Karatē

Karatē^[1] (japāņu: 空手, izrunā: /kaɽate/ — ‘tukša roka’) ir okinaviešu un japāņu cīņas māksla, kurā kā ieroci izmanto visu cilvēka ķermeni, piemēram, rokas, dūres, elkoņus, kājas, ceļgalus. Atšķirībā no boksa, cīņas sporta un kikboksa tradicionālajā karatē liela nozīme ir cilvēka garīgajam spēkam un labām manierēm, kā arī tā mērķis ir attīstīt ķermeņa fiziskās īpašības. Karatē pilnais nosaukums ir "karatē-do", kas tulkojumā nozīmē "tukšo roku ceļš". Cilvēkus, kas nodarbojas ar karatē, japāņi sauc par karatēkām.

Viens no slavenākajiem karatistiem Hanaširo Čomo

Karatē apgūšana

Cilvēki karatē trenējas dažādu iemeslu dēļ. To apgūst kā mākslu (budo — cīņas ceļš), pašaizsardzībai vai kā sporta veidu. Karatē apgūšanu vispārīgi iedala bāzes tehnikā (基本, kihon), formālu vingrinājumu kompleksā (形, kata) un cīņā ar reālu pretinieku (組手, kumite). Ne mazāk svarīgi ir karatē nodarbību zāles likumi (道場訓, dōjō kun).

Atkarībā no karatē apguves kvalitātes karatistiem piešķir dažādu krāsu jostas. Tas ir aizgūts no džudo. Iesācējiem piešķir balto jostu. Pilnveidojot karatē prasmes, tālāk iegūst oranžo, zilo, dzelteno, zaļo un brūno jostu. Karatē meistariem, kas to ir apguvuši visaugstākajā līmenī, piešķir melno jostu.

Karatē vēsture

Gičins Funakoši — šotokana stila karatē izveidotājs un karatē ieviesējs Japānā

Karatē ir radies Okinavā, Rjūkjū salās. Precīzs karatē rašanās laiks nav zināms, taču viens no faktoriem, kas veicināja tā attīstību, bija 1477. gadā Rjūkjū karalistes valdnieka Šo Šina aizliegums izmantot ieročus. 1609. gadā Šimadzu klans no Japānas iebruka Okinavā. Viņi ne tikai aizliedza izmantot ieročus, bet arī nodarboties ar cīņas mākslām, tai skaitā ar karatē. Tomēr pilnīgā slepenībā joprojām notika apmācības ģimenes lokā. Lai pilnveidotos, daži meistari slepus devās uz Ķīnu apgūt turienes cīņas mākslas.

1875. gadā Šimadzu klana okupācija beidzās un Okinava kļuva par daļu no Japānas. Meidzi restaurācijas laikā daudzi Okinavas jaunieši tika mobilizēti Japānas bruņotajos spēkos, un medicīnisko apskašu laikā ārsti bija pārsteigti par šo jauniešu labo fizisko stāvokli. 1901. gadā Okinavas pedagoģiskajā augstskolā pirmo reiz notika apmācības karatē.

Pēc tam tas sāka izplatīties arī pārējā Japānas teritorijā. 1922. gadā Japānas izglītības ministrs uzaicināja skolotāju Gičinu Funakoši (船越 義珍, Funakoshi Gichin) no Okinavas ierasties Tokijā, lai parādītu karatē demonstrējumus. Pēc Otrā pasaules kara karatē kļuva populārs arī ārpus Japānas. Lielu popularitāti tas ieguva Korejā, kur tas tika nosaukts par tansudo.

2009. gadā Starptautiskās Olimpiskās komitejas balsošanā karatē neieguva nepieciešamās divas trešdaļas balsu, lai tiktu tālāk virzīts uz Olimpiskā sporta veida statusu. 2015. gadā tika izskatīts atkārtots jautājums par karatē ieviešanu 2020. vasaras olimpisko spēļu programmā. 2016. gada augustā, tieši pirms Riodežaneiro olimpisko spēļu sākšanas, tika pieņemts lēmums, ka karatē tiek iekļauts Tokijas spēļu programmā.

Karatē Latvijā

Nav precīzi zināms, kad ar karatē sāka nodarboties Latvijas iedzīvotāji. Tiek uzskatīts, ka ar to sāka nodarboties Latvijas PSR laikā. Sākotnēji ar šo cīņas mākslu nodarbojās tikai entuziasti. Nodarbošanās ar karatē nebija likumīga. Pati karatē tehnika nebija "tīra". Bieži vien tas bija ne tikai karatē stilu apvienojums, bet pat apvienojums ar citiem cīņas sporta veidiem. Informācija par karatē tehniku tika pārnesta no cilvēku uz cilvēku, pārrakstot to uz lapiņām.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma kļuva iespējams kontaktēties ar citu valstu karatē klubiem un federācijām, un līdz ar to karatē klubiem kļuva skaidrāka viņu piederība kādam konkrētam karatē stilam. Tika veidotas dažādas federācijas, kas apvienoja līdzīgu stilu karatē klubus.

Skatīt arī

• Sindo-rju — slēgtākā un stingrākā no senokinaviešu karatē skolām

Atsauces

1. Dainuvīte Guļevska, Aina Miķelsone, Tamara Porīte. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Rīga : Avots, 2002. 77. lpp. ISBN 9984-700-64-X.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karatē.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• «Pasaules Karatē Federācija» (angļu valodā).
• «Latvijas Karatē Federācija» (latviešu valodā).
• «Latvijas Karatē Asociācija» (latviešu valodā).