From Wikipedia, the free encyclopedia
Džudo (japāņu: 柔道, jūdō, izrunā: /d͡ʑɨᵝːdo̞ː/ — 'mīkstais, lokanais ceļš') ir japāņu bezieroču cīņas veids, ko uz džiudžitsa ("maigās mākas") pamatiem 19. gadsimta beigās izveidoja džiudžitsa meistars Džigoro Kano (1860—1938), kurš arī noformulēja tā pamatnoteikumus un treniņu principus. Tas ir viens no budo — mūsdienu Japānas kaujas /cīņas/ mākslām (džudo, karatē, iaido, kendo, kjudo, dzjodo, aikido, sjorindzi kempo). Katrā pasaules valstī ir sava džudo federācija.[1] Pastāv arī Starptautiskā džudo federācija (IJF) Budapeštā, kas apvieno visu valstu džudo federācijas. Tāpat pastāv Kodokan institūts Tokijā, kura pieeja džudo attīstībā, saglabājot tā tradīcījas, bieži atšķiras no SDžF.
.jpg) | ||
| Pamatinformācija | ||
| Augstākais pārvaldes orgāns | Starptautiskā džudo federācija (IJF) | |
| Pirmsākumi |  Japāna, 1882. gads | |
| Īpašības | ||
| Kontakts starp sportistiem |
jā | |
| Veids | cīņas māksla | |
| Ekipējums | džudogi /kimono/ | |
| Olimpiskās spēles | 1964, 1972—pašlaik (vīrieši) 1992—pašlaik (sievietes) | |
Džudo sākums ir Džigoro Kano 1882. gadā izveidotā džudo skola. Tās dibinātājs kopš bērnības nodarbojies ar džiudžitsu. Sava veida cēlonis jaunas sistēmas meklējumiem bija 19. gadsimta 2. pusē notikušā Meidzi restaurācija, kuras dēļ sākās Japānas politiskā un sabiedriskā modernizācija. Kano uzskatīja, ka džiudžitsa pirmšķirīgais mērķis ir vardarbība, turpretim viņa izveidotā džudo pamatuzdevums ir personības pilnveidošana.
Pirmajā desmitgadē džudo tika popularizēts policijas organizētajās sacensībās, džudistiem cīnoties ar džiudžitsa pārstāvjiem. 1888. gadā apmācība džudo sākās Kara flotes skolā. 1900. gadā izstrādāti cīņu tiesāšanas noteikumi. 1907. gadā džudo tika iekļauts vispārizglītojošo vidusskolu programmās. 1909. gadā Kano tika ievēlēts par Starptautiskās Olimpiskās komitejas locekli, 1911. gadā par Japānas sporta asociācijas prezidentu, bet 1922. gadā viņu ievēlēja par Japānas parlamenta Augšējās palātas (Pēru jeb Padomnieku palāta) locekli. 1926. gadā sākās džudo nodarbības sievietēm. Kano turpināja savu darbu līdz nāvei 1938. gadā. Otrajam pasaules karam beidzoties, Sabiedroto karaspēks okupēja Japānu no 1945. līdz 1948. gada valstī pastāvēja aizliegums nodarboties ar kaujas mākslām, ieskaitot džudo.
Ārpus Japānas pirmie džudo klubi tika atklāti 20. gadsimta sākumā ASV, Francijā, Lielbritānijā. Kopš 1903. gada džudo pasniedz ASV Kara flotes akadēmijā, paņēmienu demonstrējumi notiek Baltajā namā. Uz Ameriku nosūtītais Micujo Maeda, kura uzdevums bija izplatīt jauno sporta veidu, pēc kāda laika apmetās Brazīlijā un izveidoja brazīliešu džiudžitsu. Pirmās starptautiskās džudo sacensības norisinājās 1929. gadā Vācijā starp vācu un angļu klubiem.[2] 1948. gada 26. jūlijā Lielbritānija, Itālija, Nīderlande un Šveice nodibināja Eiropas džudo savienību,— šādas organizācijas izveide tika ierosināta jau 1930. gados, taču to aizkavēja Otrais pasaules karš. 1951. gadā dibināta Starptautiskā džudo federācija. Pirmais džudo pasaules čempionāts norisēja 1952. gadā Tokijā, tajā vēl nebija svara kategoriju. Pirmo reizi iedalījums svara kategorijās tika izmantots 3. pasaules čempionātā 1961. gadā Parīzē. Pirmo reizi Olimpiskajās spēlēs šis sporta veids iekļauts 1964. gadā Tokijā. 1980. gadā notika pirmais džudo pasaules čempionāts sievietēm. Paraolimpiskajās spēlēs iekļauts 1988. gadā Seulā. Sievietes piedalās olimpiskajās sacensībās kopš 1992. gada spēlēm Barselonā, bet 2004. gadā Atēnās sievietes pirmo reizi piedalījās Paraolimpiskajās spēlēs. Visvairāk šā sporta veida olimpisko medaļu ir ieguvusi Japāna.[3]
20. gadsimta 30. gados PSRS, balstoties uz vairākām cīņas mākslām, tostarp džudo, izveidoja sambo.[4] Šajā valstī 1930.—1950. gados džudo attīstība tika apstādināta. Līdz 1972. gadam ar džudo nodarbojās tikai PSRS izlase, kas sastāvēja no sambo sporta meistariem. Pēc tam tas sāka gūt popularitāti arī Latvijas PSR.
Starptautiskā džudo federācija apvieno kontinentālās organizācijas: Eiropas džudo savienību, Āzijas džudo savienību, Āfrikas džudo savienību, Panamerikas džudo konfederāciju un Okeānijas džudo savienību. 2020. gadā pasaulē pastāv 204 nacionālās džudo federācijas.
1964. gadā Tokijā bronzas medaļu izcīnīja Latvijas PSR pārstāvis Ārons Bogoļubovs, 1980. gadā Maskavā tādus pašus panākumus guva Aleksandrs Jackēvičs. 2000. gadā Sidnejā bronzas medaļu izcīnīja Latvijas pārstāvis Vsevolods Zeļonijs.
1973. gadā Latvijā tika nodibināta džudo federācija. Pirmie sportisti bija Iekšlietu ministrijas kluba "Dinamo" sambisti.[5]
Par ievērojamākajiem Latvijas džudo treneriem (pēc audzēkņu rezultātiem un darbības ilguma) uzskatāmi Nikolajs Fiļimonovs, Vladimirs Tokmakovs, Vjačeslavs Bondarenko, Oļegs Baskins.
Mūsdienās dažādās Latvijas pilsētās pastāv apmēram 35 džudo klubi.[6]
Sākumā džudo nepastāvēja daudzo pakāpju, bija tikai baltas un melnas krāsas josta (obi).[7] Pārējās krāsa tika ieviestas pakāpeniski. Mūsdienās pastāv mācekļa un meistara kvalifikācijas. Mācekļa pakāpes sastāv no 6 kju, kur 6. kju ir zemākais līmenis, kuram atbilst baltā josta. 5. kju ir dzeltenā josta, 4. — oranžā, 3. — zaļā, 2. — zilā, 1. — brūnā. Meistara pakāpes sastāv no 10 daniem, kur 10. dans ir augstākais līmenis. 1.—5. danam atbilst melnā josta, 6.—8. danam atbilst sarkanbaltā josta, 9. un 10. — sarkanā.
Džudo tērpu ierasts saukt par kimono, taču atbilstošāks nosaukums ir džudogi[8] (kopīgais Austrumu sporta veidu tērpu nosaukums ir keikogi). Mūsdienās ir baltas un zilas krāsas džudogi, taču tradicionāla ir tikai baltā krāsa. Balta kimono vēsture saistīta ar samurajiem, kuri, dodamies kaujā un būdami gatavi mirt, zem bruņām vilka baltu veļu (baltā krāsa Japānā tradicionāli ir sēru krāsa). Zilie džudogi ieviesti pēc krāsainās televīzijas masveida izplatīšanās, katram no abiem cīkstoņiem velkot savas krāsas džudogi, turklāt tie vizuāli atvieglo tiesneša darbu sacensībās. Nacionālajās vai starptautiskajās sacensībās izmantojamo tērpu īpašības, kā garums, blīvums, ir Starptautiskās džudo federācijas noteiktas. Katra džudista pienākums ir piedalīties sacensībās un treniņos tikai tīrā tērpā, treniņos un sacensībās atpūtas brīžos tērps tiek atgriezts sākotnējā kārtībā, zem tā valkā vienīgi apakšveļu, sievietēm pieļaujams nēsāt kreklu, kas pieskaņots pēc krāsas.
Japāniski 講道館 — 'ceļa izziņas nams'. Tā ir džudo vadošā iestāde līdzās Starptautiskajai džudo federācijai. Kodokan institūts ir Džigoro Kano radīts 1882. gadā un mūsdienās tas atšķirībā no SDžF, kuras darbība aprobežojas ar sacensību džudo attīstīšanu, Kodokanā džudisti nodarbojas ar šādu džudo sadaļu izzināšanu: cīņas paņēmieni (vaza) un to formalizētais demonstrējums (kata), ārstēšana (kapo), mācību cīņas (randori), sacensības (siaj), filozofija.
Atšķirīga ir arī institūta atzītā kvalifikāciju sistēma (tā atšķiras no iepriekšējā sadaļā minētās), tāpēc ka 6.—4. kju atbilst baltā josta, brūnā atbilst 3.—1. kju, 1.—5. dans ir melnā josta, 6.—8. danam atbilst sarkanbaltā josta, 9. un 10. — sarkanā. Teorētiski džudo kvalifikācija nav ierobežojama 10 danos, tomēr neviena cilvēka pieredze vēl nav bijusi novērtēta augstāk. Starp 15 džudistiem, kam Kodokan piešķīris 10. danu, visi ir japāņi, taču Starptautiskā džudo federācija to piešķīrusi nīderlandietim Antonam Gesinkam un anglim Čārlzam Palmeram.[9]
Deviņstāvīgā institūta ēka atrodas Tokijā, tajā iziet uz tatami drīkst vienīgi baltā kimono.[10]
Tāpat kā visās Austrumu kaujas mākslās, džudo nodarbības un sacensības norisinās dodzjo. Sākotnēji ar šo nosaukumu apzīmēja vietu, kur tika īstenotas budisma vai sintoisma prakses. Jau tradicionāli dodzjo atrodas tās personas attēls, kura ir svarīga konkrētajai skolai. Tā mūsdienās arī Rietumpasaules valstu sporta zālēs, kurās tiek vadītas džudo nodarbības, parasti tiek izkārts atrašanās valsts karogs un Japānas karogs, kā arī Džigoro Kano portrets. Ieejot dodzjo un izejot no tā, paklanās. Nodarbības un sacensības notiek uz tatami — paklāja, kas sastāv no taisnstūra gabaliem un kurš Japānā tradicionāli atrodas katrās mājās. Tatami ir diezgan blīvs, taču agrāk pēc cilvēciskām sajūtām tas nebija daudz mīkstāks par koka grīdu. Tas nodrošina zemu traumēšanās riska līmeni un pārvietošanās (skriešanas, kūleņu, metienu, spēka vingrinājumu) ērtību.
Treneris tiek saukts par senseju.
Džudo paņēmienu klāsts (vaza) ietver sevī metienus (nage vaza), noturēšanu (kateme vaza), sāpju paņēmienus (kansecu vaza), žņaugšanas paņēmienus (šime vaza), un sitienus (atemi vaza).[11] Sporta džudo lielu daļu paņēmienu aizliegts izmantot. Tiecoties mazināt traumēšanās risku, sacensībās aizliegts izmantot sitienus un metienus ar satvērienu aiz kājām. No sāpju paņēmieniem atļauti vien tie, kuri iedarbojas uz elkoņa locītavu. Tāpat pastāv atsevišķu paņēmienu grupu ierobežojums pēc vecuma — mazi bērni neizmanto žņaugšanu un laušanu.
Metieni iedalāmi no stājas veicamajos (tači vaza) un metienos, pēc kuru veikšanas arī to veicējs nokļūst parterī (sutemi vaza). Cīņas sporta veidos par parteri (no franču par terre) dēvē stāvokli, kad kāds no cīkstoņiem atrodas uz muguras, vēdera, sāniem, ceļiem. Tači vaza izšķir pēc ķermeņa daļām, ar kurām metiens veicams: ar rokām (te vaza), ar gurniem un jostasvietu (koši vaza), ar kājām (aši vaza).[12] Sutemi vaza izšķir pēc metēja nonākšanas uz muguras (ma sutemi vaza) vai sāniem (joko sutemi vaza).
Noturēšana ir pretinieka guļus stāvokļa (uz muguras) saglabāšana pēc metiena.
Sāpju paņēmienos ietilpst mezgli (locītavu pagriešana) un sviras (locītavu izliekšana).
Starp žņaugšanas paņēmieniem ir tādi, kuru iedarbība vērsta uz elpceļiem, un tādi, ar kuriem iedarbojas uz miega artērijām.
Sitienus iedala pēc tā, ar ko tos veic: roku (ude ate), kāju (asi ate), galvas sitieni (atama ate).
Nopietns metienu un žņaugšanas tehnikas trūkums ir tas, ka tās pamatā ir tvērieni aiz apģērba atšķirībā no tādiem cīņas veidiem kā Klasiskajā vai Brīvajā cīņā. Tādēļ mūsdienu pasaulē izmantojamo metienu klāsts džudista pašaizsardzībai ir nepilnīgs. Džudo tehnika sākumā bija paredzēta un bija pilnībā pielietojama pirmskara Japānā, tā kā jebkur ikdienas dzīvē cilvēki bija ģērbušies drēbēs, kuru uzbūve ir tuva džudogi un kurās bieži ietilpa josta.
Džudo, tāpat kā visās Austrumu kaujas mākslās, ir kata — galēji formalizēts kustību kopums, ar kura palīdzību izpilda tehniski pareizus paņēmienus. (Līdzīga pieeja tiek izmantota arī Rietumu sporta veidos, piemēram, boksā, kur to dēvē par cīņu ar ēnu.)
Džudo vasaras olimpiskajās spēlēs tika iekļauts 1964. gadā. Tas ir pirmais austrumu cīņas veids, kas iekļauts šajā sporta forumā. 1968. gada olimpiskajās spēlēs džudo nebija, bet kopš 1972. gada tas ir bijis vienmēr. Kopš 1992. gada olimpiskajās spēlēs startē arī sievietes.
Visvairāk olimpisko medaļu džudo ir ieguvusi Japāna. Japānai ir 84 medaļas džudo (39 zelta, 19 sudraba un 26 bronzas medaļas).[lower-alpha 1] Nākamās ir Francija (49 medaļas) un Dienvidkoreja (43 medaļas). Latvija ir ieguvusi vienu (bronzas) medaļu. To 2000. gadā Sidnejā ieguva Vsevolods Zeļonijs.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
