Lielais Ķīnas bads

Lielais Ķīnas bads no 1959. līdz 1961. gadam Lielā lēciena uz priekšu dēļ plosījās Ķīnas Tautas Republikā. Komunistu izraisītajā badā mirušo skaitu vērtē ap 30 miljoniem, lai arī tiek minēti skaitļi līdz 45 miljoniem. To uzskata par vienu no lielākajiem komunistu noziegumiem pret cilvēci. Badā mira galvenokārt zemnieki, režīmam turpinot rūpnīcas un pilsētas apgādāt ar pārtiku. Ķīnas varas iestādes joprojām apgalvo, ka badā mira no 15-20 miljoniem cilvēku, badu vainojot uz slikto laika apstākļu izraisītajām neražām. Bada piemiņu valstī ierobežo un publikācijās to sauc par "Trīs dabas katastrofu gadiem". Lai arī Ķīnu šajos gados tiešām piemeklēja gan plūdi, gan sausums, tie neskāra vairāk par 10% no apstrādātās zemes platības, un valdība nedarīja neko bada atvieglošanai, turpinot graudu eksportu. Pārtikas trūkums arī negatīvi ietekmēja sievietes, kurām dzima vāji attīstīti bērni, bet apmēram 30 miljoni bērnu nepiedzima vispār.

No 1953. gada Ķīnas zemniekiem graudi bija jāpārdod valstij par mākslīgi pazeminātām cenām. 1959. gadā raža kritās par 15% un 1960. gadā par 29%, bet valsts graudu iepirkuma kvota palielinājās no 26% 1958. gadā uz 37,6% 1959. gadā un 33,6% 1960. gadā. 1961. gadā to samazināja uz 25%. Pāri palikuši graudi nespēja nodrošināt pārtikas vajadzības zemnieku komūnās.^[1]

1958. gadā sākoties Lielajam lēcienam uz priekšu, zemniekus apvienoja milzīgās komūnās, aizliedzot privāto zemkopību, kā arī ēdiena gatavošanu mājās (konfiscējot virtuves priekšmetus), ēdināšanu solot nodrošināt komūnas bezmaksas ēdnīcās. Vismaz 50 miljoniem zemnieku, tā vietā lai apstrādātu laukus, lika būvēt un apkalpot primitīvas metālkausētavas, kurās ražoja tālāk neizmantojamu metālu.

Nereālo ražas mērķu piepildīšanai, reģionu partijas vadītāji ziņoja par rekordražām, un konfiscēja visus pieejamos graudus. Zemniekus apvainoja apzinātā graudu slēpšanā, sākās māju un noliktavu pārmeklēšanas. Vietējās varas iestādes arī pārspīlēja laikapstākļu un plūdu ietekmi uz ražām, tā pamatojot ražas plānu nesasniegšanu.

Līdzīgi kā PSRS holodomoru, badu Ķīnā pavadīja komunistiskais terors, kurā nogalināja no 2 līdz 3 miljoniem cilvēku. Apsūdzība nepietiekami entuziastiskā strādāšanā varēja beigties ar piekaušanu, mežonīgu spīdzināšanu un nogalināšanu. Par graudu zādzību apvainota zēna tēvu piespieda savu dēlu aprakt dzīvu. Badacietējiem nelielas graudu devas izdalīja tik ilgi, kamēr tie spēja strādāt. Strādāt nespējīgajiem ļāva nomirt badā. Sākās kanibālisms, cilvēkiem apēdot savus kaimiņus vai ģimenes locekļus.^[2] Slepenajās varas iestāžu atskaitēs minēti tūkstošiem kanibālisma gadījumu. Tika atrakti un apēsti nesen mirušo cilvēku līķi. Kaimiņu ģimenes apmainījās ar bērniem, lai nebūtu jāēd pašiem savējie. Bērnus un vecākus cilvēkus bieži nogalināja, lai atvieglotu viņu bada mokas.^[1] Cilvēki ēda mājdzīvniekus, peles, kukaiņus, un mālu. Izmisumā novestie cilvēki veica pašnāvības.

Valsts augstākie vadītāji bija informēti par bada un terora apstākļiem, taču turpināja uzstāt uz lielāku graudu normu piegādi valstij. Partijas sapulcē 1959. gada 25. martā Mao Dzeduns paziņoja, ka labāk, lai puse iedzīvotāju nomirst, ļaujot otrai pusei paēst. Valdība atteicās no Sarkanā Krusta piedāvātās palīdzības, un 1959.-1960. gados eksportēja vismaz 7 miljonus tonnu graudu, kas būtu pieticis 16 miljonu cilvēku paēdināšanai. Propaganda turpināja ziņot par labklājību laukos.

1959. gada pavasarī partijai nācās piekāpties realitātei, un zemniekiem atkal atļāva nelielus laukus no darba brīvajā laikā apstrādāt privāti. 1959. gada vasaras beigās Mao neveiksmīgo politiku kritizēja Lušanas partijas konferencē. Tā vietā, lai labotu savas kļūdas, Mao sāka kampaņu kritikas apklusināšanai. Ideoloģiskās cīņas varas virsotnē noveda pie Mao radikālā kursa atjaunošanas, un zemniekiem atkal aizliedza privāto lauku apstrādi. Sekoja jauns bada uzliesmojums.

Tikai 1961. gadā valdība sāka pieņemt konkrētus soļus stabilitātes atjaunošanai lauksaimniecībā, zemniekiem atkal dodot lielāku brīvību lauku apstrādē un pārtikas tirdzniecībā. 1962. gadā Ķīnas prezidents Lju Šaoči izteicās, ka badā vainojami 70% cilvēku kļūdas un 30% dabas katastrofas.

Seku likvidēšana

Ķīnai 1972. gadā nodibinot attiecības ar ASV, valsts iepirka 13 amerikāņu minerālmēslu fabrikas, strauji ceļot zemniekiem pieejamo minerālmēslu daudzumu. 1979. gadā atļāva likvidēt komūnas, un valsts pacēla graudu iepirkuma cenas. 1984. gadā Ķīnas pilsētās beidzot izbeidza pārtikas patēriņa ierobežojumus.^[3]

Atsauces

1. The Great Chinese Famine
2. Mao's Great Leap to Famine
3. China's great famine: 40 years later