Ledājs
From Wikipedia, the free encyclopedia
Ledājs ir ledus masa, kura radusies galvenokārt atmosfēras ietekmē, un kura lēni tek lejup sava smaguma spēka dēļ. Ledājs veidojas, sakrājoties sniegam un tam pārvēršoties ledū, kas notiek gadiem ilgi. Parasti ledāji veidojas tad, ja ir zema gaisa temperatūra un liels nokrišņu daudzums, kas visbiežāk novērojams tieši kalnos, nevis zemienēs. Tomēr, jo lielāka ir nokrišņu summa, jo augstākas temperatūras ir pieļaujamas. Tā, piemēram, nokrišņu daudzums gadā mainās no 30—50 mm Antarktīdas vidusdaļā līdz 4500 mm Patagonijas ledājos (Čīle, Argentīna), bet vasaras gaisa temperatūra ir no -40 °C Antarktīdā līdz +15 °C Centrālāzijas, Skandināvijas, Jaunzēlandes un Patagonijas ledāju galos. Ledāju lielums un atrašanās vieta uz Zemes ir mainīgi. Savulaik arī Latvijas teritoriju klājis tikpat biezs ledus, kā tagad ir Antarktīdā. Pēdējoreiz ledājs no Latvijas teritorijas atkāpās klimata sasilšanas laikā pirms 15 000 gadiem.[1] Mūsdienās visi Zemeslodes ledāji aizņem apmēram 16 miljonus kvadrātkilometru lielu platību, jeb apmēram 11% no visas sauszemes platības.[nepieciešama atsauce] Tajos koncentrējas 25 miljoni km3 ledus[nepieciešama atsauce] — gandrīz divas trešdaļas no visa saldūdens apjoma uz Zemes.