Venecuēlas Bolivāra Republika (spāņu: República Bolivariana de Venezuela) ir vidēji attīstīta valsts Dienvidamerikas ziemeļos. Rietumos tā robežojas ar Kolumbiju, dienvidos — ar Brazīliju, bet austrumos — ar Gajānu. No ziemeļiem to apskalo Karību jūra. Netālu no Venecuēlas krastiem atrodas Aruba, Nīderlandes Antiļas un Trinidāda un Tobāgo. Galvenā ekonomikas nozare — naftas ieguve.
| Venecuēlas Bolivāra Republika República Bolivariana de Venezuela1 |
||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
|
||||||
| Devīze: Dios y Federación (spāņu) "Dievs un federācija" |
||||||
| Himna: Gloria al Bravo Pueblo (spāņu) Slava drosmīgajiem ļaudīm |
||||||
 |
||||||
| Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta) | Karakasa 445) 10°30′N 66°58′W | |||||
| Valsts valodas | spāņu valoda2 | |||||
| Valdība | Federāla prezidentāla republika | |||||
| - | Prezidents | Nikolass Maduro | ||||
| - | Viceprezidents | Delsi Rodrigesa | ||||
| - | Parlamenta spīkers | Luiss Eduardo Parra-Rivjera | ||||
| Neatkarība | ||||||
| - | no Spānijas | 1811. gada 5. jūlijā | ||||
| - | no Lielkolumbijas | 1830. gada 13. janvārī | ||||
| - | Atzīta | 1845. gada 30. martā | ||||
| Platība | ||||||
| - | Kopā | 916 445 km² (33.) | ||||
| - | Ūdens (%) | 0,323 | ||||
| Iedzīvotāji | ||||||
| - | iedzīvotāji 2023. gadā | 30 518 260 (50.) | ||||
| - | Blīvums | 30,2/km² (173.) | ||||
| IKP (PPP) | 2017. gada aprēķins | |||||
| - | Kopā | $382 miljardi | ||||
| - | Uz iedzīvotāju | $12 500 | ||||
| Džini koef. (2000) | 44,1 (vidējs) | |||||
| TAI (2018) | ▼0,726 (augsts) (96.[1]) | |||||
| Valūta | Venecuēlas bolivārs4 (VEF) |
|||||
| Laika josla | (UTC-4) | |||||
| Interneta domēns | .ve | |||||
| ISO 3166-1 kods | 862 / VEN / VE | |||||
| Tālsarunu kods | +58 | |||||
| 1 | "Venecuēlas Bolivāra Republika" ir oficiālais nosaukums kopš 1999. gada konstitūcijas pieņemšanas, kad valsts tika pārsaukta par godu Simonam Bolivāram. | |||||
| 2 | Konstitūcija atzīst arī visas valstī izmantotās indiāņu valodas. | |||||
| 3 | Platība ietver tikai Venecuēlas administrētās teritorijas. | |||||
| 4 | 2008. gada 1. janvārī tika ieviesta jauna naudas vienība, bolívar fuerte (ISO 4217 kods VEF), kura vērtība ieviešanas brīdī bija 1000 VEB. | |||||
Venecuēla ir Amerikas valstu organizācijas, Nepievienošanās kustības un OPEC dalībvalsts. Tā ir viena no OPEC dibinātājvalstīm.
Vēsture
Pirms spāņu ierašanās teritorijas piekrastē un Orinoko upes krastos dzīvoja vairākas indiāņu ciltis. 1498. gadā piekrasti atklāja Kristofors Kolumbs. Ap 1500. gadu cita spāņu ekspedīcija atklāja Marakaibo ezeru, kur ievēroja vietējo iedzīvotāju uz pāļiem celtās būdas un nosauca piekrasti par "Mazo Venēciju" (Venezuela). 16. gadsimtā konkistadori bija iekarojuši mūsdienu Venecuēlas teritorijas piekrasti, tomēr spāņi to neuzskatīja par nozīmīgu koloniju. 18. gadsimta sākumā mūsdienu Venecuēlas teritorija kļuva par spāņu Jaunās Granādas vicekaralistes sastāvdaļu.
1811. gadā Venecuēla deklarēja neatkarību, bet vēl līdz 1821. gadam turpinājās karš par neatkarību Simona Bolivāra vadībā. No 1819. līdz 1830. gadam ietilpa Lielkolumbijā. 1914. gadā tika uzsākta naftas ieguve Marakaibo ezera baseinā. 19. un 20. gadsimtā Venecuēlā bijuši daudz apvērsumu, nemieru un diktatūru, tomēr kopš 1958. gada Venecuēlā notiek lielākoties demokrātiskas vēlēšanas.
Bolivāra revolūcija
Par Bolivāra revolūciju dēvē kreisi orientēto politisko procesu, ko aizsāka Ugo Čavess, Piektās republikas kustības un vēlāk Venecuēlas Apvienotās sociālistu partijas (PSUV) dibinātājs. Viņš uzvarēja 1998. gada prezidenta vēlēšanās, iegūstot 56% balsu.[2]
Čavess sevi uzskatīja par sociālisma atbalstītāju, bet savu ideoloģiju, nošķirot no līdzšinējiem sociālisma mēģinājumiem, sauca par 21. gadsimta sociālismu. 2013. gada 5. martā Ugo Čavess nomira no vēža, par pagaidu prezidentu kļuva viceprezidents Nikolass Maduro, kurš pēc tam ar mazāk kā 2 procentu pārsvaru uzvarēja vēlēšanās 14. aprīlī, tika inaugurēts 19. aprīlī.[3]
Bolivārieši ir veikuši dažādas reformas ar mērķi uzlabot dzīvi nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kādu Venecuēlā ir ļoti daudz. Viena no pazīstamākajām bolivāriešu kampaņām ir Lielā mājokļu misija. Izmantojot no augošajām naftas cenām iegūtos ienākumus, tiek celti mājokļi, ko izīrē par ļoti zemu cenu, reizēm par velti. 2011. gadā šo misiju aizsāka Čavess, tomēr tā turpinās vēl joprojām. 2015. gada 30. decembrī Nikolass Maduro svinīgi atklāja miljono mājokli.[4]
2015. gada 6. decembrī parlamentārajās vēlēšanās PSUV zaudēja opozīcijai vairākumu Nacionālajā asamblejā. Valdības popularitāte bija kritusies galvenokārt ekonomiskās situācijas dēļ. Nafta un tās produkti sastāda 95% no Venecuēlas eksporta.[5] Pēc 2014. gada straujā naftas cenu krituma sākās strauja inflācija.[6] Ekonomisko situāciju valstī pasliktinājis arī sausums, kura dēļ vairs nestrādā daudzas Venecuēlas hidroelektrostacijas, kuras ražo vairāk kā pusi valsts elektroenerģijas. Tas valstī izraisījis enerģijas krīzi. Elektrības taupīšanas nolūkos valsts sektora darbiniekiem darba nedēļa tika samazināta līdz divām dienām.[7]
Ekonomiskā krīze saasinājusi valstī arī politisko krīzi, kuras gaitā parlamenta priekšsēdētājs Huans Guaido 2019. gada janvārī izsludināja sevi par prezidenta pienākumu izpildītāju un viņu atbalstīja daļa ārvalstu, galvenokārt Amerikā un Eiropā.[8] Taču vairums valsts struktūru, ieskaitot bruņotos spēkus, saglabājušas uzticību Maduro. Varas konflikts turpinās arī 2020. gadā.
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
