Eirozonas krīze
From Wikipedia, the free encyclopedia
Eirozonas krīzi (angļu: European sovereign debt crisis) raksturo atsevišķu Eirozonas valstu (galvenokārt, PĪIGS - Portugāles, Īrijas, Itālijas, Grieķijas un Spānijas) lielās parādsaistības un investoru bailes, ka šīm valstīm aizdoto naudu nebūs iespējams atgūt, kas citu lietu vidū noved pie aizvien samazinātiem šo valstu kredītreitingiem un riska dēļ paaugstinātām procentu likmēm, kas šīm valstīm būtu jāmaksā pārdodot jaunas obligācijas. Jauna obligāciju pārdošana (respektīvi, jauna aizņemšanās) būtu nepieciešama kaut vai tikai tāpēc, lai spētu apkalpot jau esošās parādsaistības. Nespēja apkalpot parādsaistības tiktu uzskatīta par defoltu. Lai ļautu parādos iegrimušajām valstīm (uz laiku) izkļūt no šī apburtā loka, tām ir tikuši piešķirti bailouti (ārkārtas aizdevumi ar pieļāvīgiem atmaksas nosacījumiem), Grieķijas gadījumā, pieprasot visaptverošu taupību un konsolidāciju, kas izraisījis plašus protestus grieķu vidū. 2011. gada novembra pirmajā pusē strauji palielinoties Itālijas obligāciju procentu likmei[1] radušās bažas, ka piešķirt atbilstoša apmēra bailout Itālijai nebūs iespējams, tā kā Itālija ir viena no lielākajām ekonomikām Eiropas Savienībā.[2][3]
Eirozonas krīzes radīto negatīvo seku dēļ starptautiskā reitingu aģentūra Moody's Investors Service 2012. gada 13. februārī samazināja Slovākijas, Slovēnijas (uz A2), Itālijas, Maltas, Spānijas (uz A3), Portugāles (uz Ba3) kredītreitingus, bet Francijas, Lielbritānijas un Austrijas kredītreitingiem noteica negatīvu nākotnes perspektīvu (Aaa-).[4]