From Wikipedia, the free encyclopedia
Mangustu dzimtas (Herpestidae) dzīvnieki ir plēsēju kārtas (Carnivora) kaķveidīgie (Feliformia) zīdītāji. Mangustu dzimtā ir 33 mūsdienās dzīvojošas sugas, kas iedalītas 14 ģintīs. Vēl nesenā pagātnē mangustu dzimtā tika sistematizētas 4 mangustu sugas no Madagaskaras. Tomēr ģenētiskos pētījumos atklājās, ka šīs sugas ir piederīgas eipleru dzimtai (Eupleridae), kas savukārt ir vistuvāk radniecīgā dzimta mangustu dzimtai.
| Mangustu dzimta Herpestidae (Bonaparte, 1845) | |
|---|---|
 Pundurmangusts (Helogale parvula) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Kaķveidīgie (Feliformia) |
| Dzimta | Mangustu dzimta (Herpestidae) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 | |
| Mangustu dzimta Vikikrātuvē | |
Mangusti dzīvo Āfrikā uz dienvidiem un austrumiem no Sahāras tuksneša un Eirāzijas dienvidos, kā arī Puertoriko un dažās Karību reģiona un Havaju salās, kurās cilvēki tos ir ieveduši. Mangustus ieveda ar nolūku salās nogalināt čūskas un žurkas, bet mangusti iznīcināja arī daudzos mazos, uz zemes dzīvojošos dzīvniekus, nodarot lielu postu salu faunai.[1] Mūsdienās mangustus ir aizliegts ievest ASV, Austrālijā un citās valstīs.[2]
Mangustu dzimtas dzīvnieki ir mazi dzīvnieki. Lielākais no tiem ir apmēram kaķa lielumā. Mazākais dzimtā ir Āfrikā dzīvojošais pundurmangusts (Helogale parvula), kura ķermeņa garums, asti ieskaitot, ir 38 cm, svars 300 g.[3] Lielākais ir baltastes mangusts (Ichneumia albicauda), kura ķermeņa garums ar asti ir 120 cm, svars 5 kg.[4]
Ārēji mangusti līdzinās sermuļu dzimtas (Mustelidae) dzīvniekiem, lai gan pēdējie ir suņveidīgajiem (Caniformia) piederoši. Abām grupām ir gari ķermeņi, garas, slaidas sejas, mazas, apaļas ausis, īsas kājas un garas astes. Daudzām mangustu sugām ir grizli veida matojums, bet dažām sugām kažoka krāsas savstarpēji skaidri nodalās. Mangusti savus nagus nevar ievilkt tāpat kā suņveidīgie, jo tie tiek izmantoti rakšanai. Mangustu zīlītes ir šauras un ovālas, līdzīgi kā kazām. Lielākajai daļai sugu ir labi attīstīti anālie dziedzeri, ar kuru sekrētu dzīvnieki iezīmē teritoriju un signalizē par dzimumbriedumu. Mangustiem ir arī acetilholīna receptori līdzīgi kā čūskām. Čūskas indes neirotoksīni mangustus nespēj ietekmēt.[5]
Dažas sugas ir izteikti individuālas, to pieaugušie īpatņi ir vientuļnieki. Piemēram, Ēģiptes mangusts (Herpestes ichneumon) pamatā ir vientuļnieks, lai gan reizēm arī šai sugai var novērot nelielas grupas.[6] Daudzas sugas veido grupas, barojoties kopīgi un daloties ar atrasto barību. Piemēram, surikati (Suricata suricatta) veido grupas, kurās kopā dzīvo 20—30 indivīdi. Grupu vada dominantais tēviņš un mātīte. Lielākā daļa mangustu ir aktīvi dienas laikā un tie pamatā uzturas uz zemes.
Mangustu dzimtas dzīvnieki pamatā barojas ar kukaiņiem, krabjiem, sliekām, ķirzakām, čūskām, nelieliem putniņiem, grauzējiem, olām un maitu. Viens no populārākajiem mangustiem Indijas mangusts (Herpestes edwardsii) ir pazīstams ar savu spēju nogalināt indīgas čūskas. Bet slaveni tie ir tieši ar spēju nogalināt kobras. Mangusti to spēj izdarīt, pateicoties savai veiklībai, biezajam kažokam un acetilholīna receptoriem, kas izstrādā mangustiem imunitāti pret čūsku indi.[7] Mangusti, ja iespējams, izvairās no kobrām un kobru gaļu pēc veiksmīgās cīņas neēd.[8] Pateicoties šīm īpašībām, Indijā mangustus tur kā mājdzīvniekus, lai pasargātu mājokļus no kobrām un citām čūskām.
Mangustiem vienā metienā vidēji piedzimst 2—4 mazuļi. Grūsnības periods ilgst apmēram 2 mēnešus, lai gan dažādām sugām tā ilgums ir nedaudz atšķirīgs. Mātīte mazuļus zīda ar pienu apmēram 6 nedēļas. Apmēram 4 mēnešu vecumā jaunie mangusti sāk barību meklēt paši. Gada laikā mangustiem ir vairāki metieni (2—3). Mātītes dzimumbriedumu sasniedz ļoti agri — 10 nedēļu vecumā.[9]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.