Pseidozinātne
ticība vai prakse, kas tiek pasniegta, kā zinātniska bet neatbilst zinātniskajai metodei / From Wikipedia, the free encyclopedia
Pseidozinātne ir metodoloģija, ticība vai prakse, kas tiek pasniegta kā zinātniska, taču neatbilst zinātniskajai metodei; tai trūkst zinātniskā statusa pierādījumu, drošticamības vai kādā citā ziņā. Pirmoreiz šo terminu izmantoja 1843. gadā franču fiziologs Fransuā Magendī (François Magendie),[1] kurš tiek uzskatīts par eksperimentālās fizioloģijas un vivisekcijas pionieri.
Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Iemesls: Noformējums, iekšējās saites, iekšējās atsauces Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Šim terminam ir raksturīga nievājoša pieskaņa. Tie, kuriem piedēvē nodarbošanos ar ‘’pseidozinātni’’ vai tās aizstāvību, parasti apstrīd šādu raksturojumu. Zinātnes filozofu vidū pastāv domstarpības par to, vai ir kādi uzticami un objektīvi kritēriji, pēc kuriem atšķirt ‘’pseidozinātni’’ no neakadēmiskās ‘’zinātnes’’.
Profesors Pols de Harts Hurds (Paul DeHart Hurd) no Stenforda Universitātes apgalvo, ka lielu daļu no zinātniskās izglītības sastāda ‘’iemācīšanās atšķirt zinātni no tādām pseidozinātniskām jomām kā astroloģija, pūšļošana, okultisms un māņticība’’. Kā tiek mācīts noteiktos zinātnes ievadkursos, pseidozinātne ir jebkura mācība, kas virspusēji atgādina zinātni vai kuru tās aizstāvji pasniedz kā zinātnisku, bet kura tomēr neizpilda testējamības prasību vai būtiski novirzās no citiem fundamentāliem zinātniskās metodes aspektiem.
Pseidozinātnei raksturīgs nenoteiktu, pārspīlētu vai nepārbaudāmu apgalvojumu lietojums, pārlieka paļaušanās uz apstiprinājumiem un atspēkojumu ignorēšana, atvērtības trūkums citu ekspertu pārbaudēm un progresa trūkums teoriju attīstībā.