Šaujamierocis
From Wikipedia, the free encyclopedia
Šaujamierocis ir ierocis, kurā šāviņa izsviešanu no stobra izraisa ķīmiska lādiņa sadegšanā (sprādzienā) radušos gāzu izplešanās. Tie ir attāluma ieroči un paredzēti uzbrukumam vai aizsardzībai, kā arī medībām, sportam.
* Snider-Enfield karabīne (Apvienotā Karaliste, 1866.),
* SKS-45 (PSRS, 1944.),
* Type 56 (Ķīna, 1956.),
* Steyr AUG (Austrija, 1979.)
Šaujamieroči sāka attīstīties pēc tam, kad senajā Ķīnā tika izgudrots šaujampulveris. Par vieniem no pirmajiem šaujamieročiem tiek uzskatīti "uguns šķēpi", kur šaujampulveris tika iepildīts bambusa caurulē.[1][2] Vēlāk stobru izgatavošanai izmantoja bronzu, dzelzi. 14. gadsimtā šaujampulvera tehnoloģija sasniedza Eiropu. Paralēli attīstījās artilērija un kājnieku ieroči.