From Wikipedia, the free encyclopedia
Galda hokejs ir galda spēle, kas cēlusies no ledus hokeja. Spēle norisinās uz miniatūra hokeja laukuma ar kustīgām hokejistu figūriņām, kuras ar stieņiem vada divi spēlētāji, tādējādi cenšoties gūt vairāk vārtu kā pretinieks.
 Galda hokeja spēle | ||
| Pamatinformācija | ||
| Augstākais pārvaldes orgāns | ITHF - Starptautiskā Galda hokeja federācija | |
| Pirmsākumi | 1932. gads, Ziemeļamerika | |
| Reģistrētie spēlētāji | Pasaules reitingā virs 12 000 reģistrētu spēlētāju | |
| Reģistrētie klubi | BJC "Laimīte", Rīgas GHK, Inčukalna GHK, Burtnieku MJIC, Ventspils JN u.c. | |
| Īpašības | ||
| Kontakts starp sportistiem |
Nē | |
| Komandas | 3-5 spēlētāju katrā komandā | |
| Jaukts dzimums | Jā | |
| Ekipējums | Galda hokeja laukums | |
| Vieta | Sporta zāle | |
,_2018.jpg)
Pirmā pārbaudāmā informācija par spēli, kas imitē ledus hokeju, attiecas uz 1932. gadu, kad kanādietis Manro mājās izgatavoja vēl visai primitīvu spēles galdiņu no koka.[1] Viņa paraugam sekoja entuziasti un ražotāji citās valstīs, kurās plaši spēlēja ledus hokeju, taču nopietnu popularitāti izdevās sasniegt tikai tad, kad laukumu un figūriņu koku, dzelzi un kartonu 50. gados sāka aizstāt plastmasa.[2] 1957. gadā galda hokeju sāka izgatavot zviedru uzņēmums Stiga,[3] kurš mūsdienās ieņēmis monopolstāvokli standarta inventāra ražošanā ITHF sacensībām.
Tomēr līdz pirmajiem mēģinājumiem kaut kur organizēties valsts līmenī bija jāgaida līdz 1982. gadam, kad notika pirmais Zviedrijas čempionāts. Arī turpmākajos 20 gados Zviedrija palika līdere visā, kas attiecas uz galda hokeju. 1989. gadā Stokholmā tika organizēts pasaules čempionāts ar 7 valstu spēlētāju dalību, kurā uzvarēja, protams, zviedri. Turpmākie pasaules čempionāti tika organizēti dažādās valstīs ik pēc diviem gadiem, ar vienu nobīdi.[4] Bet tikai 2005. gadā Rīgā pirmoreiz zviedrus no pirmās vietas nostūma somu izlase, un 2007. gadā soms Nutunens kļuva par pirmo individuālo pasaules čempionu ne no Zviedrijas. Pašlaik vadošās galda hokeja lielvalstis ir Latvija, Krievija, Ukraina un Zviedrija, viņām seko Somija, Čehija, Norvēģija un Igaunija. Gados, kad nenotiek pasaules čempionāts, tiek aizvadīts Eiropas čempionāts, kurš maz atšķiras pēc dalībnieku sastāva. Abus šos turnīrus parasti aizvada jūnijā.
2020. gadā ieplānotais Eiropas čempionāts Kraņā, Slovēnijā, tika pārcelts uz 2022. gadu epidemioloģisku iemeslu dēļ, Krievijas un Baltkrievijas spēlētājiem kopš 2022. gada marta sakarā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā līdz turpmākam lēmumam tika liegta dalība starptautiskos galda hokeja turnīros. Aizliegumu kaujasspējīgajiem vīriešiem izbraukt no valsts dēļ arī Ukrainas izlase bija vājinātā sastāvā. Par čempionu kļuva Latvijas pārstāvis Edgars Caics, kurš finālā pārspēja astoņkārtējo pasaules čempionu Hansu Estermanu no Zviedrijas. Arī komandu sacensībās uzvarēja Latvija, finālā uzvarot zviedrus.[5]
2024. gada Eiropas čempionāts notika Valmierā, kurā Latvijas izlase finālā zaudēja Ukrainai, bet individuāli par čempionu atkal kļuva Edgars Caics, finālā uzvarot izlases biedru Raineru Kalniņu. Latvijas sieviešu izlase kļuva par čempionēm, finālā pārspējot Igauniju, bet junioru sacensību finālā Latvija pārspēja Ukrainu. Par veterānu čempioniem kļuva Zviedrijas izlase.
Pēdējais no līdz šim notikušajiem pasaules čempionātiem risinājās 2023. gada jūnijā Norvēģijas pilsētā Brīnē, tajā uzvarēja Ukrainas pārstāvis Jevhens Matancevs. Otro vietu ieguva Rainers Kalniņš (Latvija), trešo — Oskars Henriksons (Zviedrija).[6] Sacensībās piedalījās spēlētāji no 16 valstīm. Komandu sacensībās uzvarēja Latvija, pārspējot Ukrainu, Somijas izlase ieguva 3. vietu.[7] Vēl 2023. gadā pasaules čempionātā zeltu bērnu grupā (līdz 13 gadu vecumam) izcīnīja Rainers Neija (Latvija),[8] junioru grupā pārākais bija jaunais pasaules čempions Jevhens Matancevs.[9] Sieviešu kategorijā zeltu izcīnīja Krista Annija Lagzdiņa no Latvijas, aiz viņas palika Anna Ivancova no Ukrainas un Marija Saveļjeva no Igaunijas.[10] Veterānu grupā (no 40 gadiem) uzvarēja Hanss Estermans (Zviedrija),[11] senioru grupā (no 55 gadiem) — Igors Saveļjevs no Igaunijas.[12] Komandās junioriem uzvarēja Latvija,[13] veterāniem — Zviedrija (Latvija — 5.),[14] bet sievietēm — Ukraina (Latvija — 2.).[15]
60. gados galda hokejs kļuva populārs arī PSRS un Latvijā, taču šeit to izplatīja vairāk kā bērnu rotaļlietu. Vairums PSRS ražoto modeļu arī ārēji bija attiecīgi noformēti, un kā sekas parastie spēlētāji bija skolnieki un tie vecāki, kurus viņiem izdevās ievilkt savās aktivitātēs. Reizēm bija arī citi apstākļi, tā, Rīgas turnīru sērija "Favorīts-1981" tika izmantota kā formāls aizsegs politiski citāddomājošo kontaktiem.[16] 90. gadu beigās Latvijā parādījās tolaik jau pasaulē par standartu atzītie Zviedrijā ražotie laukumi, kuru iespējas bija krietni lielākas kā līdz tam Latvijā spēlētajām versijām, un 1998. gadā Ēriks Loks organizēja pirmo turnīru sēriju uz tiem.[17] Uz tālāku attīstību pamudināja arī zviedru meistara Jērana Agdura vizīte Latvijā 1999. gada oktobrī,[18] pēc kuras tika nodibināts Rīgas galda hokeja klubs[19] un sāktas regulāras sacensības.[20] 2000. gadā tika nodibināta Latvijas Galda hokeja federācija (LGHF).[21] Tai pašā gadā tika novadīts pirmais Rīgas Kauss, kurš pulcēja 55 dalībniekus.[22] Ik sezonu Latvijā notiek 6—8 lielas sacensības izlases atlasei uz pasaules un Eiropas čempionātiem, kuras parasti apmeklē arī ārzemju spēlētāji.
2001. gadā Latvijas izlase pirmoreiz piedalījās pasaules čempionātā Plzeņā Čehijā, kur ieņēma 5. vietu starp 13 izlasēm. Individuāli labākais bija M. Zirnis — 31. vieta.
Kopš 2003. gada Rīgas kauss tiek iekļauts pasaules galveno sezonas daudzposmu sacensību sērijā — Eirolīgā (kopš 2005 — Pasaules tūre).
2006. gada 16. martā Latvijas Nacionālā Sporta padome oficiāli atzina galda hokeju par sporta veidu un LGHF kā vadošo organizāciju,[23] tai pašā gadā LGHF tika uzņemta Latvijas Sporta federāciju padomē. 2006. gadā Latvijas izlase arī pirmoreiz tika pie medaļām Eiropas čempionātā, izcīnot trešo vietu izlasēm un trešo vietu individuāli (E. Caics). Tomēr šai gadā praktiski nepiedalījās spēcīgākie zviedri un somi, un līdz pasaules čempionāta medaļām nācās gaidīt līdz 2009. gadam, kad Budapeštā Latvija ieguva sudrabu.[24] Pirmais zelts nāca 2013. gada pasaules čempionātā Stavangerā, kad A.Sīlis un E.Caics savā starpā sadalīja pirmās divas vietas individuālajās sacensībās. Komandu zelts iegūts četrreiz — Eiropas čempionātos Rīgā 2014. gadā[25] un Kraņā 2022. gadā, un pasaules čempionātos Tallinā 2021. gadā un Brīnē 2023. gadā.[26]
Galda hokeja starptautisko pārraudzību veic Starptautiskā Galda hokeja federācija (ITHF), kura nosaka spēles un turnīru organizācijas noteikumus un veido starptautisko reitingu, kopīgi ar tajā ietilpstošajām valstu federācijām rīko pasaules un Eiropas čempionātus, kā arī Pasaules tūres sacensības. Kopš 2018. gada tās prezidents ir Bjarne Akselsens (Dānija), izpildkomitejā no Latvijas iekļauts E. Caics un juridiskajā komitejā I. Žubeckis.[28] Galvenā lēmumu pieņemšanas metode ir ietilpstošo valstu federāciju balsojums.
Latvijā galda hokeju organizē Latvijas Galda hokeja federācija ar sākotnēji pašievēlētu, bet tagad oficiāli reģistrētu galda hokeju klubu ievēlētu valdi un kopš paša sākuma nemainīgu prezidentu R. Blūmentālu, un vairākiem klubiem Rīgā, Inčukalnā, Ventspilī, Valmierā, Burtniekos u.c. Nekāda konkurence šai unitārajai sistēmai Latvijā nav veidojusies, atšķirībā no dažām citām valstīm (piem., Krievijā un Ukrainā).
_-_third_winning_of_European_Championship.jpg)
Dati saskaņā ar pasaules reitingu 2023. gada 23. jūnijā.[31]
| Kopvērtējumā | Sievietes | Juniori (18-) | Veterāni (40+) | Bērni (13-) | Seniori (55+) |
|---|---|---|---|---|---|
| Rainers Kalniņš | Krista Annija Lagzdiņa | Regnārs Vazolinš | Aleksandrs Žernovojs | Roberts Verbičs | Salvis Skarainis |
| Edgars Caics | Elēna Rācenāja | Toms Baumanis | Sandis Kalniņš | Henrijs Prokuratovs | Egīls Belševics |
| Raivis Miglinieks | Laima Kamzola | Lūkass Jurka | Sergejs Mihejevs | Rainers Neija | Gunārs Buls |
Apmēram 15 valstu federācijas visas sezonas gaitā organizē nacionālu sacensību sēriju izlases atlasei. Parasti šie turnīri ir brīvi pieejami jebkuram gribētājam no jebkuras valsts, bieži vēlama pieteikšanās dažas dienas iepriekš. Lielākās sacensības tiek iekļautas Pasaules tūrē, kuras labākie spēlētāji saņem ārpuskārtas ceļazīmes uz attiecīgo sezonu noslēdzošo pasaules vai Eiropas čempionātu jūnija sākumā.
Izņemot karantīnas pārtraukuma periodu 2020.—2021. gadā, Latvijā tiek organizētas četru veidu sacensības:
Mazos treniņturnīrus parasti organizē bez sevišķa plāna, korporatīvos — pēc pasūtītāja vēlmēm. Jo vairāk dalībnieku treniņturnīrā, jo vairāk tā organizācija atgādina LGHF reitinga lielturnīru.
Lielturnīrs parasti notiek sporta zālē (Rīgā — pēdējos gados Kultūru vidusskolā, biežāk gan Inčukalna sporta kompleksā), pirms turnīra dalībnieki tiek piereģistrēti (tiek veikta arī iepriekšēja reģistrācija caur Internetu), un datorprogramma pēc reitinga sadala ieradušos spēlētājus pa 3—6 atlases apakšgrupām atkarībā no dalībnieku skaita. Normāli apakšgrupās ir pa 15-20 cilvēku, kuri izspēlē riņķa turnīru. Katras apakšgrupas galdiņi ir nostādīti vienā rindā. Pēc katras spēles dalībnieks pāriet pie nākamā galdiņa labajā pusē no sevis, tā saņemot sev pretī jaunu pretinieku, rindas galā pārejot otrā pusē. Uzvarētāji pieraksta spēles rezultātu apakšgrupas kopīgajā rezultātu lapā, no kuras to tiesneši ievada datorā.[36]
Rīgas kausā lielā dalībnieku pieplūduma dēļ pirms apakšgrupu sacensībām tiek organizētas kvalifikācijas grupas dalībniekiem ar zemu reitingu un nepiereģistrētajiem. 2017. gadā Rīgas kausā, ieskaitot kvalifikācijas grupas, pavisam piedalījās 257 spēlētāji, no kuriem 190 iekļuva pamatturnīrā pēc reitinga vai kvalifikācijas rezultātiem.
Pēc apakšgrupām seko tehnisks pārtraukums rezultātu apkopošanai, galdu pārbīdei un pusdienām, pēc kura labākie — šai sezonā parasti 16 — saskaņā ar apakšgrupās ieņemtajām vietām izspēlē riņķa turnīrā pirmo (augstāko) līgu, bet pārējie — zemākas līgas. Orientējoši tajās, izņemot zemāko, cenšas ielikt pa 20-24 spēlētājiem.
Pēc līgu izspēles bieži vēl tiek rīkotas izslēgšanas spēļu sērijas starp līgu pirmajiem un pēdējiem spēlētājiem, kā arī starp 8-16 labākajiem pirmās līgas spēlētājiem. Tas ir visai laikietilpīgs process — tā, 2015. g. septembra sacensībās Jēkabpilī vairums dalībnieku bija beiguši spēles pēc septiņām stundām, kamēr labākie spēlēja visas 12.[37]
Pēc turnīriem seko apbalvošana, lai gan tos dalībniekus, kuru vietas vairs nevar mainīties, parasti apbalvo izslēgšanas spēļu laikā. Apbalvo labākos gan kopīgā vērtējumā, gan atsevišķi starp junioriem (līdz 18 g. v.), veterāniem (no 40 g. v.) un sievietēm. Pēdējā laikā bieži izdala un atsevišķi apbalvo arī labākos bērnus līdz 13 un seniorus no 55.
Visās ITHF sacensībās Eiropā tiek lietoti "Stiga play-off", kopš 2019. gada arī "Stiga 21" standarta laukumi. Ziemeļamerikā bieži lieto "Stiga Stanley cup" standartu, kura vienīgā atšķirība ir figūriņu formā.
Spēles laukums ir apmēram metru reiz pusmetru liela ar apmalēm ierobežota horizontāla virsma ar noapaļotiem stūriem, kurā izgrieztas renītes figūriņu vadīšanai un vārtu atveres. Renīšu un attiecīgi figūriņu katram spēlētājam ir pa sešām — viens vārtsargs, divi aizsargi un trīs uzbrucēji. Katra figūriņa caur zobrata mehānismu (citos standartos tā vietā var būt atsperes mehānisms) zem laukuma savienota ar vadības stieni, kura otrs gals iznāk ārā no laukuma apakšas pie spēlētāja. Katrs stienis var virzīties turp un atpakaļ pa renīti un griezties ap savu asi, tādējādi ļaujot šīs pašas kustības izdarīt figūriņai.
Spēlē lieto relatīvi lielu plastmasas ripu. Renītes izvietotas tā, lai jebkura vieta uz laukuma būtu aizsniedzama kādai figūriņai (lai gan Stigas standartā problemātiska paliek vārtu līnija, par kuru ir īpaša atruna noteikumos). Pretinieki, vadīdami savas figūriņas ar stieņiem, cenšas iemest ripu pretinieka vārtos. Atšķirībā no ledus hokeja, šeit nav "aizmugures" noteikuma un visi iemetieni notiek laukuma centrā.
Laukums tiek nostiprināts uz speciāla galdiņa vai jebkuras citas horizontālas virsmas 70-80 cm augstumā vai nu pielīmējot kājiņas ar divpusēju līmlenti, vai izmantojot speciālus stiprinājumus. Citu atšķirību starp veikalos pārdodamajiem "Stiga 21" laukumiem un sacensībām sagatavotajiem nav.[38]
Neraugoties uz to, ka padomju galda hokeja standarts "Luč" pa pusgadsimtu ir mazliet atpalicis no pasaules līmeņa, tas ar nebūtiskām izmaiņām līdz 2010. gadu beigām joprojām tika pārdots un uz tā rīkoja čempionātus. Pirmais pasaules čempionāts, kurā šis standarts tika lietots, notika 2008. gadā Mostā, Čehijā,[39] tomēr tagad toreizējā rīkotāja organizācija pārgājusi uz mazizmēra "Chemoplast".[40][41] Kopš 2012. gada rūpnīcas finansiālo problēmu dēļ tā ražošana tiek periodiski apturēta un atkal atjaunota,[42] pēdējos gados vairs nav ziņu par ražošanas atjaunošanu.
Šis galda hokeja paveids atšķiras pirmām kārtām ar to, ka to pārklāj caurspīdīgs kupols, kas neļauj ripai izlidot no laukuma, bet spēlētājiem — piekļūt tam. Attiecīgi hokejam ir speciāls mehānisms ripas ievadei spēlē pēc gūtiem vārtiem, citas atšķirības no standarta nav principiālas. Burbuļhokejs ir īpaši populārs Ziemeļamerikā un bieži tiek uzstādīts priekš līdzjutējiem sporta arēnās kopā ar līdzīgām sporta spēlēm un spēļu automātiem un parasti ir ar naudas pieņemšanas mehānismu par nospēlēto laiku. Šim paveidam bija pašam sava federācija IBHF un notiek savas sacensības.[43] Standarta popularitātei traucē tā dārgums. Pašlaik Facebook atrodama Nacionālā Burbuļhokeja asociācija, kura savas sacensības sauc par burbuļhokeja pasaules čempionātu.[44]
Dažādu ražotāju piedāvātās versijas ir daudzskaitlīgas, taču Eiropā mazpopulāras. Citādi tas ir Ziemeļamerikā, kur vairāku firmu ražojumu cienītāji organizējušies savos klubos (piemēram, uz Coleco galdiem spēlējošā NTHL) un dažādi galda hokeja paveidi tiek plaši lietoti — tā, uz viena no tiem 2015. gada 18. septembrī Kanādas premjerministrs Stīvens Hārpers nospēlēja reklāmas spēli pret Veinu Grecki.[45] Ziemeļamerikā darbojas vairākas savienības, līgas un federācijas, kuras vienlaikus atzīst dažādu ražotāju stieņu galda hokejus — tā, Vinipegas GHL savos turnīros lieto vienlaikus 20 ražotāju galda hokeja laukumus, ieskaitot "Stigu", un tās prezidents vienlaikus ilgstoši ieņēma amatu arī ITHF.[46]
Pārējos kontinentos šis sporta veids ir gandrīz nepazīstams, un to iedzīvotāji ar viņu pamatā sastopas emigrācijā — piemēram, Dānijā viņiem organizē speciālus turnīrus "Welcome to Denmark!".[47]
Reizēm aiz komerciāliem iemesliem par galda hokeju tiek nosauktas spēles, kas to galīgi neatgādina, lai izmantotu populāru brendu. Reizēm atšķirība ir acīmredzama, kā gaisa hokeja vai biljardhokeja gadījumos, reizēm jautājums ir strīdīgs, kā ar magnētisko hokeju bez vadības renītēm, bet ar stieņiem.[48] Ir bijuši mēģinājumi visus tos apvienot zem viena organizatoriska jumta, kā WTHA,[49] par kuru veiksmīgumu ir pretēji viedokļi.
Turnīros sportistiem tiek lietoti sīkāk izstrādāti noteikumi, kuri ietver situācijas, kādas amatieru spēlēs parasti nerodas.[51]
Galda hokeju daži sauc par pasaules ātrāko sportu, jo tas prasa ļoti ātru reakciju.[52] Vienlaikus daudzi to vispār neatzīst par sportu, uztverdami kā rotaļlietu. Dažādās valstīs pret to ir dažāda attieksme, tā, Krievijā 2015. gada rudenī tika apspriests likumprojekts par visu neatzīto sporta veidu sacensību faktisku aizliegšanu, kas būtu skāris arī galda hokeju. Likumprojekts netika pieņemts sporta sabiedrības protestu dēļ.[53] Citāda pozīcija ir Igaunijā, kur starptautiskā Tallinas kausa atklāšanā piedalījās kultūras ministrs.[54]
Latvijā galda hokeju sporta pedagogi ieteic, lai attīstītu kustību koordināciju, veiklību, muguras un kāju muskulatūras nostiprināšanai. Attīstās mazā pirkstu motorika un loģiskā domāšana, jo spēle ir dinamiska un mainošās situācijas prasa citādu reakciju katru sekundi.[29]
2023. gada jūnijs, Norvēģija, Brīne
| Kategorija | Uzvarētājs | Dalībnieku skaits |
|---|---|---|
| Individuālā |  Jevhens Matancevs | 112 (16 valstis) |
| Sievietes |  Krista Annija Lagzdiņa | 25 (7 valstis) |
| Juniori | Jevhens Matancevs | 30 (8 valstis) |
| Veterāni |  Hanss Estermans | 43 (15 valstis) |
| Bērni | Rainers Neija | 27 (7 valstis) |
| Seniori |  Igors Saveļjevs | 16 (7 valstis) |
| Izlases | Latvija | 10 |
| Sieviešu izlases | Ukraina | 6 |
| Junioru izlases | Latvija | 5 |
| Veterānu izlases | Zviedrija | 8 |
2024. gada jūnijs, Latvija, Valmiera
| Kategorija | Uzvarētājs | Dalībnieku skaits |
|---|---|---|
| Individuālā | Edgars Caics | 109 (14 valstis) |
| Sievietes | Hanna Ivancova | 13 (4 valstis) |
| Juniori | Artjoms Matancevs | 27 (8 valstis) |
| Veterāni | Peters Estlunds | 39 (13 valstis) |
| Bērni | Roberts Verbičs | 21 (6 valstis) |
| Seniori | Igors Saveļjevs | 16 (6 valstis) |
| Izlases | Ukraina | 8 |
| Sieviešu izlases | Latvija | 4 |
| Junioru izlases | Latvija | 4 |
| Veterānu izlases | Zviedrija | 6 |
| Gads | Norises vieta | Uzvarētāji | Komandu skaits |
|---|---|---|---|
| 2007 |  Oslo, Norvēģija | Enköping HSC | 20 (7 valstis) |
| 2010 |  Libereca, Čehija |  RTHF United Team | 26 (8 valstis) |
| 2012 | Sanktpēterburga, Krievija | BJC Laimīte | 17 (5 valstis) |
| 2014 | Letovice, Čehija | BJC Laimīte | 31 (10 valstis) |
| 2016 | Kurska, Krievija | BJC Laimīte | 23 (4 valstis) |
| 2018 | Jēkabpils, Latvija | THC Toros | 23 (5 valstis) |
| 2021 |  Kraņa, Slovēnija | Legion-NiKi | 7 (4 valstis) |
| 2024 | Prāga, Čehija | Inčukalna GHK | 26 (9 valstis) |
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
