Maoisms
From Wikipedia, the free encyclopedia
Maoisms (ķīniešu: 毛主义) jeb oficiāli — Mao Dzeduna domas (毛泽东思想) ir marksisma-ļeņinisma paveids, ko 20. gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados radīja Ķīnas Komunistiskās partijas vadītājs Mao Dzeduns, marksisma-ļeņinisma ideoloģiju pielāgojot Ķīnas apstākļiem. Maoisms ir Ķīnas Komunistiskajā partijās vadošā politiskā un militārā ideoloģija.[nepieciešama atsauce]
Maoisms uzskata zemniecību, mazāk darbaļaužu šķiru, kā revolucionāru spēku, kas spējot pārveidot kapitālistisku sabiedrību sociālismā. Uzskatot, ka „visi politiskie spēki rodas šautenes stobrā”, maoistu organizācijas aizstāv Mao ideoloģiju par Pilsoņu karu — mobilizējot lielas lauku iedzīvotāju masas, tiek radīta sacelšanās pret pastāvošo iekārtu un sākas partizānu karš.
Maoismu var attiecināt arī uz vienlīdzību, kas bija redzama Mao ēras laikā, pretēji Dena Sjaopina brīvā tirgus ideoloģijai; kā maoistu paradumu, daži izvirza arī personības kultu un politisku lozungu lietošanu. 1978. gadā Ķīnā maoisms krita nežēlastībā. Dens Sjaopins pārkārtoja un ieturēja atvērtas ekonomikas politikas kursu, un ieveda valstī kapitālistisko valstu tirgus noteikumus. Līdzgaitnieki maoisti kritizē sociālo nevienlīdzību valstī, ko izraisījusi kapitālistu un „revizionistisku uzskatu paudēju” Komunistiskā partija.
Mūsdienās dažās zemēs, sevišķi trešās attīstības valstīs, pastāv ievērojamas maoistu organizācijas un bruņotas grupas. Nozīmīgākās no tām ir Peru ("Gaišais ceļš") un Indijas maoistu partijas, kā arī Nepālas Komunistiskā partija — šajā valstī tiek uzturēti demokrātiski procesi.[1]