From Wikipedia, the free encyclopedia
Lietuvas lielkņaziste (baltkrievu: Вялікае Княства Літоўскае) jeb Lietuvas dižkunigaitija (lietuviešu: Lietuvos Didžioji Kunigaikštystė, veclietuvju: Didi Kunigiste Letuvos), arī Lietuvas lielhercogiste (latīņu: Magnus Ducatus Lithuaniae), bija lielvalsts mūsdienu Lietuvas, Baltkrievijas, Ukrainas, Krievijas, Polijas, Latvijas un Igaunijas teritorijās, kas pretendēja uz Kijivas Krievzemes mantinieces un visu austrumslāvu zemju apvienotājas pozīciju.
| |||||||||||||||||||||||||||||
No 13. līdz 16. gadsimtam politiski un militāri dominēja Austrumeiropas reģionā, cīnoties par ietekmi ar Vācu ordeni, Zelta ordu un Maskaviju. No 1569. gada bija federatīvās Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā, līdz 1791. gadam saglabājot atsevišķu valdību, likumus, armiju un valsts kasi.
Lietuvas valstiskuma veidošanās notika tās ziemeļaustrumu daļā, tagadējās Aukštaitijas teritorijā, leišu kunigaišiem saradojoties ar Polockas Rurikoviču dinastijai piederīgajiem Jersikas valdniekiem.[nepieciešama atsauce] 1203. gadā kunigaitis Daugerūts sabiedrojās ar savu znotu Jersikas ķēniņu Visvaldi cīņā pret Līvzemes bīskapu Albertu un nesekmīgi mēģināja ieņemt Rīgu. 1219. gadā Galīcijas-Volīnijas kņaziste noslēdza Galīcijas-Volīnijas hronikā pieminētu līgumu ar leišu kunigaišiem. Līgumu parakstīja 21 kunigaitis, starp 5 ietekmīgākajiem minēts arī Mindaugs. Lielais pārstāvju skaits norāda uz to, ka šajā laikā vēl nebija izvirzījies viens valdnieks. 1220.-1230. gados kunigaišu starpā notika cīņa par augstāko varu, kurā virsroku ņēma Mindaugs.
.png)
Hronikā par 1236. gada notikumiem Mindaugs pirmo reizi nosaukts par Lietuvas valdnieku. Pēc vairākiem karagājieniem, ap 1240. gadu, viņš bija sakāvis konkurējošos kunigaišus un pakļāvis to zemes, izveidojot pirmo Lietuvas valsti. Tā aptvēra tagadējo Austrumlietuvu un Ziemeļbaltkrieviju ar Mindauga rezidenci Navahrudakā. Viņa varu atzina daļa prūšu (skalvji, nadruvji), sēļi, daļēji arī jātvingi, taču viņam pretojās Vikinta vadītie žemaiši. Mindauga varu apdraudēja radinieku sazvērestības. Viņš regulāri karoja ar Mongoļu impērijas sagrautās Kijivas Krievzemes kņaziem, no kuriem Galīcijas-Volīnijas kņazi bija vieni no sīvākajiem pretiniekiem.
Naidīgu kaimiņvalstu un dumpīgu radinieku koalīcijas apdraudēts, 1251. gadā Mindaugs uzsāka kontaktus ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu no Štīrijas, piekrītot kristīties un nodibināt mierīgas attiecības. Romas pāvests Inocents IV pasludināja, ka Lietuva atrodas Sv. Pētera (baznīcas, nevis Svētās Romas impērijas) aizgādnībā, un deleģēja Kulmas bīskapu 1253. gadā kronēt Mindaugu par Lietuvas karali. Mindaugs sāka dāvināt Livonijas un Vācu ordeņiem zemes, kas pat neatradās viņa pakļautībā — daļu Žemaitijas, jātvingu un sēļu zemes.
1254. gada 12. martā ar savu dēlu piekrišanu Mindaugs piešķīra Lietuvas bīskapam Kristiānam kā baznīcas devu pusi Raseiņu, Betigolas un Laukavas. 1254. gada 3. septembrī pāvests Inocents IV ziņoja Lietuvas bīskapam Kristiānam par atbrīvošanu no Rīgas sufragana zvēresta, jo "Lietavas baznīcas pakļaušana Rīgai nesaskan ar pāvesta gribu un karaļa Mindauga cieņu". 1255. gada oktobrī pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kristīt un kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ, Mindaugs dāvināja šī ordeņa Livonijas mestram un brāļiem sēļu zemes, proti Medeni, Peloni, Nolišķus un Tauragni ar visiem piederumiem. 1250. gados Žemaitija atsacījās pakļauties gan Mindaugam, gan Vācu ordenim, un sākas ilgs karu periods, kura rezultātā Lietuvas dižkunigaitija zaudēja piekļuvi Baltijas jūrai.
1259. gadā žemaiši sakāva Vācu ordeņa un Livonijas ordeņa apvienoto karaspēku Skodas kaujā un 1260. gadā Durbes kaujā. Mindaugs lauza miera līgumu ar Ordeni, atsacījās no kristietības un sāka karu. Kā jaunu sabiedroto viņš izvēlējās Novgorodas kņazu Aleksandru Ņevski. 1263. gadā Mindaugu nogalināja Daumanta organizētā atentātā. Sekoja vairāki varas cīņu gadi, kad dižkunigaiša tronī bieži mainījās valdnieki.
1269. gadā varu ieguva dižkunigaitis Traidenis (1269—1282) ar rezidenci Kernavē. Traidenis bija vienīgais no Lietuvas valdniekiem, kura politikā bija vērojams aktīvs atbalsts citiem baltiem viņu brīvības cīņās. Tam varēja būt divi iemesli — viņš cerēja pārējos baltus iekļaut Lietuvas valstī, un viņam bija nepieciešama buferjosla starp vācu un poļu krustnešiem. Viņš sniedza militāru palīdzību Skomanta vadītajiem jātvingiem, Herkusa Manta vadītajiem prūšiem un Nameja vadītajiem zemgaļiem. Taču lielākos panākumus Traidenis guva bijušajā Kijivas Krievzemē, strauji izplešot Lietuvas dižkunigaitijas robežas.
Pēc Traideņa nāves notikusī prūšu un zemgaļu zemju daļas zaudēšana varētu nozīmēt nākamo Lietuvas valdnieku militāro nespēju nosargāt visas valsts robežas.
1295. gadā sāk valdīt dižkunigaitis Vītenis, jeb Vītis (1295—1316), kurš Livonijas pilsoņu karā atbalstīja Rīgu, noslēdzot savienību, kas pastāvēja līdz 1330. gadam. Tā deva Vītenim kontroli pār Daugavas ūdensceļu un samazināja militāros draudus no Livonijas puses. 1307. gadā Vītenis pakļāva Polockas kņazisti. Lietuvieši izbeidza reidus poļu zemēs un 1308. gadā normalizēja attiecības ar Vladislavu I.
Jaunā Ģedimina dinastija nostiprināja varu, ieviešot varas dalīšanas modeli. Dižkunigaiši varu kontrolēja kopā ar brāli vai kādu no dēliem, kas kļuva par troņmantinieku. Šis modelis ļāva sadalīt atbildības jomas strauji augošajā valstī.
1316. gadā sāka valdīt dižkunigaitis Ģedimins (1316—1341). Viņu uzskata par Viļņas dibinātāju, un uz šejieni viņš pārcēla savu rezidenci. Ģedimins turpināja Lietuvas varas izplešanās politiku. Senkrievu kņazistēs un pilsētās par valdniekiem viņš iecēla savus radiniekus, apņemoties nemainīt tajās pastāvošo kārtību, bet nodrošināt mieru. Ģedimins centās centralizēt valdnieka varu, izveidojās stabils galms ar valsts kanceleju, aristokrātiska bruņniecības kārta. Armijā sāka izmantot ārzemju algotņus.
Politiskas un ekonomiskas problēmas Ģediminam radīja attiecības ar kristīgo Eiropu, jo Lietuva šajā laikā joprojām sekoja baltu reliģijai, kas deva iemeslu nepārtrauktiem krustnešu uzbrukumiem. 1323. gadā Ģedimins nosūtīja vēstuli pāvestam Jānim XXII, izsakot vēlmi kristīties. Ģedimins aicināja uz Lietuvu amatniekus un tirgotājus no Viduseiropas. Viņa vēstulēs rakstīts, ka misionāriem jāmāk lietuviešu, krievu un zemgaļu valodas. Spēcīgās iekšējās opozīcijas dēļ šīs idejas beidzās bez liela rezultāta. Arī Vācu ordenis nebija ieinteresēts, lai Lietuva izveidotu kontaktus ar pārējo Eiropu. Pēc 1324.-1328. gada pamiera atsākās postoša karadarbība.
No 1341. gada 4 gadus valdīja Ģedimina jaunākais dēls Jaunutis, kas izraisīja iekšējas ķildas un jukas. 1343. gadā Vācu ordenis ieguva Pomerāniju un Dāņu Igauniju. Vecākie brāļi Aļģirds un Ķēstutis gāza Jaunuti no troņa, sadalot varu savā starpā. 1345. — 1377. gadā Aļģirds valdīja no Viļņas, bet Ķēstutis no Traķiem. Viņš turpināja ekspansiju, iegūstot kontroli pār Smoļenskas kņazisti, Volīnijas kņazisti, Podoliju, Čerņihivas kņazisti un Kijivu. Straujā Lietuves varas izplešanās Kijivas Krievzemes teritorijās izraisīja pirmos konfliktus ar Maskavas lielkņazisti un Zelta Ordu, kas to uzskatīja par savas ietekmes zonu, no kuras tā saņēma regulāras nodevas.
1343. gadā Ordenis noslēdza mieru ar Poliju, un bija gatavs visus spēkus sūtīt Lietuvas iekarošanai. Aļģirda un Ķēstuša vadītā armija 1348. gada 2. februārī cieta smagu sakāvi Strevas kaujā. Nepārtrauktā karadarbība smagi izpostīja Žemaitiju, iedzīvotājiem bēgot uz mierīgākiem apgabaliem.[1]
1358. gadā Aļģirds atsāka sarunas ar Svētās Romas impērijas imperatoru Kārli IV par iespējamo kristietības pieņemšanu. Tika apspriesta ideja par Livonijas ordeņa pārvietošanu uz austrumiem cīņai pret tatāriem, taču sarunas beidzās nesekmīgi. Sākās sarunas ar Konstantinopoles patriarhu par neatkarīgas Kijivas metropolijas dibināšanu, lai izvairītos no Maskavijas reliģiskās kontroles. Uzlabojās attiecības ar Polijas karalisti.
Kopš 1241. gada lielākā Kijivas Krievzemes daļa atradās mongoļu impērijas pakļautībā, saglabājot zināmu autonomiju un maksājot mongoļiem nodevas. Kņazistēs turpinājās dažādu Rurika dinastijas pārstāvju varas cīņas.
Lietuvas augstmaņi jau kopš Mindauga laikiem stājās dinastiskās laulībās ar senkrievu kņazu ģimenēm un vajadzības gadījumā pieņēma pareizticību. Lietuvas straujā izplešanās Kijivas Krievzemes teritorijā parasti notika sarunu un Ģedimina dinastijas pārstāvju laulību rezultātā. Tādējādi tiek iegūta Turovas-Pinskas kņaziste, Vitebskas kņaziste (1320), Volīnijas kņaziste, Pleskava (1322), Smoļenska (1326). Ģedimina brālis Fjodors, atzīstot Zelta Ordas virsvaru, ap 1325. gadu kļūst par Kijivas kņazu.[1]
Kad 1323. gadā izmirst Galīcijā-Volīnijā valdošais Rurika dinastijas atzars, 1325. gadā Ģedimins vienojas ar poļu karali Vladislavu I, ka par jauno kņazu kļūs Traideņa mazdēla, Mazovijas kņaza dēls Boļeslavs-Jerži II, kas precēts ar Ģedimina meitu. Podļašiju iekļauj Lietuvā, bet Vladislava dēls Kazimirs apprec Ģedimina meitu Aldonu. Boļeslavu-Jerži II noindē 1340. gadā. No 1349.-1366. gadam notiek poļu-leišu kari par Galīcijas-Volīnijas zemju sadalīšanu, kuru rezultātā Lietuva patur Volīniju.[1]
1348.-1353. gada mēra epidēmija smagi plosa Zelta Ordu, ļaujot Aļģirdam turpināt Lietuvas varas izplešanu. 1350. gadā viņš apprec Tveras kņaza meitu Julianu (Jagaiļa un Švitrigaiļa māti), kuras māsa ir Maskavas kņaza Simeona Lepnā sieva. 1358. gada vēstulē imperatoram Kārlim IV Aļģirds raksta, ka vēlas ieņemt visu Krievzemi. 1355. gadā viņš ieņem Čerņihivas kņazisti. 1362. gadā Aļģirds sakauj mongoļu-tatāru armijas mēģinājumu atgūt Ģedimina iekarotās Ukrainas zemes un 1363. gadā ierodas Kijivā, kur par kņazu ieceļ savu dēlu Vladimiru. Kopā ar Tveras lielkņazu Aļģirds no 1368.-1372. gadam trīs reizes nesekmīgi cenšas iekarot Maskavu.[1]
1377. gadā tronī kāpa Aļģirda dēls Jagailis (1377—1401), kurš 1379. gadā noslēdza mieru ar Vācu ordeni un sāka slepenas pret Ķēstuti vērstas sarunas. Ordenis izmantoja valdošās dinastijas nesaskaņas, atbalstot gan Ķēstuti, gan Jagaili, gan Vītautu cīņā par varu.
Neapmierinātais Ķēstutis 1381. gadā sāka pilsoņu karu pret Jagaiļa piekritējiem, kuru viņš 1381. gadā sakāva, piespiežot atteikties no varas. Ķēstutis uzreiz uzbruka Prūsijai, kas turpmāk palīdzēja Jagailim. 1383. gadā situācija mainījās. Jagailis ieslodzīja Ķēstuti un viņa dēlu Vītautu Krēvas pilī, kur Ķēstuti nogalināja, bet Vītautam izdevās bēgt un rast patvērumu pie Vācu ordeņa. Jagaiļa jaunākais brālis Šķirgailis kļuva par Žemaitijas kunigaiti. Vītauts kopā ar Vācu ordeni uzbruka Jagailim un sakāva to, 1383. gadā ieņemot Traķus un aplencot Viļņu. Taču tad visi brālēni izlīga mieru, noslēdza savienību pret Vācu ordeni, un to sakāva.
Nepieciešamība nostabilizēt savu varu un atbrīvoties no Ordeņa draudiem bija viens no iemesliem, kāpēc Jagailis 1385. gadā piekrīt kristīties un kļūt par Polijas karali. 1385. gadā tika noslēgta Krēvas ūnija ar Poliju. Tā paredzēja, ka Jagailis pieņems kristietību un apprecēs Polijas troņmantnieci Jadvigu. Konkrētas iecerētās Krēvas ūnijas detaļas nav skaidras, taču noteikti bija paredzēta ciešāka savienība nekā personālūnija valdnieka personā. Lai arī Lietuva pieņēma kristietību, tā saglabāja savu neatkarību līdz pat 1569. gada Ļubļinas ūnijai.
1386. gadā Krakovā notika kāzas un Jagailis kronējās kā Polijas karalis Vladislavs II Jagailis, aizsākot Jagaiļa dinastiju. 1387. gadā notika Lietuvas iedzīvotāju kristīšana. Jagailis palika Krakovā, savu jaunāko brāli Šķirgaili ieceļot par Lietuvas vietvaldi. Pret šādu izkārtojumu sadumpojās Vītauts, noslēdzot savienību ar Vācu ordeni, viņš 1389. gadā uzsāka pilsoņu karu pret Jagaili, pieprasot tiesības uz Traķu kunigaitiju. Vītauts neveiksmīgi mēģināja sagrābt Viļņu, bet viņam nācās bēgt pie Vācu ordeņa. 1391. gadā atsākās karš, bet abi brālēni vienlaikus risināja sarunas par apvienošanos pret Ordeni. 1392. gadā Jagailis un Vītauts netālu no Ļidas noslēdza Ostrovas līgumu, ar kuru Vītauts kļuva par Lietuvas dižkunigaiti. Vītauts, lai arī formāli pakļauts Jagailim, turpmāk valdīja neatkarīgi. Viņš sāka izbeigt daudzo Ģedimina dinastijas kņazu varu, atstājot viņiem zemes īpašumus. Nepaklausīgākos kņazus nosūtīja uz ieslodzījumu Polijā. Iepriekšējo kņazu vietu aizņēma zemākas izcelsmes bajāru ģimenes, kas ieņēma vadošos valsts amatus. Kņazi saglabājās tikai nestabilajā Maskavijas pierobežā, kur bija jāsaglabā esošās elites lojalitāte.[1] 1398. gadā Lietuvas augstmaņi pasludināja Vītautu par karali. Vītauts sāka lielu zemes īpašumu piešķiršanu augstmaņiem un baznīcai. Izveidojās aristokrātisko magnātu dzimtas, kurām piederēja milzīgi īpašumi. Augstmaņi, kas līdz šim savu turību veidoja no karagājienos salaupītā, kļuva par zemes īpašniekiem un zaudēja interesi par karošanu.
Vītauta varas laikā Lietuvas dižkunigaitijas teritorija sasniedza savu maksimumu ar robežu pie Melnās jūras no Dņestras līdz Dņepras ietekām.Pakļautajām pilsētām tika pieķirtas dažādas privilēģijas, un tās nonāca tiešā Vītauta pārvaldē. Rutēņu valoda saglabāja oficiālās valodas statusu, bet aizvien plašāka kļuva arī poļu valodas lietošana.
1397. gadā Vītauts dodas uz Krimu, kur palīdz tronī kāpt savam sabiedrotajam, hanam Tohtamišam. Abu karagājiens pret Timuru Kutlugu beidzas ar smago 1399. gada sakāvi Vorkslas kaujā. 1402. gadā izdodas galīgi pakļaut Smoļensku, taču katoliskās Lietuvas plāniem pārņemt visas Kijivas Krievzemes zemes aktīvi sāk pretoties Zelta Ordas galvenā sabiedrotā – Maskavija. 1405. gadā Lietuva sāk karu ar Pleskavu, kuras iekarošanai bija jābūt pirmajam solim ceļā uz Novgorodas iekarošanu. Tas izraisīja 1406.-08. gada karu ar Maskaviju, kurā uzvarēja Lietuva. 1424. gadā Vītauta vara izpletās arī pār Krimu, kur viņš palīdzēja tronī kāpt savam sabiedrotajam Mahmetam. 1390. gadā Vītauta meita Sofija apprecēja Maskavas kņazu Vasīliju I, pēc kura nāves 1425. gadā Sofija kļuva par Maskavijas reģenti un ar savu mazgadīgo dēlu Vasīliju II pārcēlās pie tēva. Vītauta varu tagad atzina arī Novgorodas, Pleskavas, Tveras, Rjazaņas un Pronskas kņazistes.[1]
1413. gadā Jagailis un Vītauts noslēdza Horodlas vienošanos, kas paredzēja Lietuvas neatkarības saglabāšanu arī pēc Vītauta nāves, dodot tiesības Lietuvas augstmaņiem ievēlēt nākamo dižkunigaiti, nevis automātiski nodot varu Jagaiļa mantiniekiem. 47 lietuviešu augstmaņu ģimenes saņēma Polijas ģerboņus, tā iegūstot vienlīdzīgu statusu.
Dzīves beigās Vītauts veda sarunas ar Svētās Romas impērijas imperatoru Sigismunda par kronēšanos par Lietuvas karali, taču tam aktīvi pretojās Polijas aristokrātija. Vītauts nomira 80 gadu vecumā 1430. gadā. Vītauta nāve, un tai sekojošā cīņa par varu, atslābināja Lietuvas kontroli pār nesen iegūtajām teritorijām.
1392. gadā Vītauts sarāva attiecības ar Ordeni un atsākās abpusēji karagājieni. 1398. gadā tika noslēgts miers, ar kuru Ordenis apņēmās palīdzēt cīņā pret tatāriem, bet Vītauts atteicās no daļas Žemaitijas teritorijas. Krusta karš pret Zelta Ordu beidzās 1399. gadā ar neveiksmīgo kauju pie Vorsklas kurā bojā gāja 3/4 lietuviešu, poļu un ordeņa apvienotā karaspēka. Sakāve arī izbeidza Vītauta plānus kronēties par karali.
1409. gadā žemaiši sāka lielu sacelšanos, kas pārauga Ordeņa-Lietuvas karā, kas 1410. gadā noveda pie izšķirošās Tannenbergas kaujas kurā apvienotais Poļu-lietuviešu (un sabiedroto) karaspēks sakāva Vācu ordeni. Pēc uzvaras Jagailis 1413. gadā izlēma kristīt Žemaitiju, kur saskārās ar vietējo neapmierinātību, kas tika asiņaini apspiesta un 1417. gadā visiem žemaišiem bija jāpieņem kristietība.
Sadursmes ar Livonijas ordeni notika vēl 1414. un 1422. gadā, pēc Melnas līguma noslēgšanas Žemaitijas kunigaitija kļuva par Lietuvas dižkunigaitijas autonomu daļu. Pēdējā lielā kauja bija Pabaiskas kauja, kurā Livonijas ordeņa karaspēku smagi sakāva un tas atteicās no Sēlijas zemes dienviddaļas. 1454. gadā Lietuva atteicās iesaistīties Trīspadsmitgadu karā. 1473. gadā nosprauda Lietuvas jauno robežu ar Livoniju (tā pamatā sakrīt ar tagadējo Latvijas-Lietuvas robežu), vēlāk arī robežu ar Prūsiju.[1]
Pēc Vītauta Dižā nāves 1430. gadā dižkunigaitija drīz sašķēlās divās karojošās pusēs. Par Lietuvas dižkunigaiti 1430. gadā ievēlēja Jagaiļa brāli Švitrigaili, kuru 1432. gadā gāza Vītauta brālis Žigimants, kurš valdīja līdz 1440. gadam, kad viņu nogalināja Švitrigaiļa atbalstītāji. 1434. gadā viņš izdeva rīkojumu, ar kuru lietuviešu aristokrāti un pareizticīgie slāvu augstmaņi tika vienādoti tiesībās, ar vienīgo izņēmumu, ka pareizticīgie nedrīkstēja ieņemt augstākos valsts amatus. Pēc Žigimanta nogalināšanas 1440. gadā Lietuvas augstmaņi lūdza Jagaiļa dēlu, Polijas karali Vladislavu III kā valdnieku uz Lietuvu nosūtīt savu jaunāko brāli Kazimiru IV, tā apvienojot abas valstis Jagaiļa jeb Jagellonu dinastijas rokās. 1492. gadā troni mantoja viņa dēls Aleksandrs Jagellons, kurš par mantinieku atstāja savu brāli Sigismundu I, kurš 1529. gadā par savu pēcteci iecēla savu dēlu Sigismundu II. Trīs reizes precētajam Sigismundam II nebija bērnu, un Jagellonu dinastijas vīriešu līnija izmira 1572. gadā. Troņa mantošanas problēma noveda pie 1569. gada Ļubļinas ūnijas, kas ieviesa vēlētu monarhiju, un ciešāk sasaistīja abas valstis.[1]
Kazimirs IV 1449. gadā parakstīja līgumu ar Maskavas kņazu Vasīliju II, ar kuru Lietuva atzina Novgorodu, Pleskavu, Tveru un Rjazaņu par ietilpstošām Maskavijas ietekmes sfērā. Lietuvas dienvidus nodrošināja savienība ar Krimas hanisti, kas turpinājās līdz 1466. gadam. Tādējādi Kazimirs IV varēja iesaistīties veiksmīgajā Trīspadsmitgadu karā ar Vācu ordeni, kā arī attīstīt savas dinastiskās ambīcijas Bohēmijā un Ungārijā. Tikmēr Maskavija sev pakļāva Krievzemes ziemeļaustrumus, atbrīvojās no Zelta Ordas varas un nodibināja savienību ar Krimas hanisti. Lietuva uz šīm stratēģiskajām izmaiņām nekādi nereaģēja.[1]
1480. gadā Maskavija un Krimas haniste noslēdz sadarbības līgumu pret Zelta Ordu un Lietuvu. Pēc atbrīvošanās no Zelta Ordas hana Ahmeda virskundzības, Maskavas lielkņazs Ivans III vairākas reizes lūdz Krimas hanu iebrukt Lietuvas zemēs, lai atvieglotu Maskavijas uzbrukumu Lietuvai. 1482. gadā Krimas haniste noposta Kijivu. Postoši reidi no Krimas turpmāk notiek regulāri. Tiek iztukšotas Ukrainas, Podoljas un Volīnijas zemes, bet Lietuvas robeža atkāpjas līdz Ukrainas vidienei.[1]
Lietuvas dižkunigaitijā samazinājās iedzīvotāju skaits un panīka saimniecība. Pirmām kārtām tas skāra Podoliju, Kijivu u.c. dienvidu teritorijas. Virzoties uz ziemeļiem, tatāru uzbrukumi sāka apdraudēt Navahrudakas un Minskas vojevodistes. Laikā no 1497. gada līdz 1527. gadam dižkunigaitijas austrumu vaivadijas pārcieta 12 tatāru iebrukumus (simts gadu laikā tatāri iebruka Lietuvas zemēs 75 reizes). Mobilās un labi organizētās tatāru kavalērijas pārvietošanās virziens parasti bija pa brasliem gar Pripeti. Otrs ceļs bija Ļvivas rajonā pāri Dņeprai.
1503. gadā visai veiksmīga bija Sluckas aizstāvēšana, kuru vadīja kņaziene Anastasija (te izšķirošo lomu nospēlēja pils lielgabali). Noturēt Slucku izdevās arī 1506. gadā un 1521. gadā. Tatāri nespēja ieņemt Pinskas un Kopilas pilis. Berestjes pils aizstāvji atpirkās, taču pilsētu 1500. gadā nodedzināja. Bihoveca hronikā minēts, ka 1505. gadā tatāri iebrukuši lielkņazistes baltkrievu zemju centrālajā un ziemeļu daļā. Laupījums un gūstekņu daudzums tos vilināja uz Turovas, Pinskas un Sluckas auglīgajām zemēm. Daudzas reizes tika nodedzinātas Turova, Mozira, Kameneca, Logoiska. Gūstekņus no šīm zemēm pēc tam pārdeva Kafas, Azovas un Stambulas vergu tirgos.
Sigismunda I laikā (1506—1548) Volīnijas un Podolijas zemēs cēla jaunus nocietinājumus, kas ierobežojs tatāru pārvietošanos. Kaujā pie Kleckas Lietuvas dižkunigaitijas armija (7000 vīru) kņaza Mihaila Gļinska vadībā sagrāva Krimas hanistes karaspēku un kopš tā laika nopietnu tatāru iebrukumu lielkņazistes zemēs vairs nebija. Hetmanis, Breslavas un Luckas stārasts, Volīnijas maršals Konstantins Ostrožskis straujā kampaņā atguva Turavu un Maziru. 1508. gadā viņš sakāva sadumpojušos kņazu Mihailu Gļinski un piespieda Maskavas lielkņazu noslēgt mieru. Pēc tam Ostrožskis straujā pārgājienā smagi sakāva tatāru karaspēku.
Šai laikā stratēģisks jaunums Lietuvas dižkunigaitijas dienvidu robežu apsargāšanā bija kazaku apmetņu dibināšana. Kopā ar garnizoniem kazaki pilnībā nodrošināja dienvidu robežas un pat pārgāja pretuzbrukumā. 1524. gadā lietuviešu kazaki kopā ar kavalēriju ieņēma Ačikales cietoksni. Kazaku uzbrukumu šim Osmaņu robežpunktam vadīja Daškevičs, lietuviešus komandēja hetmanis Ostrožskis. Veiksmīgs kazaku iebrukums Krimas hanistes valdījumos, bija 1527. gadā pie Olšanices upes (netālu no Čerkasiem), kur dižkunigaitijas spēkus komandēja Ostrožskis, J. Oleļkovičs, B. Radzivils un Daškevičs.
1487. gadā Ivans III sāk karu, pakļaujot vairākas nelielas kņazistes, kas izraisa 1492.-94. gada karu, kurā Maskavija iegūst vēl vairāk zemju. Aleksandra Jagellona laikā (1492—1506) Lietuva zaudēja Vjazmas kņazisti (1494) u.c. teritorijas. Līdz ar miera noslēgšanu, 1495. gadā Aleksandrs Jagellons apprec Ivana III meitu Helēnu. 1500. gadā karš atsākas, iesākot nopietnu Maskavijas ekspansiju uz dienvidrietumiem. Pēc 1500. gada Dorogobužas kaujas pie Vedrošas, Lietuvas dižkunigaitija zaudēja Čerņihivu, Starodubu, Gomeļu, Beļsku, Toropecku un daļu Mstislavas kņazistes.1502. gadā Maskavijas lielkņazs Vasilijs III sagrāba Oršu, izpostīja Vitebskas, Polockas un Mstislavas apkaimi. Pēc 1503. gada miera līguma noteikumiem Maskavija ieguva 19 pilsētas, 70 pagastus un ciemus. Lietuva ir spiesta atteikties no gandrīz 1/3 savas teritorijas par labu Maskavijai.
Taču konflikts ar Maskaviju tikai pieņēmās spēkā. Karadarbība risinājās laikā no 1507. gadam līdz 1508. gadam, un no 1512. gada līdz 1522. gadam. 1508. gadā, vienlaikus karam ar Maskaviju, izceļas Gļinska dumpis, kuru izdodas apspiest, taču Maskavijas karaspēks ieiet dziļi Lietuvā, sasniedzot Kauņu.
1514. gadā Maskavija ieņem Smoļensku. Lietuvas nozīmīgā uzvara Oršas kaujā aptur tālākus Maskavijas uzbrukumus, taču Smoļensku atgūt neizdodas. 1522. gadā tiek noslēgts miers, ar kuru Lietuva atkal zaudē dažas teritorijas.[1]
1534.-1537. gadā notika jauns karš, kurā tika nopostītas Turava, Mazira un Bragina. Maskavijas karaspēks jau devās Viļņas virzienā, kad kara gaita mainījās. Lietuvas karaspēks guva vairākas uzvaras, un atguva Gomeļu, Ļubeču un Starodubu, ko Lietuva bija zaudējusi agrāk.
1563. gadā krievi ieņēma Polocku. Lietuvas lielkņazistei saglabāt status quo palīdzēja 1564. gada spožās uzvaras pie Ulas un Oršas. Tā kā šajā karā Lietuvas dižkunigaitijai nebija sabiedroto, tā uzsāka aktīvas sarunas ar Poliju, lai to kā sabiedroto iesaistītu karadarbībā pret Maskaviju.
Pēdējie lielie Lietuvas teritoriālie ieguvumi bija Livonijas karā, kad tā kopā ar Poliju savā kontrolē pārņēma sabrukušo Livonijas Konfederāciju.[1] Livonijas ordeņa padošanās un Viļņas ūnijas noslēgšana ļāva izveidot Lietuvas kontroli Baltijā. Pēdējam Livonijas ordeņa mestram Gothardam Ketleram, kā pirmajam Livonijas vietvaldim neizdevās atjaunot savu varu visā Livonijā un atrisināt konfliktus ar Rīgu. 1566. gadā par Livonijas vietvaldi iecēla Janu Hodkeviču, kam ar Grodņas ūnijas noslēgšanu izdevās panākt Livonijas un Lietuvas reālūnijas izveidošanu. Pēc reālūnijas nosacījumiem, Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts kļuva par Livonijas hercogu. Tika likvidētas iepriekš pastāvējušās robežas starp Rīgas arhibīskapijas un Livonijas ordeņa zemēm. Pārdaugavas Livonijas hercogiste tika sadalīta četri apriņķos: Cēsu, Daugavpils, Rīgas (bez Rīgas brīvpilsētas) un Turaidas (vēlāk pārveidots par Pērnavas apriņķi. Tērbatas apriņķis tolaik atradās krievu okupācijā), pēc kara beigām 1582. gadā trīs prezidijos (Cēsu, Tērbatas un Pērnavas), kurus pārvaldīja prezidenti, kas pakļāvās Livonijas vietvaldim. Pēc 1598. gada pārvaldes reformas tika izveidotas Cēsu, Pērnavas un Tērbatas vaivadijas.
1553. gada Viļņas Seims nosūtīja uz Poliju šim nolūkam īpašu delegāciju, lai tā risinātu konkrētas sarunas par iespējamo abu valstu ūnijas paplašināšanu. Apvienošanās noteikumi bija vienkārši: Lietuvas dižkunigaitijas suverenitāte paliek nemainīga, bet karu uzsākšana un mieru slēgšana notiek uz līdzvērtīgiem noteikumiem. Šai savienībā visai ieinteresēta bija Romas Katoļu baznīca, jo tai bija jāmaksā īpašu kara nodokli pret Maskavas draudiem.
Polijas Sejms 1563.-64. gadā apsprieda jautājumu par ciešāku ūniju ar Lietuvu. Lai arī Lietuvas augstmaņi pretojās šai idejai, Sigismunda II paziņojums, ka pēc nāves visu varu atstās Polijas kronim, nozīmēja, ka viņiem jāsāk sarunas ar poļiem, kas beidzās ar 1569. gada Ļubļinas ūniju.[1] Lietuvas dižkunigaitija un Polijas karaliste izveidoja Polijas-Lietuvas ūniju (Žečpospolitu, poļu: Rzeczpospolita Obojga Narodów, lietuviešu: Abiejų Tautų Respublika, baltkrievu: Рэч Паспалітая Абодвух Народаў).
Ģedimina dinastijas laikā dižkunigaiši varu kontrolēja kopā ar kādu no brāļiem, vai dēliem, kas kļuva par troņmantinieku. Šis modelis ļāva sadalīt atbildības jomas strauji augošajā valstī. Tomēr 1381. gadā šī sistēma izraisīja pilsoņu karu, kad Ķēstutis no varas padzina Jagaili un par līdzvaldnieku iecēla savu dēlu Vītautu.[1]
Līdz Lietuvas kristīšanai 1387. gadā, tā bija pagānu karaliste, kurā valdīja baltu reliģijas sekotāji. Lietuvai izplešoties, aizvien lielāku iedzīvotāju daļu veidoja pareizticīgie. Ģedimins 1317. gadā panāca Navahrudakas metropolijas izveidošanu, kas pastāvēja tikai līdz 1330. gadam. Turpmākie valdnieki regulāri centās panākt Konstantinopoles patriarha piekrišanu metropolijas atjaunošanai. Valsts iedzīvotāju vairākumu veidoja bijušās Kijivas Krievzemes pareizticīgie iedzīvotāji. Viļņā, bez vienas pareizticīgo un divām katoļu baznīcām, kas bija paredzētas ārvalstu tirgoņiem, pastāvēja arī Ģedimina celtais templis, kuru uzbūvēja uz Mindauga katedrāles drupām. Templī atradās galvenās lietuviešu dievības — debesu valdnieka Perkūna veidols. Tomēr lielā daļa baltu reliģijas rituālu noritēja brīvā dabā, svētajās birzīs vai pie svētajiem akmeņiem. Nepastāvēja hierarhiskas garīdzniecība, dižkunigaitis pats bija augstākā reliģiskā autoritāte un vadīja vairumu svarīgāko reliģisko rituālu.
Dižkunigaiša kancelejā strādāja franciskāņu ierēdņi, kas rūpējās par saraksti ar rietumu valstīm latīņu valodā, un arī rutēņu ierēdņi, kas sazinājās ar Lietuvas austrumu vasaļiem un sabiedrotajiem oficiālajā rutēņu valodā (kancelejas slāvu valodā), jo lielākā daļa iedzīvotāju un aristokrātijas bija austrumslāvi. Lietuviešu valodai šajā laikā nebija rakstības un pārvaldē to neizmantoja.[2] Valdnieka tituli bija gospodars, kņazs, lielkņazs (lietuviešu Kunigaikštys ir jaunlaiku literatūrā ieviests titula apzīmējums).[nepieciešama atsauce]
Līdz ar plašajiem iekarojumiem un imigrācijas veicināšanu, Lietuvas lielkņaziste izveidojās par daudzetnisku, daudzkulturālu un daudzreliģisku valsti. Ebrejus apmesties Lietuvā pirmais uzaicināja Ģedimins, piešķirdams tiem tirdzniecības privilēģijas, kuras vēlāk paplašināja Vītauts, dodot tiem reliģisko un ekonomisko brīvību. Vītauta valdīšanas laikā no dienvidaustrumiem Lietuva ieceļoja divas nelielas etniskās grupas, kas ir saglabājušas savu identitāti līdz mūsdienām. Tie bija karaīmi — tjurku izcelsmes jūdaisma sekotāji un musulmaņu tatāri. Abas grupas valsts armijai deva kareivjus. Pareizticīgo un katoļu garīdzniekiem bija nozīmīga loma — rutēņu garīdznieki veidoja valsts birokrātiju, bet poļu garīdznieki Lietuvā vadīja katoļu baznīcu. Tomēr nelietuviešu tiesības bija ierobežotas — valsts amatos iecēla tikai lietuviešus, un ārzemnieki (ieskaitot poļus) nedrīkstēja iegādāties vai mantot zemi.[3] Lai arī Gorodeļskas ūnijas 9. rindkopā norādīts, ka valsts augstākos amatus var ieņemt tikai katoļi, pareizticīgie pavalstnieki netika ierobežoti. Piemēram, Breslavas un Luckas stārasts, Volīnijas maršals Konstantins Ostrožskis, pateicoties laulībām ar Tatjanu Alšansku (1509), mantoja Viļņas kastelāna amatu.
Valsts iedzīvotāju vairākumu veidoja pareizticīgie rutēņu zemnieki, no kuriem vēlāk izveidojās baltkrievi un ukraiņi. Pilsētu iedzīvotāju lielāko daļu veidoja poļi un ebreji. Aizvien pieaugošajai ebreju kopienai piešķīra autonomu pašpārvaldi. Protestantisma un kalvinisma izplatīšanās laikā Lietuvā strauji samazinājās katoļu baznīcu skaits, atvērās daudzas protestantu skolas, aktivizējās grāmatu izdošana. Kontrreformācija Lietuvā sākās 1569. gadā, kad Viļņā darbību sāka jezuīti. Neskatoties uz lielajām atšķirībām abu konfesiju starpā, 1596. gadā tiek noslēgta katoļu un pareizticīgās baznīcas Brestas ūnija, ar kuru pareizticīgā baznīca atzina Romas pāvesta varu, izveidojot uniātu baznīcu.[1]
Lai arī valsts dienvidu un austrumu rajonos notika regulāra karadarbība, valsts kodolu tā skāra maz. Ekonomiskajai aktivitātei pieaugot, līdz 16. gadsimta vidum bija nodibinātas ap 120 jaunas pilsētiņas. Viļņā uzplauka celtniecība un mākslas. Caur Rīgas un Kēnigsbergas ostām Lietuva eksportēja kokmateriālus un labību. 1529. gadā Sigismunds I izdod Lietuvas statūtus. Pieauga magnātu ģimeņu zemes īpašumi, dzimtcilvēku ekspluatācija un politiskās ambīcijas. Notiek strauja augstākās un vidējās aristokrātijas pārpoļošanās. Reformācijai sākumā ir daudz piekritēju, daudzi muižnieki pieņem kalvinismu. Lietuvas aristokrātijā veidojās divas galvenās grupas – lielo magnātu dzimtas, kas varu vēlējās paturēt savās rokās, un vidējā muižniecība, kas vēlējās iegūt Polijas šļahtičiem līdzvērtīgas privilēģijas, un tiesības piedalīties valsts pārvaldē ar regulāru Sejmu sasaukšanu.[1]
Sigismunds II, saprotot, ka ir pēdējais Jagaiļa dinastijas pārstāvis, laicīgi pievērsās Lietuvas politiskās iekārtas problēmām. Viņš atbalstīja vidējās muižniecības prasības, un 1564.-66. gados ieviesa virkni reformu, kas Lietuvu padarīja līdzīgāku Polijai. 1564. gadā ievieš jaunu tiesu sistēmu, kurā tiesas darbiniekus bija jāievēl muižniecības Sejmikiem. Īstenoja administratīvo reformu, izveidojot 14 vojevodistes. 1566. gadā tika pieņemta jauna Lietuvas statūtu versija. 1568. gadā pareizticīgajiem aristokrātiem piešķīra tādas pašas tiesības kā pārējiem šļahtičiem.[1]
.jpg)
.jpg)
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
