Valsts Eiropā no 1870. līdz 1940. gadam From Wikipedia, the free encyclopedia
Francijas Trešā republika (franču: Troisième République) attiecas uz Francijas vēstures posmu starp 1870. un 1940. gadu. Republikāniskā valsts iekārta pakāpeniski nostiprinājās pēc Francijas Otrās impērijas sabrukuma Francijas-Prūsijas kara rezultātā, un pastāvēja līdz Francijas sakāvei Otrajā pasaules karā, kad izveidojās Višī Francija.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Tāpat kā visas tā laika Rietumeiropas valstis, arī tā bija metropole ar lieliem koloniālajiem īpašumiem Āfrikā.
Pēc impērijas gāšanas 1870. gada 4. septembrī, Parīzē izveidojas Nacionālās aizsardzības valdība, Parīzes militārā gubernatora, ģenerālā Trošū (Trochu) vadībā. Tās pirmais uzdevums bija aizstāvēties pret uzbrūkošajiem vāciešiem, kas 18. septembrī sasniedza Parīzi un sāka tās aplenkšanu. Pagaidu valdība jau zaudēto karu turpināt nevēlējās, taču mieru noslēgt nepieļāva iedzīvotāju un Nacionālās gvardes patriotiskais noskaņojums. 31. oktobrī nemiernieki uz neilgu laiku sagrāba pilsētas mēriju. Politiskā nestabilitāte, neveiksmīgi mēģinājumi atjaunot armiju un pārraut Parīzes aplenkumu ar vienlaicīgiem pamiera noslēgšanas mēģinājumiem turpinājās līdz 1871. gada janvāra beigām. Naktī uz 28. janvāri Žils Fars (Jules Favre) noslēdza pamieru, kas paredzēja Parīzes padošanos, kara gūstekņu apmaiņu, 200 miljonu franku kontribūcijas nomaksu, kā arī jaunas Nacionālās asamblejas ievēlēšanu, kas sanāktu Bordo un lemtu par miera noslēgšanu. Lai panāktu pamiera noslēgšanu, Bismarks piedraudēja tronī atjaunot Napoleonu III.[1] Neilgi pirms pamiera noslēgšanas, 18. janvārī Versaļas pilī vācu valdnieki pasludināja Vācijas Impērijas izveidošanu.
Pamiera noteikumi paredzēja jaunas Nacionālās asamblejas vēlēšanas, kas būtu pilnvarota noslēgt galīgo miera līgumu. 1871. gada 8. februārī haotiskās vēlēšanās no aptuveni 750 vietām 400 ieguva dažādu novirzienu monarhisti, kamēr republikāņi ieguva ap 200 vietām. 1/3 deputātu bija aristokrātijas pārstāvji. 12. februārī jaunais parlaments sanāca uz sapulci Bordo un 17. februāri ievēlēja vēsturnieku un politiķi Adolfu Tjēru par Franču republikas izpildvaras vadītāju. Deputāti nevarēja atturēties no republikas pieminēšanas, taču izvairījās no valsts iekārtas definēšanas un prezidenta amata izveidošanas, paturot atklātu iespēju par monarhijas atjaunošanu.[2]
1871. gada 26. februārī Tjērs ar Bismarku vienojās par miera noteikumiem. Francija zaudēja Elzasu un daļu Lotringas provinces (zemes, kas senāk bija Svētās Romas impērijas daļa), apņēmās 5 gadu laikā samaksāt 5 miljardu zelta franku lielu kontribūciju un atļaut vācu uzvaras parādi Parīzē. Pēc diskusijām, Asambleja ar 546 pret 107 nobalsoja par miera noteikumu pieņemšanu. Galīgo miera līgumu parakstīja 10. maijā, kas ļāva valdībai vācu atbrīvotos franču kareivjus vērst pret dumpīgo Parīzi.
Vāciešu uzvaras parāde notika 1. martā. Parīzieši bija slēguši visus veikalus un logus, ēkas rotāja sēru noformējums. Pēc divām dienām vācu karaspēks atstāja pilsētu.
11. un 12. martā Nacionālā asambleja pieņēma četrus likumus, kas drīz izraisīja parīziešu sacelšanos. Parlaments izlēma pārtraukt maksāt Nacionālajai gvardei, atļaut lombardos ieķīlāto mantu pārdošanu, atsākt kara dēļ apturēto uzņēmēju kredītu atmaksu ar attiecīgo kavējuma procentu un parlamenta sapulces noturēt Versaļas pilī, nevis Parīzē. Likumi pasliktināja vienkāršo parīziešu stāvokli un pazemoja galvaspilsētu.
15. martā Nacionālās gvardes kareivji ievēlēja Centrālkomiteju, kurai turpmāk pakļāvās. Tajā pašā dienā Parīzē ieradās Tjērs, kurš vēlējās atbruņot Nacionālo gvardi un nodrošināt parlamenta varu galvaspilsētā.
18. marta agrā rītā tika paziņots, ka armija pārņems Nacionālās gvardes lielgabalus. Tas izraisīja Nacionālās gvardes pretošanos. Armija atteicās šaut uz demonstrantiem un varu Parīzē sāka pārņemt Nacionālās gvardes kareivji un iedzīvotāju grupas. Pēcpusdienā Tjērs aizbēga uz Versaļu un Parīzē izveidojās varas vakuums. Nacionālās gvardes Centrālkomiteja paziņoja, ka izsludinās Parīzes komūnas vēlēšanas. Centrālkomiteja atbrīvoja politieslodzītos un atjaunoja preses brīvību.
Parīzes pašvaldības vēlēšanas, kurās piedalījās 229 000 parīzieši, notika 26. martā, un visas 85 vietas ieņēma dažādu virzienu republikāņi. Turīgo iedzīvotāju lielākā daļa bija pametusi pilsētu un to kontrolēja darbaļaudis un Nacionālā gvarde. No 28. marta līdz 21. maijam Parīzē vara piederēja Parīzes komūnai.[2] Strādājošie apvienojās kooperatīvos. Tika pasludināta valsts un baznīcas šķiršana. Sākās vispārīgās izglītības sistēmas veidošana, īpašu uzmanību pievēršot meiteņu izglītošanai. Gleznotāja Kurbē vadībā 16. maijā tika nogāzta Napoleona I kolonna Vandomas laukumā.
20. maijā Tjēra valdības karaspēks ieņēma stratēģiski svarīgo Isī fortu un sāka pilsētas rietumu daļas apšaudi, bet 21. maijā — ielauzās pilsētā, uzsākot ielu kaujas. Līdz 28. maijam valdības karaspēks iekaroja pilsētu, nošaujot barikāžu aizstāvjus, kā arī daudzus aizdomās turamos. Karaspēks šajās dienās nogalināja 10 000—20 000 parīziešu, daudzus no tiem Perlašēzas kapsētā. Artilērijas apšaudes rezultātā Parīzē izcēlās plaši ugunsgrēki, daudzas ēkas atkāpjoties aizdedzināja komunāri, nodega Tiljerī pils. No gandrīz 45 000 arestētajiem parīziešiem 4586 izsūtījā katorgā uz Jaunkaledoniju.[2]
Parīzes komūnas apspiešana samazināja radikālo republikāņu ietekmi un nostiprināja monarhistu kontrolētās Nacionālās asamblejas varu valstī. Monarhisti dalījās trīs grupās — Leģitīmistos, kas atbalstīja Burbonus, Bonapartistos, un Orleānistos, kas atbalstīja Jūlija monarhijas principus. Nacionālā asambleja atcēla aizliegumu bijušo dinastiju galvām dzīvot Francijā, un valstī atgriezās Burbonu un Orleānu troņmantinieki. Burbonu troņmantinieks sagrāva savas izredzes, 1871. gada 5. jūlijā paziņojot, ka būs uzticīgs senajam Burbonu baltajam karogam, un nepieņems trikoloru, tādējādi noraidot konstitucionālās monarhijas principu un parlamenta varu. Arī republikānisms nebija miris. Aktīvākais republikas aizstāvis šajos mēnešos ir Leons Gambeta, kas bija organizējis pretošanos vācu armijām pirmajos mēnešos pēc Napoleona III gāšanas. Gambeta uzstāja, ka republika vairs nav sociālistu un dumpīgo strādnieku, bet vidusšķiras politisko interešu pārstāve.[3]
Parlaments 31. augustā piešķīra Tjēram republikas prezidenta amatu, taču atteicās izstrādāt konstitūciju, uzskatot esošo valdību par pagaidu varu pirms monarhijas atjaunošanas. Monarhistu pretrunas apdraudēja nestabilo Tjēra valdību, kurš 1872. gadā publiski paziņoja, ka republikāniskā sistēma vienīgā var nodrošināt stabilitāti valstī. Tjēra galvenais uzdevums bija atjaunot spēcīgu valsti, un valsts sistēmas forma viņam bija mazāk svarīga, sevišķi, ja monarhisti nespēja vienoties par monarha kandidātu. Republikāņi bija gatavi pieņemt Tjēra vadīto Orleānistu veidoto konservatīvo prezidentālo republiku, lai novērstu monarhijas atjaunošanu.
Politiskās nesaskaņas starp visām frakcijām noveda pie Tjēra atkāpšanās 1873. gada 24. maijā. Par prezidentu ievēl konservatīvo maršalu MakMahonu, kurš 1871. gadā vadīja Parīzes komūnas apspiešanu. Par premjerministru viņš ieceļ pārliecinātu monarhistu, kurš cer atjaunot Jūlija monarhijas valsts modeli, ar MakMahonu kā reģentu pirms galīgās monarhijas atjaunošanas. Par reģionu prefektiem ieceļ monarhistus. 1873. gada septembrī valstij izdodas pabeigt izmaksāt vāciešiem visus 5 miljardus kontribūcijas, un 16. septembrī tie pamet Franciju. Parlaments 24. jūlijā apstiprina Sacré-Cœur baznīcas celšanu Monmatrā, lai pieminētu komunāru nogalinātos armijas ģenerāļus. Taču monarhijas ideja vairs nav populāra iedzīvotāju vidū. Regulārajās vēlēšanās pārējās monarhistu frakcijas turpina zaudēt vietas Bonapartistiem, un monarhijas atjaunošanas vietā Orleānisti vienojas ar mērenajiem republikāņiem par konservatīvas parlamentārās republikas izveidošanu, lai nepieļautu citu monarhistu frakciju nākšanu pie varas.[3]
1875. gada 30. janvārī ar vienas balss pārsvaru parlaments pieņem Orleānistu un republikāņu izstrādāto konstitūciju, kas izveido republikānisku valsts iekārtu ar divkameru parlamentu (Pārstāvju palātu un Senātu), kas ievēl valsts prezidentu un notur sēdes Versaļā. Pārstāvju palātu ievēl visi balsstiesīgie vīrieši, kamēr 75 Senāta locekļus uz mūžu ievēl Pārstāvju palāta, un vēl 225 senatorus uz deviņu gadu termiņiem ievēl reģionu administrāciju pārstāvji. Prezidentam paredz tikai vienu 7 gadus ilgu termiņu, bez iespējas tikt pārvēlētam. Ar Senāta piekrišanu prezidents drīkst atlaist parlamentu. Izveidotā sistēma un prezidentam piešķirtās pilnvaras lielā mērā atgādināja Orleānistu Jūlija monarhijas modeli.[2]
1875. gada beigās parlaments ievēl 75 mūža senatorus, no kuriem 57 ir republikāņi. 1876. gada 27. februārī un 5. martā notiek jaunas parlamenta vēlēšanas. Republikāņi iegūst 360 vietas no 535 apakšpalātas vietām un 92 no 225 vēlēto senatoru vietām. MakMahons 12. decembrī ieceļ konservatīvu republikāņu premjerministru Žilu Simonu (Jules Simon), kuru atlaiž 1877. gada 16. maijā. Prezidents ieceļ monarhistu premjeru, 25. jūnijā atlaiž parlamentu un izsludina jaunas vēlēšanas. Par spīti valdības un prezidenta centieniem apspiest republikāņu priekšvēlēšanu aktivitātes, 1877. gada 14. oktobra vēlēšanās republikāņi uzrāda panākumus, un monarhisms sāk savu galīgo norietu.
1878. gada 6. janvāra pašvaldību vēlēšanās republikāņi gūst uzvaru, nostiprinot republiku reģionos. 1878. gada maijā Parīzē atklāj vispasaules izstādi un 30. jūnijā pirmo reizi oficiāli tiek svinēta Bastīlijas ieņemšanas diena.
1879. gada 5. janvārī reģionu pārstāvji balso atbrīvotajām Senāta vietām, un vairākumu gūst republikāņi. MakMahons par premjeru ieceļ republikāni, kurš pieprasa visu monarhistu atbrīvošanu no valsts un armijas amatiem. Prezidents protestā atkāpjas no amata 1879. gada 30. janvārī.[2] Par prezidentu ievēl republikāņu pārstāvi, bet Leons Gambeta kļūst par Pārstāvju palātas priekšsēdētāju. No šī brīža politisko varu Trešajā republikā kontrolē tikai republikāņi.
Lai arī valstī saglabājās 1875. gada konstitūcija, valsts prezidenta un Senāta ietekme strauji samazinājās pēc 1877. gada krīzes, un valsts politiku noteica Pārstāvju palāta. Prezidentu arī turpmāk ievēlēja parlaments un pēc 1877. gada neviens prezidents neizmantoja savas tiesības atlaist Pārstāvju palātu. Papildus formālajām funkcijām, prezidents lielā mērā saglabāja kontroli pār ārpolitiku. Francijas un Krievijas militārā alianse 19. gadsimta beigās bija prezidenta Marī Fransuā Sadī Karno iniciatīva.
1875. gada konstitūcijā paredzētais Senāts bija izveidots pēc Orleānistu prasības, kā elites pārstāvju pretsvars Pārstāvju palātai, kuru ievēlēja visi balsstiesīgie vīrieši. Senātā dominēja reģionu mazpilsētu pārstāvji. 1884. gadā atcēla mūža senatoru ievēlēšanu. Senāts 1896. un 1938. gadā izmantoja savu ietekmi, lai panāktu valdības gāšanu.[3]
Prezidenta ieceltais premjerministrs un ministri nesa politisko atbildību parlamenta priekšā, kas regulāri izmantoja tiesības tiem izteikt neuzticību. Uz katriem 100 000 iedzīvotāju bija jāievēl viens deputāts, tāpēc no 533 deputātiem 1876. gadā, to skaits palielinājās līdz 612 1936. gadā. Salīdzinoši nelielie vēlēšanu apgabali un lielais deputātu skaits nozīmēja, ka deputāti veidoja plašas interešu grupas, un partiju kontrole pār deputātiem bija vāja. No 1870. līdz 1940. gadam Francijā bija 108 valdības, taču bieži tās veidoja vieni un tie paši politiķi, mainījās tikai to amati un ietekme valdībās, atkarībā no tā, cik daudzi deputāti bija gatavi viņus atbalstīt. Lai arī pirmajās republikas desmitgadēs parlamentā vēl iekļuva arī monarhisti, valdības veidoja vienīgi dažādas republikāņu frakcijas, kurās 19. gadsimtā dominēja mērenie republikāņi. No 1898. gada vietas sāk iegūt sociālisti, kas 1905. apvienojas vienotā partijā. No 20. gadsimta sākuma valdībās sāk dominēt centriskā Radikālā partija, bet parlamentā opozīciju veido konservatīvie nacionālisti.
1879. gada 19. jūnijā abas parlamenta palātas nobalso par turpmāko sēžu pārcelšanu no Versaļas uz Parīzi. Marseljēzu pasludina par valsts himnu. 1880. gada 5. jūlijā Bastīlijas ieņemšanas diena, 14. jūlijs tiek pasludināts par valsts brīvdienu, un trimdā padzītajiem 1871. gada komunāriem ļauj atgriezties valstī. Vienlaikus notiek plaša monarhistu tīrīšana no valsts amatiem, kas noveda pie strauja atbalsta zaudējuma monarhistiem 1881. gada parlamenta vēlēšanās.
No 1881. gada 14. novembra līdz 1882. gada 26. janvārim premjerministra amatu ieņem Leons Gambeta, kas panāk parlamenta, kā galvenā varas avota, nostiprināšanos. Vairākkārtējs premjerministrs un izglītības ministrs Žils Ferī ievieš virkni likumu, kas ieviesa obligāto vispārējo pamatizglītību un samazināja baznīcas ietekmi izglītībā. Sākas valsts skolu būvniecība, skolēnu izglītošanā notiek piespiedu pāreja uz oficiālās franču valodas lietošanu. Šajā laikā Francijas provincēs cilvēki joprojām plaši lietoja dažādus dialektus, un dienvidos Oksitāņu valodu.
Regulāri notika politiski un korupcijas skandāli — Panamas kanāla skandāls, valsts apbalvojumu skandāls, amatu skandāls, u.c., t.sk. Dreifusa lieta. Varas stabilitāti 1888.-89. gados apdraudēja Bulanžē popularitāte. Tā visa rezultātā notika sociālistu un kreiso republikāņu ietekmes pieaugums valstī. Jau 1884. gadā legalizē arodbiedrības. Kad 1901. pieņem jaunu likumu, kas regulē biedrību un partiju veidošanu, Francijā formāli sāk veidoties jaunas partijas, ietekmīgākās no kurām ir Radikālā un Sociālistu partijas.
1901. gadā Francijā ir 39 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 23 miljoni dzīvo laukos un 16 miljoni strādā zemkopībā. 1931. gadā laukos dzīvoja 20 miljoni un 11 miljoni bija zemnieki. Valsts rūpniecība salīdzinājumā ar Lielbritāniju un Vācijas Impēriju bija vāji attīstīta. Ražošanā dominēja mazi ģimenes uzņēmumi.[3]
1903. gada jūlijā notiek pirmā Tour de France. 1905. gada martā dienestu armijā saīsina līdz diviem gadiem, un jūnijā ogļračiem ievieš astoņu stundu darba dienu. 1907. gadā notiek Parīzes elektriķu streiks, 1909.g. martā streiko pastnieki, 1910.g. oktobrī streiko dzelzceļnieki.[4]
Pēc republikāņu nostiprināšanās pie varas, monarhisti izveido konservatīvo spēku opozīciju, kas 1885. gada vēlēšanās uzrādīja labus rezultātus. Konservatīvie politiķi aicina katoļus un tradicionālo ģimenes vērtību aizstāvjus apvienoties pret "sociālistiem". 1888. gadā konservatīvie politiķi atbalsta Bulanžē, kura pieaugošā popularitāte liek cerēt uz kopīgu uzvaru 1889. gada rudens parlamenta vēlēšanās. Pēc bulanžisma sakāves, konservatīvie politiķi pakāpeniski sāk atzīt republikas leģitimitāti.[5] Krīzes, kas satricināja republiku nākamajās desmitgadēs, tikai pastiprināja opozīcijas pārliecību, ka esošā republikāniskā sistēma ir jāmaina. Aizvien vājākās konservatīvās opozīcijas vietu sāka ieņem dažādas labā spārna nacionālistu un antisemītiskas masu organizācijas, starp kurām izcēlās 1899. gadā dibinātā Action Française. No šīm organizācijām nāca politiķi, kas vēlāk veidoja Višī Franciju.
Lai arī republikāņi bija nostiprinājušies pie varas, politikā un sabiedrībā turpinājās problēmas, kas izraisīja vairākās nopietnas krīzes un skandālus.
Pirmajos republikas gados franču armijas virsnieku korpusa vairākums bija bonapartisti vai monarhisti. 1886. gada 7. janvārī par Kara ministru iecēla vienu no retajiem republikāņu ģenerāļiem Žoržu Bulanžē, kurš veica vairākas populāras reformas, un publiski pauda pretvāciskus uzskatus. Ģenerāļa uzvedība neapmierināja valdību, un 1887. gada 31. maijā viņu atlaida no amata. Bulanžē kļuva par vadoni populārai kustībai, kas apvienoja gan kreisos, gan dažādu virzienu monarhistus, kas cerēja uz republikas gāšanu un Napoleona III diktatūrai līdzīgas sistēmas izveidošanu. 1887. gadā republikas prestižu iedragāja korupcijā apvainotā prezidenta Žila Grevī demisija 2. decembrī. 1888. gadā Bulanžē atvaļinēja no armijas, un viņš sāka gūt uzvaras parlamenta deputātu vēlēšanās. 1889. gada janvārī viņš guva uzvaru Parīzes vēlēšanu apgabalā, un tika aicināts vadīt valsts apvērsumu, taču nolēma tikt pie varas legālā ceļā. Valdība sāka izmeklēšanu pret vadošajiem bulanžistiem. Bulanžē aizbēga no valsts, un 1891. gadā izdarīja pašnāvību. Pēc 1889. septembra parlamenta vēlēšanām, kurās pārliecinošu uzvaru guva republikāņi, bulanžisms sabruka un daudzi kustības veterāni sāka veidot labēji noskaņotas organizācijas.
1892. gadā izceļas kukuļošanas skandāls, kas saistīts ar 1881. gadā Ferdinanda de Lesepsa izveidotās Panamas kanāla rakšanas kompānijas bankrotu 1889. gada februārī. Vairākus ministrus un gandrīz visus parlamenta deputātus apvainoja kukuļu pieņemšanā, lai tie noklusētu kompānijas finansiālās problēmas. Kanāla rakšanas uzņēmums bija akciju sabiedrība, kurā akcijas bija iegādājušies gandrīz 800 000 franču, kas bija pārliecināti par kompānijas finanšu stabilitāti. Vairāk nekā vienu miljardu frankus vērtie daudzo akcionāru zaudējumi smagi iedragāja iedzīvotāju uzticību politiķiem.
No 1894. līdz 1906. gadam Francijas sabiedrību sašķēla Dreifusa lieta. Spiegošanas skandāls Francijas armijas ģenerālštābā izvērtās par cīņu starp dažādu uzskatu politiķiem, intelektuāļiem un aizsāka 20. gadsimta antisemītisma kustību Francijā. 1894. gada decembrī par spiegošanu Vācijas labā uz mūža ieslodzījumu notiesā kapteini Alfreds Dreifuss, ebreju no vācu anektētās Elzasas. Jau 1896. gadā armijas iekšējā izmeklēšana noskaidro, ka īstais spiegs ir majors Ferdinands Esterhāzi, taču augstākā virsniecība šos atklājumus pavēl noklusēt. Dreifuss paliek ieslodzījumā, un 1898. gadā militārā tiesa atzīst apsūdzības pret Esterhāzi par nepamatotām. Armijas uzvedību 1898. gada janvārī atklātā vēstulē valsts prezidentam kritizē rakstnieks Emīls Zolā, kuru par apmelošanu notiesā uz vienu gadu ieslodzījumā. Sabiedrība sašķeļas Dreifusa aizstāvjos, kas nevainīga cilvēka ieslodzīšanā saredz uzbrukumu republikai, un pretiniekos, vadošie no kuriem ir bijušie bulanžisti, katoļi un antisemīti. 1899. gada 3. jūnijā Francijas Augstākā tiesa attaisno Dreifusu, taču uztic galīgo lēmumu armijas tiesai, kas Dreifusu atkal atzīst par vainīgu nodevībā un piespriež 10 gadus. Dreifusa aizstāvji ar premjerministru panāk vienošanos, ar kuru Dreifuss atzīst savu vainu, taču saņem valsts prezidenta amnestiju un pēc pāris dienām tiek atbrīvots no apcietinājuma. Lai arī brīvībā, Dreifusu pilnībā reabilitē tikai 1906. gadā, un atjauno armijas dienestā. Ilgais Dreifusa skandāls un publiskās debates izcēla pretrunas starp kreisajiem un nacionālistiem, starp progresīvajiem un konservatīvajiem spēkiem. Uzvarējušie centristi izmantoja iespēju, lai ar sociālistu atbalstu mēģinātu iznīcināt konservatīvo bastiona, katoļu baznīcas ietekmi valstī.
Oficiāli Francijas valsts un katoļu baznīcas attiecības regulēja 1801. gadā Napoleona I un Romas pāvesta parakstītais konkordāts, kas deva valstij tiesības iecelt bīskapus un maksāt algas mācītājiem. Lielākā daļa katoļu garīdzniecības bija konservatīvi monarhisti, un neatbalstīja republiku. Savukārt 1879. gadā varu ieguvušie republikāņi uzskatīja baznīcu par reakcijas centru un vēlējās samazināt tās ietekmi, pirmkārt jau izglītības sistēmā. Starp 1879. un 1885. gadu Izglītības ministra un premjerministra Ferī vadībā pieņēma vairākus likumus, kas likvidēja ticības mācību skolās, ieviesa bezmaksas pamatizglītību un aizliedza garīdzniekiem pasniegt valsts skolās. Valsts neaizliedz privātās katoļu skolas, taču reliģijai valsts izglītības sistēmā turpmāk nav vietas.
Konservatīvo un katoļu elementu uzvedība Dreifusa lietas laikā pārliecināja republikāņus, ka baznīcas ietekme valstī joprojām ir pārāk stipra. 1901. gadā reliģiskajām organizācijām no jauna jāreģistrējas, daudzām to atsaka. Līdz 1903. gadam slēdz vairāk nekā 14 000 baznīcas skolu. 1904. gada 7. jūlijā reliģisko organizāciju locekļiem aizliedz pasniegt skolās. Valsts likvidē klosterus, un vairāki desmiti tūkstoši mūku un mūķeņu dodas trimdā. Kapelānus izslēdza no armijas un flotes. 1905. gadā 9. decembrī pieņem likumu, ar kuru izbeidz 1801. gada konkordātu, baznīcu oficiāli atdala no valsts un tai turpmāk paši bija jāuztur garīdzniecība un īpašumi, kurus valsts vēl nebija konfiscējusi. Aktīva baznīcas apspiešana Francijā turpinājās līdz pat Pirmajam pasaules karam, pēc kura vairākus ierobežojumus atcēla.[6]
Paplašinot jau Napoleona III laikā veiktos iekarojumus, 1881. gada 12. maijā Francija pasludina Tunisijas protektorātu un 1883. gada 25. augustā Annamas protektorātu, Vjetnamā. No savas senās piekrastes kolonijas Senegālā Francija aktīvi paplašināja koloniālo kontroli Rietumāfrikā, un 1895. gadā izveidoja Franču Rietumāfrikas federāciju, ar galvaspilsētu Dakarā, kurā ietilpa mūsdienu Mauritānija, Senegāla, Kotdivuāra, Gvineja, Burkinafaso, Mali, Nigēra un Benina. 1912.g. 30. martā Maroka kļūst par Francijas protektorātu.
Centriskās Radikālās partijas un Sociālistu alianse, kas 20. gadsimta sākumā vērsās pret katoļu baznīcu un atbalstīja strādnieku intereses, sāka brukt pēc 1906. gada, kad izveidojās Žorža Klemanso pirmā valdība, kas pastāvēja līdz 1909. gadam.
Parlamentā pārstāvētie sociālisti jau no 19. gadsimta beigām, un arī pēc vienotas partijas izveidošanas 1905. gadā, atteicās kļūt par ministriem. Lai arī viņi darbojās parlamentā, sociālisma mērķis bija esošas sistēmas gāšana un jaunas kārtības veidošana. Darbība valdībā bija pieļaujama tikai ārkārtas gadījumos, kā Pirmā pasaules kara laikā, kad sociālisti līdz 1917. gadam iegāja nacionālās vienotības valdībā. Vācijas aizvien agresīvākā uzvedība nozīmēja, ka Francijas armija un patriotisms iedzīvotājiem un politiķiem atkal kļuva svarīgāki, pretstatā sociālistu sludinātajam darbaļaužu pacifismam. Centriskie radikāļi nosvērās pa labi un kļuva nacionālistiskāki.
Klemanso atteicās ieviest ienākuma nodokli; izmantoja armiju, lai apspiestu streikus un uzlaboja attiecības ar katoļu baznīcu. Klemanso valdībai sekoja Aristida Briāna (1909—11), Žozefa Kajo (1911—12) un Raimona Puankarē (1912—13) valdības. 1913. gada 17. janvārī par prezidentu ievēlēja Puankarē, kurš ieturēja stingri pretvācisku pozīciju.
1913. gada 7. augustā dienestu armijā pagarina līdz trīs gadiem un armijas finansēšanai beidzot ievieš ienākuma nodokli. 1914. februārī Francija Krievijai sniedz jaunu finansiālo kredītu. Pēc 1914. gada 26. aprīļa un 10. maija parlamenta vēlēšanām, 13. jūnijā par premjerministru kļūst Renē Viviani. Prezidents Puankarē un premjers Viviani 15. jūlijā dodas vizītē uz Krieviju, no kuras atgriežas 29. jūlijā. 31. jūlijā franču nacionālists nošauj Pacifistisko sociālistu līderi Žanu Žoresu.
1914. gada 28. jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijas Karalistei, sākot Pirmo pasaules karu. 1. augustā Francija izsludina vispārējo mobilizāciju, 2. augustā Vācija iebrūk neitrālajā Beļģijā un 3. augustā piesaka karu Francijai.[4]
Jau 1914. gada 4. augustā ieviesa preses cenzūru, politisko partiju darbība pieklusa un nenotika vēlēšanas. Visas parlamenta frakcijas apvienojās patriotiskā "svētajā savienībā" (Union sacrée), un valdībā iekļāva pat vienu monarhistu un marksistu.[7]
Karš sākās neveiksmīgi, 2. septembrī valdība pamet Parīzi un dodas uz Bordo. Marnas kaujā no 6. līdz 12. septembrim Žozefa Žofra vadītajai franču armijai un sabiedrotajiem izdodas apturēt un atsit vācu uzbrukumu Parīzei. Sākotnējie vācu panākumi pārvērtās ilgstošā pozīciju karā. Žofrs uz vairākiem mēnešiem iegūst kontroli pār franču armijas operācijām, taču valdībai un parlamentam izdevās ierobežot pārlieku armijas varas pieaugumu. 1915. gada septembrī militārās policijas darbību ierobežo uz aktīvās karadarbības zonu. 1916. gada aprīlī ierobežo kara tiesu pilnvaras. Karadarbības rajonos karastāvokli izbeidz 1919. gada oktobrī.
1917. gada sākumā bijušais premjerministrs Kajo sāk aizstāvēt viedokli, ka milzīgus upurus nesošais karš ir jāizbeidz, jo uzvara nav iespējama. To pastiprina arī Februāra revolūcija Krievijā, un neveiksmīgā pavasara ofensīva. Izbeigt karu nozīmētu Vācijas pilnīgu uzvaru un Francijas lielvaras stāvokļa galīgu zaudēšanu. 1917. gada 16. novembrī par premjerministru atkal kļūst Klemanso, kurš aizstāv kara turpināšanu līdz uzvarai. Miera aizstāvjus arestē, neveiksmīgus ģenerāļus padzen no armijas, nepaklausīgus kareivjus nodod nošaušanai.
Franču armija 1918. gadā iztur pēdējo vācu ofensīvu un dodas pretuzbrukumā. Pēc Vācijas revolūcijas 1918. gada novembrī un Vilhelma II atkāpšanās no troņa, 11. novembri tika parakstīts pamiers. Pēc kara, saskaņā ar Versaļas miera līgumu, Francija atguva Elzasu un Lotringu, kā arī uz 15 gadiem ieguva pārvaldījumā oglēm bagāto Zāras apgabalu. Tautu Savienība nodeva Francijas pārvaldē daļu bijušās Osmaņu impērijas teritorijas, kur izveidojas Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorija, kā arī vācu Āfrikas kolonijas Togo un Kamerūnu.
Karā Francija zaudēja 1,4 miljonus kritušo un 4,3 miljonus ievainoto, taču atšķirībā no citiem 19. un 20. gadsimta kariem, tas nenoveda pie politiskā režīma maiņas.
.jpg)
Līdz ar sakāvi Francijas-Prūsijas karā, Vācijas Impērijas izveidošanos un Elzasas-Lotringas provinču zaudēšanu, Francija zaudēja Eiropas lielvaras stāvokli. Ne tehnoloģiski, ne demogrāfiski tā viena nevarēja sacensties ar spēcīgāko Vācijas Impēriju. Monarhisti un mērenie republikāņi bija gatavi samierināties ar Elzasas un Lotringas zaudējumu, valsts ietekmi atgūstot uz jaunu koloniju rēķina. Centriskie radikāļi un sociālisti bija revanšistiski noskaņoti; vēlējās atgūt Vācijai zaudētās zemes un nepieļaut Vācijas Impērijas koloniālās impērijas pieaugumu.
Tuksnešainu Āfrikas koloniju iegūšana daļēji atjaunoja nācijas pašapziņu, taču Francijas revanšam pret Vāciju bija nepieciešami spēcīgi sabiedrotie. Francija, demokrātiska republika, no 1891. gada sāka aizvien vairāk tuvināties autokrātiskajai Krievijas Impērijai, kurai jau iepriekš bija izsniegusi ievērojamus kredītus. Abas valstis, kas baidījās no spēcīgas Vācijas un kurām bija politiski konflikti ar pieaugošo Lielbritānijas impēriju, no 1891. līdz 1893. gadam noslēdza vairākas militārās vienošanās, kas radīja oficiālu aliansi. Turpmākajos gados notika regulāras abu valstu politiķu un militārpersonu tikšanās.[6]
Nestabilās attiecības ar Lielbritāniju pasliktinājās Āfrikas koloniālās dalīšanas gados, kad Francija un Lielbritānija konfliktēja par ietekmi Ēģiptē un Marokā. Franču centieni paplašināt savu ietekmi Sudānā izraisīja 1898. gada Fašodas incidenta. Taču strauji pieaugošā Vācijas kara flote un vācu koloniālās ambīcijas lika Lielbritānijai uzlabot attiecības ar Franciju, kas noveda pie oficiālas alianses izveidošanas 1904. gadā. Līdz ar Lielbritānijas un Krievijas alianses noslēgšanu 1907. gada 31. augustā, faktiski izveidojās Antante.
Pirmajā desmitgadē pēc Pirmā pasaules kara beigām Francijas ārpolitikas mērķis bija paildzināt Vācijas novājināšanu, uzturēt aliansi ar Lielbritāniju, un izveidot alianses ar jaunajām Balkānu un Austrumeiropas valstīm, kas veidotu pretsparu Vācijai un jaunizveidotajai Padomju Savienībai.
Pirmajos pēckara gados jautājums par Vācijas kara reparācijām pasliktināja attiecības ar Lielbritāniju un noveda pie franču militārām darbībām pret Vāciju. Lielbritānija nevēlējās ilgstoši saglabāt vāju Vāciju un spēcīgu Franciju, tāpēc franči sāka uzlabot attiecības ar Veimāras Republiku. No 1921. līdz 1922., un no 1925. līdz 1932. gadam Francijas Ārlietu ministrs bija sociālists Aristids Briāns, kura vadībā 1925. gadā Francija noslēdza Lokarno līgumus, 1926. gadā pieļāva Vācijas uzņemšanu Tautu Savienībā, izveda karaspēku no okupētās Reinzemes un Zāras reģiona, un piekrita reparāciju samazināšanai. 1929. gada beigās parlaments apstiprina Mažino līnijas celšanu, jo 1930. gada 30. jūnijā pēdējie franču kareivji pamet Reinzemi, kas paliek kā demilitarizēta teritorija līdz 1936. gada 7. martam, kad Hitlers īsteno Reinzemes remilitarizāciju.
1935. gada 2. maijā Francija un PSRS noslēdz sadarbības līgumu, kas nesniedz Francijai otrās frontes drošību, jo starp PSRS un Vāciju pastāv jaunās Austrumeiropas valstis.
Čehoslovākija, Rumānijas Karaliste un Dienvidslāvijas Karalisti veidoja Francijai lojālu Mazo Antanti, kas centās nepieļaut Austrijas un Ungārijas varenības atjaunošanos. Pieaugot Nacistiskās Vācijas spēkam, 1937. gadā sāka zust Francijas ietekme Rumānijā, Polijā un Dienvidslāvijā. Pēdējā patiesā Francijas sabiedrotā Centrāleiropā bija Čehoslovākija, kas Vācijas draudu priekšā, uzskatīja Franciju par pēdējo savas neatkarības garantu, taču tika nodota Minhenes vienošanās rezultātā.[7]
Pēc Minhenes, Lielbritānija un Francija sāka sniegt militārās garantijas Eiropas valstīm. 1939. gada 23. martā tās saņēma Nīderlande, Beļģija un Šveice. 31. martā Polija. 13. aprīlī Grieķijas Karaliste un Rumānijas Karaliste. Lai nodrošinātu labas attiecības ar Turciju, Francija netraucēja Aleksandretas sandžaka aneksijai.
Karadarbība bija izpostījusi Francijas ziemeļu reģionus, kuros bija koncentrētas 2/3 franču rūpniecības. Uzņēmumu un pilsētu atjaunošana radīja milzīgas izmaksas, kuras nevarēja segt ar sarukušā eksporta izmaksām. Boļševiku revolūcijas rezultātā Francija bija zaudējusi visus Krievijai izsniegtos kredītus, un bija parādā angļiem un amerikāņiem par kara laikā izsniegtajiem kredītiem. Lai arī pēckara gados Francijas industrija turpināja izaugsmi, daudzi uzņēmumi joprojām raksturojami kā nelieli ģimenes uzņēmumi, kas neinvestēja attīstībā. Lauksaimniecības ražas atpalika no citām Eiropas valstīm, un pārtiku nācās importēt. No 1919. līdz 1931. gadam 950 000 laucinieki pārcēlās uz dzīvi pilsētās, īpaši pieauga Parīzes apkārtnes reģions, kurā koncentrējās liela daļa ražošanas. Darba iespējas piesaistīja strādniekus no Itālijas un Polijas. 1928. gadā Francijā strādāja 500 000 poļu.[8] Desmit pēckara gados kara sagrautajos rajonos uzceļ 600 000 mājas, 25 000 sabiedriskās ēkas, 7800 rūpnīcas. 1913. gada rūpniecības apjomus valsts atkal sasniedza 1924. gada janvārī, un 1929. gadā tie bija jau par 35% lielāki.[9]
Karā uzvarējušais premjers Klemanso zaudēja 1920. gada prezidenta vēlēšanās un pameta politiku. Par prezidentu ievēlētais Pols Dešanels izrādījās psihiski slims un viņam amatā drīz seko Aleksandrs Millerāns. No Sociālistu partijas 1920. gada decembrī atšķeļas lielākā daļa deputātu, kas izveido Francijas Komunistisko partiju. Klemanso aiziešana varas virsotnē atstāj Briānu un Puankarē. Briāns neveiksmīgi cenšas noslēgt jaunu aizsardzības aliansi ar Lielbritāniju un 1922. gada janvārī atkāpjas no premjera amata. Puankarē valdība pret sakauto Vāciju ietur stingru kursu un nesaņemot reparācijas, 1923. gada 11. janvārī franču un beļģu armijas sāk Rūras okupāciju, izraisot hiperinflāciju Vācijā un franka kursa krišanu. Franču karaspēks Rūru atstāj 1925. gada 27. augustā.
1924. gada maija parlamenta vēlēšanās uzvar centriski-kreisā Radikālās un Sociālistu partijas koalīcija, kas zināma kā Kreiso kartelis (Cartel des Gauches), kas pieprasa un panāk prezidenta Millerāna atkāpšanos no amata. Par premjeru 1924. gada jūnijā kļūst Radikālās partijas Eduārs Erio, kura valdība strādā līdz 1925. gada aprīlim. 1924. gada 29. oktobrī Francija nodibina diplomātiskās attiecības ar PSRS. Taču izņemot dažus pamatjautājumus, kas saistīti ar izglītības pieejamības atvieglošanu un baznīcas ierobežošanu, abas koalīcijas valdības partijas nespēj vienoties par vienotiem mērķiem, kā arī tikt galā ar finanšu krīzi un inflāciju.
1926. gada 23. jūlijā konservatīvais Puankarē atkal kļūst par premjeru, Briāns par ārlietu ministru, un nākamo trīs gadu laikā centriski-labējai valdībai izdodas atdzīvināt Francijas ekonomiku. Par 11,5 miljardiem franku palielina nodokļus, valsts samazina savus tēriņus. 1928. gada aprīlī Puankarē koalīcija gūst uzvaru parlamenta vēlēšanās. Neskatoties uz Puankarē panākumiem, jaunais franka kurss 1928. gada jūnijā ir tikai 20% no pirmskara vērtības. Briāna-Keloga pakts 1928. gada augustā pasludina atteikšanos no kara. Šķiet, ka Francijā atjaunojusies stabilitāte, taču 1929. gada 26. jūlijā Puankarē veselības iemeslu dēļ atkāpjas no amata. 1929. gada 3. novembrī Andrē Tardjē izveido valdību, taču Sociālistu un Radikālās partijas pretestības dēļ, viņam neizdodas īstenot savu ambiciozo reformu un attīstības programmu. Tardjē neveiksmīgi cenšas samazināt politisko nestabilitāti, piedāvājot pastiprināt izpildvaru un samazināt parlamenta sašķeltību. Piedāvājumus labklājības valsts izveidošanai kreisās partijas noraida, baidoties zaudēt savu vēlētāju atbalstu, kas varētu pieslieties Tardjē.
64,26 miljardu franku ienākumi un 59,33 miljardi izdevumi 1930. gadā nodrošina pēdējo budžeta pārpalikumu republikas vēsturē. Šajā gadā Vācija veica pēdējo pilno reparāciju maksājumu 7 miljardu franku apmērā.[10]
Tikai 1931. gadā Francija sāk nopietni izjust Lielās Depresijas rezultātus. Lai arī oficiālais bezdarbs krīzes laikā nepārsniedz 600 000, ekonomikā sākas pagrimums, kas turpinās līdz pat Otrajam pasaules karam. 1932. gada maija vēlēšanās atkal uzvar Radikālās partijas un Sociālistu alianse, kas nespēj vienoties par kopīgu kursu ekonomikas glābšanai. Valdība par labāko kursu uzskata neiejaukšanos ekonomikas plānošanā un stimulēšanā. Premjers Eduārs Erio atkāpjas jau 1932. gada beigās un par Radikāļu partijas vadošo politiķi kļūst Eduārs Daladjē.
1934. gada 6. februārī Parīzē izceļas fašistu, labējo un konservatīvo grupu nemieri, kas neveiksmīgi cenšas ieņemt parlamenta ēku, taču panāk Daladjē valdības atkāpšanos, un pie varas nāk prezidenta izveidots nacionālās vienotības kabinets ar visu spārnu politiķiem un bezpartejiskiem tehnokrātiem. No 1935. gada jūnija līdz 1936. gada janvārim premjers ir Pjērs Lavals, kurš samazina valsts ierēdņu algas, cīnīties ar deflāciju, un cenšas balansēt budžetu.
1936. gada maija un jūnija vēlēšanās uzvarēja Tautas frontes koalīcija, ko veidoja kreisā spārna Sociālistu un Komunistu partijas kopā ar centrisko Radikālo partiju. Tautas fronte ieguva 386 vietas no 608, komunistiem palielinot savu deputātu skaitu no 11 uz 72. Radikālā partija saņēma mazāk vietas par Sociālistu partiju, kuras līderis Leons Blūms 5. jūnijā izveidoja valdību. No 1936. gada jūnija līdz 1937. gada jūnijam viņš centās uzlabot strādnieku stāvokli, noslēdzot vairākus tūkstošus kolektīvo vienošanos par darba apstākļiem. Algas paaugstināja par 15%, ieviesa 40 stundu darba nedēļu, un divas apmaksātas atvaļinājuma nedēļas.[11] Valdība veicināja strādnieku atvaļinājumu ceļojumus. Blūms arī pieņem lēmumu par franka vērtības devaluāciju. Tautas frontes valdību ekonomiskās neveiksmes un Radikālās partijas atbalsta zudums reformām noveda pie Tautas frontes sabrukuma. 1938. gada aprīlī Senāts pārkāpa tradīciju, un nobalsoja pret pēdējo Blūma veidoto valdību. 12. aprīlī darbu sāka Eduāra Daladjē valdība, kurā nebija neviena sociālista.
1920.—1930. gados, lai atvairītu potenciālu Vācijas uzbrukumu, gar Francijas austrumu robežu tika izbūvēta nocietinātā Mažino līnija, kuras mērķis bija atsist vācu uzbrukumu un saglabāt franču armijas dzīvo spēku, lai izvairītos no Pirmā pasaules kara milzīgajiem zaudējumiem. 1938. gadā Vācijas iedzīvotāju skaits gandrīz divas reizes pārsniedza Francijas, un ražošanas apjomi bija trīs reizes lielāki. Hitlera īstenotā armijas modernizācija nozīmēja, ka Francija viena nespēs karot ar Vāciju. Zaudēto aliansi ar Krievijas Impēriju, kas nodrošināja otro fronti pret Vāciju, Francija centās aizvietot ar Mazās Antantes valstīm un Poliju. 1935. gadā Erio valdība noslēdz līgumu ar PSRS, taču tas neizveido reālu militāru aliansi.
Lai arī Francijai bija intereses Vidusjūrā, kuras apdraudēja Itālija, un Āzijā, kuras apdraudēja Japāna, tālo koloniju aizsardzība resursu trūkuma dēļ pat netika plānota. Arī Lielbritānijas spējas militāri palīdzēt Francijai bija krietni mazākas nekā 1914. gadā.
1936. gadā sākās Spānijas pilsoņu karš, attiecības ar nacistisko Vāciju un fašistisko Itāliju saasinājās, un Francija uzsāka armijas modernizācijas programmu. 1939. gada 27. februārī Francija atzīst Franko valdību un par vēstnieku ieceļ maršalu Petēnu.
Francijas valdība un armija labi apzinājās, ka 1938. gada Minhenes vienošanās ir stratēģiska sakāve, kas nozīmē Mazās Antantes beigas un otrās frontes sabrukumu, taču bija gatavi noslēgt šo vienošanos, lai izvairītos no kara ar Vāciju.[12]
1938. gada decembrī Francijas ārlietu ministrs Žoržs Bonē apmeklē Vāciju, kur paraksta franču-vācu neuzbrukšanas deklarāciju. Bonē aizstāv viedokli, ka Francija var uzlabot attiecības ar Vāciju, ļaujot tai kontrolēt Austrumeiropu un attīstot ekonomisko sadarbību. Vācijas dominētā Eiropā Francija varētu koncentrēties uz Vidusjūras reģionu. Šīs politikas pretinieki norāda, ka tādā gadījumā Vācija kļūs tik spēcīga, ka tā neizbēgami vēlēsies iznīcināt Franciju, un to sakaut vairs nebūs iespējam pat ilgstošā karā.[12] 1939. gada sākumā premjers Daladjē paziņo, ka būs uzticīgs attiecībām ar Poliju, Rumāniju un Dienvidslāviju, kā arī pretosies Vācijas ekspansijai. 1939. gada 31. martā Francija un Lielbritānija sniedz militāras garantijas Polijai, 13. aprīlī garantijas Rumānijai un Grieķijai, kā arī 12. augustā sāk sarunas ar PSRS, par iespējamu aliansi pret Vāciju. Molotova—Ribentropa pakts izmaina visu stratēģisko situāciju. 23. augustā notiek valdības un bruņoto spēku vadības tikšanās, kurā armija paziņo par gatavību karam.
Neilgi pirms kara sākuma Francijas armijā bija gandrīz simts divīzijas kurās varēja mobilizēt līdz 5 miljoniem kareivju. Aizsardzības budžeta lielāko daļu saņēma armija, kam sekoja kara aviācija, floti atstājot pēdējā vietā. Šajā laikā Francijai ir ap 500 kara lidmašīnām. 1939. gadā Francija saražo 1059 tankus, un vēl 854 tankus 1940. gada pirmajā pusgadā. Kopā franču armijai bija 2900 tanki, kas bija tik pat, cik Vācijai. Lai arī Francijai bija vairāk lielgabalu, tās armija bija nepietiekami apgādāta ar zenītlielgabaliem. Tikai 1938. gadā sākās nopietna modernu iznīcinātāju un bumbvedēju ražošana. Ja 1939. gada novembrī saražoja 41 lidmašīnu, tad 1939. gada septembri saražoja jau 298, bet 1940. gada maijā 434 lidmašīnas. Francija bija pasūtījusi vairākus tūkstošus lidmašīnu ASV, no kurām bija saņemtas 200. Kopumā Vācijai bija gandrīz divreiz vairāk iznīcinātāju un sešreiz vairāk bumbvedēju.[13]
Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai 1939. gada 1. septembrī, Francija 3. septembrī piesaka Vācijai karu un ieņem nelielu Vācijas pierobežas teritoriju, taču mēnesi vēlāk atkāpjas uz Mažino līniju un sākas Dīvainais karš. Jau uzreiz pēc 23. augusta Vācijas-PSRS pakta sākas komunistu vajāšanas un 26. septembrī Komunistisko partiju aizliedz. 1939. gada rudenī franči apsver iespēju izvietot savus spēkus Balkānos, lai radītu otro fronti. Pēc Daladjē atkāpšanās, 1940. gada 21. martā izveidojas Pola Reno valdība, kura Daladjē ieņem Aizsardzības ministra amatu. Reno vēlējās beigt Dīvaino karu un sākt aktīvāku kara darbību, uzskatot, ka ilgstošu karu Rietumu sabiedrotie nespēs uzvarēt. Par mērķi izvēlējās nacistiskās Vācijas stratēģisko sabiedroto PSRS. Franči piedāvāja operāciju Skandināvijā, Somijas aizstāvībai, kā arī Kaukāza naftas lauku bombardēšanu (Operation Pike).
Pēc franču armijas virspavēlnieka Gamelēna plāna, 10. maijā sākoties Vācijas uzbrukumam, Francijas un Lielbritānijas armijas ieiet dziļi Beļģijā, kur vācieši tās ātri ielenc piekrastes joslā ap Denkerku, no kuras lielāko daļu britu un franču kareivju evakuē uz Lielbritāniju. 10. jūnijā Francijai karu piesaka arī fašistiskā Itālija, kuras armija ar pūlēm ieņem nelielas pierobežas teritorijas.
10. jūnijā valdība pamet Parīzi, vispirms dodoties uz Tūru, un tad uz Bordo. 14. jūnijā vācu karaspēks ieiet neaizstāvētajā Parīzē. 16. jūnijā Reno atkāpjas no amata, un par valdības vadītāju prezidents ieceļ maršalu Petēnu. 18. junijā ģenerālis Šarls de Golls radio uzrunā no Londonas pasludina pretestības turpināšanu. 22. jūnijā franču armijas un valdības pārstāvji Kampjēnā paraksta pamieru, kas stājas spēkā 25. jūnijā. 30. jūnijā valdība pārceļas uz Višī. 10. jūlijā parlamenta abas palātas nobalso par savu atlaišanu un ārkārtas pilnvaru piešķiršanu maršalam Petēnam. Beidzas Trešā republika un sākas Višī Francija.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg)
