Cēlies no Hornhauzenes Saksijā, kas atrodas 16 km uz ziemeļaustrumiem no Halberštates, mūsdienu Saksijas-Anhaltes teritorijā.
1252. gadā bruņinieks Burhards pirmo reizi pieminēts Teitoņu ordeņa iekarojumiem pakļautajā Prūsijā. 1254. gadā viņš kļūst par Sembas zemes komturu. No 1255. līdz 1256. gadam kalpo par jaundibinātās Kēnigsbergas pils pirmo komturu. No 1255. gada 18. janvāra līdz 1257. gadam ir Prūsijas vicemestrs. 1254.-54. gada ziemā piedalās Bohēmijas karaļa Otokāra II t.s. Ziemas karagājienā pret prūšiem. Pakļauto prūšu zemēs Burhards dibina Allenburgas, Lielvonsdorfas un Georgenburgas cietokšņus, kā arī pavēl atjaunot Velauas cietoksni.[1]
Kā Prūsijas vicemestrs, 1254. gadā Burhards noslēdz vienošanos ar Krievzemes karali Danielu un Mazovijas kņazuZemovītu I ar kuru apmaiņā pret savstarpējo neitralitāti Daniels un Zemovīts I saņem 1/3 daļu no vēl nepakļauto jātvingu zemēm.
Savas kareivīgās apņēmības dēļ Burhards tiek ievēlēts par Livonijas landmestru iepriekšējā landmestra Anno fon Zangerhauzena vietā, kurš savukārt ir ievēlēts par jauno Teitoņu ordeņa virsmestru.
Pēc ierašanās Rīgā Burhards turpina draudzīgus sakarus ar sabiedrotajiem un nosūtīja dāvanas Lietuvas karalim Mindaugam, no kura pretī saņēma apsveikuma vēstuli ar dāvanām.
Lai arī miers ar Lietuvu bija nodrošināts, Ordenis aktīvi karo ar leišiem tuvajiem prūšiem, žemaišiem un kuršiem. 1257. gadā, pēc tam kad žemaiši uzceļ nometni, un sāk uzbrukumu Mēmeles komturejas centram - Mēmeles cietoksnim, mestrs Burhards kopā ar 40 ordeņbrāļiem un 500 kuršu karavīriem gar Baltijas jūru devās karagājienā uz Kursas dienvidiem. Kaujā pie Mēmeles mestrs tika ievainots un Ordenis zaudēja 12 brāļus. Daudz ievainoto un kritušo bija arī kuršiem. Neraugoties uz panākumiem, žemaiši izlemj sūtīt sūtņus uz miera sarunām Rīgā, kā rezultātā tika noslēgts miers uz diviem gadiem (1257-1258).
1258. gada beigās Ordeņa pakļautie žemaiši saceļas un atbrīvojas no iekarotāju virsvaras.1259. gadā žemaiši pārtrauca miera līgumu. Žemaiši siro pa Kuršu kāpām, iebrūk Kursā. Ordeņabrāļi kopā ar kuršu kareivjiem no Goldingenes un Mēmeles cietokšņiem devās pret žemaišiem. Skodas kaujā Ordenis zaudēja 33 brāļus, ieskaitot Mēmeles komturu Bernhardu. 1259. gada beigās žemaiši atkal iebrūk Kursā, bet redzot pie Vārtājas pilskalna izvietotos Ordeņa spēkus, nolemj atkāpties.
1259. gadā ar Ordeņa fogtu izraidīšanu sākās zemgaļu sacelšanās, ko lielā mērā izraisīja žemaišu uzvara Skodas kaujā. 1259. - 60. gada ziemā landmestrs Burhards neveiksmīgi cenšas aplenkt un ieņemt Tērvetes pili.
1259. gada pavasarī mestrs Burhards Karšuvā lika uzcelt Georgenburgas cietoksni. Žemaiši to bloķē, blakus uzceļot savu cietoksni un 1260. gadā šeit notiek Ordeņa un žemaišu kauja. 1260. gadā, Ordeņa un Igaunijas hercogistes karaspēks dodas pret žemaišiem, lai panāktu Ģeorgenburgas aplenkuma beigas. Karagājiena laikā notiek Durbes kaujā, kurā landmestrs Burhards tiek nogalināts.[2] Pēc Durbes kaujas sākas plaša kuršu sacelšanās.
Mestra Burharda ģerbonis (augšā vidējais) Romas pāvestam dāvātajā albumā "Terra Mariana".
Atskaņu hronikā Burhards raksturots kā "pret draugiem miermīlīgs, pret ienaidniekiem bezbailīgs". Jaunais mestrs no Prūsijas ieradās Līvzemē pa zemes ceļu, kur to pie Daugavas ietekas jūrā sagaidīja "[ordeņa] brāļi, kalpi, krustneši un vēl daudzi namnieki, [kas] bij no Rīgas sanākuši, jo bij mestru gaidījuši. Nu atklātībā izpaudās, ka tie par mestru priecājās. Tie nu viņu saņēma, kā viņš godam pelnīja. Tie teica: “Mestr, godcieņā šai norā mums jūs jācienā: vīnu mēs un medalu nesam jums kā dāvanu.” To tad nu mestrs apsvēra un viņiem šādi sacīja: “Par to lai dievs jūs atalgo ar dzīvošanu mūžīgo, ka mani uzņēmāt tā jūs: to izpelnīties man vēl būs.” Nu dzēra tie un līksmojās. Tad atpakaļ tie atgriezās tai jaukā Rīgas pilsētā". [3]
"Burchards Hornhauzens mestra amatu Livonijā pieņēma 1261. gadā. Šis mestris kādreiz gribēja apskatīt Kurzemes pilis. Netāļu no Mēmeles uzbruka viņam pagāni, kuri bija paslēpušies krūmos. Mestram nebija vairāk kā 40 ordeņbrāļu un 500 kara kalpu, ar kuriem viņš drošsirdīgi devās pašā pagānu vidū un daudzus nokāva. Tikai 12 ordeņbrāļi palika, uz kaujas lauka. Mestris pats tika ievainots un atbēga ar savu karaspēku uz Mēmeli. Izveseļojies viņš atgriezās Rīgā un sarīkoja jaunus kara gājienus pret minētiem pagāniem - šamaišiem, lai atriebtu nodarīto apkaunojumu. Šamaiši lūdza pēc miera, un, uz Rīgas virsbiskapa ieteikšanu, miers tapa noslēgts uz 2 gadiem. Pa to laiku mestris veda daudz karu pret citiem pagāniem.
Kad beidzās divu gadu miers ar šamaišiem, izcēlās atkal karš starp leišiem un šamaišiem no vienas puses un ordeni no otras puses. Abās pusēs bija lieli zaudējumi, bet pagāni guva virsroku. Ordeņbrāļu krita 33. Mestris rīkojās atkal uz karu, jo no Vācijas ordenim palīgos bija atnācis daudz ļaužu. Leišiem un šamaišiem viņš atkal pieteica kauju, bet viņi neuzdrīkstējās to pieņemt. Tad mestris devās uz Zemgali un ieņēma tur vienu pili, un pēc tam viņš gāja zemē tālāk, uzcēla Dobeles pili un atstāja tur stipru karaspēku. Šim mestram bija daudz darba ar leišiem, šamaišiem, krieviem un zemgaļiem. Šīs tautas bija apvienojušās, lai vācus galīgi izdzītu no Livonijas. Beidzot 1264. gadā leiši un šamaiši pie Durbes nokāva mestri Burchardu kopā ar daudziem ordeņa brāļiem un karavīriem. Tajā pašā reizē pagāni ieņēma Kāršavas un Dobeles pili. Šis mestris valdīja 3 gadus un 6 mēnešus. Uz kaujas lauka pie Durbes palika arī Prūsijas maršals, 150 ordeņbrāļu un daudz bruņnieku. Turpat tapa sagūstīti 8 ordeņbrāļi, un 5 nomocīti līdz nāvei".
