From Wikipedia, the free encyclopedia
Pēriens ir miesas sods, kuru izpilda izdarot vairākus pliķus vai sitienus pa dibenu. Retāk pazīstams ir pēriens pa muguru vai kājām.
Pēriens sastāv no pliķēšanas vai uzsišanas pa sēžamvietu ar roku vai pēršanas rīku, parasti izpildīts kā fizisks sods.
ASV un Kanādā visi disciplinējošie pasākumi, kurus lieto dibenam, pazīstami kā pēriens jeb spanking. Lielbritānijā parasti runā par pliķēšanu, uzšaušanu jeb smacking un whacking; kamēr spanking parasti attiecas tikai uz pērienu ar roku (pretēji pērieniem ar īpašiem instrumentiem kā pliķēšana (paddling), žagarošana (birching), rīkstēšana (caning) vai čībošana (slippering)).
Latviešu valodā ir daudzi sinonīmi ar līdzīgu nozīmi, kas atšķiras pēc lietotā pēriena rīka, piemēram, šaustīšana, kulšana, mizošana, sukāšana, sautēšana, rīkstēšana, siksnošana, noslānīšana, pātagošana un tamlīdzīgi.
Arī angļu valodā ir daudz alternatīvu terminu kā siksnošana (belting), rīkstēšana (caning), pātagošana (whipping).
Amerikas Pediatru akadēmija pērienu ('spanking') definē kā veselībai nekaitīgu darbību, iecerētu uzvedības pārveidošanai un īstenotu ar atvērtu plaukstu vai tai līdzīgu priekšmetu pa sēžamvietu. Šādā izpratnē pērienu stingri nošķir kā disciplīnas formu, kas neietver "sišanu un dauzīšanu". Ņūhempšīras Universitātes socioloģijas pētnieki par pērienu ('spanking') uzskata pliķēšanu pa atsegtu dibenu disciplinēšanas nolūkā "izraisot sāpes, bet ne ievainojumu, lai kontrolētu uzvedību". Šo jautājumu pētošie zinātnieki tradicionālu sodu atšķir no mocīšanas.[1] Sabiedrībā aktuāla ir kļuvusi tēma par bērnu pēršanu kā vienu no efektīvākajām audzināšanas metodēm, diskusijās izskanējuši savstarpēji atšķirīgi viedokļi.[2] Latvijā pēriens kā kriminālsods vairs nav likumā kopš 20. gadsimta sākuma vīriešiem, sievietēm - kopš 1889. gada[3] oficiāli likumā paredzētais soda veids tika saukts pēršana,[4] pēdējoreiz plaša valsts īstenota pēršana Latvijā norisinājusies 1905. gadā,[5] soda ekspedīcijas nežēlīgi pērušas abu dzimumu cilvēkus - kā vīriešus, tā sievietes metāla pātagām,[6] pēriens pa kailu sēžamvietu kopš 1942. gada atkal[7] kā miesas sods par pārkāpumiem iestādēs ierobežoti tika piemērots nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941-1944),[8] arī Igaunijā - nometnēs, ar pletnēm publiski uz speciāla šim nolūkam ierīkota sola.[9] Otrā pasaules laikā publisks pēršana kā disciplinārsods izmanota vietējā pašpārvaldē pašreizējās Baltkrievijas Republikas teritorijā.[10]
Kā sods ģimenē Latvijā pēriens ir ļoti izplatīts, 48% Latvijas iedzīvotāju 2005. gadā ir nācies ģimenē izmantot miesassodu bērnu disciplinēšanai.[11] Tracionālajā kultūrā Zemgalē [12] un Augškurzemē[13] joprojām kopienas uzskata, ka pēriens audzināšanā ir pieļaujams, jo bērns ir jāsoda, ja dara kaut ko nepareizi, cenšas nodalīt, kad fiziska ietekmēšana ir audzināšana un kad tā ir vardarbība. Latvijā fiziska sodīšana ģimenē ir stabila kultūras norma: Pasaules veselības organizācijas pētījums rāda, ka par šādu "normu" liecina augstais respondentu īpatsvars - pērienu kā fizisku sodu bērnībā saņem 67,2% puišu un 64,6% meiteņu; visbiežāk pērienu pēdējoreiz jaunieši saņēmuši 10-14 gadu vecumā (ap 37,4-45%), trešdaļa pēdējoreiz sodīti līdz 9 gadiem, bet gandrīz katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs (23,4-30,2%) nopērts 15-19 gadu vecumā (par 19 gadiem vecāku cilvēku pēršanu ģimenē pētījums neanalizē), turklāt pēriena izplatībai nav ticamas atšķirības saistībā ar ģimenes sociālekonomisko statusu.[14] Arī Rietumu kultūrā attieksme pret pēršanu mainās, piemēram, Jaunzēlandē 2009. gada augusta referendumā 87,6 procenti iedzīvotāju atbalstīja vecāku tiesības bērnu disciplinēšanai izmantot pērienu,[15] pēršana Francijā visnotaļ plaši tiek akceptēta.[16]
Dzimšanas dienas pēriens (angļu: birthday spanking) ir tradīcija Amerikas Savienotajās Valstīs un citur. Tam ir daudz variantu, tomēr parasti tiek saprasts, ka cilvēku pa jokam noper viņa dzimšanas dienā.[17] Proti, tas ir viegls, rituālisks pēriens, kas nav domāts sodam, bet gan jokam un tradīcijai, izklaidei ģimenes locekļiem, visiem, klasesbiedriem un tamlīdzīgi. Dzimšanas dienas pērienu parasti saņem bērni, taču arī pieaugušie nereti tiek tajā iesaistīti.
Klasiskā variantā jubilārs saņem tik cirtienu pa dibenu, cik paliek gadu, klāt vienu izaugsmei ("to grow on"). Parasti skatītāji skaļi skaita līdzi. Parasti pliķi ir nesāpīgi, jo rituālam jāiepriecē arī jubilārs un nav jāsabojā diena.
Mūsdienās dzimšanas dienas pērienu nereti izpilda pa pilnībā apsegtu vai pilnībā kailu dibenu tradicionālajā pozā pāri celim ar atvērtu plaukstu vai lineālu, vai pliķēkli. Citā variantā jubilāru per katrs viesis, vai pat saņem pilnu pērienu no katra.
Bērnu pēršana nav aizliegta visās valstīs, piemēram, tā ir atļauta un likumā nostiprināta ASV un Kanādā. Tā Kanādas augstākā tiesa vēl pavisam nesen lietā Foundation v. Canada apstiprināja vecāku tiesības pielietot miesassodu bērniem.[18] Līdzīgi ASV personu līdz 18 gadu vecumam pēršana un pliķēšana ir likumīga ģimenē, un apmēram 23 štati tiešā tekstā paredz tās lietošanu skolās.[19]
Dažās valstīs pēriens ir disciplīnas līdzeklis skolās. Šādās skolās parasti atļauj disciplinēt gan jaunāko klašu, gan arī vidusskolas skolēnus, bet parasti ne vecākus par 18 gadiem.
Plaši pērienu skolās lieto ASV, Singapūra, Dienvidkoreja, kur vēl 2005. gadā 93,6% skolēnu saņēmuši miesassodus,[20] un citur. Piemēram, Austrālijā pēriens dažos štatos ir aizliegts, citos ne pilnībā.[21][22] Pēršana kā disciplinārsods skolās nav tieši aizliegta Čehijā, kur tai ir senas tradīcijas un kur tādu sodu 2006. gadā atbalsta 25% respondentu,[23] savukārt 2008. gadā sabiedriskās domas aptaujās vairākums ir pret valdības rosināto miesassodu aizliegšanu.[24] Kopš 1986. gada Lielbritānijā vairs neper skolēnus valsts dibinātās skolās.[25] Ļoti bieži pērienu kā disciplīnu izmanto Āfrikā un Indijā. Malaizijā vienmēr ar ratana rīksti sodījuši vīriešu dzimuma skolēnus, bet 2007. gadā akceptēts priekšlikums turpmāk šādi pērt arī meitenes līdz pilngadības sasniegšanai.[26] Malaizijas Nacionālā skolotāju apvienība to skaidro ar to, ka jaunās malaizietes tāpat iesaistās bandu cīņās, pērienu jaunietēm atbalsta arī šīs valsts vecāku asociācija, ja to veic skolotājas sievietes.[27] Miesassodu izmantošana disciplinēšanai skolās ASV ir atkarīga no štata. Septiņos štatos - Arizonā, Kolorado, Teksasā, Oklahomā, Ārkanzasā, Misisipī, Alabamā, Floridā un Indianā štata likumi dod skolotājiem aizsardzību pret iespējamo iesūdzēšanu tiesā par pēršanu, tomēr ir arī citi štati, kur tas ir atļauts. ASV skolās parasti lieto "Pliķēšanu" (paddling) ar koka dēlim vai airim līdzīgu speciālu pēršanas rīku jeb "pliķēkli" (paddle). Piemēram, Alabamā šo pliķēšanu lieto vienīgi, kad citas alternatīvas nav devušas rezultātu, un, ja tam piekrīt vecāki. To izpilda speciāls sertificēts tā paša dzimuma skolas darbinieks vismaz viena liecinieka klātbūtnē. Sodu izpilda pa atkailinātu sēžamvietas apakšējo daļu. Atteikšanās saņemt sodu var novest pie atstādināšanas. Pliķēšanas izpildes dienā direktoram jānodod rakstveida ziņojums, kur uzrādīts sodāmā vārds, disciplinārpārkāpuma raksturs, izpildītāja vārds, liecinieks un vispārējs gadījuma apraksts.[28]
ASV Izglītības departamenta statistika rāda, ka miesassodu gadā saņem vairāk nekā 270 tūkstoši skolēnu, piemēram, Misisipi, Teksasā, Floridā, Luiziānā, Džordžijā u. c. — līdz pat 10% no skolēnu skaita.[29] Zinātniski socioloģiskie pētījumi norāda, ka ASV tiek pērti vairāk kā 85% bērnu septiņu gadu vecumā, ap 60% divpadsmit gadu vecumā, 35% piecpadsmit un pat viena piektdaļa septiņpadsmitgadīgo jauniešu. Savukārt, ja sešu gadu vecumā ASV bērns saņem pērienu apmēram divdesmit divas reizes gadā, tad desmit gadu vecumā tikai divpadsmit reižu, bet divpadsmit, četrpadsmit vai septiņpadsmitgadīgos per apmēram astoņas reizes gadā; interesanti, ka sodīšanas biežums samazinās sasniedzot 15 gadu vecumu, bet pēc tam atkal palielinās. Ja vecumā līdz 12 gadiem parasti vairākums bērnu soda perot ar roku pa pliku dibenu, tad vecumā no 13 līdz 17 gadiem šie skaitļi izlīdzinās - 14% joprojām per ar roku, bet 15,6% šajā vecumā per ar kādu rīku (čību, pliķēkli, rīksti, jostu utml.)[30] Nacionālā Skolu Psihologu asociācija[31] norāda uz 1,5 miljoniem pēriena gadījumu ASV skolās ik gadu.[32]
Latvijas teritorijā pērienu skolās pēdējoreiz publiski popularizēja Vācijas Impērijas okupācijas laikā no 1915. gada līdz 1918. gadam, plānojot skolotājiem izsniegt trīs rīkšu bunti - par ķeizaru Vilhelmu, "svēto Krieviju" un par krietnu skolotāju sabiedrību (Lehrerschaft); skolotāju apliecības bija plānots neizsniegt tiem, kas neprot kārtīgi skolēnu izpērt.[35]
Latvijas Republikā pēršanu kā audzināšanas līdzekli aizstāv Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Jānis Šmits, argumentējot ar Bībeli, norādot, ka Latvijā vecākiem ir garantētas tiesības audzināt savu bērnu pēc saviem reliģiskajiem uzskatiem un neviena Eiropas institūcija nevar atcelt to, kas teikts Svētajos Rakstos[36] - Zālamana pamācību 13. nodaļas 24. pantā: "Kas savu rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu, bet kas savu dēlu mīl, tas to jau agri pārmāca" un ANO Deklarācijas par jebkuras neiecietības un diskriminācijas, kas balstās uz reliģiju un pārliecību, izskaušanu 5. pantu - vecākiem ir tiesības organizēt dzīvi ģimenē saskaņā ar savu reliģiju un ticību un audzināt bērnos tādu morāli, kādai tic vecāki.[37]
Atsevišķās valstīs (galvenokārt, ASV) akadēmiskajās mūža organizācijās - meiteņu un puišu studentu korporācijās pilntiesīgu biedru uzņemšana iesvētībās notiek ar pērienu.[38] Pērienu izpilda ar īpašu korporācijas pliķēkli (sorority paddle/franternity paddle) īpašā ceremonijā parasti izģērbjoties pa kailu[39][40][41] vai apsegtu sēžamvietu[42] kā pliķēšanu (paddling, saukta arī swinging the wood[43]). Korporāciju pliķēšanu saņem brīvprātīgi, tas ir izplatīts visā ASV studentu un studenšu korporācijās (sororities), citās slepenās organizācijās.[44][45] Iesvētāmā pilnīga atkailināšanās, pat publisks kailums bieži ir gaidīta šādas studentu pliķēšanas daļa.[46] Vēsturiski korporāciju pēriens nāk no viduslaiku tradīcijas pērt pirmgadniekus studentus, piemēram, Aviņonā, Francijā.[47] Lai arī psiholoģijas zinātnieks Z.Freids uzskatīja (1919), ka pliķēšanas mērķis ir apspiest sievišķo identitāti un iniciēt jaunuzņemto heteroseksuālo vīriešu sabiedrībā, jo veido svarīgas psiholoģiskas un sociālas grupas identitātes funkcijas,[42] tomēr arvien vairāk pliķēšanu īsteno arī meiteņu korporācijas. Meiteņu korporācijās iniciācijas pliķēšanas sākumā nereti jāvalkā vienādi svārki, blūzes, matu sprādzes, kleitas utt.[48] Iesvētāmā nedrīkst kliegt, kustēties vai atstāt pliķēšanas pozu pēriena laikā - jāizrāda rakstura stingrība un slepenība.[49]
.jpg)
Miesas sodi, tajā skaitā ar pātagu vai žagariem, bija izteikti populāri 18. gadsimta Francijā, absolūtisma un arī Lielās Franču revolūcijas laikā. Piemēram viena no revolūcijas līderēm, feministe Teroīne Merikūra sajuka prātā pēc publiska pēriena. 1793. gada 31. maijā jakobīņu sievietes viņu saķēra netālu no Konventa Tileriju parka terasēs, izģērba pilnīgi kailu un sarīkoja publisku pēršanu ar žagariem pa pliku dibenu. Revolūcijas varone bija tik ļoti apkaunota, ka sajuka prātā un pat daudzkārt atteicās no apģērba, atlikušo mūžu pavadot vājprātīgo iestādēs.[50]
Šādi sodi Francijā bija izplatīti arī aristokrātijā, pat galmā. Piemēram, karaļa Luija XV favorīte grāfiene Di Barī rotaļājoties lika atkailināt un nopērt marķīzi Rozenu,[51] kas izraisīja skandālu.[52][53] Dubarī un marķīze bija viena otrai pieķērušās, bija arī intīmas attiecības. Karaļa brāļasieva Provansas grāfiene pārmācīja marķīzi kā savu galmadāmu par tuvām attiecībām ar Dubarī, pēc kā marķīze atsala. Grāfiene Dubarī sūdzējās karalim, kurš jokoja, ka marķīze Rozena ir bērns un pelnījusi rīkstes. Dubarī ieaicināja marķīzi savā buduārā un pavēlēja četrām istabmeitām novilkt draudzenei drēbes, atkailināt viņas sēžamvietu un uzskaitīt kārtīgi ar rīkstēm.[54]
Pēršana bija izplatīta arī cariskajā Krievijā. Pēc imperatores Elizabetes Petrovnas pavēles par 1743. gada 11. septembrī, Sanktpēterburgā Kolēģijas laukumā īpaši šim gadījumam sapulcināta pūļa priekšā tika ar varu noģērbtas, piesietas pie ešafota un izšaustītas ar pātagu[55] par valsts nodevību (imperatores apvainošanu) notiesātās galma skaistule, princese Natālija Lopuhina[56] un pirmā Krievijas ģenerālprokurora atraitne, grāfiene Anna Bestuževa; pēdējo šaustīja žēlsirdīgāk bendem dota kukuļa dēļ.[57] 1768. gadā Maskavā, Sarkanajā laukumā tika sodīta trīsdesmit astoņus gadus vecā Podoļskas (Maskavas guberņā) muižniece Darja Soltikova jeb Soltičiha par to, ka perot un citādi mokot pazudināja nāvē 139 savus dzimtcilvēkus, galvenokārt, jaunas istabenes un kalpones,[58] līdzdalībniekus tāpat pēra ar pātagu.[59]
Krievijas Sociālrevolucionāru partijas jeb eseru līdere Marija Spiridonova kļuva slavena 1906. gada janvārī sašaujot un noslepkavojot Borisogļebskā policijas ģenerāli G.Luženovski. Pēc aresta pakļauta visdažādākām mocībām. Policijas iecirknī un vilciena vagonā ceļā uz Tambovu Spiridonovai noplēsa visas drēbes un kailu pēra ar žagariem.[60]
"Slaveni" pērieni notiek arī mūsdienās. Piemēram, Dienvidāfrikas izcelsmes aktrise Šarlīze Terona bērnībā pērta ar roku, rīksti un dažādiem priekšmetiem, līdz kuriozam, ka piecpadsmit gadu vecumā dabūja pērienu no mātes par skolas uniformu ar drēbju pakaramo tā, ka uz sēžamvietas palika pēdas no Disneja varoņiem Donalda Daka un Mikimausa, kuri ar caurgriešanas tehniku bija attēloti uz pakaramā. Šīs pēdas skolā viņa rādījusi draugiem. Aktrise pati aizstāv pērienu kā disciplīnu.[61]
Pēriens kā tradicionāls sods vietējās kopienā Latvijā bija izplatīts vēl 20. gadsimta pirmajā pusē, piemēram, Dienvidkurzemē par dažādiem sadzīviskiem pārkāpumiem "puišu tiesa" piespriež pērienu meitai kailai un "kādu nakti tad arī ieradušies pie viņas puiši viesos un ar ērkšķu krūma zariem pa pliku miesu tā nosvaipījuši, ka meita dažas dienas bijusi slima".[62]
Svarīgākā latviešu pavasara saulgriežu svētku sastāvdaļa ir pēršana ar pūpolu vītola zariem. Ar ļoti seniem, pirmskristiāniska tipa ticējumiem saistīta pēršana ar pūpolu vītola (kārklu krūma vai koka), uzplaukuša bērza vai kadiķa (paegļa) zariem. Piemēra, 20. gadsimta sākumā Kurzemē puiši pēra meitas pa atsegtu dibenu ar izplaucētiem, bērzu zariem naktī no Lieldienu svētdienas, saņemot kā atalgojumu olas, raušus, alu.[63] Pavasara saulgriežos perot ar šādu "dzīvības rīksti", kokā iemītošie pozitīvie spēki ietekmējot cilvēku, modinot viņā jaunu enerģiju, palīdzot pārvarēt un uzveikt slimības, vērš viņu tajā gadā nepieejamu jaunām saslimšanām, darot skaistu, možu, čaklu, izveicīgu darbā.
Latviešiem[64] tāpat kā igauņiem, lietuviešiem un krieviem populāra bija pēršana pēdējā svētdienā pirms Lieldienām. Šāda paraža bijusi arī somiem un poļiem. Polijā jaunavas pēra jaunekļus Pūpoldienā, bet jaunekļi jaunavas - otrā Lieldienu dienā.[65] Igauņi per biežāk - arī pēdējā ceturtdienā, pēdējā piektdienā un sestdienā pirms Lieldienām.[66]
Zviedrijas ziemeļos bija izplatīta tradīcija, ka jauni puiši Lieldienu rītā ar bērzu žagariem pēra meitenes, līdz tās uzcienāja viņus ar kādu alkoholisku dzērienu.[67] Čehi svin pagānu Lieldienas ar "pomlazka".[68] Zemnieku ticējums to saista ar atjaunotni, veselību un labu ražu. Čehi per tikai sievietes pa kailām sēžamvietām ar speciāli izgatavotu pātadziņu no vītoliem, kas dekorēta ar krāsainām lentītēm. Parasti jauni puiši iet no mājas uz mājām un sit meiteņu dibenus, pretī iegūstot krāsotas olas. Pēc kārtīga pēriena meiteņu galvas paliek zem aukstas ūdens strūklas.[69]
Mazāk zināms, bet dainas paredz budēļa pērienu (kūlienu) ar smalkiem bērza žagariem (dzīparotu pātadziņu)[70] arī Ziemassvētkos. Piemēram:
Budēlīt, tēvainīti,
Izper manu līgaviņu:
Dievs dos manai līgavai
Citgad mazu ķēbulīti.[71]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
