From Wikipedia, the free encyclopedia
Žemaiši (latīņu: Samaitae, Zamaytae, Samattae, senkrievu: Жмудь; viduslaiku vācu valodā: Sameiten; poļu: Żmudzini) ir Lietuvas rietumos kompakti dzīvojoša lietuviešu maztauta, kura runā žemaišu dialektā.[1] Domājams, ka žemaiši bijuši ļoti radniecīgi zemgaļiem, jo arheologiem sagādā grūtības atšķirt vidējā dzelzs laikmeta (5.—8.gs.) zemgaļu un žemaišu apbedījumus. Novads, kurā kopš seniem laikiem dzīvo žemaiši, saglabājies kā nacionāls, etnisks novads. Tas vēl tiek dēvēts par Žemaitiju.
Vulfstans no Hedebijas ap 880. gadu savā stāstā par ceļojumu uz Truso pieminējis, ka viena no šajā apgabalā mītošajām tautām ir sarmanti, kas, visticamāk, ir sarmatu cilšu savienībai piederošas cilts apzīmējums. No arheoloģiskiem izrakumiem zināms, ka pēc Lielās tautu staigāšanas izraisītās migrācijas līdz 9. gadsimtam tagadējās Žemaitijas teritorijā dzīvoja zemgaļi (ziemeļaustrumos), kurši (ziemeļrietumos) un karšuvieši (dienvidrietumos). Pēc tam no dienvidaustrumiem ieceļoja kareivīgas žemaišu ciltis, kas izraisīja kuršu migrāciju uz ziemeļiem uz tagadējās Kurzemes teritoriju. Lietuviešu filologs Zigms Zinkevičs[2] savā plašajā pētījumā par lietuviešu valodas vēsturi rakstīja, ka žemaišu valoda radusies aukštaišu valodai sajaucoties ar kuršu valodu. 11. gadsimtā tapusī Nestora hronika no baltu ciltīm piemin vienīgi lietuviešus (литва), zemgaļus (зимѣгола/зимигола), kuršus (корсь) un letgaļus (лѣтьгола). Pēc 1250. gada sacerētajā ģeogrāfiskajā traktātā Descriptiones terrarum žemaišu zeme tiek pieminēta kā nepakļauta „pagānu zeme, kas saukta par Samoitu” (terra paganorum que Samoita appellatur) uz ziemeļiem no Sembas un rietumiem no Kursas.
Latviešu valodnieks un etnogrāfs Pēteris Šmits, runājot par žemaišu izcelsmi, 1927. gada rakstā „Par zemgaliešu un sēļu tautību” atsaucās uz Atskaņu hronikas autoru:
„žemaiši, kuri nav atdalījušies no leišiem, tiek arī tikai Rīmju chronikā pieminēti un turpat ar piezīmi, ka viņi esot leiši. Par zemgaliešiem ir gan chronikā sacīts, ka pēdējā laikā viņi turējušies kopā ar žemaišiem, bet agrāki viņi veduši arī niknus karus ar leišiem. [..] Robežas starp seno Lietavu un Livonijas ordeņa valsti sakrīt pēc chroniku ziņām zināmā mērā ar cilšu robežām un tā tad bija cēlušās jau priekš vācu ielaušanās Baltijā. Kurši un zemgalieši sagājušies robežās ar žemaišiem, kuri pēc valodas stāv latviešiem tuvāki neka īstie leiši jeb augstaiši. Nav pieņemams, ka šīs žemaišu valodas savādības būtu cēlušās tikai pēdējos gadu simteņos, kad jau īstos latviešus varam saukt par žemaišu kaimiņiem. Ja tad nu kurši un zemgalieši stāvēja starp Vidzemes latviešiem un žemaišiem, tad gan viņi būs laikam pieslējušies tuvāki latviešiem neka augšā minētajiem augštaišiem.”
— Pēteris Šmits. „Par zemgaliešu un sēļu tautību” (1927). Filologu biedrības raksti.[3]
.
Hronikās un katoļu baznīcas rakstos žemaiši dēvēti dažādos vārdos kā Samaiten, Samaitae, Zamaytae, Samattae, Samethi. Livonijas krusta karus aprakstošajās hronikās viņi reizēm tiek saukti par lietuviešiem, bet biežāk par atsevišķu tautu. Žemaišu vārds Indriķa hronikā netiek pieminēts, bet Atskaņu hronikā un Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikā lietuvieši un žemaiši tiek pieminēti kā atsevišķas tautas. Žemaišu vārda nekonsekventa lietošana hronikās ir izskaidrojama, jo viņi epizodiski gan pakļāvās topošās Lietuvas centrālajai varai, gan brīžiem pretojās tai. Žemaišu kunigaiši spēlēja ievērojamu lomu Lietuvas valsts izveidē. 13. gadsimta 40.—50. gados liela ietekme žemaišu zemēs bijusi kunigaitim Vikintam. Mūsdienu lietuviešu vēsturnieki domā, ka Vikints vadījis žemaišus Saules kaujā 1236. gadā. Žemaišiem ar kuršu palīdzību Tranaiša vadībā izdevās sakaut krustnešus arī Durbes kaujā 1260. gadā.
14. gadsimtā visa Žemaitija pārvērtās par kaujas lauku starp krustnešiem un lietuviešiem. Brīžiem Vācu ordenim izdevās pakļaut žemaišu zemes, uzvarot lietuviešus 1348. gada Strevas kaujā un 1370. gadā pie Rudavas. 1398. gadā Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais uz laiku atdeva žemaišu zemes Vācu ordenim, kas to pārvaldei iecēla īpašu Žemaitijas fogtu. Žemaišu sacelšanās 1410. gadā izraisīja jaunu konfliktu starp Polijas un Lietuvas valstīm no vienas puses un Vācu ordeni no otras puses, kas beidzās ar ordeņa sagrāvi Grīnvaldes (Žalgires) kaujā. Tikai 1422. gada miera līgumā Vācu ordenis oficiāli atteicās no pretenzijām uz žemaišu zemēm.
Žemaišu apdzīvotā teritorija 13. gadsimtā ietvēra mūsdienu Šauļu apriņķa dienviddaļu un Kauņas apriņķa ziemeļdaļu. Vēlāk žemaišu subetnosā ieplūda arī daļas no karšuviešu, zemgaļu un kuršu maztautām.
Kad karalis Mindaugs saņēma Lietuvu kā savu feodālo lēni, viņš 1253. gada jūlijā dāvināja Vācu ordenim Livonijā par solīto palīdzību cīņā pret žemaišu kunigaiti Vikintu viņa pārvaldīto Žemaitijas daļu — pusi Raseiņu, Laukavas (lietuviski Laukuva), Betigolas (lietuviski Betygala), Eragolas (lietuviski Ariogala) un jātvingu apdzīvotās Dainavas, kā arī visu Kuleni (lietuviski Kolainiai), Kārsavu (lietuviski Karšuva), Kroši (lietuviski Kražiai), Nederavu, Vizaini un Vangu (lietuviski Ivangėnai) abos Nemunas lejteces krastos. 1253. gada 21. augustā pāvests Inocents IV apstiprināja Vācu ordenim zemes Lietuvā, ko sakarā ar savu kronēšanu viņam dāvinājis karalis Mindaugs: visu Kārsavu un Vangu, kā arī pusi Dainavas un Raseiņu. Pāvests Inocents IV uzdeva Livonijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam II iesvētīt un nozvērināt Vācu ordeņa brāli Kristiānu par Lietavas bīskapu, saskaņā ar karaļa Mindauga vēlēšanos. 1254. gada 12. martā ar savu dēlu piekrišanu Mindaugs piešķīra bīskapam Kristiānam kā baznīcas devu pusi Raseiņu, Betigolas un Laukavas (Veršovijas bīskapiju).
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
