From Wikipedia, the free encyclopedia
Turovas kņaziste, saukta arī par Turovas un Pinskas kņazisti (baltkrievu: Тураўскае княства, Турава-Пінскае княства, krievu: Туровское княжество, Турово-Пинское княжество, ukraiņu: Турівське князівство, Турово-Пінське князівство) vai Turovas Krievzemi,[1] kopš 10. gadsimta bija viduslaiku austrumslāvu kņaziste un nozīmīga Kijivas Krievzemes sastāvdaļa mūsdienu Baltkrievijas dienvidos un Ukrainas ziemeļos, Pripetes vidus un lejas tecējumā. 10.—11. gadsimta sākumā Turovas kņazi bieži kļuva par Kijivas lielkņaziem. Kņazistes galvaspilsēta bija Turova (tagad Turava), citas nozīmīgas pilsētas bija Pinska, Mazira un Slucka (Slučeska), lai gan pēdējās piederība kņazistei nav skaidra.[2]
| |||||||||||||||||||||||||||||||||
Līdz 12. gadsimtam kņaziste bija ļoti cieši saistīta ar Kijivas un Volīnijas kņazistēm. Vēlāk neilgu laiku līdz mongoļu iebrukumam tai bija plaša autonomija, tālāk tā tika pievienota Galīcijas-Volīnijas kņazistei. 14. gadsimtā tā kļuva par Lietuvas Lielkņazistes Rutēnijas (Krievzemes) daļu.
Liela daļa no pamatfaktiem par kņazisti un tajā ietilpstošajām teritorijām nav saglabājusies, un vēsturniekiem nākas vadīties no retām un nepilnīgām hronikām, kuras reizēm ir stipri tendenciozas.
Turovas kņazisti apdzīvoja galvenokārt dregoviču cilts un daļēji drevļani. Kaut arī tās izveides apstākļi nav skaidri zināmi, Nestora hronikā minētā kņaziste jau pastāvēja 980. gadā. Saskaņā ar hronikās minēto leģendu, Turovas pilsētu dibinājis ap 950. gadu (pirmo reizi minēta 980.) varjagu kņazs Tūrs, brālis Ragnvaldam (pirmajam no hronikām zināmajam Polockas kņazam).[3][4] Tomēr mūsdienās vēsturniekiem ir arī vairākas citas versijas.[5]
Kņaziste sākotnēji bija izvietojusies uz seno slāvu un baltu cilšu robežas un kalpoja par atbalsta punktu slāvu ekspansijai uz ziemeļiem.[6]
Vladimira Svjatoslaviča (980—1015) laikos Turovas pilsēta un tās tuvākā apkārtne kļuva par Kijivas Krievzemes daļu. Ap 988. gadu Vladimirs par Turovas kņazu iecēla savu astoņus gadus veco dēlu Kijivas Svjatopolku I. Vēlāk Vladimirs ieslodzīja Svjatopolku kopā ar viņa sievu, Polijas karaļa meitu, par dumpja plānošanu. Neilgi pirms Vladimira nāves Svjatopolks tika atbrīvots, pēc Vladimira nāves sagrāba Kijivas lielkņaza vietu un par savu radinieku slepkavībām trīs gadu laikā ieguva sev hronikās iesauku "Svjatopolks Izstumtais", lai gan šo hroniku objektīvums tiek apšaubīts.
1016.—1019. gadā kara rezultātā Jaroslavs Gudrais gāza savu vecāko brāli Svjatopolku un kļuva par Kijivas Krievzemes lielkņazu, ieceļot Turovā par kņazu savu vecāko dēlu Izjaslavu. 1042. vai 1043. gadā Jaroslavs apprecināja Izjaslavu ar Polijas karaļa Kazimira I māsu. 1054. gadā Izjaslavs kļuva par Kijivas lielkņazu, saglabājot varu arī Turovā. Tomēr viņa vara bija nepastāvīga un viņš vairākkārt tika radinieku gāzts, atgūstot varu ar ārvalstu algotņu un diplomātijas palīdzību.
1078. gadā pēc Izjaslava nāves viņa brālis un jaunais lielkņazs Vsevolods iecēla Izjaslava vecāko dēlu Jaropolku Izjaslaviču gan par Volīnijas, gan Turovas kņazu. 1084. gadā kaimiņos esošās Galīcijas (Haličinas) valdnieki Rostislaviči mēģināja sagrābt daļu no Jaropolka zemēm, bet Jaropolks un Vsevoloda dēls Vladimirs Monomahs sakāva iebrucējus. Jaropolks tika atjaunots amatā, taču pie tam zaudēja Volīniju un tika nogalināts karagājiena laikā pret Rostislavičiem 1087. gadā (iespējams, ka slepkava bija Rostislaviču uzkūdīts).
1097. gada kņazu Ļubečas sanāksme pārkārtoja kņazistu pārvaldes sistēmu pēc Eiropas feodālisma principiem, apstiprinot Svjatopolka II tiesības uz Turovu, kā arī uz Kijivu, Pinsku un lielkņaza titulu.
Turovas valdīšana tika nodota viņa jaunākajam brālim Svjatopolkam II, kurš līdz tam pārvaldīja Novgorodas zemi. Kad Svjatopolks 1093. gadā kļuva par Krievzemes lielkņazu, viņš, iespējams, Turovas vadību nodeva savam brāļadēlam Vjačeslavam Jaropolčicam, pie tam atstājot sev Turovas kņaza titulu. 1100. gadā Turovas valdīšana tika nodota lielkņaza dēlam Jaroslavam Svjatopolkovičam, kurš pārvaldīja gan Turovas, gan Volīnijas zemes. 1113. gadā Kijivā par lielkņazu kļuva Vladimirs Monomahs, ar kuru pēc dažiem gadiem Jaroslavam izcēlās konflikts. Monomahs, pārkāpjot Ļubečas sanāksmes ieviesto kārtību, neapstiprināja viņa tiesības uz Turovu un padzina viņu no Volīnijas, Jaroslavs centās to atgūt ar ungāru un poļu palīdzību, taču neveiksmīgi un krita kaujā 1123. gadā. Nav skaidrs, kad tieši Turovas zeme tika nodota citam Svjatopolka dēlam Bračislavam, jau pirms vai pēc 1118. gada.
Pēc Bračislava nāves Monomahs 1127. gadā piešķīra Turovas valdīšanu savam dēlam Vjačeslavam Monomahovičam, kurš to saglabāja līdz 12. gadsimta vidum. Šajā laikā Turovas kņazistē izdalījās divi atsevišķi feodi, Turovas un Kļeckas, ar dažādiem pārvaldītājiem — Kļeckas kņazisti pārvaldīja Vjačeslavs Jaroslavičs. Kņazistes jau tāpat tolaik krītošā nozīme cieta arī sadalīšanās dēļ.[7] 1132. gadā Turovu uz laiku ieņēma tobrīd separātiskās Minskas kņazistes karaspēks.[8] 1150. gados Turova piederēja Jurija Dolgorukija pēcnācējam Borisam. 1157. vai 1158. gadā viens no Kijivas Svjatopolka II mazdēliem, Izjaslaviču Jurijs Jaroslavičs, kamēr Boriss bija Kijivā sava tēva bērēs, sagrāba Turovu un atteicās pakļauties jaunajam Kijivas lielkņazam.[5] Lielkņazs Izjaslavs Davidovičs kopā ar viņu atbalstošo kņazu karaspēkiem no Kijivas devās viņu pakļaut, taču šīs koalīcijas 10 nedēļu ilgais pilsētas aplenkums bija nesekmīgs.[4] Visbeidzot, pēc atkārtota neveiksmīga iekarošanas mēģinājuma 1160. gadā, lielkņazs Rostislavs Mstislavičs noslēdza mieru un pēc tam atzina Juriju Jaroslaviču par pilnīgi neatkarīgu no Kijivas Krievzemes. Tomēr vienlaikus kņaziste arvien vairāk sadalījās starp vairākiem Jurija dēliem. Tika izveidota daļēji neatkarīgas Pinskas un Dubrovickas kņazistes. Kopā ar Smoļenskas kņazisti Turovas armija piedalījās Kalkas upes kaujā 1223. gadā.
13. gadsimta sākumā Turovas kņaziste kļuva atkarīga no Galīcijas—Volīnijas kņazistes. Lai atbrīvotos no tās, Turovas kņazi arvien vairāk sadarbojās ar lietuviešiem, 14. gadsimta sākumā kņaziste mierīgā ceļā pievienojās Lietuvas dižkunigaitijai. Uz to laiku Ģedimina dēls Narimants jau bija valdnieks Pinskā, bet Turovā un Gorodokā joprojām valdīja Rurika pēcteči ("Rurikoviči"). Vēlāk kņazistes teritoriju sadalīja starp Brestas, Novogrudokas un Minskas vojevodistēm. Turovas un Pinskas kņazistes formāli likvidēja tikai 1566. gadā, lai gan Lietuvas sastāvā to autonomija bija neliela.
Izņemot pašu kņazu pastāvēšanas faktu, par iekšējo kņazistes iekārtu ziņu trūkst. No bīskapa Turovas Kirila kanoniskā dzīves apraksta var secināt, ka pilsētā bijusi aktīva senkrievu pilsētām raksturīgā tautas sanāksme — veče, kurai bijusi noteicošā ietekme bīskapa izvēlē.[9] Pilsētā bijis arī, visticamāk, kņaza nozīmēts vietvaldis, jo Turovas kņazi bieži pārvaldīja arī citas teritorijas un apmeklēja tās.
Kņaziste bija ekonomiski vāji attīstīta, tās teritorija sastāvēja pamatā no mežiem un plašiem purviem. Galvenais ūdensceļš bija Pripetes upe, kura kalpoja kā sakaru ceļš starp Vislas un Dņepras baseiniem
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
.svg)
