Teksts

Teksts ir mutvārdos izteikts vai rakstveidā fiksēts loģiski strukturēts, funkcionāli vienots jēdzieniski saistītu izteikumu kopums vai atsevišķs izteikums.^[1] Literatūrā teksts ir jebkurš objekts, ko var "lasīt", vai šis objekts ir literārais darbs, ielas apzīmējums, ēku izvietojums pilsētas blokā vai apģērbu stils. Tas ir saskaņots zīmju kopums, kas pārraida kādu informatīvu vēstījumu.^[2] Šis simbolu komplekts tiek uzskatīts par informatīvā ziņojuma saturu, nevis tā fizisko formu vai veidu, kurā tas ir attēlots.

Tekstu veido ne tikai teikumi, kuriem ir pašiem savs gramatiskais centrs, bet ir sastopami arī izsacījumi - patstāvīgas vienības bez gramatiskā centra Tavu brīnumu! Jā! Nē! un atrautas teikuma daļas, kuras saprotamas tikai kontekstā Plūst un plūst Daugavas ūdeņi. Lēni. Mierīgi. Tekstu raksturo mērķtiecība, pilnīgums, sakarīgums, pabeigtība. Nejaušu teikumu, izsacījumu un atrautu teikuma daļu virknējums nav uzskatāms par tekstu. Teksta mērķtiecība ir ievērota, ja visi teikumi un izsacījumi loģiski pakļaujas galvenā temata izklāstam. Teksta pilnīgumu raksturo iecerētā satura realizēšana. Teikumu un izsacījumu tematiskais saistījums norāda uz sakarīgumu. Par teksta pabeigtību liecina kopsavilkums — īpaši secinājumi vai vispārinājumi.

Literatūras kritikas jomā "teksts" attiecas uz konkrētā rakstiskā raksta oriģinālo informācijas saturu, proti, "darba teksts" ir sākotnējais simboliskais burtu kopums, kas sākotnēji izveidots, neņemot vērā turpmākās izmaiņas, pasliktināšanos, komentārus, tulkojumus, paratekstus utt. Tāpēc, kad literārā kritika ir saistīta ar "teksta noteikšanu" tā ir saistīta ar to, ka tiek nošķirts sākotnējais informācijas saturs neatkarīgi no tā, vai tas ir pievienots vai atņemts, no formas un satura, kā tas parādās konkrētajā teksta dokumentā.

Atsauces

1. Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca, Rīga: Valsts valodas aģentūra, 2007
2. J.Lotman, The Structure of the Artistic Text, 1977