From Wikipedia, the free encyclopedia
Amerikas bizons (Bison bison) ir liela auguma dobradžu dzimtas (Bovidae) Ziemeļamerikā dzīvojošs savvaļas vērsis, kas pieder pie bizonu ģints (Bison). Amerikas bizonam ir 2 pasugas.[1] No mūsdienās dzīvojošām sugām Amerikas bizonam visradniecīgākie dzīvnieki ir sumbri, kas dzīvo Eiropā.
| Amerikas bizons Bison bison (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Dzimta | Dobradži (Bovidae) |
| Apakšdzimta | Vēršu apakšdzimta (Bovinae) |
| Cilts | Vēršu cilts (Bovini) |
| Ģints | Bizoni (Bison) |
| Suga | Amerikas bizons (B. bison) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 | |
 Amerikas bizons Vikikrātuvē | |
Bizons ir viens no ASV nacionālajiem dzīvniekiem. Kādreiz Ziemeļamerikas prērijās dzīvoja milzīgi bizonu bari, bet intensīvu medību, varētu teikt, slaktiņu, rezultātā 19. gadsimtā Amerikas bizons gandrīz tika neatgriezeniski iznīcināts. Bizonus apdraudēja ne tikai mednieki, bet arī slimības, kuras kontinentā tika ievestas kopā ar liellopiem. Mūsdienās bizonu skaits ir ļoti ierobežots un lielie dzīvnieki ir sastopami tikai īpašos Nacionālajos parkos un rezervātos. To vēsturiskais izplatības reģions ziemeļos sākās pie Greitbērleika ezera Kanādas ziemeļrietumos un beidzās Meksikas Durango un Nuevoleonas štatos dienvidos. Austrumos izplatības areāls stiepās līdz Atlantijas okeāna piekrastei, no Ņujorkas līdz Džordžijas šatiem ASV, bet pēc dažiem informācijas avotiem — līdz Floridai.[2]
Bizoni ir lieli un masīvi pārnadži. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes, un dažos gadījumos tēviņi ir ievērojami masīvāki un smagāki. Bizona tēviņa ķermeņa garums ir 3,6—3,8 m, augstums skaustā 1,67—1,86 m.[3] Mātītes ķermeņa garums ir 2,13—3,18 m, augstums skaustā 1,52—1,57 m.[3] Bizona masa ir 318—1000 kg.[4] Smagākais datētais tēviņš savvaļā ir svēris 1,27 tonnas,[4][5] bet nebrīvē bizons var izaugt vēl lielāks. Lielākais bizons nebrīvē ir sasniedzis 1,724 tonnas.[6] Aste ir vidēji gara (50—60 cm).[7] Bizonam ir raksturīgs plecu kupris un proporcionāli milzīga galva. Līdzenuma bizons ir mazāks nekā meža bizons. Meža bizons ir ar tumšāku matojumu, un tā augstākā vieta skaustā ir nedaudz pirms priekškājām, bet līdzenuma bizonam — tieši virs priekškājām. Bizonam ziemā ir garš, biezs, savēlies, tumši brūns matojums, bet vasarā kažoks kļūst gaišāks un plānāks. Ļoti retos gadījumos ir sastopami balti bizoni, kurus indiāņu tautas uzskatīja par svētiem dzīvniekiem.[8] Ragi ir abiem dzimumiem. Tie ir liekti un samērā īsi salīdzinājumā ar masīvo dzīvnieku, lielākie garumā sasniedz 61 cm.[7] Ragus bizons izmanto savstarpējās cīņās un, lai sevi aizstāvētu pret ienaidniekiem.
Pirmais eiropietis, kas aprakstīja Amerikas bizonu, bija Alvars Nunjess Kavesa de Vaka, kas redzēja trīs līdz dienvidiem aizklīdušus dzīvniekus. Savā 1542. gadā izdotajā ceļojums aprakstā "Relación" (Ziņojums) viņš raksta: "Visā zemē ir ļoti daudz briežu, medījamu putnu un citu zvēru, kurus es jau iepriekš uzskaitīju. Šeit sastopamas arī govis, es tās redzēju trīsreiz un ēdu arī govs gaļu. Tās man liekas tikpat lielas kā govis Spānijā. Ragi tām ir nelieli, tādi kā mauru lopiem, to spalva ir gara, līdzīga smalkai vilnai... Dažas ir brūnas, citas melnas. No nelielām ādiņām indiāņi darina segas, no lielajām — apavus un vairogus. Šīs govis no ziemeļiem nonāk līdz Floridas piekrastei, un tās var sastapt visā zemē 400 līgu (ap 2000 km) attālumā. Cilvēki, kas dzīvo gar šo ceļu, gar ielejām, pa kurām govis ienāk, pārtiek no to gaļas".[9]
Lai arī Amerikas bizons un sumbrs ir ļoti līdzīgi, tomēr starp abām sugām pastāv vairākas atšķirības gan fiziskajā uzbūvē, gan uzvedībā. Amerikas bizonam ir 15 ribu pāri, bet sumbram 14. Pieaudzis Amerikas bizons vidēji ir nedaudz lielāks un smagāks nekā sumbrs, un tā kājas ir proporcionāli īsākas. Turklāt Amerikas bizons ir daudz mataināks nekā sumbrs.[10] Amerikas bizons barībā vairāk patērē zāli nekā krūmu un koku zarus un atvases atšķirībā no sava Eiropas brālēna. Sumbra ragi ir vērsti uz priekšu, savukārt Amerikas bizonam uz sāniem, līdz ar to sumbra ragi ir daudz vairāk piemēroti cīņai.[11] Amerikas bizonu var daudz vieglāk pieradināt nekā sumbru.[12]
Bizons ir migrējoša suga, un bara migrācijai ir konkrēts virziens. Vasarā bizonu bars, meklējot piemērotākas ganības, ik dienu pārvietojas apmēram 3,2 km. Pārvietošanās virzienu nosaka pieejamā veģetācija, ganību lielums un dzeļošo kukaiņu blīvums attiecīgajā vietā.[13] Ietekmējošs faktors var būt arī ūdens pieejamība.[14]
Vasarā bizoni uzturas atklātos un plašos līdzenumos, bet rudens un ziemas laikā — mežainākos apvidos. Šajā laikā bizoniem ir raksturīgs ragu trīšanas ieradums. Ragi tiek trīti pret kokiem, krūmiem un pat pret cilvēku ieraktiem stabiem. Bizoni parasti izvēlas smaržīgus kokus, piemēram, priedes un ciedrus. Ragu trīšanas ieradumu saista ar kukaiņu blīvuma pieaugumu rudens sezonā. Ciedrs un priede izdala smaržu, kas atbaida kukaiņus.[15] Bizoni, lai pasargātu sevi no kukaiņiem, lai pakasītu sakosto ādu, lai attīrītos no citiem parazītiem un lai atvēsinātos karstā laikā, vārtās seklās iedobēs, kas var būt gan smilšu, gan dubļu iedobes. Šis ieradums arī nostiprina bara savstarpējās attiecības.[16]
Lai arī bizons ir zālēdājs, tas ir bīstams dzīvnieks, kas no ienaidnieka nemēdz bēgt. Tas ir viens no bīstamākajiem savvaļas dzīvniekiem, kuru tūristi bieži brauc apskatīt uz Nacionālajiem parkiem. Parasti bizons cilvēkam neuzbrūk, bet, ja ziņkārīgs tūrists pārkāpj bizona personīgās telpas robežas, tas kļūst bīstams un agresīvs. Īpaši bīstamas ir mātītes ar mazuļiem.[17] No malas skatoties, tas var šķist mierīgs un pat letarģisks dzīvnieks, bet izprovocēts tas viegli noskrien cilvēku, sasniedzot ātrumu 65 km/h.[7]
Cilvēki parasti nav informēti, ka bizoni ir nogalinājuši daudz vairāk tūristu nekā grizli lāči un vilki.[17] Laikā no 1980. līdz 1999. gadam bizoni savainoja trīs reizes vairāk cilvēku nekā grizli. Šajā periodā tika savainoti 79 cilvēki, kuriem bija smagi kaulu lūzumi, bet grizli šajā pašā periodā savainoja 24 tūristus. No ievainojumiem nomira 3 cilvēki (viens no bizona, divi no lāčiem).[18]
Tā kā bizoni ir lieli un spēcīgi dzīvnieki, tie kopumā ir pasargāti no plēsēju uzbrukumiem. Tomēr dažos reģionos tos mēdz medīt vilki. Novērojumi liecina, ka vilkus vairāk interesē mātīšu bari nekā tēviņu. Tie pavasarī un vasaras sākumā parasti uzbrūk mātītēm ar nesen dzimušiem teļiem. Uzbrukuma ilgums var būt atšķirīgs — no dažām minūtēm līdz 9 stundām.[19] Bizoniem ir vairāki paņēmieni, kā pasargāt mazuļus no vilkiem. Pirmais, vienkāršākais — mazulis skrien pie mātes, tad māte ar mazuli skrien pie bara vai skrien pie tuvākā tēviņa. Baram saspiežoties kopā, māte ar teļu spiežas bara centrā vai nostājas agresīvi noskaņotā bara priekšā. Pēdējais paņēmiens ir ieskriešana ūdenī, kādā ezerā vai upē. Ja bizonu bars atkāpjas un bēg no vilkiem, tad pa priekšu skrien mātītes ar teļiem, pēdējie skrien tēviņi. Ja vilki neizrāda medīšanas pazīmes, bizoni tos parasti ignorē.[20] Vilku baros, kas specializējušies bizonu medībās, pārsvarā ir tēviņi, kas ir lielāki un spēcīgāki nekā mātītes un, sadarbojoties vienam ar otru, spēj nogāzt gar zemi bizonu. Lielos buļļus vilki parasti neaiztiek, ja vien bullis nav slims vai vecs. Bizoniem reizēm uzbrūk arī grizli lācis.
Bizons ir zālēdājs, kas mājo plašajās un zālainajās Ziemeļamerikas prērijās. Priekšroku tas dod īsai zālei un grīslim un visu laiku pārvietojas labāku ganību meklējumos. Bizons lēnām iet, pat plūcot zāli.[14] Tā barošanās veids ir samērā ritmisks. Bizons plūc zāli apmēram 2 stundas, tad atpūšas, zāli atgremojot, tad dodas uz jaunu vietu, lai atkal plūktu zāli.[4] Bizons dzer ūdeni vai ēd sniegu katru dienu.[14]
Bizonu bari ir dalīti pēc dzimuma piederības un parasti nesajaucas savā starpā ārpus pārošanās sezonas. Mātīšu barā apvienotas mātītes un to pēcnācēji. Jaunie tēviņi dzīvo kopā ar māti līdz 3 gadu vecumam. Pēc tam tie mātes baru pamet un apvienojas tēviņu vecpuišu baros. Reizēm mātīšu baros var novērot vecus buļļus. Bizonu baros, gan mātīšu, gan tēviņu, valda stingra hierarhija. Nākotnes dominanci barā jaunam bizonam zināmā mērā nosaka tā piedzimšanas brīdis.[21] Jo agrāk pavasarī mazulis ir dzimis, jo tas ir spēcīgāks un lielāks salīdzinājumā ar pārējiem attiecīgās vasaras mazuļiem, šie mazuļi parasti izaug par dominantiem bizoniem.[21] Turklāt visagrāk pavasarī dzimst dominanto tēviņu mazuļi. Riests sākas augustā un turpinās visu septembri. Šajā laikā katrs nobriedis tēviņš izveido nelielu harēmu, kuru tas apsargā no citiem tēviņiem. Lai neļautu mātītēm pamest harēmu, bullis cenšas tām ar savu augumu nosegt redzes lauku, kurā varētu saskatīt citu spēcīgu bulli. Tādos gadījumos svešais tēviņš skaļi mauj, cenšoties mātītēm paziņot par sevi, bet harēma vadonis mauj pretī.[22] Dominantākie buļļi sapārojas sezonas pirmajās 2—3 nedēļās.[22] Jebkurš cits zemāk stāvošs bullis pārojas vēlāk ar atlikušām, vēl neaplektām govīm. Tēviņi nepiedalās mazuļu audzināšanā.
Grūsnības periods ilgst 285 dienas. Parasti piedzimst viens mazulis, kas dzīvo kopā ar māti, līdz piedzimst nākamais mazulis. Ja mātīte nesapārojas, tad jaunais bizons paliek kopā ar māti līdz 18 mēnešu vecumam. Ar pienu māte teļu zīda apmēram 7—8 mēnešus.[14] Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 3 gadu vecumā, bet tēviņi, lai arī ir sasnieguši dzimumbriedumu, nespēj sacensties ar nobriedušiem buļļiem, līdz tiem ir vismaz 5 gadi. Bizons dzīvo apmēram 15 gadus savvaļā un 25 gadus nebrīvē. Pirmos 2 gadus jaunie tēviņi ir gaišāki nekā nobriedušie buļļi. Starp bizoniem var novērot homoseksuālas attiecības, bet starp tēviņiem tas notiek daudz biežāk. To skaidro ar draudzības saitēm starp attiecīgajiem indivīdiem un veidu, kā uzkrāt seksuālo pieredzi.[23]
Amerikas bizons iedalās 2 pasugās:
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
