Horvātijas karš

Horvātijas karš (horvātu: Domovinski rat — 'Tēvzemes karš', serbu: Рат у Хрватској — 'Karš Horvātijā') bija bruņots konflikts no 1991. gada 25. jūnija līdz 1995. gada 14. decembrim starp Horvātiju un separātisko Serbu Krajinu, kuru atbalstīja Dienvidslāvijas Tautas armija (DTA). Kara rezultātā neatkarīgā Horvātija nodrošināja valsts vienotību, bet zaudēja gandrīz visus savus austrumu rajonu iedzīvotājus (etniskos serbus): etnisko tīrīšanu rezultātā no Horvātijas savas dzīvības glābjot bija spiesti bēgt aptuveni 500 000 cilvēku.^[1]

Horvātijas karš
Daļa no Dienvidslāvijas kariem
Pulksteņa rādītāja virzienā no augšas pa kreisi: Dubrovnikas centrālā Stradun iela drupās Dubrovnikas aplenkuma laikā; izpostītajā Vukovaras ūdenstornī plīvo Horvātijas karogs; Horvātijas armijas karavīri gatavojas iznīcināt serbu tanku; Vukovaras memoriālā kapsēta; uz Drnišas ceļa iznīcināts serbu tanks T-55
Datums 1991. gada 25. jūnijs — 1995. gada 14. decembris Vieta Horvātija Iznākums Horvātijas uzvara
Karotāji
1991–1994:  Horvātija	1991–92: Dienvidslāvijas SFR Krajinas serbu autonomais apgabals Austrumslavonijas, Baraņas un Rietumsermas SAA Rietumslavonijas SAA Dubrovnikas Republika
1994–95:  Horvātija Bosnijas un Hercegovinas Republika	1992–95: Serbu Krajinas Republika Serbu Republika
Komandieri un līderi
Fraņo Tudžmans Janko Bobetko Zvonimirs Červenko Ante Gotovina Martins Špegeļs	Slobodans Miloševičs Života Paničs Milans Martičs Milans Babičs Gorans Hadžičs Radovans Karadžičs Ratko Mladičs
Iesaistītās vienības
Horvātijas armija Horvātijas Nacionālā gvarde Horvātijas jūras spēki Horvātijas gaisa spēki Horvātijas policija Horvātu aizsardzības spēki	Dienvidslāvijas Tautas Armija: Dienvidslāvijas sauszemes spēki Dienvidslāvijas jūras spēki Dienvidslāvijas gaisa spēki Serbijas Republikas teritoriālā aizsardzība Melnkalnes Republikas teritoriālā aizsardzība Serbu Krajinas armija Serbu paramilitārās vienības
Spēks
70000 (1991) 200000 (1995)	145000 DTA karavīri (1991) 50000 Serbu Krajinas Republikas karavīri (1995)
Zaudējumi
15007 miruši vai bezvēsts pazuduši Bojā gājuši vai bezvēsts pazuduši 8685 karavīri un 6322 civiliedzīvotāji 300000 pārvietoti	7134 miruši vai bezvēsts pazuduši 4484 karavīri un 2650 civiliedzīvotāji ir nogalināti vai bezvēsts pazuduši 300000 pārvietoti

Iesākdamies kā Horvātijas serbu kustība par palikšanu Dienvidslāvijas sastāvā, konflikts izvērtās par etnisku karu, kurus raksturo etniskās tīrīšanas un lokāla mēroga vispārēji slaktiņi. Karš kļuva arī par katolisma un pareizticības sadursmi, kas izvērtās kultūras genocīdā — pretējo pušu baznīcu un citu kultūras vērtību apzinātā iznīcināšanā.

Priekšvēsture

1980. gadā nomira Dienvidslāvijas komunistu līderis Josips Brozs Tito. Drīz pēc tam visās Dienvidslāvijas republikās sākās gan nacionālisma, gan demokrātijas atdzimšana. 1987. gadā par Serbijas (Dienvidslāvijas lielākās republikas) prezidentu kļuva serbu nacionālists un vienotās Dienvidslāvijas aizstāvis Slobodans Miloševičs. Horvātija (kopā ar Slovēniju) bija ekonomiski visattīstītākā valsts daļa, kura subsidēja pārējās republikas, tāpēc tās atbalstīja republiku ekonomisko attiecību reformu.

Nespēdami vienoties ar serbu komunistiem, Dienvidslāvijas komunistu līgas XIV kongresā 1990. gada 22. janvārī slovēņu komunisti pameta kongresu, bet Dienvidslāvijas komunistu līga sadalījās nacionālās partijās. 1990. gada aprīlī un maijā Horvātijā notika pirmās daudzpartiju vēlēšanas, kurās uzvarēja labējā Horvātijas Demokrātiskā Savienība (Hrvatska Demokratska Zajednica, HDZ), bet par prezidentu tika ievēlēts bijušais komunistu disidents Fraņo Tudžmans (Franjo Tuđman). 1990. gada 30. maijā sanāca pirmā jaunā Horvātijas parlamenta sēde, un Fraņo Tudžmans un HDZ pasludināja ekonomiskas, politiskas un sociālas reformas Horvātijā. Tika deklarēta arī jaunas konstitūcijas pieņemšana, kuru bija paredzēts ratificēt 1990. gada 22. decembrī. Demokrātisku reformu starpā šeit bija pants par Horvātiju kā horvātu nacionālu valsti, bet serbiem — kā Horvātijas mazākumtautību (iepriekšējā konstitūcijā bija rakstīts, ka Horvātija ir horvātu nacionālā valsts un serbu valsts). Serbu deputāti pameta Horvātijas parlamentu.

Horvātijas serbu pretestība

Serbi Horvātijā vēsturiski apdzivoja t.s. Krajinu un Slavoniju t.i. Horvātijas ziemeļaustrumus un joslu pie Bosnijas-Hercegovinas robežas. Sevišķi Krajinā serbu un horvātu attiecības bija visai piesardzīgas Otrā pasaules kara notikumu dēļ (skat. Horvātijas brīvvalsts).

Serbu Krajina

Kopš 1990. gada 30. maija, kad tika publicēta jaunā Horvātijas konstitūcija, serbu apdzīvotajās teritorijās vietējās varas iestādes atteicās pakļauties Zagrebas varas iestādēm. 1990. gada jūlijā nodibināja Serbu Nacionālo padomi, par kura vadītāju ievēlēja ārstu no Kninas Milanu Babiču. 1990. gada augustā serbu apdzīvotajās teritorijās notika referendums par serbu "suverenitāti un autonomiju" Horvātijā. Tā kā tur piedalījās tikai serbi, rezultāts bija 99,7% par. Tūlīt pēc tam notika t.s. "barjeru revolūcija" — serbu grupas bloķēja ceļus uz pārējo Horvātijas daļu, izveidojot kontrolpunktus un barjeras uz ceļiem, un norobežojoties no pārējās valsts daļas. Rezultātā tika bloķēta satiksme uz Dalmācijas pilsētām — galvenajiem Horvātijas tūrisma centriem un Horvātijas valsts ienākumu avotiem. Horvātijas varas iestādes mēģināja izjaukt blokādi, izsūtot policijas spēkus uz dumpīgajiem rajoniem, bet DTA iejaukšanās, kura atbalstīja separātistus, izjauca šos plānus (DTA iznīcinātāji piespieda nosēsties horvātu policijas helikopteriem).

Neatkarīgas Horvātijas izveide

Horvātijas varas iestādes veica priekšdarbus neatkarīgas Horvātijas armijas izveidē. Tā kā DTA bija klaji naidīga neatkarīgas Horvātijas idejai, horvātu armija veidojās uz policijas speciālo vienību bāzes. Arī lielākā daļa DTA gaisa kara spēku piloti nāca no Horvātijas reģiona ar augstāku iedzīvotāju vidējo izglītotības līmeni. Bez tam tika pārņemtas visas DTA militārās bāzes un arsenāli Horvātijas teritorijā. 1991. gada 9. aprīlī Horvātijas prezidemts Fraņo Tudžmans speciālās vienības pārveidoja par "Tautas gvardi" (Zbor Narodne Garde), faktiski izveidojot Horvātijas armiju.

1991. gada 19. maijā notika referendums par Horvātijas neatkarību. Tā kā Krajinas serbi boikotēja šo referendumu, ar 94,17% balsu uzvarēja neatkarības piekritēji. 1991. gada 25. jūnijā Horvātija, vienlaicīgi ar Slovēniju, deklarēja neatkarību no Dienvidslāvijas. Serbu Krajina jau 1991. gada aprīlī pieņēma lēmumu par palikšanu Dienvidslāvijas sastāvā, uzskatot, ka saskaņā ar tautu pašnoteikšanās tiesībām un to, ka Horvātijas kā federatīvā subjekta robežas komunistiskā režīma laikā izveidotas, neņemot vērā vēsturiskās un etniskās atšķirības, viņu referendums ir tikpat leģitīms kā horvātu lēmums par izstāšanos. Jaunizveidotās Horvātijas kā suverēnas valsts valdība šo serbu apdzīvoto apgabalu iedzīvotāju lēmumu neatzina par saistošu, nolemjot saglabāt J.B. Tito laikā nospraustās robežas ar militāru spēku.

Kara sākums

Ir dažādi viedokļi par kara sākumu — pilnvērtīgs karš pamazām izauga no nelielām savstarpējām sadursmēm, kurā bija iesaistīti horvātu un Krajinas serbu spēki. DTA iesākumā deklarēja, ka tā cenšas ierobežot vardarbības eskalāciju, tomēr faktiski parasti rīkojās tā, kā bija izdevīgi serbu pusei. ^{[nepieciešama atsauce]}

Par kara sākumu dažādi avoti uzskata:

• "Plitvices Asiņainās Lieldienas" (Krvavi Uskrs na Plitvicama) 1991. gada 31. martā — Horvātijas policijas specvienību uzbrukumu Krainas serbu kontrolētajām Plitvices Nacionālā parka administrācijas ēkām. Tā bija pirmā bruņotā sadursme Dienvidslāvijas karu gaitā. Bojā gāja viens horvātu policists un viens serbu kaujinieks. Kauju pārtrauca DTA.
• "Borovo Selo slaktiņu" (Pokolj u Borovom Selu) 1991. gada 1. maijā — horvātu policijas reids uz Borovo Selo ciematu netālu no Vukovāras, kura laikā tie iekļuva slēpnī un tika nogalināti. Bojā gāja 12 horvātu policisti un divi serbu nemiernieki, un vairāki desmiti horvātu policistu tika ievainoti un sagūstīti. Kauju arī šoreiz pārtrauca DTA, kuri darbojās kā vidutāji, izšķirot konfliktējošo pušu spēkus un nepieļaujot tālāku eskalāciju. Pārrunu rezultāta apkārtnē tika izvietotas DTA daļas.
• Vukovāras aplenkuma sākums 1991. gada 25. augustā, kad DTA^{[nepieciešama atsauce]} ar serbu paramilitārajiem spēkiem sāka pilsētas aplenkumu.

Kara īpatnības

Šis karš lielā mērā, vismaz pirmajā posmā, bija "tautu" karš sliktā nozīmē t.i. liela nozīme kara gaitā bija neregulārajām bruņotajām vienībām, kuras tikai formāli bija pakļautas kopējai virsvadībai, bet faktiski rīkojās uz savu roku. Tāpēc tās bija nedisciplinētas un faktiski pakļāvās tikai savam vadonim. Rezultātā, atšķirībā no regulārā karaspēka, tās parasti neievēroja jebkādus kara likumus. Izvērsās etniskā tīrīšana no abām karojošām pusēm — "neīstās" nacionālitātes cilvēki tika padzīti no mājām, bieži tos nogalinot un nodedzinot mājas. Tiek lēsts, ka kara gaitā īstenoto etnisko tīrīšanu gaitā ap 220 000 horvātu tika padzīti no Krajinas, bet 300 000 serbu no pārējās Horvātijas.^{[nepieciešama atsauce]}

Drīz pēc neatkarības pasludināšanas horvātu spēki bloķēja to vēl nekontrolētās DTA bāzes Horvātijā, mēģinot tās ieņemt. DTA atbildēja ar apšaudēm, netaupot ne civilos mērķus, ne kultūras vērtības. Īpaši barbarisks akts bija Adrijas jūras nemilitāras piekrastes vecpilsētas Dubrovnikas (UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā) bombardēšana, ko veica DTA spēki.^{[nepieciešama atsauce]}

Citu valstu attieksme pret Horvātijas karu

Pēc kara sākuma starptautiskā sabiedrība pasludināja ieroču embargo visām karojošajām pusēm. Šis solis bija klaji neizdevīgs Horvātijai, kurai nebija īstas armijas, toties Krajinas serbiem bija piekļuve pie DTA arsenāliem. Horvātija noorganizēja kontrabandas ieroču ieguves kanālus. Īpaši nozīmīga bija Ungārijas palīdzība, ar kuru tika noslēgts slepens līgums par ieroču piegādi.^{[nepieciešama atsauce]}

Horvātijas starptautiskais stāvoklis uzlabojās 1991. gada decembra vidū, kad Horvātiju (kā arī Slovēniju) atzina Lietuva, Latvija, Ukraina, Islande un Vatikāns. 1991. gada 19. decembrī un 23. decembrī Horvātiju atzina citas Eiropas valstis tajā skaitā Vācija, Itālija un Zviedrija. Tajā pašā 19. decembrī Serbu Krajinas apgabals pasludināja pilnīgu neatkarību, proklamējot Serbu Krajinas republiku.

Mazliet vienkāršojot, var apgalvot, ka, vismaz iesākumā, starptautiskās sabiedrības domas dalījās — ASV un Lielbritānija bija par Dienvidslāvijas saglabāšanu, Vācija par Horvātijas neatkarību, bet serbu sabiedrotie bija Krievija un Grieķija.

ANO un ārvalstu diplomāti kā starpnieki daudzas reizes panāca pamiera pasludināšanu, tomēr, tā kā abas puses izmantoja pamierus tikai taktisku mērķu labad, tie neturējās ilgi. Tomēr 1992. gada janvārī tika noslēgts ilgāks pamiers (divdesmit pirmais pēc kārtas), jo DTA daļas sāka iesaistīties Bosnijas karā. Starp karojošajām pusēm izvietoja ANO starptautiskos UNPROFOR spēkus.

Karojošo pušu bruņojums

Krajinas serbu spēki: Krainas serbu regulārajos spēkos bija vairāk nekā 25 000 militārpersonu. No tiem 5000 militāristu bija pieredzējušie Slavonijas Baraņas korpusa dalībnieki, kuri iepriekš bija ieņēmuši Horvātijas Austrumslavoniju. Horvātiem atņemto Krajinu sargāja: 4 serbu armijas korpusi, 2 tanku brigādes, 4 kājnieku brigādes, 1 artilērijas brigāde, 1 ātrās reāģēšanas bataljons, 1 diversiju rota, aviācijas pulks un 4 serbu militārās policijas rotas. Papildus Krajinas serbu regulārajiem spēkiem, pret Horvātijas valdību karoja serbu brīvprātīgo vienības, aptuveni 15 000 vīru. Krajinas serbu rīcībā bija nonākuši aptuveni 280 Dienvidslāvijas armijas tanku. Daļa no šiem tankiem bija morāli novecojuši, bet modernizētie pēc Otrā pasaules kara būvētie T-34. Vairāk nekā puse bija PSRS armijas galvenais tanks T-55 un T-62. Serbiem bija arī DTA M-84 tanki, kas bija padomju T-72 Dienvidslāvijas modernizētā modifikācija. Bez šiem tankiem serbu rīcībā bija vairāk nekā 180 bruņutransportieru М-80, pamatā padomju BTR— 152 prototips. Vislielākos draudus Horvātijas spēkiem sagādāja aptuveni 600 artilērijas ieroču un mehanizēto mīnmetēju vienības, un 10 taktiskās raķešu sistēmas Р-65 "Луна" (tips "zeme-zeme"). Serbu rīcībā bija arī liels skaits Zviedrijas ražojuma "Bofors" 40 mm transportējamās artilērijas iekārtas.^{[nepieciešama atsauce]}

Horvātijas valdības spēki:

Plānojot Krajinas ieņemšanas operāciju "Viesuļvētra" (Operacija Oluja), Horvātijā notika plaša mobilizācija. Līdz ar to horvātu armijas (Hrvatska Vojska) rindās tika sapulcināti ap 240 000 cilvēku. Vairums no tiem gan bija nacionālie gvardi, kuri tika sadalīti 26 kājnieku un 8 mehanizētās brigādēs. Kaujās par Krajinu tika paredzēts iesaistīt aptuveni 75 000 regulārās armijas karavīru un 70 000 nacionālo gvardu. No aptuveni 420 bijušās DTA tankiem, kas bija nonākuši Horvātijas armijas rīcībā pārņemot DTA bāzes, un Vācijas dāvinātajiem "Leopard", operācijā piedalījās mazāk par 360. No 600 bruņumašīnām, operācijā piedalījās vismaz 300. Vairums no 2000 artilērijas vienībām arī tika nogādātas uz Krajinas pusi. No 150 lidaparātiem, kaujās par Krajinu bija iespējams iesaistīt vien 16 helikopterus un 40 dažādu tipa lidmašīnas.^{[nepieciešama atsauce]}

Dienvidslāvijas valdības spēki: Krajinā bija izvietots DTA Atsevišķais taktisko raķešu divizions, kura kaujas raķetes bija notēmētas uz Horvātijas galvaspilsētu Zagrebu un Karlovicas pilsētu. Šo divizionu pastiprināti apsargāja DTA vienības, lai nepieļautu, ka Krajinas paramilitāristi rastu tam piekļuvi un varētu veikt raķešu uzbrukumu Zagrebai, kuram visticamāk sekotu Rietumuvalstu iejaukšanās jau kara sākumposmā. Gaisa telpu kontrolēja, nepieļaujot nevienas no konfliktējošajām pusēm mēģinājumus veikt gaisa uzbrukumus, vismaz 28 Dienvidslāvijas un Rumānijas kopražojuma DTA kaujas lidmašīnas J-22 ("Галеб" un "Соко"), kuras bāzējās modernā bijušās DTA aviobāzē Udbirnā.

Karadarbības gaita

Karu var iedalīt trijos posmos:

• kara pirmais posms — no kara sākuma līdz pamieram 1992. gada 22. janvārī — serbu ofensīva
• kara otrais posms — no 1992. gada 22. janvārim līdz 1995. gada maijam — vietēja rakstura operācijas
• kara trešais posms — no 1995. gada maija līdz 1995. gada 7. augustam (formāli Deitonas vienošanās — 1995. gada 14. decembrī) — horvātu uzvara

Kara pirmais posms

Šajā posmā DTA un serbi vispirms ieņēma serbu apdzīvotos apgabalus (Krajinu un Slavoniju), bet pēc tam veica uzbrukumus arī Dalmācijas piekrastes pilsētām.

Galvenās kaujas:

• Vukovāras aplenkums

Kara otrais posms

Galvenās kaujas:

• Operācija Otkos 10
• Operācija Maslenica
• Operācija Medački džep

Kara trešais posms

Galvenās kaujas:

• Operācija Bljesak
• Operācija Oluja

Atsauces

1. UN. Doc. E/CN. 4/1997/S-1/9: 28/8-1992; Statement of the Yugoslavia. Berlin, 1992. P. 16)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Horvātijas karš.
• Gotovina horvātu varonis (un mazliet par karu Horvātijā)—