komandu sporta veids, kurā divas komandas sacenšas, lai ar kāju palīdzību iesietu bumbu pretinieka vārtos From Wikipedia, the free encyclopedia
Futbols (angļu: football, no foot — 'pēda' un ball — 'bumba'),[1] līdz 1933. gadam arī kājbumba,[2] ir komandu sporta veids, kurā piedalās divas komandas, katrā uz laukuma pa vienpadsmit spēlētājiem, izmantojot futbolbumbu. Futbols ir vispopulārākais sporta veids pasaulē.[3][4][5]
 | Šis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Iemesls: stils Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
 | ||
| Pamatinformācija | ||
| Augstākais pārvaldes orgāns | FIFA | |
| Pirmsākumi | 19. gadsimta vidus, Anglija | |
| Īpašības | ||
| Kontakts starp sportistiem |
Jā | |
| Komandas | 11 katrai komandai | |
| Jaukts dzimums | Jā, atsevišķas sacensības | |
| Veids | Komandu sports, bumbu sports | |
| Ekipējums | Futbolbumba | |
| Vieta | Futbola laukums | |
| Olimpiskās spēles | Kopš 1900. gada, izņemot 1932. gadu | |
Futbols ir spēle, kuru spēlē uz taisnstūrveida zālāja vai mākslīgā zāliena laukuma ar vārtiem katrā laukuma galā. Spēles mērķis ir gūt pēc iespējas vairāk vārtu, raidot bumbu pretinieku komandas vārtos. Vārtsargs ir vienīgais spēlētājs, kuram spēles laikā ir atļauts pieskarties bumbai ar rokām, lai mestu bumbu uz priekšu. Pārējiem laukuma spēlētājiem ar rokām ir atļauts bumbai pieskarties, tikai izmetot to no sānu auta vai pēc tam, kad tiesnesis ir konstatējis pārkāpumu un ir licis spēlētājiem novietot bumbu soda sitiena izpildīšanai. Pārējā spēles laikā laukuma spēlētāji bumbas pārvietošanai izmanto kājas, precīzāk, pēdas, kā arī drīkst izmantot savu ķermeni vai spēlēt ar galvu. Futbola spēli uzvar tā komanda, kura līdz spēles beigām ir guvusi visvairāk vārtu. Ja rezultāts spēles beigās ir vienāds, tad tiek paziņots neizšķirts vai seko pagarinājums un/vai 11 metru soda sitienu sērija, atkarībā no turnīra nolikuma.
Mūsdienu futbola spēle tika pilnveidota Anglijā pēc Anglijas Futbola Asociācijas izstrādātajiem principiem. Tieši 1863. gadā izstrādātie spēles noteikumi lika pamatus futbolam, kuru spēlē mūsdienās. Futbolu starptautiski pārvalda Fédération Internationale de Football Association (Starptautiskā futbola asociāciju federācija), parasti zināma pēc saīsinājuma FIFA. Visprestižākais starptautiskais futbola turnīrs ir FIFA Pasaules kauss, kas notiek ik pēc četriem gadiem. Šis turnīrs ir visskatītākās sacensības pasaulē, FIFA Pasaules kauss piesaista divreiz vairāk skatītāju nekā vasaras olimpiskās spēles.[6]
Futbolu spēlē saskaņā ar noteikumu kopumu, kas pazīstami kā spēles likumi. Spēli spēlē, izmantojot vienu lodveidīgu bumbu, zināmu kā futbolbumba. Divas komandas ar vienpadsmit spēlētājiem katrā no tām sacenšas, lai panāktu. ka bumba nokļūst pretinieku komandas vārtos (starp stabiem un zem vārtu pārliktņa), tādējādi gūstot vārtus. Spēles beigās uzvar komanda, kura ir guvusi visvairāk vārtu; ja abas komandas ir guvušas vienādu skaitu vārtu, tad spēles rezultāts ir neizšķirts. Katru komandu vada kapteinis.
Galvenais likums ir tas, ka spēlētāji (izņemot vārtsargus) nedrīkst apzināti aiztikt bumbu ar savām plaukstām vai rokām spēles laikā (kaut gan viņi izmanto rokas iemetiena laikā, lai atsāktu spēli). Lai gan spēlētāji parasti izmanto savas kājas, lai pārvietotu bumbu, viņi var izmantot jebkuru sava ķermeņa daļu, kas nav plaukstas vai rokas.[7] Parastā spēlē visiem spēlētājiem ir atļauts piespēlēt bumbu jebkurā virzienā un pārvietoties pa visu laukumu, taču bumba nedrīkst tikt saņemta aizmugures stāvoklī.
Tipiskā spēlē spēlētāji mēģina radīt vārtu gūšanas iespējas, izmantojot individuālo kontroli pār bumbu, piemēram, ar driblēšanu, piespēlējot bumbu komandas biedram, kā arī izdarot sitienus uz vārtiem, kurus apsargā pretinieku vārtsargs. Pretinieku spēlētāji var mēģināt atgūt kontroli pār bumbu pārtverot piespēli vai mēģinot to atņemt, uzbrūkot tam spēlētājam, pie kura tā atrodas, tomēr fizisks kontakts starp pretiniekiem ir ierobežots. Futbols parasti ir brīvi tekoša spēle ar spēles apstādināšanu tikai tad, kad bumba spēlē ir atstājusi laukumu vai tad, kad spēli aptur tiesnesis. Pēc apturēšanas spēle atsākas ar noteiktiem atkārtojumiem.[8]
Profesionālā līmenī vairumā maču tiek gūti tikai daži vārti. Piemēram 2005./06. gada sezonā Anglijas Premjerlīgā vidēji vienā spēlē tika gūti 2,48 vārti.[9] Spēles likumi nenorāda spēlētāju pozīcijas, izņemot vārtsargu,[10] bet vairākas specializētās lomas ir mainījušās. Kopumā tie ietver trīs galvenās kategorijas: uzbrucēji, kuru galvenais uzdevums ir gūt vārtus, aizsargi, kuri specializējas, novēršot pretiniekus no vārtu gūšanas un pussargi, kuri atbrīvo opozīciju un glabā bumbu savā rīcībā, lai piespēlētu to savas komandas uzbrucējam. Spēlētājus šajās pozīcijās sauc par laukuma attālākās daļas spēlētājiem, lai atšķirtu tos no vārtsarga. Šīs pozīcijas ir sadalītas saskaņā ar laukuma platību, kurā spēlētājs pavada visvairāk laika. Piemēram, ir centrālie aizsargi un kreisās un labās malas pussargi. Desmit laukuma attālākās daļas spēlētāji var būt izvietoti jebkurā kombinācijā. Spēlētāju skaitu jebkurā pozīcijā nosaka komandas spēles stils; vairāk uzbrucēju un mazāk aizsargu rada vairāk agresīvu un ofensīvu spēli, kamēr pretējais variants rada lēnāku, vairāk aizsardzības spēles stilu. Lai gan spēlētāji parasti pavada lielāko daļu spēles kādā konkrētā pozīcijā, ir maz ierobežojumu spēlētāju kustībai, un spēlētāji var mainīt pozīcijas jebkurā brīdī.[11] Komandas spēlētāju izkārtojums ir zināms kā formācija. Definēt komandas formāciju un taktiku parasti ir komandas trenera privilēģija.[12]
Spēles, kurās notiek bumbas speršana, vēsturiski ir spēlētas daudzās valstīs. Saskaņā ar FIFA: "visagrākais spēles veids, par kuru ir zinātniski pierādījumi, bija tieši šīs prasmīgās tehnikas vingrinājumu iepazīšana tālajā 2. un 3. gadsimtā p.m.ē. Ķīnā (cudžu spēle)."[13] Dažādi futbola veidi tika spēlēti viduslaiku Eiropā, taču noteikumi ļoti atšķīrās abos periodos un vietās.
Mūsdienu futbola noteikumi parādījās 19. gadsimta vidū kā pūliņi standartizēt futbola dažādos veidus, kurus spēlēja Anglijas skolās.
Kembridžas noteikumi, pirmoreiz izmantoti Kembridžas Universitātē 1848. gadā, īpaši ietekmēja nākamo noteikumu attīstību, ieskaitot futbolu. Kembridžas noteikumus uzrakstīja Trīsvienības koledžā, Kembridžā pavaldības sanāksmē tās pārstāvji no Etonas, Herovas, Ragbijas, Vinčesteras un Šrūsberijas skolām. Tie netika vispārēji pieņemti. 1850. gadu laikā daudzi klubi, kuri nesaistījās ar skolām vai universitātēm, veidojās visā angliski runājošajā pasaulē, lai spēlētu dažādus futbola veidus. Daži nāca klajā ar saviem atšķirīgajiem noteikumiem, jo īpaši Šefīldas futbola klubs, kuru izveidoja bijušie privātskolas skolnieki 1857. gadā,[14] kura rezultātā veidojās Šefīldas FA 1867. gadā. 1862. gadā Džons Čārlzs Trings no Apingemas skolas arī izdomāja ietekmīgu daudzumu noteikumu.[15]
Visi šie centieni veicināja Futbola Asociācijas (FA) izveidi, kura tika nodibināta 1863. gada 26. oktobra rītā, kad Brīvmūrnieku krodziņā Lielajā Karalienes ielā, Londonā sapulcējās vairāku klubu pārstāvji.[16] Vienīgā skola, kas tika pārstāvēta, šajā gadījumā bija Čārterhausas skola. Brīvmūrnieku krodziņš bija tikšanās vieta vēl piecām sanāksmēm starp oktobri un decembri, kuras galu galā izveidoja pirmo visaptverošu noteikumu kopumu. Pēdējā sanāksmē pirmais FA mantzinis, komisijas pārstāvis no Blekhītas, atsauca savu klubu no FA dēļ divu projekta noteikumu aizvākšanas iepriekšējās sanāksmēs, pirmā, kas ļāva skriet ar bumbu rokā, un otrsa, traucēt skrējienu ar spērienu pa kājas lielu (sišana pretiniekam pa apakšstilbu), paklupināšanu un turēšanu. Citi angļu regbija futbola klubi sekoja šim piemēram un nepievienojās FA, vai pēc tam atstāja FA un tā vietā 1871. gadā izveidoja Regbija Futbola savienību. Vienpadsmit atlikušie klubi Ebenezera Koba Morleija uzraudzībā mēģināja ratificēt 13 oriģinālos spēles noteikumus.[16] Šie noteikumi iekļāva bumbu apstrādes ar "zīmēm" un vārtu pārlikņa neesamības noteikumus, kas padarīja tos ļoti līdzīgus Viktorijas futbola noteikumiem, kuri tika izstrādāti tajā laikā Austrālijā. Šefīldas FA spēlēja pēc saviem noteikumiem līdz 1870. gadiem, kad FA absorbēja dažus no tās noteikumiem, kamēr tur bija maza starpība starp spēlēm.
Spēles likumus pašlaik nosaka Starptautiskā Futbola asociācijas valde (IFAB). Tā tika izveidota 1886. gadā[17] pēc Futbola Asociācijas, Skotijas Futbola asociācijas, Velsas Futbola asociācijas un Īrijas Futbola asociācijas sanāksmes Mančestrā. Pasaules vecākās futbola sacensības ir FA kausa izcīņa, ko izveidoja Č. V. Alkoks un angļu komandas tajās ir sacentušās kopš 1872. gada. Pirmā oficiālā starptautiskā futbola spēle notika 1872. gadā starp Skotiju un Angliju Glāzgovā, atkal Č. V. Alkoka dēļ. Anglija ir mājvieta pasaulē pirmajai futbola līgai, kuru 1888. gadā Birmingemā dibināja Birmingemas "Aston Villa" direktors Viljams Makgregors.[18] Oriģinālais formāts ietvēra 12 klubus no Anglijas vidienes un Ziemeļanglijas. Fédération Internationale de Football Association (FIFA), starptautiskā futbola organizācija, tika izveidota Parīzē 1904. gadā un paziņoja, ka tie ievēros Futbola Asociācijas spēles likumus.[19] Starptautisko spēļu pieaugušā popularitāte noveda pie FIFA pārstāvju uzņemšanas Starptautiskajā Futbola asociācijas valdē 1913. gadā. Valde pašlaik sastāv no četriem FIFA pārstāvjiem un viena pārstāvja no katras no četrām britu asociācijām.
Mūsdienās futbolu profesionālā līmenī spēlē visā pasaulē. Miljoniem cilvēku regulāri dodas uz stadioniem, lai sekotu līdzi savas iecienītākās komandas spēlēm,[20] vēl vairāk cilvēku vēro spēles televīzijā.[21] Ļoti daudz cilvēku nodarbojas ar futbolu arī amatierlīmenī. Saskaņā ar pētījumu, ko FIFA publicējusi 2001. gadā, vairāk nekā 240 miljoni cilvēku no vairāk nekā 200 valstīm regulāri spēlē futbolu.[22] Futbola vienkāršie noteikumi un minimālās papildpiederumu prasības palielina tā izplatību un popularitāti.
Daudzās pasaules vietās futbols liek atdzimt kaislībām, un tam ir nozīmīga loma fanu, vietējo kopienu un pat nāciju dzīvēs; turklāt tas tiek bieži dēvēts par vispopulārāko sporta veidu pasaulē. ESPN izplatīja apgalvojumus par to, ka Kotdivuāras futbola izlase palīdzēja nodrošināt pamieru valsts pilsoņu kara laikā 2005. gadā. Savukārt, futbols tiek plaši uzskatīts par tiešo futbola kara izraisītāju starp Salvadoru un Hondurasu 1969. gada jūnijā.[23] Sporta veids arī saasināja spriedzi Dienvidslāvijas karu sākumā 1990. gados, kad 1990. gada martā mačs starp Zagrebas "Dinamo" un Belgradas "Red Star" pārvērtās nemieros.[24]
Pavisam pastāv septiņpadsmit noteikumi oficiālajos spēles noteikumos. Tie paši noteikumi ir izstrādāti, lai piemērotos visu līmeņu futbolam, kaut arī dažas izmaiņas attiecībā uz grupām, piemēram, jauniešu, senioru, sieviešu un fiziska sacensība ir atļauta. Noteikumi bieži vien ir izstrādāti plašos terminos, kas pieļauj elastību to piemērošanā atkarībā no spēles. Papildus septiņpadsmit noteikumiem, spēli regulē daudzi IFAB lēmumi un citas direktīvas. Spēles noteikumus publicē FIFA, bet tos uztur Starptautiskā Futbola asociācijas valde, nevis pati FIFA.[25] Vissarežģītākais noteikums ir aizmugure. Aizmugures likums ierobežo iespējas uzbrūkošajiem spēlētājiem palikt uzbrukumā (t.i. tuvāk pretinieku vārtu līnijai) no bumbas un viduslīnijas.[26]
Katra komanda sastāv no ne vairāk kā vienpadsmit spēlētājiem (izņemot maiņas spēlētājus), no kuriem vienam ir jābūt vārtsargam. Sacensību noteikumos var norādīt minimālo spēlētāju skaitu, kas vajadzīgs, lai izveidotu komandu, kas parasti ir septiņi. Vārtsargi ir vienīgie spēlētāji, kas drīkst pieskarties bumbai ar savām plaukstām vai rokām, ja viņi to dara savā soda laukumā savu vārtu priekšā. Lai gan ir dažādas pozīcijas, kurās treneris ir stratēģiski novietojis laukuma attālākās daļas (ne vārtsargs) spēlētājus, šīs pozīcijas nav noteiktas vai paredzētas likumos.[10]
Futbola forma ietver kreklu, šortus, zeķes, apavus un piemērotus kājsargus. Galvassega nav obligāta, bet mūsdienās spēlētāji var izvēlēties to valkāt, lai pasargātu sevi no galvas traumām. Spēlētājiem ir aizliegts valkāt vai izmantot kaut ko, kas ir bīstams pašam vai citam spēlētājam, piemēram, juvelierizstrādājumus vai pulksteņus. Vārtsargam jāvalkā apģērbs, kas viegli atšķirams no tā, ko nēsā citi spēlētāji un spēles tiesneši.[27]
Spēles laikā vairākus spēlētājus var aizstāt maiņas spēlētāji. Maksimālais maiņu skaits, kas atļauts viskonkurētspējīgākajās starptautisko un vietējo līgu spēlēs, ir trīs, lai gan citās sacensības vai draudzības spēlēs atļautais skaits var būt citāda. Vispārējie iemesli maiņai ir trauma, nogurums, neefektivitāte, taktisks gājiens vai laika vilcināšana pašās spēles beigās. Standarta pieaugušo spēlēs spēlētājs, kurš ticis nomainīts, vairs nevar piedalīties spēles turpmākajā daļā.[28]
Spēli pārrauga tiesnesis, kuram ir "visas tiesības īstenot spēles noteikumus saistībā ar maču, kurā viņš ir iecelts" (5. likums), un kura lēmumi ir galīgi. Tiesnesim palīdz divi tieneša asistenti. Daudzās augsta līmeņa spēlēs ir arī ceturtais tiesnesis, kas palīdz tiesnesim un var aizstāt citu tiesnesi, ja rodas vajadzība.[29]
Tā kā likumi tika formulēti Anglijā un sākotnēji pārvaldītas tikai ar četrām britu futbola asociācijām no IFAB, standarta futbola laukuma izmēri sākotnēji tika izteikti angļu mērvienībās. Likumi tagad nosaka izmērus ar aptuveniem metriskiem ekvivalentiem (kam seko tradicionālās mērvienības iekavās), lai gan angliski runājošās valstīs, piemēram, Lielbritānijā tiecas turpināt izmantot tradicionālās mērvienības.[30]
Laukuma garums starptautiskajās pieaugušo sacensībās ir diapazonā 100–110 m (110-120 jardi) un platums ir robežās 64–75 m (70-80 jardi). Laukums, kurā nenotiek starptautiskā spēle, var būt 91–120 m (100-130 jardi) garumā un 45–91 m (50-101 jardi) platumā, ar nosacījumu, ka laukums nav kvadrātveida.
Kopš 2008. gada, lai standartizētu futbola laukuma izmēru A starptautiskajām spēlēm, IFAB nolēma noteikt fiksētu izmēru - 105 m garš un 68 m plats (nevis minimālo un maksimālo garumu - no 100 m līdz 110 m - un minimālo un maksimālo platumu - no 64 m līdz 75 m - kā minēts šajā tekstā).[31] Garākās robežu līnijas ir laukuma malu līnijas, bet īsākās robežas (uz kurām ir novietoti vārti) ir vārtu līnijas. Taisnstūrveida vārti ir novietoti pa vidu katrai vārtu līnijai.[32] Vertikālo vārtu stabu iekšējām malām jābūt 7,3 m (8 jardi) no otra, un horizontālā pārliktņa apakšējai malai, kuru atbalsta vārtu stabi, jābūt 2,44 m (8 pēdas) virs zemes. Tīkli parasti ir novietoti aiz vārtiem, bet saskaņā ar likumiem nav nepieciešami.[33]
Pie katriem vārtiem ir teritorija, kas pazīstama kā soda laukums. Šī teritorija ir iezīmēta ar vārtu līniju, divām līnijām, kas sākas uz vārtu līnijas 16,5 m (18 jardi) no vārtu stabiem un pagarina 16,5 m (18 jardi) laukumā perpendikulāri vārtu līnijai un līnija, kas savieno tos. Šai teritorijai ir vairākas funkcijas, visvairāk uz āru izvirzījušais ir atzīme, kur vārtsargs var aiztikt bumbu ar rokām, un kur kāda aizsargājošās komandas locekļa pārkāpums ir sodāms ar 11 m soda sitienu. Citi atzīmējumi nosaka bumbas vai spēlētāja pozīciju spēļu sākuma izspēlē, atsitienus no vārtiem un stūra sitienus.[34]
Standarta pieaugušo futbola spēle sastāv no diviem periodiem, kas katrs ir 45 minūtes, pazīstami kā puslaiki. Katrs puslaiks iet nepārtraukti, tas nozīmē, ka pulkstenis netiek apstādināts, kad bumba ir ārpus spēles. Parasti ir 15 minūšu pārtraukums starp puslaikiem. Mača beigas ir pazīstamas kā pilnais laiks.
Tiesnesim ir oficiālais spēles hronometrs, un var veikt korekciju par zaudēto laiku, izmantojot maiņas, cietušos spēlētājus, kam jāpievērš uzmanība vai citus pārtraukumus. Šis pievienotais laiks tiek saukts par kompensācijas laiku, un vienīgais, kas par to lemj ir tiesnesis. Tiesnesis ir vienīgais, kas dod signālu par mača beigām. Spēlēs, kur ir ceturtais tiesnesis, puslaika beigās tiesnesis paziņo cik kompensācijas laika minūtes viņš paredz pievienot. Tad ceturtais tiesnesis informē spēlētājus un skatītājus, turot gaisā tablo, norādot šo numuru. Norādīto kompensācijas laiku var pagarināt tiesnesis.[35] Pievienotais laiks tika ieviests negadījuma dēļ, kas notika 1891. gada mača laikā starp Stokas "City" un Birmingemas "Aston Villa". Atpaliekot ar 1:0 un tikai divas minūtes līdz mača beigām, Stokas klubs saņēma iespēju sist 11 m soda sitienu. "Aston Villa" vārtsargs aizsita bumbu prom no laukuma, un līdz brīdim, kad bumba tika atgūta, 90 minūtes bija pagājušas un spēle bija beigusies.[36]
Līgas sacensībās spēles var beigties ar neizšķirtu, bet dažos izslēgšanu turnīros, ja rezultāts spēles pamatlaika beigās ir neizšķirts, tas var turpināties ar papildlaiku, kas sastāv vēl no diviem 15 minūšu periodiem. Ja rezultāts vēl joprojām ir neizšķirts pēc papildlaika, dažās sacensības varētu izmantot 11 m soda sitienu sēriju (pazīstama oficiālajos likumos kā "sitieni no soda atzīmes"), lai noteiktu, kura komanda tiks tālāk uz nākamo turnīra posmu. Papildlaika periodu laikā gūtie vārti skaitās klāt spēles galarezultātam, bet sitieni no soda atzīmes tiek izmantoti tikai, lai noskaidrotu komandu, kas tiks uz nākamo turnīra daļu (vārti, kas gūti 11 m soda sitienu sērijā netiek pieskaitīti galarezultātam).
Sacensībās, kurās izmanto divas spēles vienā kārtā, katra komanda spēlē mājās vienu reizi, kopējais vārtu daudzums divās spēlēs nosaka, kura komanda tiek tālāk. Ja kopējais rezultāts ir vienāds, izbraukuma spēles noteikums var tikt izmantots, lai noteiktu uzvarētāju, tādā gadījumā uzvarētāju komanda ir tā, kas gūs visvairāk vārtus izbraukuma spēlē. Ja rezultāts vēl joprojām ir vienāds, tad parasti uzvarētājs tiek noskaidrots pēc 11 m soda sitieniem, lai gan dažās sacensībās spēle var tikt pārspēlēta.
1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā IFAB eksperimentēja ar veidiem, kā noskaidrot uzvarētāju bez 11 m soda sitieniem, kuri bieži tika uzskatīti par nevēlamu veidu spēles beigām. Tas iesaistīja noteikumos beigt spēli papildlaikā ātrāk, vai nu tad, kad tika gūti pirmie vārti papildlaikā (zelta vārti) vai, ja viena komanda notur savu pārsvaru līdz pirmā papildlaika perioda beigām (sudraba vārti). Zelta vārti tika izmantoti 1998. un 2002. gada Pasaules kausā. Pirmā Pasaules kausa spēle, kuru izlēma zelta vārti bija Francijas uzvaru pār Paragvaju 1998. gadā. Vācija bija pirmā valsts, kas guva zelta vārtus svarīgā turnīrā, pieveicot Čehiju 1996. gada Eiropas čempionātā. Sudraba vārti tika izmantoti 2004. gada Eiropas čempionātā. Abus šos eksperimentus pārtrauca IFAB.[37]
Saskaņā ar likumu divi galvenie stāvokļi spēles laikā ir bumba spēlē un bumba ārpus spēles. Katras spēles sākumā ar izspēli līdz spēles perioda beigām, bumba spēlē atrodas visu, izņemot gadījumus, kad vai bumba atstāj spēles laukumu vai spēli aptur tiesnesis. Kad bumba ir ārpus spēles, spēle tiek atsākta ar vienu no atsākšanas metodēm, atkarībā no tā, kā tā nonāca ārpus spēles:
 |
 | |
Spēlētāji tiek brīdināti ar dzelteno kartīti, un noraidīti no laukuma ar sarkano kartīti. Šīs krāsas pirmo reizi tika ieviestas 1970. gada FIFA Pasaules kausā un kopš šī turnīra neatlaidīgi izmantotas. | ||
Noteikumu pārkāpums notiek tad, kad spēlētājs izdara pārkāpumu, kas minēts spēles likumos, kamēr bumba ir spēlē. Pārkāpumi, kas veido sodu ir uzskaitīti 12. likumā. Tīši pieskaroties bumbai ar rokām, pretinieka paklupināšana vai pretinieka stumšana ir "soda pārkāpuma" piemēri, kas sodāmi ar tiešo brīvsitienu vai 11 m soda sitienu atkarībā no tā, kur pārkāpums noticis. Citi pārkāpumi ir sodāmi ar netiešo brīvsitienu.[7]
Tiesnesis var sodīt spēlētāju vai maiņas spēlētāju pārkāpumu ar brīdinājumu (dzeltenā kartīte) vai noraidījumu no laukuma (sarkanā kartīte). Otra dzeltenā kartīte tajā pašā spēlē noved pie sarkanās kartes, un tāpēc pie noraidījuma no laukuma. Spēlētājs, kam piešķirta dzeltenā kartīte ir ticis "ierakstīts", tiesnesis ieraksta spēlētāja vārdu viņa oficiālajā piezīmju grāmatiņā.
Ja spēlētājs ir ticis noraidīts no laukuma, neviens no maiņas spēlētājiem nedrīkst doties uz laukuma viņa vietā. Pārkāpums var rasties jebkurā brīdī, un, kamēr ofensīvi, kas veido pārkāpumu tiek uzskaitīti, definīcijas ir plašas. Proti, "nesportiskas uzvedības" pārkāpums var tikt izmantoti, lai cīnītos ar vairumu notikumiem, kas sabojā spēles garu, pat ja tie nav uzskaitīti kā īpaši pārkāpumi. Tiesnesis var pierādīt dzelteno vai sarkano kartīti spēlētājam, maiņas vai nomainītajam spēlētājam. Spēles dalībniekiem, kas nepiedalās spēlē, tādiem kā, trenerim un treneru personālam nevar tikt parādīta dzeltenā vai sarkanā kartīte, bet to var izraidīt no tehniskās zonas, ja tie rīkojas neatbildīgi.[7]
Tā vietā, lai pārtrauktu spēli, tiesnesis var atļaut spēli turpināt, ja ieguvēji būs komanda, pret kuru pārkāpums tika veikts. To sauc par "spēles priekšrocību". Tiesnesis var "atsaukt" spēli un sodīt sākotnēji izdarīto pārkāpumu, ja paredzamā priekšrocība neseko īsā laika posmā, parasti, četras līdz piecas sekundes. Pat tad, ja pārkāpums nav sodīts sakarā ar priekšrocību, pārkāpējs vēl var tikt sodīts par pārkāpumu uzreiz nākamajā momentā, kad spēle tiek apturēta.
Pazīstams starptautiskais futbola pārvaldes orgāns (un saistītu spēļu, tādu kā telpu futbols un pludmales futbols) ir Starptautiskā Futbola asociāciju federācija (FIFA). FIFA galvenā mītne atrodas Cīrihē.
Sešas reģionālās konfederācijas saistās ar FIFA; tās ir:
Valstu asociācijas pārrauga futbolu savu valstu robežās. Tās ir saistītas ar FIFA un ar to attiecīgajiem kontinentālajām konfederācijām.
Dažas no futbola asociācijām, kuras nav atzinis FIFA ir saistītas ar Nouvelle Fédération-Board (NFB).
Lielākais futbola turnīrs pasaulē ir Pasaules Kauss, kuru organizē FIFA. Šis turnīrs norisinās ik pēc četriem gadiem. Vairāk nekā 190 valstu izlases sacenšas reģionālajos kvalifikācijas turnīros par vietu finālturnīrā. Finālturnīrā, kas norisinās ik pēc četriem gadiem, piedalās 32 valstu izlases, kuras sacenšas četras nedēļas.[43] 2014. gada FIFA Pasaules kauss notika Brazīlijā; 2018. gadā tas notika Krievijā.
Kopš 1900. gada katrās vasaras olimpiskajās spēlēs ir norisinājies futbola turnīrs, izņemot 1932. gada spēles Losandželosā. Pirms Pasaules kausa izveidošanas olimpiskajām spēlēm (galvenokārt 1920. gadu laikā) bija tāds pats statuss kā Pasaules kausam. Sākotnēji turnīrs bija tikai priekš amatieriem,[19] taču kopš 1984. gada vasaras olimpiskajām spēlēm profesionāli spēlētāji ir atļauti, lai gan ar zināmiem ierobežojumiem, kas kavē valstis no sava stiprākā sastāva savākšanas. Pašlaik olimpisko vīriešu turnīru spēlē U-23 līmenī. Agrāk olimpiskajās spēlēs atļāva ierobežotu daudzumu vecāku spēlētāju katrai komandai,[44] bet šis paradums tika pārtraukts 2008. gada olimpiskajās spēlēs. Olimpisko spēļu turnīrs netiek parasti uzskatīts par tādas pašas nozīmes un prestiža turnīru kā Pasaules kauss. Sieviešu turnīrs tika pievienots 1996. gadā; pretstatā vīriešu turnīram, pilns starptautisks sastāvs bez vecuma ierobežojumiem spēlē sieviešu olimpisko spēļu turnīru. Tādā veidā tas nes tādu pašu starptautisku prestižu kā FIFA Sieviešu Pasaules kauss.
Pēc Pasaules kausa vissvarīgākie futbola turnīri ir kontinentālie čempionāti, kurus rīko katra kontinenta konfederācija un sacenšas starp valstu izlasēm. Tie ir Eiropas čempionāts (UEFA), Copa America (CONMEBOL), Āfrikas Nāciju kauss (CAF), Āzijas kauss, CONCACAF Zelta kauss (CONCACAF) un Okeānijas Nāciju kauss (OFC). Visprestižākās sacensības futbolā ir attiecīgi kontinentālie čempionāti, kuros parasti savā starpā sacenšas valstu čempioni, piemēram, UEFA Čempionu līga Eiropā un Dienvidamerikas Libetadoresa kauss Dienvidamerikā. Katra turnīra uzvarētāji sacenšas FIFA Klubu Pasaules kausā.[45]
Katras valsts pārvaldes orgāni pārvalda līgu sistēmu, kas parasti sadalīta divīzijās, kurās komandas pelna punktus visas sezonas garumā. Komandas ir izvietotas tabulās, sarindojot tās pēc uzkrātajiem punktiem. Visbiežāk katra komanda spēlē ar visām citām tās līgas komandām mājās un izbraukumā pēc apļa sistēmas. Sezonas beigās komanda, kas atrodas tabulas augšpusē tiek paziņota par čempionu. Dažas komandas, kas atrodas tabulas augšpusē var tikt pārcelta uz augstāku divīziju un vēl dažas komandas, kas sezonas beigās atrodas tabulas apakšā tiek pārceltas uz zemāku divīziju. Komandām, kas finišē valsts līgas tabulas augšgalā var būt tiesības arī spēlēt starptautiskajos klubu turnīros nākamajā sezonā. Galvenie izņēmumi attiecībā uz šo sistēmu ir dažās Latīņamerikas līgas, kuras sadala futbola čempionātus divās daļās sauktas par Apertura un Klausura, katrā no tām apbalvojot čempionu.
Lielākā daļa valstu papildina līgas sistēmu ar vienu vai vairākiem "kausa" turnīriem. Tie ir organizēti pēc izslēgšanas metodes, katra mača uzvarētājs tiek uz nākamo kārtu; zaudētājs vairs neturpina dalību turnīrā.
Dažu valstu augstākās divīzijas atļaujas augsti apmaksātas zvaigznes; mazākās valstīs un zemākās divīzijās var būt arī pusprofesionāli vai amatieru klubi. Piecas labākās Eiropas līgas - A sērija (Itālija), La Liga (Spānija), Premjerlīga (Anglija),[46] Bundeslīga (Vācija) un Ligue 1 (Francija) - piesaista lielāko daļu no pasaules labākajiem spēlētājiem un katrai līgai kopējās algu izmaksas pārsniedz 600 miljonus dolāru.[47]
Futbols bija populārākais sporta veids Latvijā pirmās republikas laikā - no 1918. līdz 1940. gadam.[nepieciešama atsauce]
1920. gadā tika nodibināta Latvijas Futbola federācija. 1924. gadā Latvijas futbola izlase piedalījās olimpiskajās spēlēs Parīzē, vienīgajā spēlē ar 0:7 piekāpjoties Francijas izlasei.
Trīsdesmitajos gados Latvijas izlase kļuva arvien spēcīgāka, vislielākos panākumus gūstot 1936.-1938. gadā austriešu trenera Rūdolfa Štancela vadībā. 1937. gadā Latvijas izlase bija tuvu tam, lai iekļūtu 1938. gada Pasaules čempionāta finālturnīrā. Labākie Latvijas izlases futbolisti šajā periodā bija Jānis Lidmanis, Ēriks Raisters, Jānis Rozītis, Fricis Kaņeps, Iļja Vestermans un tobrīd vēl ļoti jaunais Aleksandrs Vanags, kurš nepaspēja pilnībā realizēt savu potenciālu izlasē. Taču viennozīmīgi izcilākais pirmskara Latvijas futbolists bija Ēriks Pētersons, kurš 63 izlasē aizvadītajās spēlēs guva 21 vārtus. Šo rekordu pārspēja Māris Verpakovskis.
1990. gadā tika atjaunota Latvijas Futbola federācija. Latvijas futbola izlase par pārsteigumu visai Eiropai kvalificējās un piedalījās 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Kvalifikācijas turnīrā Latvija ieņēma 2. vietu savā apakšgrupā, tādēļ komandai bija jāspēlē izslēgšanas spēles ar Turcijas izlasi, kuru Latvijas izlase pieveica ar 1:0 pirmajā spēlē un nospēlēja neizšķirti 2:2 otrajā spēlē. Eiropas čempionātā pirmajā spēlē Māris Verpakovskis guva vārtus, bet Čehijas izlase spēja atspēlēties un beigās uzvarēja ar 2:1. Nākamajā spēlē Latvijas valstsvienība nospēlēja neizšķirti ar Vāciju, savukārt trešajā spēlē zaudēja Nīderlandei ar 0:3. Latvijas izlase nebija tālu no iekļūšanas arī 2000. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
