From Wikipedia, the free encyclopedia
Latvijas igauņi ir viena no vēsturiskajām Latvijas mazākumtautībam. Pēc 2000. gada Tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 2677 igauņi (0,1% no iedzīvotāju skaita), no kuriem lielākā daļa dzīvoja Rīgā (1024 cilvēki), bet pārējie Vidzemes ziemeļdaļas novados gar Latvijas—Igaunijas robežu.
No Indriķa hronikas zināms, ka 13. gadsimta sākumā uz ziemeļiem no Salacas un Sedas upēm dzīvoja sakalieši, bet Alūksnes apkaimē ugauņi. Pēc Livonijas krusta kariem šajos novados ieceļoja letgaļi un līvi, kas pakāpeniski saplūda ar vietējiem iedzīvotājiem. Vidzemes guberņas pastāvēšanas laikā etniskā robeža starp latviešu un igauņu apdzīvotajām zemēm nebija skaidri noteikta. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas, bet īpaši pēc 1860. gada igauņu zemnieki iegādājās zemi Vidzemes latviešu daļā un pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, Valkā, Valmierā un citās pilsētās.
Lielāks skaits igauņu dzīvoja tagadējos Valmieras un Valkas novados, bet arī Alūksnes, Smiltenes un Gulbenes novados, kur viņi tika dēvēti par "leiviem" (leivu(d)). Vitebskas guberņas Ludzas apriņķī dzīvoja katoļticīgie Ludzas igauņi, kas sevi sauca par "luciem" (lutsi). Straujās industrializācijas rezultātā Vidzemes guberņas galvaspilsētā Rīgā izveidojās prāva igauņu kopiena, kas 1880. gadā nodibināja dziedāšanas biedrību "Imanta", 1900. gadā Rīgas igauņu atturībnieku biedrību, 1908. gadā Rīgas Igauņu izglītības un palīdzības sniegšanas biedrību, kas izveidoja igauņu skolu Āgenskalnā.[1] 1900. gadā pie Rīgas politehniskā institūta tika dibināta igauņu studentu korporācija Vironia. Rīgā bija igauņu luterāņu un pareizticīgo draudzes. 1881. gadā Rīgā dzīvoja 1565 igauņu, bet 20. gadsimta sākumā līdz 28 tūkstošiem igauņu. Jaukto laulību un vājās nacionālās pašapziņas dēļ Latvijas igauņi strauji pārlatviskojās vai pārkrievojās.[2]
Pēc Latvijas—Igaunijas robežas nospraušanas 1920. gadā Latvijā dzīvojošo igauņu skaits samazinājās. Pēc 1920. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 8700 igauņu, visvairāk Valkas un Alūksnes apkārtnē (4100), ap Valmieru (1600) un Rīgā (1600). 1935. gadā Latvijas Republikā dzīvoja tikai 6900 igauņi (0,4% no iedzīvotāju skaita). Pēc Latvijas okupācijas igauņu biedrība un skolas tika likvidētas. Igauņu skaits samazinājās no 4600 1959. gadā līdz 3300 1989. gadā.
Trešās atmodas kustības periodā tika atjaunota Latvijas igauņu biedrība un igauņu skola Pārdaugavā (Rīgas Igauņu pamatskola, Atgāzenes ielā 26).
Deklarētā tautība | 1897 | 1920 | 1925 | 1930 | 1935 | 1959 | 1970 | 1979 | 1989 | 2000 | 2011 |
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
igauņi | 17 991 | 8701 | 7893 | 7708 | 7014 | 4610 | 4334 | 3681 | 3312 | 2652 | 2007 |
Krišjāņa Barona "Latvju dainās" apkopoti 116 tautasdziesmu varianti ar leksēmu "igauņi", bet Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras fondu materiālos atrodamas 170 igauņu tematikas tautasdziesmu varianti, pie kam visvairāk dziesmu nākušas no Vidzemes (42%) un Latgales (27%).
Turpretī Kurzemē pierakstītajās dziesmās biežāk sastopama leksēma "sāmi", kas sākotnēji apzīmējusi visus somugru valodās runājošos, bet vēlāk Sāmsalas igauņus, ar kuriem kurzemniekiem pastāvēja cieši kultūrvēsturiskie sakari.[3]
Daļa latviešu tautasdziesmu par igauņiem un sāmiem radušās kā apdziedāšanās dziesmas:
Tēvs man bija igaunīts, |
Igaunīts mans vīriņš, |
Trīs rītiņus maltu gāju |
Žogota, rogona, |
Abrauca igaunis |
Cāmu zemi izstaigāju, |
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.