārsauca par Rīgas eksperimentālo autobusu fabriku, saīsinājumā — RAF.
Pirmais 22-vietīgais autobuss RAF-251 izveidots uz kravas automašīnas GAZ-51 bāzes. 1957. gadā Jaunatnes un studentu festivāla Maskavā vajadzībām izveidoja dažus autobusus RAF-10 "Festivāls", kuru konstrukcija bija radoša pirmo Volkswagen Transporter modeļu adaptācija. 1958. gada 20. novembrī RAF uzsāka šo autobusu sērijveida ražošanu, bet nākamajā gadā to pārtrauca.
1958. gadā fabrikā uzsāka mikroautobusu RAF-977 "Latvija" ražošanu (sērijveidā no 1959. gada), izveidotus ar vieglās automašīnas GAZ-21 "Volga" agregātiem. Vēlāk tos piedāvāja specializētās, kravas-pasažieru un kravas modifikācijās. Pirmo vientonnīgo kravas mikroautobusu partiju RAF-977К izgatavoja 1962. gadā uz modernizētā mikroautobusa 977D bāzes. Ierobežotā RAF ražošanas jauda neļāva sākt to sērijveida ražošanu un autofurgonu izgatavošanu uzticēja Erevānas automobiļu rūpnīcai (ErAZ).
1975. gadā Jelgavā darbu uzsāka jaunā fabrika, kurā plānoja saražot 17 tūkstošus mikroautobusu gadā. Rūpnīcā ražoja 11-vietīgus mikroautobusus RAF-2203 "Latvija" ar GAZ-24 "Volga" agregātiem. Uz šīs bāzes izlaida daudzas modifikācijas, bet somu kompānija Tamro izveidoja reanimācijas automašīnu. 1980. gados izveidoja ekskursiju autovilcienus uz RAF-2203 bāzes, kas kursēja Mežaparkā un Maskavā (Tautas saimniecības sasniegumu izstādē VDNH).
Uz 1990. gadu sākumu modelis RAF-2203 "Latvija" jau bija novecojis, un fabrika gatavoja jaunu modeli. Iesākumā piedāvāja sākt ražot jauno modeli RAF M1 Roksana, uzprojektētu sadarbībā ar angļu dizaina uzņēmumu IAD. Bet tālāk par maketu šī iecere netika. Tāds pats liktenis gaidīja arī nākamo projektu, priekšpiedziņas mikroautobusu RAF M2 Stils. Sakarā ar PSRS sabrukumu fabrika nonāca grūtā situācijā.
Produkcijas pieprasījums pamazām samazinājās, un 1997. gadā rūpniecību apstādināja pilnībā. Viens no iemesliem tam bija mūsdienīgāka un pieprasītāka konkurenta — Gorkijas Automobiļu rūpnīcas mikroautobusa "GAZelle" (Газель) — parādīšanās NVS valstīs, kuras bija RAF galvenais noieta tirgus.[1] Pēdējie RAF modeļi bija 13-vietīgie maršruta taksometri — RAF-22039 un Maskavas pilsētas pasūtījums — katafalks četru līķu vienlaicīgai nogādāšanai morgā uz vientonnīgas kravas automašīnas RAF-3311 bāzes, kas arī kļuva par fabrikas pēdējo izgatavoto automašīnu.
Problēmas RAF darbībā jau bija atspoguļojušās 1994. gadā būtiskā parādu pieaugumā. Situāciju neuzlaboja pat 3 miljonu ASV dolāru vērtībā piešķirtais G-24 kredīts no Starptautiskā Valūtas fonda līdzekļiem, par ko RAF noslēdza līgumu ar Banku Baltija (kas savukārt vēlāk 1995. gadā bankrotēja, iesaldējot atdotos līdzekļus).[2][3]
1997. gadā uzsāka RAF maksātnespējas procesu, par maksātnespējas administratoru nozīmējot Valdi Bernānu. Process bija sarežģīts un ieilga. Turklāt tajā pašā laikā RAF pilnībā apstādināja rūpniecības procesus. No RAF izskanēja neapmierinātība par maksātnespējas administratora Valda Bernāna darbību. 1997. gada oktobrī Valdis Bernāns pazuda bez vēsts un Kriminālpolicija izsludināja viņu meklēšanā.[4] Pāris dienas vēlāk Bernāns atradās slimnīcā.[5]
Par jauno RAF administratoru apstiprināja Valda Bernāna kolēģi Andi Raudiņu, bet vēlāk VID ģenerāldirektora padomnieci Lidiju Skreiju.[4] Pēc pāris mēnešiem, 1998. gadā, balstoties uz RAF maksātnespējas administratora rosinājumu, nolēma uzsākt RAF bankrota procedūru, pārdodot rūpnīcu kā vienotu objektu. RAF kreditoru saistības 1998. gada 1. februārī sasniedza 8,1 miljonu latu, to skaitā arī uzņēmuma nodokļu parādi, bet debitoru parādi — 4,3 miljoni latu, no kuriem aptuveni trešā daļa bija bezcerīgie parādi.[1]
RAF rūpnīcas ēkas un zemi 2000. gadā iegādājās bankrotējušās keramikas rūpnīcas AS Latvijas keramika prezidents, Maurīciju ofšora Cartex Corporation pārstāvis Aivars Janovskis, rūpnīcas pārvaldībai dibinot uzņēmumu SIA Baltiva (tagad — SIA NP Jelgavas biznesa parks), kuras daļas īsi pēc tam nodotas Nordic Partners grupas rīcībā. Nordic Partners grupu oriģināli finansēja Islandes uzņēmējs Gisli Reininsons, kas tolaik bija iegādājies arī AS Laima un AS Staburadze akciju vairākumu.[6]
Lielo RAF rūpnīcu Aivars Janovskis pārpirka vien aptuveni par 150 tūkstošiem latu, vienojoties par samaksu daļās ar maksātnespējas procesa administratori Lidiju Skreiju.[7] Lidiju Skreiju vēlāk vainoja vairākos pārkāpumos saistībā ar RAF administrēšanu un valsts mantas izšķērdēšanu. Ierosināja krimināllietu un Lidiju Skreiju no administratores pienākumu pildīšanas atcēla.[8]
Tāpat arī, darījuma brīdī Aivara Janovska uzņēmumiem, kas pārstāvēti caur ofšoru Cartex Corporation, bija nenomaksātas parādsaistības pret valsti, izvairoties no nodokļu samaksas VID vairāk nekā 2 miljonu latu apmērā.[9] Pat vēl 10 gadus vēlāk, 2008. gadā, plašsaziņas mediji ziņoja, ka šī summa joprojām nav nomaksāta, uzņēmumam ierindojoties VID lielāko parādnieku vidū.[2] Nolūkā līdzekļus piedzīt, Finanšu ministrija iesniedza prasību Zemgales apgabaltiesā pret SIA NP Jelgavas biznesa parks, lūdzot atzīt par pretlikumīgu Lidijas Skreijas vadīto RAF atsavināšanas procesu, un, līdz ar to, noslēgtos pārdošanas līgumus atzīt kā spēkā neesošus.[3]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
