From Wikipedia, the free encyclopedia
Uzbrukums Rīgai notika 1919. gada 22. maijā, kad Latvijas brīvības cīņu laikā Rīdigera fon der Golca komandētais karaspēks ieņēma Rīgu, padzenot no tās Padomju Latvijas valdību un karaspēku.
Pēc veiksmīgās Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas operācijas, Rīgas atbrīvošana kavējās. Landesvēra kaujas atmiņu grāmatā pausta ideja, ka Rīgas atbrīvošanu kavēja Ulmaņa valdība, kas vēlējās, lai to veic latviešu karaspēks. Kavēšanās ar Rīgas atbrīvošanu esot bijis viens no 16. aprīļa apvērsuma iemesliem.[1]
1919. gada 7. maijā Antantes valstis Vācijai iesniedza Versaļas miera līguma projektu, tā parakstīšanai dodot divas nedēļas. Līguma 433. pants paredzēja Vācijas spēku izvešanu no Baltijas provincēm un Lietuvas, aizliedza jaunu Vācijas vienību ievešanu šajās zemēs, kā arī aizliedza Vācijas karaspēkam iejaukties šajās valstīs notiekošajā.
Tā kā landesvērs bija par vāju, lai viens atbrīvotu Rīgu, pilsētas atbrīvošana kļuva par politisku jautājumu, kurā sadūrās nepieciešamība pēc Vācijas karaspēka atbalsta un Antantes nevēlēšanos pieļaut Vācijas nostiprināšanos Baltijā. Maijā fon der Golcs devās uz Berlīni, lai saņemtu atļauju Rīgas ieņemšanai, kur saņēma atbildi, ka to vajadzētu veikt landesvēram bez Vācijas spēku atklātas iesaistīšanās. Šī iemesla dēļ galveno uzbrukumu veica landesvērs, kas ļāva notiekošo pozicionēt kā Latvijas iekšējo lietu. Rīgas ieņemšanu aplenkuma kustībā caur Iecavu un Ikšķili, kā tas notika 1917. gada Rīgas operācijā, valdība neatbalstīja, jo tās īstenošana būtu jāizmanto Vācijas 1. gvardes rezerves divīzijas spēki. Valdība arī ierobežoja militāro vienību kustību — Vācijas karaspēkam neļāva doties tālāk par Rīgu, landesvēram tikai līdz Juglas līnijai, bet fon der Golcs savu štābu no Liepājas drīkstēja pārcelt uz Jelgavu. Vācijas valdība deva fon der Golcam darbības brīvību, oficiāli no uzbrukuma Rīgai norobežojoties.
Tikmēr fon der Golcs jau plānoja, ka Rīgas ieņemšanai sekotu Vidzemes atbrīvošana, un Petrogradas ieņemšana kopā ar igauņu un baltgvardu spēkiem. Maija sākumā Igaunijas militārais pārstāvis Liepājā informēja fon der Golcu, ka igauņu spēki plāno ieņemt Vecgulbeni un varbūt pat Krustpils svarīgo dzelzceļa mezglu, tā atbrīvojot Vidzemi no boļševikiem. Paralēli igauņiem ziemeļos, uzbrukumu Daugavpils virzienā maija vidū sāka poļi. Tādējādi draudēja piepildīties ļaunākais Padomju Latvijas armijas sagrāves variants, tai nokļūstot ielenkumā. Rīgas noturēšana kļuva militāri aizvien sarežģītāka. Sarkanās Armijas vadītājs Jukums Vācietis 23. aprīlī ziņoja Ļeņinam, ka Krievijas Pilsoņu kara izšķirošās kaujas pašlaik notiek austrumu un dienvidu frontēs, uz kurām jāsūta visi papildspēki, kamēr rietumu frontē notiekošajam nav tik svarīga nozīme.[2]
Izmantojot vēl pēdējo iespēju izmantot Vācijas militārās vienības, fon der Golcs izdeva pavēli par uzbrukumu Rīgai, kuru vadītu landesvēra komandieris Alfrēds Flečers. Uzbrukuma plāns paredzēja Dienvidlatvijas brigādei un vācbaltu vienībām uzbrukt no pozīcijām Kalnciemā un Slokā. Vācijas brīvprātīgo veidotajai Dzelzsdivīzijai pa šoseju bija jādodas no Jelgavas uz Rīgu, un jānodrošina aizmugures atbalsts uzbrūkošajām vienībām. Bauskā izvietotajai Jorka nodaļai un Bauskas bataljonam bija jānodrošina labais spārns, kamēr 1. gvardes rezerves divīzija palika rezervē Lietuvas pierobežā.
Uzbrukums Rīgai bija paredzēts 12. maijā, bet to iztraucēja dīvainā Andrieva Niedras nolaupīšana, ko veica Ulmaņa Pagaidu valdībai lojāli virsnieki. Pēc tam, kad Niedram 17. maijā izdevās no gūsta izbēgt, uzbrukumu nolika uz 22. maiju. Šajā laikā arī izvērsās balto armijas uzbrukums Petrogradai, 21. maijā baltajiem sasniedzot Krasnoje Selo. Padomju Latvija ne tikai nesaņēma papildspēkus, bet tās esošie spēki tika nosūtīti uz apdraudētākiem frontes sektoriem ziemeļos. Tādējādi Rīgas zaudēšanu bez cīņas padomju vēsturē izskaidroja ar stratēģiski nelabvēlīgo frontes situāciju, kurā Rīgu noturēt pat nebija plānots.
Pēc padomju avotiem, Rīgas krišanas priekšvakarā Padomju Latvijai bija 600 km gara fronte pret igauņiem, vāciešiem un poļiem. Šajā frontē 1. maijā atradās 28 180 kareivji, 1827 kavalēristi, 605 ložmetēji, 98 lielgabali, daži mīnmetēji, 12 lidmašīnas. Oficiāli armijā skaitījās 45 000 kareivju, taču reāli to bija daudz mazāk - armijā plosījās slimības un bads. Tikmēr fon der Golca 6. rezerves korpusā, kas bija izvērsts 170 km garā frontē, skaitījās 40 000 kareivji.
Abu pušu virsnieku un kareivju skaits ir zināms aptuveni. Kaujās iesaistīto Vācijas un Dzelzsdivīzijas kareivju skaits nav skaidri zināms, jo daudzas no vienībām, sekojot valdības noteiktajiem ierobežojumiem, veica tikai aizmugures nodrošināšanas funkcijas.
Uzbrukumā Slokas-Kalnciema virzienā landesvēram bija 8 bataljoni, 6 eskadroni un 4 baterijas. Trīs vācu bataljonos 3700 cilvēki, trīs latviešu bataljonos 1580 cilvēki, Līvena krievu bataljonā 400 un fon Mēdema bataljonā 400. Kopā 663 virsnieki, 5405 kareivji, 84 ložmetēji, 72 rokas ložmetēji, 17 lielgabali. Sarkanā armija šeit pretī izvirzīja 1. divīzijas un 2. divīzijas piecus bataljonus, kopā 1784 kareivjus, 57 ložmetējus, 6 vieglos un 2 smagos lielgabalus. Kopā šajās vienībās skaitījās 3610 cilvēki.
No Jelgavas virziena Rīgai uzbrūkošajā Dzelzsdivīzijā, kas spēlēja atbalstošo lomu, kaujās piedalījās 9 bataljoni ar 4500 kareivjiem, 420 kavalēristiem, 110 ložmetējiem, 202 rokas ložmetējiem, 28 vieglajiem un 8 smagajiem lielgabaliem. Pret tiem Sarkanā armija izvirzīja 8 bataljonus ar 2540 kareivjiem, 54 ložmetējiem, 6 vieglajiem un 4 smagajiem lielgabaliem, vienu bruņuvilcienu. Kopumā 4512 vīrus. Padomju vēsturnieki aprēķināja, ka Rīgai uzbrukuši līdz 15 000 landesvēra un Dzelzsdivīzijas kareivji, kamēr aizsardzību veikuši maksimums 8127 padomju kareivji un virsnieki.[2]
Kad naktī uz 22. maiju sākās plašs uzbrukums Lielupes frontē no tagadējās Jūrmalas līdz Jelgavai, landesvēra pusē cīnījās 663 virsnieki un 5405 kareivji ar 17 lielgabaliem, 72 vieglajiem un 84 smagajiem ložmetējiem, 8 mīnmetējiem un 3 granātmetējiem, 2062 zirgiem. Padomju Latvijas pusē bija 1., 2., 3., 10. un 16. strēlnieku pulki, 1. Daugavgrīvas cietokšņa pulks, 2 sapieru rotas, 4 eskadroni. 2 smagās un 1 haubiču baterija, 1 bruņotais vilciens, 2 bruņu auto, kopējos boļševiku spēkus pārspīlēti vērtējot no 10 līdz 14 tūkstošiem lielus.
Flečers savu karaspēku sadalīja trīs grupās. Pirmo grupu komandēja viņš pats. Tajā ietilpa Triecienbataljons ar artilērijas pusbateriju, fon Mēdema Vācijas brīvprātīgo vienība, sapieru nodaļa, Engelharda nodaļa, viena latviešu rota, viens latviešu kavalērijas eskadrons un Malmēdes bataljons. Šī grupa 22. maija 1:30 naktī sāka uzbrukumu no Kalnciema gar Grabes mājām, Skangaļiem, Komandieru ceļu Dzilnuciema virzienā. Uzbrukuma panākumus nodrošināja Vācijas brīvprātīgie lidotāji Saksenberga (Sachsenberg) vadībā. Lidmašīnas ne tikai apšaudīja boļševiku spēkus, bet arī veica izlūkošanu un nodeva situācijas ziņojumus komandieriem.
Otrajā grupā, ko komandēja Balodis, bija Eilenberga bataljons, artilērijas pusbaterija, Drahenfelda kavalērijas daļa, Līvena vienība un Dienvidlatvijas brigādes 1. bataljons un viena rota no 3. bataljona. Šī grupa 4:30 no rīta sāka uzbrukumu pie Ogļu mājām (Tīreļu tuvumā) un virzoties gar Babītes ezera dienvidu krastu, caur Pietiņiem, Bļodniekiem, Dzilnām, gar Ložmetējkalnu un Krievu kalnu devās Piņķu un Pūpes (Babītes) virzienā.
Trešo grupu vadīja kapteinis Jānis Puriņš. Tajā ietilpa Dienvidlatvijas brigādes divas rotas un viens kavalērijas eskadrons, kā arī rezervē atstātais 2. Cēsu bataljons. To atbalstīja 4 Lielupes kuģīši un divi prāmji, ko aprīkoja ar ložmetējiem un Barta baterijas lielgabaliem. Šī grupa virzījās no Slokas un Kauguriem cauri visai Jūrmalai un gar Babītes ezera ziemeļu krastu, sasniedzot Priedaines staciju.[3]
Padomju Latvijas armija izrādīja pretestību nocietinājumos starp Sloku un Asariem, ko izdevās pārvarēt ap pulksten 11. Ap šo pašu laiku Flečera un Baloža kolonnas savienojās pie Dzilnuciema. Šeit arī pienāca pavēle latviešu un vācu vienībām turpināt uzbrukumus atsevišķi. Vācu vienības bez kavēšanās devās uz Rīgu, ceļš uz kuru bija neaizsargāts, kamēr Baloža latviešu daļām vispirms pavēlēja ieņemt Piņķus, Pūpi, un pie Bulduru tilta savienoties ar Puriņa grupu, bloķējot atkāpšanās ceļu no Jūrmalas bēgošajām boļševiku vienībām. Šī pārkārtošanās noveda pie tā, ka boļševiki bija paspējuši nostiprināties Piņķu muižā, kapsētā un baznīcā. Pēc ilgākas apšaudes viņi atkāpās uz Pūpi un no turienes uz Daugavgrīvu, kur pārcēlās uz Daugavas labo krastu. Baloža kolonna 23. maiju sagaidīja pie Piņķiem. Puriņa vadītā kolonna ielu cīņās atbrīvoja Jūrmalu, ap 22. maija 18.00 ieņemot Priedaines staciju un Lielupes tiltu pie Bulduriem.[4]
Dzelzsdivīzija uzbrukumu sāka no rīta, pēc 1,5 stundas ilgas artilērijas apšaudes. Pēc Olaines ieņemšanas, ap pusdienlaiku daļa divīzijas devās uz Ķekavu, bet galvenie spēki uz Rīgu.
Tikmēr Flečera kolonnas fon Mēdema korpuss un Trieciengrupa leitnanta fon Manteifela vadībā strauja uzbrukuma rezultātā jau priekšpusdienā ieņēma Zasulauku, ap 11:00 sasniedza Daugavas tiltus, šķērsoja tos bez pretestības un iebruka Vecrīgā. Landesvēra parādīšanās bija pārsteigums sarkanarmiešiem, kas domāja, ka kaujas vēl notiek Tīreļpurva rajonā.[5] Nelielo uzbrucēju vienību sāka apšaudīt no tuvākajām ēkām. No Maskavas priekšpilsētas pienāca sarkanarmiešu vienības. Drīz pēc tiltu šķērsošanas, ap 10 kareivju liela vienība ar vieglo lielgabalu un diviem ložmetējiem, fon Manteifela un fon Mēdema vadībā devās uz Citadeli, kur bija ieslodzīti vairāki simti boļševiku gūstekņu. Šajā uzbrukumā Mateifelis krīt, taču Citadeli izdodas sasniegt un gūstekņus atbrīvot.
Cīņas pie tiltiem turpinājās gandrīz divas stundas. Līdz 13:30 situācija pie tiltiem un dzelzceļa uzbēruma bija kritiska, taču tad pienāca pārējie Flečera kolonnas spēki un Dzelzsdivīzijas avangards. Uzbrucēji devās dziļāk pilsētā un izveidoja koridoru ar Citadeli atbrīvojušo Manteifela vienību. Lielākās ielu cīņas notika tagadējās Brīvības ielas krustojumos ar Ģertrūdes ielu un Miera ielu, kur cīņas beidzās ap 19:00. Rīgā izdevās sagrābt daudzus vilcienus, lielu daļu Sarkanās armijas artilērijas un Padomju Latvijas valsts kasi. Atkāpjoties boļševiki paspēja Centrālcietumā (ko ap 19:30 atbrīvoja Dzelzsdivīzija) nošaut ap 60 ieslodzītos gūstekņus, galvenokārt vācu muižniekus un mācītājus. Ap 18:00 Rīgā ieradās Līvena nodaļa, kuru nosūtīja uz Rīgas ziemeļiem, Mangaļsalas virzienā.
Landesvērs ziņoja par 11 kritušajiem, taču kopējais Rīgas atbrīvošanas operācijā kritušo skaits nav precīzi zināms. Kaujās krita arī LSPR Jūrlietu pārvaldes priekšnieks Kārlis Ziediņš, kas bija piedalījies Ziemas pils ieņemšanā Oktobra revolūcijas laikā. Kritušo fon Manteifeli svinīgi izvadīja no Doma baznīcas un apglabāja dzimtās Kazdangas pils kapos.
23. maijā frontes līnija stiepās pa Mīlgrāvja — Ķīšezera — Juglas ezera — Ikšķiles — Ķekavas līniju. Baloža komandētās Dienvidlatvijas brigādes vienības un Atsevišķā studentu rota ar Latvijas karogu Rīgā ienāca 23. maija rītā ap 9:00, kur tos Daugavas krastmalā sveica iedzīvotāji. Baloža kareivji devās uz kazarmām Pērnavas ielā, kā arī piedalījās pilsētas "tīrīšanā" no boļševikiem. Jau uzreiz sākās jaunu kareivju vervēšana latviešu vienībām. Pēc īsas atpūtas Rīgā palika tikai Dienvidlatvijas brigādes 3. bataljons (Studentu rota), kas turpmāk veica pilsētas garnizona pienākumus. 1. un 2. bataljons 24. maijā kopā ar diviem kavalērijas eskadroniem saņēma pavēli vajāt boļševikus un doties uz pozīcijām Gaujas kreisajā krastā pie Ādažiem. Līvena vienībai uzdeva no Vecmīlgrāvja doties uz Ropažu staciju, kur izjaukt sliedes, un tad doties uz Juglu. Apšaudē pie Alderiem Līvenu smagi ievainoja. Šajās dienās no Padomju Latvijas armijas dezertēja daudz latviešu strēlnieku, kurus parasti iekļāva Baloža komandētās brigādes sastāvā. Vecpiebalgā izveidoja 4. Rīgas bataljonu un Vējavā 8. Piebalgas bataljonu.
Daugavgrīvas cietoksnī pēdējie sarkanarmieši padevās 25. maijā. Niedra no Jelgavas Rīgā ieradās 26. maijā. 28. maijā latviešu karavīri par godu ASV misijai Suvorova un Elizabetes ielu stūrī noturēja parādi. Arī fon der Golcs ieradās Rīgā, un 29. maijā pieņēma Rīgas ieņemšanā piedalījušos vienību parādi.
Lai arī Sarkanā armija saņēma papildspēkus trīs pulku un divu bruņuvilcienu apjomā, tajā pašā laikā sabruka Sarkanās armijas fronte Pečoru rajonā, kur igauņu pusē pārgāja padomju igauņu divīzijas komandieris ar štābu un daudziem kareivjiem. Tas noveda pie Pleskavas krišanas 25. maijā, kas sarežģīja Padomju Latvijas stratēģisko situāciju. Sarkanā armija centās veidot aizsardzību pie Alūksnes un Pitalovas, lai pretotos igauņu uzbrukumam Krustpils virzienā, taču tas izgāzās, un 5. jūnijā igauņu un dāņu brīvprātīgo spēki ieņēma Krustpili. Fronte Latgalē nostabilizējas, bet poļu uzbrukums Daugavpilij apstājās pie Ignalinas.[2]
Vairāk nekā mēnesi ilgās civiliedzīvotāju, karagūstekņu un politiski aizdomīgo cilvēku apšaušanas Rīgā ir neērta tēma, kurā parasti cenšas vainot vāciešus (avotos minēti skaitļi no 200 līdz 3000 nošauto).
Rīgas ieņemšana bija negaidīts pārsteigums daudziem Padomju Latvijas iestāžu darbiniekiem, kas dienas sākumā esot devušies uz darbu kā parasti, bet pēc tam metušies bēgt un slēpties.[6] Iespējams, tas arī deva pirmo impulsu apšaušanām, jo pagalmi un pagrabi bija pilni ar aizdomīgiem cilvēkiem. Nošaušanas riskam visvairāk pakļauti bija strādnieku rajonos dzīvojošie, militāra izskata drēbes nēsājošie, un sievietes ar īsākiem matiem, ko uzskatīja par revolucionāro "plintes meiteņu" pazīmi. Flečers Rīgā izsludināja karastāvokli, pavēlēja nodot visus ieročus, padomju iestāžu darbiniekiem lika pieteikties policijā, iedzīvotājiem aizliedza atrasties uz ielām no 6 vakarā līdz 6 rītā.
23. maijā landesvēra vienības sāka plašu pilsētas "tīrīšanu", nogalinot vismaz vairākus simtus aizdomās turamo. 23. maijā tīrīšanās piedalījās arī Baloža brigādes spēki, kam bija pavēlēts "iztīrīt" rajonu starp Brīvības, Avotu un Deglava ielām, sākot no Elizabetes ielas. Latviešu kareivji gan aizturētos pēc izmeklēšanas parasti esot ātri atbrīvojuši un lielākā Baloža brigādes daļa Rīgu drīz pameta.[7][8] Neskaidra ir Atsevišķās studentu rotas dalība terorā, jo arī tā veica kārtības uzturēšanu pilsētā.
Pilsētas kvartālu "tīrīšanas" laikā šur un tur esot izrādīta bruņota pretestība. Aizdomās turētos pirmajās dienās vienkārši nošāva uz ielas. Pie Marijas ielas tilta nošāva 10 boļševikus, kas bija pretojušies Teātra bulvārī, un līķus iesvieda pilsētas kanālā, no kura viņus izvilka tikai 26. maijā. Matīsa kapos jau pirmajās dienās ieveda vismaz 204 nošauto līķus. Sagūstīto sarkanarmiešu un aizdomās turēto cilvēku skaits ātri sasniedzis 3000.[6] Vēlāk nošautos apglabāja pie Centrālcietuma. 29. maijā Rīgā atkal notika plaši aizdomīgo aresti, tika aizturēti cilvēki, kas uz ielas atrodas pēc 6. vakarā. Joprojām publiski uz ielām tika nošauti bēgošie aizturētie, kā arī visi, kas izrādīja pretestību kareivjiem.
Nekontrolētas apšaušanas vietā 28. maijā izveidoja lauka karatiesas, kuras veidoja 2 vācieši, 2 latvieši un 1 minoritātes pārstāvis. Tādējādi arī karatiesu sastāvs norāda uz latviešu līdzdalību terorā. Karatiesas turpināja nāvessodu piespriešanu. Pārdaugavā pēc karatiesas lēmuma nošauti vairāk par 300 cilvēku. Plašas nošaušanas turpinājās visu jūniju. Baltais terors beidzās tikai pēc Antantes protestiem un vāciešu aiziešanas no pilsētas 5. jūlijā.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
