vācbaltiešu paleontologs From Wikipedia, the free encyclopedia
Kristians Heinrihs Panders (vācu: Christian Heinrich von Pander; dzimis 1794. gada 24. jūlijā[2] (pēc vecā stila 12. jūlijā[1]), miris 1865. gada 22. septembrī) bija vācbaltiešu paleontologs, embriologs un ģeologs, kuru Čārlzs Darvins atzina par savas teorijas priekšteci.[3]
| ||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||
No 1827. līdz 1844. gadam savā Carnikavas muižā turpināja paleontoloģiskus pētījumus, īpaši par devona un silūra periodiem.[4] Viņa atklājumi publicēti grāmatā „Salīdzinošā osteoloģija” (Vergleichende Osteologie, 1821—1838), pirmo monogrāfiju, kas veltīta Baltijas devona zivju izpētei (Pander, 1857). Tajā viņš apkopojis daudzu gadu rūpīgi vāktu un preparētu fosiliju materiālu apstrādes rezultātus, vienlaikus ieviešot ļoti augstus paleontoloģisko darbu standartus, kurus virkne Pandera līdzgaitnieku nespēja sasniegt.[5][6]
Dzimis Rīgā 1794. gada 24. jūlijā tirgotāja un Lielās ģildes vecākā Johana Martina Pandera un viņa sievas Urzulas Karolīnes Engeles, dzimušas Vērmanes, ģimenē.[7] Mācījās Vidzemes guberņas ģimnāzijā Rīgā (1808—1812). 1812. gadā sāka studēt Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātē. Viņa studiju laika draugs bija Kārlis Ernsts fon Bērs.[8] Abi studiju biedri bija neapmierināti ar studijām Tērbatā (1812—1814), tādēļ tās pameta. Pēc Napoleona karu beigām K. H. Panders devās izglītoties Berlīnes, Getingenes (1815) un Vircburgas universitātēs (1816—1817).
1816. gadā viņš Vircburgā atkal sastapās ar savu draugu — K. E. fon Bērs strādāja kopā ar pazīstamu ārstu, fiziologu un anatomu Ignācu Dēlingeru (Ignaz Döllinger, 1770—1841), kuram tieši tobrīd bija nepieciešams izpalīgs, lai veiktu detalizētu cāļa embrija agrīnās attīstības aprakstu. Tā kā I. Dēlingera iecerei bija nepieciešams arī finansiāls atbalsts, lai iegādātos mikroskopus, tūkstošiem olu un izgatavotu inkubatorus, K. H. Panders bija ideāla kandidatūra palīga statusam, jo reizē ar pētnieku, viņš ieguva arī Panderu ģimenes finansiālu atbalstu. Ievērojot to, ka projekta gaitā bija nepieciešams arī vizuāli fiksēt pētījuma rezultātus, I. Dēlingers pieņēma par izpalīgu ievērojamu gravieri, dabazinātnieku un Kārļa Marksa skolotāju Jozefu Vilhelmu Eduardu D’Altonu (Joseph Wilhelm Eduard d’Alton, 1772—1840).[9] Dēlingers vadīja procesu un deva padomus Panderam, kas atvēra olas un veica novērojumus, bet D’Altons dokumentēja novērojumus. Pēc 15 mēnešu ilga darba K. H. Panders uzrakstīja savu disertāciju[9] par olas pārvēršanās vēsturi pirmajās piecās dienās inkubatorā Dissertatio inauguralis sistens historiam metamorphoseos quam ovum incubatum prioribus quinque diebus subit.[10] K. H. Panders pilnībā aprakstīja dīgļa lapu (viņš tās dēvēja par dīgļa apvalkiem) veidošanos, izdarot vispārīgus secinājumus par dīgļa attīstību, kā arī piedāvājot jaunas pētniecības metodes.[11] Viņa atklājumu dēļ K. H. Panderu uzskata par embrioloģijas pamatlicēju. Lai gan K. H. Panders saņēma jūsmīgas atsauksmes un izraisīja vispārīgu interesi, tomēr darbu pie embrioloģijas jautājumiem neturpināja.[12] Viņa darbu turpināja viņa draugs K. E. fon Bērs.[13] 1818.—1820. gadā Panders kopā ar D’Altonu apceļoja Franciju, Spāniju, Portugāli, Lielbritāniju, lai apmeklētu dabas vēstures muzejus un izpētītu visievērojamākos skeletus un fosilijas.
Kopš 1821. gada viņš ieņēma dažādus vēlētus amatus Pēterburgas Zinātņu akadēmijā (adjunkts 1821, ekstraordinārais loceklis 1823, īstenais loceklis 1826). Šajā laikā viņa agrāko pētījumu rezultāti publicēti 14. sējumu grāmatā „Salīdzinošā osteoloģija” (Vergleichende Osteologie, 1821—1838), kuras atsevišķus sējumus recenzēja tā laika Veimāras ministru prezidents Gēte, un uz kuru kā savu priekšteci atsaucās Čārlzs Darvins darbā „Sugu izcelšanās”.[3]
Paralēli darbam akadēmijā K. H. Panders izveidoja Zooloģijas muzeju un veica pētnieciskās ekspedīcijas pa Krievijas Impēriju. Sevišķu uzmanību viņš pievērsa Pēterburgas apkaimes pētījumiem. 1827. gadā viņš pēkšņi uzrakstīja atlūgumu Pēterburgas Zinātņu akadēmijā un atgriezās dzimtenē.
1827. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Rīgā, no 1833. gada savā īpašumā Carnikavas muižā.[14] Laikā, ko viņš pavadīja Carnikavā, viņš veica ievērojamus pētījumus par Latvijas un Igaunijas zivju ģeoloģiskajiem slāņiem. Viņš aprakstīja gan citu atradumus, gan arī paša, tajā skaitā Gaujas grīvā, atrastos paleontoloģiskos materiālus (piemēram, devona zivis).[15] Ievērojami, ka K. H. Panders savu zinātnisko darbību savienoja ar Carnikavas muižas pārvaldīšanu un atradumus veica arī darījumu ceļojumu laikā.[16] Lai apliecinātu Pandera autoritāti zinātnē 1841. gadā Carnikavā ieradās izcilais skotu ģeologs, Silūra aprakstītājs baronets Roderiks Impijs Marčinsons (1792—1871), franču paleontologs, Devona speciālists, Francijas ģeoloģijas biedrības prezidents Eduārs Vernjē (Philippe Édouard Poulletier de Verneuil, 1805—1873) un Kabiles grāfs Aleksandrs fon Keizerlings (1815—1891).[7] 1843. gadā viņš kopā ar savu līdzstrādnieku H. Pfeiferu sistematizēja devona nogulumiežu slāņus trijos stāvos: apakšstāvā Pļaviņu baltais smilšakmens, otrajā Daugavas dolomīti, trešajā Lielvārdes smilšakmeņi un Cēsu, Raunas un Gaujienas dolomīti.
Nodeva Latviešu literārajai biedrībai Šillera "Laupītāju" tulkotāja Jāņa Peitāna manuskriptus.
Pēc tēva nāves, kas nopietni iedragāja Panderu finansiālo situāciju,[7] 1844. gadā[17] K. H. Panders atkal pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā, kur strādāja par ierēdni Kalnrūpniecības departamentā. Tā kā viņa rīcībā nonāca liels paleontoloģijas materiālu klāsts, tad viņš turpināja savus paleontoloģiskos pētījumus. Rezultātā viņš publicēja vairākas monogrāfijas par silūra un devona zivīm. 1856.—1860. gadā viņš vairākos sējumos publicēja grāmatu „Krievijas Baltijas guberņu fosilās zivis” (Fossile Fische der Russisch-Baltischen Gouvernements). Pastāv uzskats, ka K. H. Pandera pētījumi joprojām ir aktuāli, turklāt daudzas aprakstītas lietas joprojām nav izzinātas.[18]
K. H. Panders miris 1865. gada 22. septembrī un apglabāts Pēterburgas Smoļenskas luterāņu kapos. Lai gan Kristianam Panderam bija septiņi bērni — četras meitas un trīs dēli, tomēr neesot drošticamu ziņu par viņa dzimtas turpmāko likteni.[18] 1825. gadā apprecēja Amāliju Vilhelmīni fon Šēreru (Amalie Wilhelmine von Scherer).[7]
_Taxidea_taxus.jpg)
_Hyaena_hyaena.jpg)
_Gulo_gulo.jpg)
_Cricetus_cricetus.jpg)
_Sciurus_vulgaris.jpg)
_Ornithorhyncus_anatinus.jpg){kind=small}
_Bathyergus_suillus.jpg)
_Nasua_nasua.jpg)
_Hydrochaeris_hydrochaeris.jpg)
_Civettictis_civetta.jpg)
_Coendou_prehensilis.jpg)
_Lepus_timidus.jpg)
_(7690891942).jpg)
_(7690865582).jpg)
Kristiana Pandera vārdā ir nosaukti vairāki dzīvo organismu taksoni. Pārsvarā tās ir izmirušas formas: Otiņspuru pārstāvji - Panderichthyidae dzimta un Panderichthys ģints, kā arī Laccognathus panderi suga, Bruņuzivis - Bothriolepis panderi suga, Gastropodi - Trochonema panderi suga u.c. Pandera vārdā nosauka arī mūsdienās dzīvojošas vaboles suga - Calosoma (Callisthenes) panderi un pasuga Calosoma (Callisthenes) panderi panderi.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
