Vagramas kauja

Vagramas kauja (franču: Bataille de Wagram) bija 1809. gada Piektās koalīcijas kara (1809) galvenā kauja, kas notika 1809. gada 5.—6. jūlijā netālu no Vagramas ciema, netālu no Lobau salas pie Donavas. Tā bija uzbrukuma kauja gan no francūžu puses, gan no austriešiem, tiem esot krietnā mazākumā. Napoleons Bonaparts sakāva erchercoga Kārļa karaspēku, tādējādi izbeidzot Piektās koalīcijas pastāvēšanu.

Vagramas kauja
Daļa no Piektās koalīcijas kara (1809)
Napoleons seko Davū kolonnu radīto dūmu līnijai. III korpusa uzbrukums veidoja izšķirošo Francijas ofensīvu Vagramā.
Datums 1809. gada 5-6. jūlijs[1] Vieta Vagrama, uz ziemeļiem noVīnes 48°17′58″N 16°33′52″E Iznākums Francūžu uzvara: Znaimas pamiers Šēnbrunnas miera līgums Piektās koalīcijas (1809) beigas
Karotāji
Francijas Pirmā impērija Bavārija Saksija Itālijas Karaliste (1805—1814)	Austrijas Impērija
Komandieri un līderi
Napoleons I Nikolā Odino Luijs Nikolā Davū Andrē Masenā Žans Bernadots Ogists de Marmonts Žans Batists Besirjē Kārlis Filips fon Vrēde Ežēns de Boarnē	erchercogs Kārlis(ievainots kaujaslaukā) Armands fon Nordmans † Heinrihs fon Bellegarde Princis Frīdrihs Hoencolerns Johanns Kollovrats Francis fon Rozenbergs Johanns fon Klenavs Johanns I Jozefs
Iesaistītās vienības
Vācijas armija (1809)	Galvenā armija
Spēks
171 939 584–617 lielgabali[2]	136 000 388–414 lielgabali[3]
Zaudējumi
35 060 21 lielgabali[4]	38 870 20 lielgabali[4]

Gatavošanās kaujai

Pēc neveiksmes Aspern-Eslingā Napoleons cerēja uz veiksmīgu pretuzbrukumu un ar lielu rūpību gatavojās jaunai cīņai. Saņēmis pastiprinājumu no Bavārijas, Francijas imperators sāka gatavoties jaunam Donavas forsēšanas mēģinājumam. Austrijas armija erchercoga Kārļa vadībā ieņēma pozīcijas augstumos aiz Rusbahas upes. Izpētījis savas pēdējās kaujas kļūdas, Napoleons šoreiz veiksmīgi organizēja sava karaspēka desantu pāri upei. Labi nocietinājuši Lobau salu, franču armijas sapieri sāka būvēt tiltus visstingrākajā slepenībā.

Kaujas gaita

Upes šķērsošana sākās 4. jūlijā pulksten 21.00, 120 lielgabalu aizsegā, un 5. jūlijā Markfeldes līdzenumā tika izvietotas Lielās armijas galvenās vienības. Šie manevri Napoleonam prasīja daudz laika, bet, neskatoties uz to, viņi pārsteidza austriešus.

Napoleons, uzzinājis, ka Kārlis gaida papildspēkus (erchercoga Johanna I Jozefa karaspēks), nolēma kustībā uzbrukt ienaidniekam, izmantojot visu sava karaspēka skaitlisko pārsvaru. Cīņa sākās pulksten 19. Taču steigā plānotais frontālais uzbrukums un sliktais artilērijas atbalsts nesagādāja frančiem un viņu Saksijas, Itālijas un Bavārijas sabiedrotajiem nekādus pozitīvus rezultātus, tikai smagus zaudējumus. 23:00 naktī cīņa beidzās.

Nākamajā dienā, 6. jūlijā, erchercogs Kārlis, panākumu iedvesmots, nolēma doties pretī frančiem . Austrieši nepareizi izskaitļoja savu papildspēku ierašanās laiku. Kārlis pārāk pagarināja savu fronti (par 21—27 km). Viņš neatstāja arī savas armijas rezerves. Pulksten 4 no rīta viņa karaspēks miglas aizsegā devās uzbrukumā. Izdzirdot kanonādi, Napoleons nolēma, ka viņa brāļa Johanna karaspēks ir savienojies ar erchercoga karaspēku. Napoleons pavēlēja savam karaspēkam uzbrukt.

Septiņos no rīta austrieši izvietoja savu artilēriju un atklāja uguni. Franču artilērija ilgi nebija jāgaida. No abām pusēm sākās kanonāde. Var teikt, ka franči uzvarēja šajā artilērijas duelī. Pulksten 10 no rīta austriešu labais flangs virzījās uz priekšu, lai nogrieztu francūžus no Donavas tiltiem. Viņiem tas izdevās. Napoleons, kurš vēroja kauju, nolēma centrā koncentrēt lielāko daļu savu spēku. Francijas imperators, Makdonalda vadībā koncentrēja centrā 45 000 karavīru ar 104 lielgabaliem.Līdz pulksten 12 Makdonalda karavīri nostājās aiz 104 lielgabalu baterijas. Apmēram stundu vēlāk Francijas maršala Davū korpuss uzkāpa Noizidelas augstienē. Aptuveni tajā pašā laikā Napoleons deva pavēli uzbrukt Makdonalda karavīriem. Franči izšāva 104 lielgabalus un lēnām uzbruka ciešā izkārtojumā. Bet austriešu karavīri vairs nebija tie, kurus Napoleons iepriekš bija sakāvis. Piedzīvojuši sakāves rūgtumu, austrieši par katru cenu vēlējās uzvarēt šajā cīņā. Austrieši sagaidīja francūžus ar blīvu muskešu uguni. Francūži, sagrābuši austriešu kreiso flangu, sāka attīstīt veiksmīgu ofensīvu centrā, lai gan cieta ļoti smagus zaudējumus.

Erchercogs Kārlis, redzēdams, ka francūži pievelk savas rezerves un austrieši nevar ieņemt Noizidelas augstienes, pulksten 3 pēcpusdienā deva pavēli atkāpties. Ap pulksten 4 kaujas laukā parādījās Johanns I Jozefs ar saviem 13 000 austriešu karavīriem. Bet redzēdams, ka kauja zaudēta, viņš kaujā neiesaistījās.

Kaujas iznākums

Kauja beidzās ap desmitiem vakarā, Austrijas armija ciešot sakāvi, tomēr šo kauju nevarēja saukt par graujošu sakāvi. Četras dienas pēc kaujas erchercogs Kārlis lūdza mieru. Šī kauja ir interesanta no taktiskā viedokļa — prasmīga liela franču karaspēka šķērsošana pār Donavas upi, masveida artilērijas izmantošana un dziļa tarāna kaujas formējuma izmantošana.

Ārējās saites

• Website of the Museum of the Battle of Wagram in Deutsch-Wagram (German Language)

Literatūra

• Scotty Bowden, Charlie Tarbox. Armies on the Danube 1809. Arlington, Texas : Empire Games Press, 1980. ISBN 0-913037-08-7.
• David Chandler. Napoleon's Marshals. London : Weidenfeld and Nicolson, 1998.
• John H. Gill. 1809: Thunder on the Danube - Napoleon's Defeat of the Habsburgs, Vol. 3: Wagram and Znaim. London : Frontline Books, 2010. ISBN 978-1848325470.

Atsauces

1. Bodart, 1908, 409. lpp.
2. Gill, 2010, 401. lpp.
3. Gill, 2010, 391. lpp.
4. Gill, 2020, 100. lpp.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vagramas kauja.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)