Berlīnes Komiskā opera
From Wikipedia, the free encyclopedia
From Wikipedia, the free encyclopedia
Berlīnes Komiskā opera (vācu: Komische Oper Berlin) ir muzikālais teātris Berlīnē, Vācijā. Teātris dibināts 1947. gadā uz Theater Unter den Linden (dibināts 1892. gadā), Metropol-Theater (dibināts 1896. gadā) un Staatliches Operettentheater (dibināts 1934. gadā) bāzes. Teātra vēsture esošajā vietā, kvartālā starp Bērenštrāsi, Unter den Linden bulvāri, Glinkaštrāsi un Frīdrihštrāsi, iestiepjas vēl senākā pagātnē — teātra izrādes šeit uzvestas jau kopš 1746. gada.
| Berlīnes Komiskā opera | |
|---|---|
 | |
| Pamatinformācija | |
| Adrese | Behrenstraße 55-57 |
| Pilsēta |
 Berlīne |
| Valsts |
 Vācija |
| Arhitekts | ''Fellner & Helmer'' |
| Dibināta(-s) | 1947 |
| Vadība | |
| Direktors | Barijs Koski |
| Orķestra mākslinieciskais vadītājs | Henriks Nanasi |
| Galvenais režisors | Ulrihs Lencs |
| Zāles | |
| Lielā zāle | 1270 |
| www.komische-oper-berlin.de | |
1892. gadā pēc Vīnes arhitektu biroja ''Felner & Helmer'' projektētā teātra ēka smagi cieta Otrā pasaules kara laikā, tika pilnībā nopostīta ēkas galvenā fasāde, foajē, galvenās kāpnes, taču pārsteidzošā kārtā teātra galvenā zāle nopietni necieta.
1966. gadā tika veikta teātra ēkas rekonstrukcija, kuras gaitā ēka ieguva modernisma stila galveno fasādi un foajē, galvenās trepes tika atveidotas saskaņā ar pirmskara dizainu, bet galvenā zāle tika restaurēta, tādējādi veidojot savdabīgu arhitektūras ansambli, kur ārējā modernisma čaulā slēpjas 19. gadsimta eklektisma šedevrs — skatītāju zāle.[1]
Teātra ēka Mitē, vienā no dzīvākajiem pilsētas kvartāliem, starp Unter den Linden bulvāri, Frīdrihštrāsi un Bērenštrāsi tika uzcelta starp 1891. un 1892. gadu, saskaņā ar ievērojamā Vīnes arhitektu biroja ''Fellner & Helmer'' arhitektu Ferdinanda Felnera un Hermana Helmera izstrādāto projektu. Ēkas būvniecība tika finansēta no privātiem līdzekļiem un atbilstoši atrašanās vietai tas tika nosaukts par Theater Unter den Linden.
Teātris tika atklāts 1892. gada 24. septembrī ar Ādolfa Ferona opereti Daphne and Gaul, kā arī baletu Haßreiter's ballet Die Welt in Bild und Tanz.
Teātris tika veidots galvenokārt kā mūziklu un operešu izrāžu teātris, taču vienlaikus tas tika izīrēts dažādiem svinīgiem pasākumiem, kā arī tajā tika rīkotas plašas operešu balles. Teātra lielajā zālē bija 800 sēdvietas balkonos un ložās, kā arī 1700 vietas parterī un pie galdiņiem.
Teātra pēc grandiozās atklāšanas finansiāli tomēr nespēja nostāties uz kājām. Jau 1896. gadā tika izsludināts uzņēmuma bankrots un teātri nācās slēgt.
1898. gada 3. septembrī izrāžu nams publikai atkal vēra vaļā savas durvis, šoreiz kā Metropol-Theater, kas līdz ar savām Metropoles rēvijām ieguva pasaules slavu. Pirmā izrāde atjaunotajā teātrī bija Juliusa Freinda rēvija Dāmu paradīze (vācu: Paradies der Frauen). Līdz 1918. gadam teātrī tika iestudētas galvenokārt rēvijas un kabarē izrādes, vēlāk uzsvars tika likts uz operešu iestudējumiem. Veiksmīgi pārdzīvojot ekonomiskās depresijas un hiperinflācijas periodu, teātris 1933. gadā tika pēkšņi slēgts. Pie varas nākušās Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas ieskatos teātra radošā koncepcija (kā arī daudzu ebreju tautības mākslinieku klātbūtne) neatbilda vācu tautas interesēm.
1934. gadā teātra ēka tika nacionalizēta un tajā tika nodibināts Valsts Operetes teātris (vācu: Staatliches Operettentheater), kas atradās Trešā Reiha masu rekreācijas organizācijas Kraft durch Freude pārvaldījumā.
Otrā pasaules kara laikā teātra ēka smagi cieta. 1944. gada 7. maija sabiedroto aviācijas uzlidojuma laikā tika nodarīti nelieli bojājumi skatītāju zālei, bet bumbas sprādzienā 1945. gada 9. maijā tika pilnībā nopostīta ēkas fasāde, foajē un parādes kāpnes.
Pēc Otrā pasaules kara Mite nonāca Padomju okupācijas zonā. Jau līdz 1947. gadam vēsturiskā teātra ēka Bērenštrāsē tika savesta kārtībā līdz tādam līmenim, lai šeit varētu uzvest un izrādīt operešu uzvedumus.
1947. gada 23. decembrī ar austriešu režisora Valtera Felzenšteina (vācu: Walter Felsenstein) režisēto Johana Štrausa opereti "Sikkspārnis" vēsturiskajā teātra namā tika atklāta Berlīnes Komiskā opera — nosaukums, kas veidots inspirējoties no 19. gadsimta sākumā Francijā radušās »Opéra comique« un par godu Vecajai Berlīnes Komiskajai operai, kas atradās pie Frīdrihštrāsē pie Veidendammera tilta un pastāvēja 20. gadsimta pirmajā pusē līdz kara laikā tika sagrauta.
Turpmākajos gadu desmitos ar Valtera Felzenšteina vārdu (teātra mākslinieciskais vadītājs līdz savai nāvei 1975. gadā) Berlīnes Komiskā opera ieguva pasaules slavu kā mūsdienu muzikālā teātra etalons.
Laikā no 1965. līdz 1966. gadam vēsturiskā teātra ēka piedzīvoja ievērojamāko pēckara rekonstrukciju. Saskaņā ar arhitekta Kunca Nīrades[2] (vācu: Kunz Nierade) ieceri nama fasāde tika pilnībā pārbūvēta. Tā tika veidota atbilstoši pēckara Eiropā valdošajam modernisma stilam ar monolītiem taisnstūrveida būvapjomiem un plašām logailām. Stilistiski pieskaņoti tika veidots arī ēkas foajē interjers, kamēr skatītāju zāle saglabāja savu vēsturisko eklektisma interjeru un tika pilnībā restaurēta.
Pēc Felzenšteina Berlīnes Komiskās operas vadību un galvenā režisora posteni pārņēma viņa skolnieks Joahims Hercs (vācu: Joachim Hertz), kurš no 1959. līdz 1976. gadam bija vadījis Drēzdenes operu.
1981. gadā operas vadības grožus pārņēma Verners Rakvics (vācu: Werner Rackwitz), bet Harijs Kupfers (vācu: Harry Kupfer) — galvenā režisora amatu, veidojot iestudējumus un paliekot amatā līdz pat 2002. gadam, kad viņu nomainīja Andreass Homoki (vācu: Andreas Homoki). Vēlāk, 2004. gadā Andreass Homoki ieņēma arī operas direktora krēslu.
No 2002. līdz 2007. gadam operas muzikālā direktora amatā bija Kirils Petrenko. 2007. un 2009. gadā starptautiskais operteātru nozares žurnāls Opernwelt pasludināja Petrenko par "Gada Diriģentu", bet titulu "Gada Opernams" 2006. gadā saņēma Berlīnes Komiskā opera.[3]
Kopš 2012. gada Berlīnes Komiskās operas direktors ir Barijs Koski.[4]
Berlīnes Komiskās operas radošā misija ir radīt mūsdienīgus un dzīvi apliecinošus mūzikālos iestudējumus, kuros mūzikālais materiāls un skatuviskā darbība ir savstarpēji saistīta. Izrāde tiek būvēta ap dziedātāju, kurš spēj lieliski pārvaldīt gan Hendeļa, gan 21. gadsimta muzikālo sacerējumu idejas un tehniku, vienlaikus to pasniedzot dramatiski saistošā veidolā.
Kopš teātra galvenā režisora amatu ieņēma Andreass Homoki īpaša nozīme tika pievērsta režisoru atlasei un modernas skatuviskās dramaturģijas veidolam, kas vienlaikus būtu saistošs un saprotams plašam skatītāju lokam. Teātris pēdējos gados ir spējis piesastīt uz ilgtermiņa sadarbību tādus režisorus kā Kaliksto Bjeito (spāņu: Calixto Bieito), Pēteru Konvičniju (vācu: Peter Konwitschny), Bariju Koski (angļu: Barrie Kosky) un Hansu Neienfelzu (vācu: Hans Neuenfels).
Vācu operteātru pēckara gados ieviestā skatuves valoda mūsdienās ir plaši izplatījusies visā pasaulē. Viens no šīs reālistiskās un anatomiskās valodas radītājiem un meistariem ir Berlīnes Komiskās operas dibinātājs un ilggadējais vadītājs Valters Felzenšteins, kura dramatiskā inscenējuma programmatika un skatījums uz teātra lomu sabiedrībā kā tādu joprojām vada Berlīnes Komisko operu un tā pašreizējos mākslinieciskos vadītājus.
2013. gada sezonā sadarbību ar Berlīnes Komisko operu uzsāk latviešu teātra, kino un operas režisors Viesturs Kairišs. Pēc operas direktora Barija Koski ielūguma Viesturs Kairišs kopā ar mākslinieci Ievu Jurjāni dosies uz Berlīni un iestudēs Bendžamina Britena operu "Sapnis vasaras naktī" — izrādi, ar kuru 2013. gada 16. septembrī tiks atklāta Berlīnes Komiskās operas jaunā sezona.[5]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
