Annas Vērmanes piemineklis viņas vārdā nosauktajā dārzā Rīgā. Viņas dēls Johans Kristofs Vērmanis 1829. gadā lika uzcelt pieminekli vietā, kur kādreiz atradās Vērmanes dārza mājiņa.Sindi tekstilfabrika (Tuchfabrik Zintenhof) ar dambi uz Pernu upes (Štafenhāgens, 1866).Vērmaņu nams Elizabetes un Aleksandra ielu krustojumā (tagadējās viesnīcas Latvija vieta), kurā darbojās Jastržembskas sieviešu ģimnāzija.
Vērmaņu dzimtas Rīgas atzara ciltstēvs bija Lībekas tirgotājs Kristiāns Heinrihs (I) Vērmans (1737—1813), kas 1763. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā un 1772. gadā kļuva par Melngalvju biedrības vecāko un Lielās ģildes locekli. Viņš strādāja kā partneris tirdzniecības kompānijās Krupp & Wöhrmann un Wöhrmann & Detenhoff, vēlāk izveidoja savu tirdzniecības namu.
1817. gadā viņa sieva Anna Ģertrūde Vērmane (1750—1827) lika ierīkot publisku eksotisku koku parku ar rozāriju savā zemes gabalā ārpus Rīgas nocietinājumiem un uzdāvināja to pilsētai[1] ar noteikumu, ka tas nekad netiks pārdots privātpersonām vai sadalīts.
Viņiem bija trīs dēli Heinrihs (1773—1810), Kristiāns Heinrihs II (1779—1824) un Johans Kristofs (1784—1843) un trīs meitas Urzula Karolīne Engele (precējusies Pandere, 1775—1845), Anna Ģertrūde Marija (1782—?) un Karolīne (1784—?).[2] Viņa mazdēls Kristiāns Heinrihs Panders (1794—1865) bija paleontologs, embriologs un ģeologs.
Jaunākais dēls Johans Kristofs Vērmanis 1804. gadā pārņēma tēva tirdzniecības un finanšu uzņēmumu "Vērmanis un dēls" (Wöhrmann & Sohn), izveidoja vairākas Rīgas fabrikas, kā arī bija Prūsijas ģenerālkonsuls Rīgā. 1833. gadā viņš Sindi muižā (Zintenhof) pie Pērnavas nodibināja tekstilfabriku ar dambi uz Pernu upes, kas Vērmaņiem piederēja līdz 1879. gadam.
Pēc viņa nāves tēva īpašumus pārņēma viņa dēls Kristiāns Heinrihs IV (1814–1874), kas bija Prūsijas, pēc 1871. gada Vācijas impērijas ģenerālkonsuls Rīgā. Tagadējā Tvaika ielā Sarkandaugavas teritorijā viņš nodibināja tēraudlietuvi (Eisengießerei) un mašīnrūpnīcu, kā arī vadīja kokzāģētavu (Wöhrmanns Dampf-Sägemühle). 1849. gadā viņu iecēla dižciltīgo kārtā (von Wöhrmann). 1865. gadā Vērmaņu dzimta iegādājās Stalbes (Stolben) muižu, vēlāk arī Vestienas muižu.
No 1874. gada Vērmaņiem piederēja dzīvojamā ēka Aleksandra un Elizabetes ielu stūrī (tagadējās viesnīcas "Latvija" vietā),[3] kur līdz 1909. gadam atradās Jastržembskas sieviešu ģimnāzija.
Savukārt viņa brālēns Kristiāns Heinrihs Vērmanis III (1810—1870) iegādājās divas muižas Saksijā (Wendischbora un Simselwitz), 1852. gadā ieguva barona titulu (Freiherr von Wöhrmann) un bija Saksijas landtāga deputāts (1857—1862).
Pēc 1920. gada zemes reformas Vērmaņu dzimtas piederīgie zaudēja lielāko daļu īpašumu un līdz 1939. gada beigām atstāja Latviju un Igauniju.
Johans Kristofs Vērmanis (1784—1843).
Kristiāns Heinrihs (I) (Christian Heinrich; 1737—1813). Sieva Anna Ģertrūde Ēbele (1750—1827). Bērni:
Urzula Karolīne (Ursula Caroline; 1775—1845). Vīrs Lielās ģildes vecākais Johans Martins Panders (Johann Martin Pander; 1765—1842), dēls Kristiāns Heinrihs Panders (1794—1865)
Marija (dzimusi 1846). Vīrs: Alfrēds Armitsteds (Alfred Armitstead; 1830—1895)
Cecīlija (1849).
Johans (Иван Христофорович фон-Верман; 1850—1893), Krievijas impērijas Tautas izglītības ministrijas ierēdnis, Rīgas-Valmieras apgabala goda miertiesnesis. Sieva: kņaziene Sofija Urusova (Софья Петровна Урусова; 1853—1928)
Zinaīda (1854—1917). Vīrs: Pauls Alberts fon Šlipenbahs (Paul Albert Ulrich Carl von Schlippenbach; 1836—1915)
