Konrāds fon Feihtvangens, arī Konrāds no Feihtvangenes (vācu: Cûnrât von Vûchtewanc, Konrad von Feuchtwangen, latīņu: Conradus von Fuchtewangen, dzimis ap 1230. gadu, miris 1296.gada 4.jūlijāPrāgā). No 1279. līdz 1280. gadam Teitoņu ordeņaLivonijas landmestrs un Prūsijas landmestrs. No 1291. līdz 1296. gadam Teitoņu ordeņa lielmestrs. Konrāda iespējamais radinieks Zigfrīds fon Feihtvangens bija Teitoņu ordeņa lielmestrs no 1303. līdz 1311. gadam.
Konrāds fon FeihtvangensVirsmestra Konrāda amata ģerbonisPolitiskā situācija reģionā. Ordeņa iekarojumi tumši pelēkā krāsā. 1290.g.Sv. Bartolomeja un Jadvigas bazilika
Iespējams, dzimis Frankonijā, Feihtvangenas ciematā, kas atrodas 80 km uz dienvidrietumiem no Nirnbergas. Varbūt nāk no ministeriāļu dzimtas, kas kalpoja Etingenes grāfiem.[1].
Nav zināms, kad un kur iestājies Teitoņu ordenī. 1258. gadā dokumentos pieminēts frater Conradus de Viuchtban un frater Conradus de Vuchtwang.[2] 1259. gadā pieminēts kā Ordeņa Austrijas provinces komandieris, bet sīkākas detaļas par viņa aktivitātēm šajā laikā nav zināmas.
Pēc Ordeņa sakāves 1279. gada Aizkraukles kaujā, Marburgā sapulcējas Teitoņu ordeņa kapituls, kurā "tad daži ņēmās apgalvot, ka vajadzētu apvienot Prūsiju ar Līvzemi, tad visi niknie naidnieki jo vairāk baidītos un palīgs atrastos."[3] 1279. gada aprīlī Konrādu ievēl ne tikai par Prūsijas landmestru (pēc Konrāda fon Tīrberga nāves), bet arī par Livonijas landmestru (Aizkraukles kaujā kritušā Ernsta fon Rasburga vietā). Ordeņa karaspēks, Konrāda von Tierberga vadībā, bija iebrucis Sudavā, kuru smagi izpostīja, simtiem jātvingu nogalinot vai saņemot gūstā.
Kopā ar pavadošajiem Ordeņa bruņiniekiem landmestrs Konrāds ieradās iekarotās Prūsijas teritorijā, kur apmeklē Papovu (poļu: Papowo Biskupie) un Toruņu, kur novēro lielas problēmas ar disciplīnu Elbingā tiek sasaukta Ordeņa brāļu sapulce, kurā arī tiek uzklausīts Ordeņa brālis Klauss, kas stāsta par to, kā zemgaļiNameiša vadībā iekaroja Tērvetes pili. Klauss lūdz, "lai zeme būtu droša osta, ko pagāni vairs neizposta, turp brāļus sūtīt vajagot, jo citādi tie saņemšot gan citu vēsti drīzumā".[nepieciešamaatsauce] Konrāds pa jūru un pa Kurzemes zemes ceļu no Prūsijas uz Rīgu nosūta papildspēkus. Viņš pats paliek Prūsijā, kur cenšas vairot kristiešu kolonistu skaitu un veicināt zemkopību. Ordenim uzticīgie prūši saņem privilēģijas un zemju dāvinājumus.[4]
1280. gada vasarā Konrāds sasauc sev pakļauto Ordeņbrāļu sapulci, kurā paskaidro, ka nepārtrauktie kari un zemgaļu dumpis neļauj viņam vienlaikus pildīt abu provinču landmestra pienākumus un viņš plāno lūgt virsmestram šos amatus uzticēt kādam citam.[4] Ordeņa lielmestrs Hartmanis piekrīt atbrīvot Konrādu no Prūsijas landmestra amata, par jauno landmestru Prūsijā ieceļot Mangoldu fon Šternbergu, tomēr Konrādam ir jāpaliek Livonijas landmestra amatā.[4] Kopā ar 34 Ordeņbrāliem viņš divos kuģos pa jūru Rīgā ierodas 1280. gada 13. jūlijā (Svētās Margarētes dienā).
Tikmēr landmestrs Konrāds ved sarunas par kopīgu karagājienu uz Zemgali ar Livonijas bīskapiem un dāņu Rēveles komturu, un "ļoti iepatikās tiem, jo labi uzvesties viņš prata un arī mīlīgs bij no skata."[nepieciešamaatsauce] 1280. - 1281. gada ziemā Konrāds ar karaspēku devās no Mītavas cietokšņa dodas karagājienā uz zemgaļu Dobeles cietoksni, taču to nespēj to ieņemt. 1281. gada augustā landmestrs Konrāds ar 14 tūkstošiem karavīru aplenc Tērvetes pilskalnu, piespiežot zemgaļus slēgt miera līgumu un maksāt nodevas.
Livonijas landmestra amatu Konrāds pilda līdz 1281. gada beigām, kad atkāpjas no amata un atgriežas Vāczemē. Turpmākajos gados viņš ir Ordeņa lielmestra Hartmaņa fon Heldrungena līdgaitnieks. 1282. gadā Konrāds kļūst par Frankonijas provinces komandieri, bet 1284. gadā par Ordeņa vācmestru. 1287. gadā minēts arī kā Bad Mergentheimas komturs. Šajos amatos paliek līdz ievēlēšanai par Ordeņa lielmestru 1291. gadā.[5]
1290. gada sākumā Konrāds kopā ar lielmestru Burhardu fon Švandenu dodas uz Svēto Zemi, lai glābtu pēdējo krustnešu cietoksni un Teitoņu Ordeņa galveno mītni – Ako cietoksni. Lielmestrs Burhards šajā brīdī negaidīti atkāpjas no amata, un Ordeņa kareivju vadība paliek Konrāda un Ordeņa Sicīlijas landmestra Heinriha de Bolandijas rokās.[2]
1291. gadā musulmaņi iekaro Ako un Ordeņa galvenā mītne tiek pārcelta uz Venēciju. Lai arī Ordenis cenšas saglabāt militāru aktivitāti Vidusjūras austrumu reģionā, Konrāds saprot Prūsijas un Livonijas pieaugošo nozīmi Ordeņa turpmākajā pastāvēšanā. 1291. gada beigās Venēcijā sanāk Ordeņa sapulce un Konrāds tiek ievēlēts par lielmestru. Prūsijā viņš liek celt un nostiprināt Malborkas pili, kas drīz kļūst par Ordeņa galveno mītni. Atšķirībā no Templiešu ordeņa, kas nākamajos gados tiek iznīcināts, Teitoņu ordenis nostiprinās Baltijas piekrastē un turpina pastāvēt.[5]
Konrāds pamatā uzturas Venēcijā un vēl divas reizes ierodas Prūsijā. 1296. gada jūlija sākumā, atceļā no Prūsijas uz Venēciju, viņš mirst Bohēmijā. Mirstīgās atliekas vēlāk ievietotas vienā sarkofāgā ar poļu kņaza Henrika Bārdainā mirstīgajām atliekām, Sv. Bartolomeja un Jadvigas bazilikā Tšebņicā.[5]
"Konrāds Feihtvangs kļuva par mestru 1279. gadā. Viņš bija arī Prūsijas mestrs un abus amatus ieņēma vienā un tajā pašā laikā. Viņa laikā bija pastāvīgs karš starp ordeni, zemgaļiem un žemaišiem. Pēc trīs valdīšanas gadiem viņš aizceļoja uz Prūsiju, kur viņš tapa par lielmestru. Tā viņš pārvaldīja trīs augstākos Vācu ordeņa amatus".
