Dialogs

Dialogs (sengrieķu: διάλογος, diálogos — ‘saruna’) ir saziņa starp divām vai vairākām personām, kas parasti ir nejauša, iepriekš neplānota. Šāds sarunas veids ir raksturīgs ikdienas sarunvalodai. Dialogs var izpausties gan kā saruna, gan rakstiskā veidā. Dialogā pamīšus runā vai raksta katrs no tā dalībniekiem, katrs dialogā ir gan runātājs, gan klausītājs. Tā ir galvenā dialoga atšķirība no diskusijas vai debatēm, kur klausītājs var būt arī pasīvs.

Dialogs starp diviem cilvēkiem

Tāpat par dialogu dēvē mākslinieciski veidotu sarunu daiļliteratūrā, piemēram, lugā. Dialogi izplatīti ir arī kinoscenārijos un citos mākslas žanros. Lai dialogs būtu veiksmīgs, tā norises laikā ir jāņem vērā vairāki priekšnosacījumi, piemēram, jāuztur kontakts ar dialoga partneri, jāieklausās runātājā un jāuzdod jautājumi, kas prasa izvērstāku atbildi, jāļauj otram izteikties, noklausoties teikto līdz galam, jābūt pacietīgam un jāvairās no negatīvas attieksmes. Dialogā vēlams iesaistīties atbrīvoti, iedrošinot sarunas biedru ar laipnu skatienu, kādu labu vārdu vai interesantu joku.^[1]

Dialogam ir raksturīgas vairākas pazīmes:

• dialogs pēc kompozīcijas ir spontāns teksts, tāpēc tajā iespējama loģiska nobīde, nepabeigtas domas, negaidīts temata pārrāvums;
• dialoga struktūra ir divpusēja, proti, tajā iesaistās divi runātāji, kas pamīšus apmainās domām;
• raksturīgs īsu teikumu lietojums;
• teikumiem raksturīgas nepilnas struktūras, izmantoti aprāvumi, vārdu izlaidumi, noklusējumi;
• bieži tiek lietoti jautājuma teikumi;
• dialogam raksturīgi konkrēti jautājumi, ko nosaka sarunas brīža situācija;
• tiek izmantotas uzrunas konstrukcijas – galvenokārt tiek uzrunāts sarunas biedrs;
• bieži parādās vienskaitļa 1. un 2. personas vietniekvārdi;
• monologā ir sastopamas partikulas un izsauksmes vārdi, kas izsaka apgalvojumu vai noliegumu, pamudinājumu;
• darbības vārds bieži tiek lietots tagadnes formā.^[1]

Atsauces

1. I. Urbanoviča. Latviešu valoda 12. klasei. Rīga : Zvaigzne ABC, 2012. 60. lpp.