Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustība
starptautiska humānās palīdzības aģentūra, kas sniedz palīdzību cilvēkiem krīzes situācijās From Wikipedia, the free encyclopedia
Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustība jeb vienkārši Sarkanais Krusts vai Sarkanais Pusmēness ir humānās palīdzības aģentūra, kas krīzes situācijās sniedz palīdzību cilvēkiem neatkarīgi no viņu tautības, rases, reliģijas vai politiskās pārliecības. Kustība sastāv no trim galvenajām daļām — Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas (SSKK), Starptautiskās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrību federācijas (IFRC) un nacionālajām Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrībām, kas darbojas 191 valstī.[5] Kustības galvenais mērķis ir aizsargāt dzīvību, mazināt ciešanas un nodrošināt humāno palīdzību dabas katastrofu, bruņotu konfliktu un citu ārkārtas situāciju gadījumos. Tā balstās uz septiņiem pamatprincipiem, kas ir cilvēcība, neitralitāte, objektivitāte, neatkarība, brīvprātība, vienotība un universālums.
 Trīs izmantotās emblēmas: Sarkanais Krusts, Sarkanais Pusmēness, Sarkanais Kristāls | |
 | |
| Abreviatūra | ICRC un IFRC |
|---|---|
| Dibināta |
|
| Tips | |
| Mērķis | humānisms |
| Atrašanās vieta | |
Reģions | visā pasaulē |
| Metode | atbalsts, palīdzība |
Darbinieki | aptuveni 180 tūkstoši |
Brīvprātīgie | aptuveni 16,4 miljoni[1] |
| Apbalvojumi | Nobela miera prēmija kā SSKK (1917,[2] 1944,[3] 1963[4]) |
| Tīmekļa vietne |
www |
Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustība spēlē būtisku lomu starptautiskajā humanitārajā tiesību sistēmā, palīdzot ievērot un aizsargāt Ženēvas konvencijās noteiktās normas. Tā visā pasaulē arī veicina veselības aprūpi, pirmās palīdzības apmācību, asins donoru kustību un citus humānos projektus.
Vēsture
Starptautiskās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības aizsākumi meklējami 19. gadsimta vidū, un tās izveidošana lielā mērā saistīta ar šveiciešu uzņēmēja un humānista Anrī Dināna iniciatīvu. 1859. gadā Dināns bija liecinieks asiņainajai Solferīno kaujai (Itālijas apvienošanās kara laikā), kurā ievainoja desmitiem tūkstošu karavīru, un tiem nebija pieejama medicīniskā palīdzība. Šis notikums iedvesmoja viņu 1862. gadā publicēt grāmatu “Atmiņas par Solferīno” (Un souvenir de Solférino), kurā viņš aicināja izveidot neitrālas starptautiskas organizācijas, kas sniegtu palīdzību ievainotajiem karavīriem. Dināna idejas guva plašu atbalstu, un 1863. gadā Ženēvā tika izveidota Starptautiskā palīdzības komiteja ievainotajiem karavīriem, kas vēlāk kļuva par Starptautisko Sarkanā Krusta komiteju (SSKK). Jau 1864. gadā Šveices valdība organizēja diplomātisku konferenci, kurā 12 valstis parakstīja Pirmo Ženēvas konvenciju. Šajā dokumentā tika noteikti pamata principi par ievainoto karavīru aizsardzību un neitralitāti, kā arī oficiāli Sarkanā Krusta simbols tika atzīts kā aizsardzības zīme kara laikā.
Pēc Pirmās Ženēvas konvencijas pieņemšanas Sarkanā Krusta kustība strauji izplatījās, un 19. gadsimta beigās daudzas valstis bija izveidojušas savas nacionālās biedrības. Pirmais pasaules karš (1914–1918) bija nozīmīgs pārbaudījums organizācijai, jo tā sniedza palīdzību miljoniem ievainoto un gūstekņu, organizēja humānās misijas un nodrošināja saziņu starp ģimenēm un karavīriem. 1917. gadā par to SSKK saņēma Nobela miera prēmiju.[2] 1919. gadā, pēc kara beigām, tika dibināta Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrību federācija (IFRC), lai koordinētu nacionālo organizāciju darbību un uzlabotu humanitārās palīdzības efektivitāti. Otrais pasaules karš (1939–1945) bija vēl viens izaicinājums, jo Sarkanā Krusta kustībai nācās darboties sarežģītos apstākļos un saskarties ar nopietniem ierobežojumiem, tostarp nespēju pilnībā aizsargāt civiliedzīvotājus un holokausta upurus. SSKK ir atzinusi savu nespēju palīdzēt un aizsargāt miljoniem cilvēku, kuri tika iznīcināti nāves nometnēs.[6] Pēc kara tika paplašinātas Ženēvas konvencijas (1949), nosakot plašāku aizsardzību civiliedzīvotājiem un karagūstekņiem. Aukstā kara laikā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustība turpināja sniegt humāno palīdzību, neraugoties uz politiskajām un ideoloģiskajām sadursmēm. Organizācija aktīvi iesaistījās humānajās operācijās Korejas karā (1950–1953), Vjetnamas karā (1955–1975) un daudzās citās bruņotās sadursmēs un dabas katastrofās.
Lai gan sākotnēji tika izmantots tikai Sarkanā Krusta simbols, dažas musulmaņu valstis uzskatīja, ka tas ir pārāk līdzīgs kristietības simbolam. Tādēļ 1876. gadā Osmaņu impērija (mūsdienu Turcija) ieviesa Sarkanā Pusmēness simbolu, kas tika izmantots tādā pašā veidā kā Sarkanā Krusta emblēma. 20. gadsimta sākumā daudzas musulmaņu valstis savām nacionālajām biedrībām pieņēma Sarkanā Pusmēness simbolu, un 1929. gada Ženēvas konvencijā tas tika oficiāli atzīts kā līdzvērtīgs Sarkanajam Krustam. Lai nodrošinātu universālāku un neitrālāku alternatīvu, 2005. gada 8. decembrī, kad tika pieņemts trešais papildprotokols Ženēvas konvencijām, tika ieviests arī trešais starptautiski atzītais humānās palīdzības simbols — Sarkanais Kristāls, kas būtu brīvs no reliģiskām, politiskām vai citām konotācijām.[7] Mūsdienās Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustība ir kļuvusi pasaulē par vienu no lielākajām humānās palīdzības organizācijām. Tā darbojas 191 valstī[5] un organizācijā iesaistīti 16,4 miljoni brīvprātīgo,[1] sniedzot palīdzību cilvēkiem neatkarīgi no viņu nacionalitātes, reliģijas vai politiskās pārliecības.
Struktūra un organizācija
Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustība sastāv no trim galvenajām daļām — Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas (ICRC), Starptautiskās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrību federācijas (IFRC) un nacionālajām Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrībām. Šīs trīs organizācijas darbojas autonomi, taču cieši sadarbojas, lai nodrošinātu efektīvu humāno palīdzību visā pasaulē. Tas ļauj efektīvi reaģēt gan uz vietēja, gan starptautiska mēroga humānajām krīzēm, saglabājot neitralitāti, neatkarību un efektivitāti.
Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja (SSKK) ir neatkarīga un neitrāla organizācija, kas dibināta 1863. gadā un atrodas Ženēvā, Šveicē. Tās galvenais mērķis ir aizsargāt un palīdzēt cilvēkiem, kuri cieš no bruņotiem konfliktiem un vardarbības situācijām. SSKK darbība ietver vairākus svarīgus uzdevumus. Organizācija sniedz humāno palīdzību karadarbības un konfliktu skartajiem cilvēkiem, nodrošinot medicīnisko aprūpi, pārtiku un patvērumu. Tā rūpējas par karagūstekņu un civiliedzīvotāju tiesību aizsardzību, ievērojot Ženēvas konvencijas principus. Lai palīdzētu visiem konfliktā cietušajiem neatkarīgi no viņu piederības kādai pusei, SSKK stingri ievēro neitralitātes un neatkarības principus. Tāpat organizācija iesaistās starpniecībā un diplomātiskā dialogā ar valdībām un bruņotiem grupējumiem, cenšoties mazināt karu un vardarbības sekas. SSKK tiek finansēta galvenokārt no valdību, nacionālo Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrību, kā arī privāto ziedotāju līdzekļiem. Šis finansējums ļauj organizācijai īstenot tās misiju visā pasaulē, sniedzot atbalstu cilvēkiem, kuri nonākuši visneaizsargātākajās situācijās. SSKK saņēmusi Nobela miera prēmiju 1917.[2], 1944.[3] un 1963.[4] gadā.
Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrību federācija (IFRC) ir organizācija, kas tika dibināta 1919. gadā un ir atbildīga par nacionālo biedrību koordinēšanu un atbalstu, īpaši miera laikā un dabas katastrofu gadījumos. IFRC galvenā mītne atrodas Ženēvā, Šveicē, un tās darbība aptver plašu humāno palīdzību un attīstības programmas visā pasaulē. IFRC sniedz atbalstu dabas katastrofu un veselības krīžu gadījumos, piemēram, epidēmijās, bada skartajās valstīs, zemestrīču un plūdu seku novēršanā.[8] Turklāt IFRC reaģē uz veselības krīzēm, piemēram, epidēmijām un pandēmijām, veidojot un uzturot kopienu līmeņa spējas efektīvai infekcijas slimību uzliesmojumu novēršanai, atklāšanai un reaģēšanai.[9] Papildus ārkārtas palīdzībai organizācija īsteno arī ilgtermiņa attīstības programmas, kas veicina veselības aprūpi, sociālo labklājību un sabiedrības izglītošanu par katastrofu novēršanu un risku mazināšanu. IFRC sadarbojas ar nacionālajām biedrībām, lai nodrošinātu efektīvāku palīdzības sniegšanu un starptautiskā līmenī koordinētu humānās atbalsta operācijas. Atšķirībā no Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas (SSKK), kas galvenokārt koncentrējas uz bruņotu konfliktu situācijām un karagūstekņu aizsardzību, IFRC galvenā uzmanība tiek pievērsta civilajām humānajām krīzēm un katastrofu pārvaldībai. Tās mērķis ir mazināt cilvēku ciešanas un uzlabot dzīves apstākļus, īpaši neaizsargātajās sabiedrības grupās.
Katrai valstij, kas ir Starptautiskās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības dalībniece, ir sava nacionālā biedrība, kas darbojas saskaņā ar starptautiskajiem humānajiem principiem, vienlaikus pielāgojot savu darbību vietējām vajadzībām un situācijai. Pašlaik pasaulē ir 191 nacionālā biedrība,[5] kas sniedz humāno palīdzību savās valstīs un sadarbojas starptautiskos mērogos. Nacionālās biedrības veic plašu darbību, kas ietver:
- pirmās palīdzības sniegšanu un apmācību, tostarp sabiedrības izglītošanu par dzīvību glābjošām prasmēm,
- asins donoru kustības organizēšanu un medicīniskā atbalsta sniegšanu,
- humāno palīdzību trūcīgajiem, bēgļiem un sociāli neaizsargātām grupām,
- brīvprātīgo mobilizēšanu humāno krīžu un katastrofu gadījumos,
- sadarbību ar valsts institūcijām un veselības aprūpes iestādēm, lai uzlabotu sabiedrības labklājību un veselības aprūpes sistēmu.
Lai gan nacionālās biedrības ir daļa no Starptautiskās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības, tās darbojas neatkarīgi un ir atbildīgas par humānās palīdzības sniegšanu savā valstī. Tās pielāgo savu darbību atbilstoši valsts iedzīvotāju vajadzībām un iespējām, vienlaikus ievērojot neitralitātes, neatkarības un humānisma principus.
Sarkanā Krusta kustība Latvijā
Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) organizācija tika dibināta 1918. gada 20. novembrī,[10] neilgi pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas. Tās sākotnējais mērķis bija sniegt medicīnisko palīdzību Latvijas Brīvības cīņu (1918–1920) laikā cietušajiem karavīriem un civiliedzīvotājiem. 1921. gadā LSK tika oficiāli atzīts par Starptautiskās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības dalīborganizāciju, kas deva iespēju pilnvērtīgi sadarboties ar citām valstīm humānās palīdzības sniegšanā. Starpkaru periodā LSK nodrošināja plašu veselības un sociālās aprūpes pakalpojumu klāstu. Organizācija veicināja sanitāro izglītību un veselības aprūpi, palīdzēja trūcīgajiem un bāreņiem, kā arī organizēja asins donoru kustību un nodrošināja medicīnisko personālu un aprīkojumu slimnīcām un palīdzības punktiem. Tomēr pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā LSK tika iekļauts PSRS Sarkanajā Krustā, zaudējot savu neatkarību. 1940. gada decembrī ar Latvijas PSR Tautas Komisāru padomes lēmumu visas LSK iestādes un īpašumi tika nodoti Veselības aizsardzības tautas komisariāta vai vietējo izpildkomiteju veselības aizsardzības nodaļu pārziņā.[11] Tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā organizācija varēja atkal darboties patstāvīgi, un 1992. gadā tā atkārtoti kļuva par pilntiesīgu Starptautiskās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrību federācijas locekli. Mūsdienās Latvijas Sarkanā Krusta darbība aptver plašu humāno un sociālo pakalpojumu spektru, kas vērsts uz sabiedrības labklājības uzlabošanu un atbalstu neaizsargātām iedzīvotāju grupām. Organizācija nodrošina medicīnisko un sociālo palīdzību, veicina veselības izglītību, atbalsta bēgļus un maznodrošinātos, kā arī organizē brīvprātīgo iesaisti dažādos humānās palīdzības projektos.
Viena no būtiskākajām Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) iniciatīvām ir pirmās palīdzības apmācības, kuru mērķis ir izglītot sabiedrību par neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu ārkārtas situācijās. LSK arī aktīvi atbalsta asins donoru kustību, sadarbojoties ar Valsts asinsdonoru centru un veicinot brīvprātīgu asins ziedošanu.[12] Šī sadarbība ietver donoru dienu organizēšanu dažādos Latvijas reģionos, lai veicinātu brīvprātīgu asins ziedošanu un nodrošinātu asins pieejamību tiem, kam tā nepieciešama. Sociālie pakalpojumi ir vēl viena svarīga LSK darbības joma; organizācija palīdz trūcīgajiem, senioriem, bēgļiem un citām neaizsargātām grupām, nodrošinot pārtikas pakas, apģērbu un citas pirmās nepieciešamības preces. Ārkārtas situācijās, piemēram, dabas katastrofu vai veselības krīžu laikā, LSK sniedz humāno palīdzību, kā tas, piemēram, notika COVID-19 pandēmijas laikā. Organizācija arī atbalsta bēgļus un patvēruma meklētājus, sadarbojoties ar valsts un starptautiskajām institūcijām, lai nodrošinātu juridisko, psihosociālo un materiālo palīdzību tiem, kuri meklē patvērumu Latvijā. Papildus humānajai palīdzībai LSK īsteno sabiedrības veselības un izglītības projektus, tostarp kampaņas par HIV/AIDS profilaksi, tuberkulozes kontroli un veselīga dzīvesveida popularizēšanu. Liela nozīme ir arī brīvprātīgā darba organizēšanai. LSK aktīvi piesaista brīvprātīgos, kas visā Latvijā iesaistās labdarības un palīdzības akcijās. Organizācijai ir vairāk nekā 30 reģionālo nodaļu, kas cieši sadarbojas ar pašvaldībām un citām institūcijām, lai palīdzību sniegtu tur, kur tā visvairāk nepieciešama. Plašais palīdzības tīkls un ciešā sadarbība ar starptautiskajām organizācijām ļauj Latvijas Sarkanajam Krustam būtiski veicināt sabiedrības drošību, veselību un labklājību.
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand - on
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.