Kārlis Šadurskis (dzimis 1959. gada 11. oktobrī Rīgā) ir latviešu matemātiķis, profesors un politiķis. Bijis piecu Saeimas sasaukumu un Rīgas domes, kā arī Eiropas Parlamenta deputāts, divas reizes ieņēmis izglītības un zinātnes ministra amatu (2002—2004, 2016—2018).
.jpg)
Biogrāfija
Dzimis 1959. gadā Rīgā. Mācījās Rīgas 1. vidusskolā,[1] kur viņa matemātikas skolotāja bija Ella Detlova.
1982. gadā ar izcilību absolvēja Rīgas Politehnisko institūtu (tagad Rīgas Tehniskā universitāte), lietišķās matemātikas specialitātē. Turpinot akadēmisko izglītību, ieguva matemātikas zinātņu kandidāta grādu, ko nostrificēja kā dr. math. 1992. gadā. Strādāja Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes Varbūtību teorijas un matemātiskās statistikas katedrā par docentu, vēlāk asociēto profesoru, katedras vadītāju, tagad — profesoru Matemātikas nozarē, Varbūtību teorijas un matemātiskās statistikas apakšnozarē. Publicējis aptuveni 40 zinātnisko rakstu, viņa pētījumu virzieni ir stohastisku funkcionāldiferenciālvienādojumu kvalitatīvā teorija, asimptotiskās metodes, to lietojumi mikroekonomikas matemātisko modeļu stohastiskās dinamikas analīzei. Šai tēmai veltītas 18 zinātniskās publikācijas. Veic mācību un metodisko darbu RTU — lekciju kursu, bakalaura, maģistra darbu, doktora studiju vadību.
Piedalījies daudzās starptautiskās konferencēs un kongresos, ir vairāku sabiedrisko organizāciju — Eiropas Inženierizglītības asociācijas (SEFI) Matemātikas darba grupas (MWG), Latvijas matemātikas biedrības, Latvijas Zinātnieku savienības — biedrs, Latvijas Statistiķu asociācijas loceklis.
Politiskā darbība
Atmodas laikā darbojās Vides aizsardzības klubā, LNNK, Latvijas Tautas frontē, bija LTF Rīgas Tehniskās universitātes nodaļas vadībā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pievērsās akadēmiskam darbam savā specialitātē.
2002. gadā no jauna iesaistījās politikā, bija viens no partijas "Jaunais laiks" dibinātājiem, vairāku partijas valžu loceklis. Ievēlēts 8. Saeimā. 2002. gada 7. novembrī Saeimas balsojumā tika apstiprināts par izglītības un zinātnes ministru Einara Repšes valdībā, vadīja ministriju līdz 2004. gada 9. martam. Būdams ministra amatā, strādāja pie paredzētās pārejas uz plašāku latviešu valodas izmantojumu mazākumtautību skolās, tomēr šī iecere sadūrās ar plašiem Krievu skolas aizstāvības štāba protestiem. Pēc valdības demisijas atjaunoja Saeimas deputāta mandātu, no 2004. gada decembra līdz 8. Saeimas pilnvaru beigām bija "Jaunā laika" frakcijas vadītājs parlamentā.
2006. gadā ievēlēts 9. Saeimā, kur darbojās kā "Jaunā laika" frakcijas vadītāja vietnieks. 2008. gadā kopā ar deputātu grupu izstājās no "Jaunā laika" un bija jaunas partijas Pilsoniskā savienība dibinātāju skaitā. 2009. gadā kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās, paliekot tūlīt nākamais pēc parlamentā ievēlētajiem kandidātiem, tāpēc pēc Lisabonas līguma pilnīgas spēkā stāšanās Kārlim Šadurskim pienācās Latvijai papildus piešķirtā deputāta vieta.
2010. gadā ievēlēts 10. Saeimā no apvienības "Vienotība" saraksta, ievēlēts par Saeimas sekretāru. Nekandidēja ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās, jo 2011. gada 1. decembrī saņēma Eiropas Parlamenta deputāta mandātu.
2014. gadā nesekmīgi kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās, toties tika ievēlēts 12. Saeimā. Kārlis Šadurskis bija otrais visvairāk svītrotais deputāta kandidāts 12. Saeimas vēlēšanās.[2] Demisionējot Laimdotas Straujumas vadītajai valdībai, 2016. gada janvārī tika virzīts premjerministra amatam. Kārļa Šadurska oponenti atkal sāka izmantot krievu skolu protestu laikā tapušo iesauku "Melnais Kārlis".[3]
Kad 2016. gada 11. februārī Saeima apstiprināja Māra Kučinska Ministru kabinetu, Kārlis Šadurskis atkārtoti kļuva par izglītības un zinātnes ministru. Esot ministra amatā, viņš panāca atbalstu pakāpeniskai pārejai uz vidējo izglītību tikai latviešu valodā.[4] Tomēr, Kārlim Šadurskim nav izdevies panākt Saeimas atbalstu izglītības reformai, kura modernizētu izglītības saturu jau no 2019. gada. Tiek solīts šo reformu ieviest 2020. gadā.[5] Tāpat nav realizēta plānotā vidējās izglītības iestāžu reorganizācija atbilstoši veiktajam optimālā izglītības iestāžu tīkla pētījumam. Citi ievērības cienīgi Kārļa Šadurska politikas punkti, darbojoties ministra amatā, bija plānotā augstskolu un koledžu skaita samazināšana (tika reorganizēta tikai viena augstskola — RPIVA),[6] kā arī ierobežojumi augstskolām pieņemt darbā starptautiskus pasniedzējus, kuri nav apguvuši latviešu valodu.[7]
2018. gada rudenī K. Šadurskis kandidēja 13. Saeimas vēlēšanās no apvienības "Jaunā Vienotība" saraksta, taču netika ievēlēts. 2018. gada 27. novembrī atstājis ministra amatu un 28. novembrī devies strādāt uz Eiropas Parlamentu, 13. Saeimā ievēlētā Arta Pabrika vietā (nākamais rindā pēc 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām uz šo amatu bija "Jaunās Vienotības" politiķis Ojārs Ēriks Kalniņš, tomēr viņš atteicās ieņemt šo amatu, jo arī tika ievēlēts 13. Saeimā).[8] Par izglītības un zinātnes ministra pienākumu izpildītāju tika iecelts labklājības ministrs Jānis Reirs. Kārlis Šadurskis kandidēja 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, taču netika ievēlēts.
2020. gada ārkārtas Rīgas domes vēlēšanās tika ievēlēts pašvaldībā no apvienības "Jaunā Vienotība" saraksta, kļuva par apvienības Rīgas domes frakcijas vadītāju. 2021. gada oktobrī Kārlis Šadurskis kļuva par 13. Saeimas deputātu, ieņemot Ojāra Ērika Kalniņa vietu. 2022. gada rudenī Kārlis Šadurskis kandidēja 14. Saeimas vēlēšanās no apvienības "Jaunā Vienotība" saraksta, taču netika ievēlēts. Viņš vēlēšanu biļetenos tika svītrots visvairāk no visiem kandidātiem (9229), bet saņēma arī 7525 plusus.[9]
Līdz ar Krišjāņa Kariņa Ministru kabineta apstirpināšanu K. Šadurskis kļuva par jaunās Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentāro sekretāru.
Satversmes tiesas tiesvedības
2004. gada skolu reforma
Sakarā ar skolu reformu 2000. gadu sākumā Tautas saskaņas partijas deputāti apstrīdēja Satversmes tiesā likuma ierobežojumus par mācību satura apguvi valsts valodā ne mazāk kā trijās piektdaļās no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas. Spriedums lietā Nr. 2004-18-0106 tika pieņemts 2005. gada 13. maijā.[10] Satversmes tiesa nosprieda, ka tiesiskās vienlīdzības princips (Satversmes 91. pants) liek vienādi izturēties tikai pret personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Šis princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Satversmes tiesa atzīmē, ka pie mazākumtautības piederoša persona neatrodas vienādos apstākļos ar personu, kura pieder pie pamatnācijas. Starp kritērijiem, kas nosaka šādu atšķirību, var minēt valodu un etnisko piederību (sprieduma 13. punkts). Atzīstot, ka apstrīdētai normai ir leģitīmi mērķi — valsts valodas lietojuma stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība (sprieduma 16. punkts), Satversmes tiesa tomēr norādīja: "20.2.3. Lai gan šobrīd nav pierādāma apstrīdētās normas ietekme uz izglītības un izglītošanas procesa kvalitāti, ir jābūt tādam mehānismam, ar kura palīdzību turpmāk varētu konstatēt kvalitātes izmaiņas. It īpaši tas attiecas uz izglītošanas procesa kvalitāti. Tās izmaiņas šobrīd ne tikai var kontrolēt, bet pat ir aktīvi jākontrolē. To pieprasa Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz izglītību. Bez tam no šā teikuma izriet, ka kvalitātes kontroles mehānismam jābūt objektīvam, vispusīgam, profesionālam, regulāram, kā arī uz zinātniskām atziņām un metodēm balstītam. Valstij ir pienākums nodrošināt tādu datu ieguvi, kurus analizējot varētu pieņemt izsvērtus lēmumus, kā arī sabiedrībai, izglītojamiem un viņu vecākiem sniegt informāciju par izglītības kvalitātes izmaiņām un izglītošanas procesa norisi."
Pedagogu algas noteikšana
2018. gada 21. februārī Izglītības un zinātnes ministrija zaudēja tiesvedību Satversmes tiesā pret 21 Saeimas deputātu,[11] kas apstrīdēja ministrijas izstrādātos Ministru kabineta 2014. gada 17. jūnija noteikumu Nr. 350 „Pedagogu profesionālās darbības kvalitātes novērtēšanas kārtība” 91. punktu un Ministru kabineta 2016. gada 5. jūlija noteikumu Nr. 445 „Pedagogu darba samaksas noteikumi” 27. punktu lietā Nr. 2017-11-03, atzīstot tos par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 1. un 64. pantiem un spēkā neesošiem no to pieņemšanas brīža.
Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs Izglītības likumā nav noteicis specifisku pedagogu iedalījumu, citstarp arī atkarībā no amata vai specializācijas, bet Ministru kabinets, izdodot Noteikumu attiecīgos punktus, ir paredzējis likumos nenoteiktus kritērijus — pedagogu iedalījumu atkarībā no ieņemamā amata un specializācijas. Tātad Ministru kabinets ir darbojies pretēji Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošajam varas dalīšanas principam, pārkāpis likumdevēja piešķirto pilnvarojumu un rīkojies ultra vires, kas neatbilst Satversmes 1. un 64. pantiem.
Apbalvojumi
- Triju Zvaigžņu ordenis, 3. šķira (2020)[12]
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
