Lotigola

Lotigola (latgaliešu: Lotygola; krievu: Лотыгольская земля) bija seno latgaļu valsts vai novads 12.—13. gadsimtā mūsdienu Latgales austrumu daļā. Iespējams bija Jersikas ķēniņvalsts daļa, kas kā ķēniņa Visvalža lēnis saglabāja grieķu ortodokso ticību pēc Jersikas (tekstos arī Lettia, Лотыголa) dalīšanas, vai arī izveidojās pēc Jersikas pēdējās dalīšanas 1239. gadā. Galvenais pārvaldes centrs atradās Mākoņkalna pilskalnā, kur Livonijas ordeņa brāļi uzcēla Volkenburgas pili, kurā valdīja komturs Teodorihs (Theodoricus).

Lotygola Lotigola latīņu: Lettia, krievu: Лотыгольская земля pirms 10. gadsimta – 1264. Location of senlatviešu zeme Lotigolas teritorijas variācijas pēc dažādām vēstures kartēm. Pārvaldes centrs Mākoņkalna pils (pie Rēznas) Reliģija baltu pagānisms/pareizticība Valdība Jersikas, vēlāk Polockas kņazistes un Lietuvas dižkunigaitijas daļa Valdnieks  - līdz 1239. Visvaldis  - 1248./1253.—1263. Tautivils  - 1263.—1264. Gerdenis Vēsture  - Letgaļi sāka maksāt meslus Polockas kņaziem. pirms 10. gadsimta  - Visvaldis atdeva Albertam fon Bukshēvdenam pusi savas ķēniņvalsts. 1224.  - Livonijas bīskaps uzdāvināja Livonijas ordenim pusi no saviem Jersikas īpašumiem. 1239.  - Livonijas ordenis atsacījās no Lotigolas. 1242.  - Lietuviešu kunigaitis Tautivils kļuva par Polockas kņazu un vēlāk atdeva Lotigolu Livonijas ordenim. 1248./1253.  - Livonijas ordenis atguva Latigolu. 1264.  - Livonijas ordenis Mākoņkalnā atjaunoja Volkenburgas pili, kurā valdīja komturs Teodorihs. 1263.

1242. gadā pēc zaudētās Ledus kaujas Livonijas ordenis atsacījās no Latgales austrumu daļas Lotigolas, kuru tas īsi pirms tam bija ieguvis pēc ķēniņa Visvalža nāves kā viņam lēnī atstāto Jersikas valsts daļu. Pēc tam, kad Polockas kņaziste nokļuva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā, lietuvieši vairākus gadsimtus mēģināja iekarot arī visu Lotigolas teritoriju, kas bija viņu sabiedrotā cīņās pret Livonijas bīskapu 13. gadsimta sākumā.

Kopumā ir maz ziņu par šo teritoriju, kuras liela daļa atradusies tagadējās Baltkrievijas un Krievijas teritorijā. Livonijas krusta karu laikā Lotigolu ieguva Livonijas ordenis, kas to sadalīja Rēzeknes fogtiem pakļautajā ziemeļdaļā un Daugavpils komturiem pakļautajā dienviddaļā.

Dokumenti

Novgorodas hronikas ziņas (1242)

1242. gada vasarā, kā Novgorodas 1. laika grāmatā vēstīts, vācieši pēc sakāves Ledus kaujā atsacījās no pirms tam iekarotās Lotigolas (Лотыголa), kā arī no Pleskavas (Пльсковъ), Votzemes (Водь) un Lugas (Лугa). Tas visticamāk liecina, ka novgorodieši Lotigolas vārdā saukuši zemes uz dienvidiem no Abrenes.^[1]

Gerdeņa atteikšanās no Lotigolas (1264)

Pēc Lietuvas dižkunigaiša Mindauga nogalināšanas 1264. gada 23. decembrī Polockas un Vitebskas kņazs Gerdenis Rīgā noslēdza līgumu ar Rīgas pilsētas rāti un Livonijas ordeņa mestru Konrādu fon Mandernu, kurā apņēmās atkāpties no Lotigolas zemes un nepretendēt uz to zemi, ko Polockas kņazs Konstantīns bija atdevis ordeņa mestram un brāļiem [..], kas pakļauti Rēznai (Mākoņkalna pilskalnam pie Rāznas ezera?). Savukārt Livonijas ordenis atteicās no pretenzijām uz Polockas zemi.^[2][3]

Livonijas ordeņa pilis

Pirmās Lotigolas krustnešu pils — Volkenburgas komtura zīmogs (ap 1271)^[4]

Lotigolā uzceltas šādas krustnešu pilis:

• 1236./1263. gadā Volkenburgas komtura pils Padebešu kalnā,
• 1277. gadā Daugavpils komturu pils Naujenē,
• 1285. gadā Rēzeknē,
• 1399. gadā Ludzā.

Papildus tam ir ziņas par arī Krāslavas (14. gs.) un Indricas (15. gs.) ordeņa pilīm, kuru paliekas līdz mūsdienām nav saglabājušās.

Atsauces

1. Novgorodas pirmā hronika Arhivēts 2009. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē.: Того же лЂта НЂмци прислаша с поклономь: «безъ князя что есмы зашли Водь, Лугу, Пльсковъ, Лотыголу мечемь, того ся всего отступаемъ; а что есмы изъимали мужии вашихъ, а тЂми ся розмЂнимъ: мы ваши пустимъ, а вы наши пустите»
2. Полоцкие грамоты XIII — начала XVI в. / Сост. А.Л. Хорошкевич 4.1. М.,1977. С. 35-36.
3. "Князь Гердень кланясться всемь темь, кто видить сую грамоту, тие люди, што ныне живи суть, а темь, кто напосле приидуть, темь ведомо буди, какъ миръ есмы створили промежи местеря и с ратьманы Рижскыми, и с Полочаны и Видьбляны тако, како грамота написано, тако имъ надо всею землею отступити, што есть Лотыгольская земля, как не въступитися на тую землю, што князь Костянтинъ далъ местерю съ своею братьею, съ своею грамотою и съ печатью, како боле того на тую землю не поискывати. Верху того, про ту пакость, штос я в розмирьи створило, какъ имъ отъ обою сторону отступити, што Руськая земля словеть Полочьская; отъ тое земли местерю и братьи его отступити с всею правдою. Верху того, Немечькому гостю в Полочьскую волно ехати торговати, купити и продати. Такоже Полочаномъ и Видиблянину волно гостити в Ригу и на Готьскы берегъ. А где будеть кто кому виноватъ, в том городе правити, где тотъ волости человек извиниться, ту ему правда дати, или вина его. А старому миру стояти князя Герденя, князь тыихъ, кто по немъ будеть што покленани на резне и што словеть Лотыгольская земля, отъ того ся отступили с всею правдою. Местерь также братья его отступили, што словеть Полочьская земля со всею правдою. Сию грамоту тогды написана в Ризе, коли Бог был А лет и С лет и З лет и Д лета по Роже[нь]и Божии за три дня". Citēts no : Варонін В. "Гердзень". "Вялікае Княства Літоўскае". Энцыклапедыя у 3 т. Мн.: Беларуская Энцыклапедыя імя П. Броўкі, 2005. Т.2: Кадэцкі корпус — Яцкевіч. С.529-530
4. Gustaw Manteuffel. Inflanty Polskie oraz listy znad Bałtyku. Pisma wybrane, Tom I. Universitas Kraków 2009. — 61 lpp.

Skatīt arī

• Latgale

Ārējās saites

• Novgorodas pirmā laika grāmata (1233—1265) (senkrievu valodā)
• Par kņaza Gerdeņa līgumu ar Livonijas ordeni un Polockas zemes aktiem 13.—15. gadsimtā (krieviski)