Vladimiras-Suzdaļas kņazi, vēlāk Vladimiras lielkņazi bija Vladimiras-Suzdaļas kņazistes (krievu:Владимиро-Суздальское княжество) valdnieki, kas pārņēma Kijivas lielkņazu dominējošo stāvokli krievu zemēs 12. gadsimta beigās. Savukārt 13. gadsimtā viņi kļuva par Zelta Ordas mongoļu hanu vietvalžiem Krievzemē, kas viņiem piešķīra vietvalža zīmi — jarliku. 14. gadsimta beigās viņu funkcijas pārņēma Maskavas lielkņazi.
1248. Mihails Jaroslavičs, (Михаил Ярославич Хоробрит, Jaroslava II dēls), kritis kaujā ar lietuviešiem pie Protvas upes
1249. — 1252. Andrejs II Jaroslavovičs, (Андрей Ярославич, Jaroslava II dēls)
1252. — 1263. Aleksandrs Ņevskis (Александр Ярославич Невский, Jaroslava II dēls)
1264. — 1271. Jaroslavs III Jaroslavovičs, (Ярослав Ярославич, Jaroslava II dēls)
1272. — 1277. Vasilijs Jaroslavovičs, (Василий Ярославич, Jaroslava II jaunākais dēls)
1277. — 1294. Dmitrijs Aleksandrovičs, (Дмитрий Александрович, Aleksandra Ņevska dēls)
1294. — 1304. Andrejs Aleksandrovičs, (Андрей Александрович, Aleksandra Ņevska dēls)
1304. — 1318. Mihails Jaroslavovičs, (Михаил Ярославич Тверской, Jaroslava III dēls, Zelta ordas hans Uzbeks viņu sodīja ar nāvi sakarā ar apsūdzību savas māsas Končakas noindēšanā), uzturējās Tverā