Lielākais Neptūna pavadonis From Wikipedia, the free encyclopedia
Tritons (grieķu: Τρίτων) ir lielākais Neptūna pavadonis, kuru atklāja angļu astronoms Viljams Lasels 1846. gadā, tikai 17 dienas pēc Neptūna atklāšanas. Nosaukumu — Tritons ieteica K. Flamarions 1880. gadā, tomēr līdz pat 20. gs. vidum vairāk tika lietots vārds - „Neptūna pavadonis” (otro Neptūna pavadoni atklāja tikai 1949. gadā). Tritons grieķu mitoloģijā ir jūras dieva dēls.
.jpg) | |
| Atklāšana | |
|---|---|
| Atklājējs/i | Viljams Lasels |
| Atklāšanas datums | 1846. gada 10. oktobrī |
| Apzīmējumi | |
| Citi nosaukumi | Neptūns I |
| Orbitālie parametri | |
| Lielā pusass (rādiuss) | 354 759 km |
| Ekscentricitāte | 0,000016[1] |
| Apriņķojuma periods |
−5,877 dienas (atpakaļejošs) |
| Slīpums |
129,812° (pret ekliptiku) 156,885° (pret Neptūna ekvatoru)[2] 129,608° (pret Neptūna orbītu) |
| Riņķo ap | Neptūna pavadonis |
| Fiziskie parametri | |
| Vidējais rādiuss | 1353,4 ± 0,9 km[3] (0,2122 Zemes) |
| Virsmas laukums | 23 018 000 km² |
| Tilpums | 10 384 000 000 km³ |
| Masa | 2,14×1022 kg (0,00359 Zemes) |
| Vidējais blīvums | 2,061 g/cm³[3] |
| Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums | 0,779 m/s² |
| 2. kosmiskais ātrums | 1,455 km/s |
| Rotācijas periods | sinhronizēta |
| Sideriskais periods | 5 d, 21 h, 2 min, 53s[4] |
| Ass slīpums | 0 |
| Albedo | 0,76[3] |
| Temperatūra | 38 K[4] |
| Redzamais spožums | 13,47[5] |
| Absolūtais spožums | −1,2[6] |
| Atmosfēra | |
| Atmosfēras spiediens |
1,4—1,9 Pa[4] (1/70 000 no Zemes atmosfēras spiediena)[7] |
| Sastāvs | slāpekļa, metāna pēdas[8] |
Tritonam ir īpatnēja orbīta. Tas kustas pretēji Neptūna rotācijas virzienam, turklāt Tritona orbīta ir ļoti slīpa pret planētas ekvatora un ekliptikas plaknēm. Tas ir vienīgais lielais pavadonis, kas riņķo pretējā virzienā. Vēl viena Tritona orbītas īpatnība ir tāda, ka tā veido ideāli pareizu riņķa līniju (tās ekscentrisms ir ar 16 zīmēm aiz komata).
Tritona diametrs ir 2706 km, kas ir tikai nedaudz mazāks par Mēnesi, un blīvums ir ap 2,07 g/cm³. Tā virsma labi atstaro Saules gaismu, jo klāta ar metāna un slāpekļa ledu. „Voyager” pārlidojuma laikā lielāko dienvidu puslodes daļu klāja polārais ledājs.
Neskatoties uz virsmas temperatūru — 38° K, slāpekļa sublimācijas rezultātā veidojas retināta atmosfēra, kuras spiediens pie pavadoņa virsmas ir līdz 15 mikrobāriem.
Polārā ledāja rajonā novērojamas daudzas tumšas joslas (ap 50). Vismaz divas no tām ir geizerveidīgu izmešu rezultāts (sk. kriovulkānisms), pārējās, iespējams, arī. Slāpeklis, laužoties caur spraugām ledū, izmet putekļu daļiņas līdz 8 km augstumā, no kurienes tās, laižoties lejā, var izplatīties attālumā līdz 150 km. Šīs joslas vērstas rietumu virzienā, kas liecina par valdošo vēju klātbūtni. Šo izmešu enerģijas avoti un darbības mehānisms pagaidām vēl nav noskaidroti, bet tas, ka tie atrodas platuma grādos, kur Saule atrodas zenītā, liek domāt, ka to iespaido Saules gaisma.
Ekvatora tuvumā pret Neptūnu vērstajā pavadoņa pusē ir atklāti vismaz divi (vai arī vairāki) veidojumi, kas atgādina sasalušus ezerus ar terasēm krastos (līdz 1 km augstumā). To izcelsme, iespējams, ir saistīta ar cits citam sekojošiem sasalšanas un kušanas periodiem, ik reizi vielas tilpumam samazinoties. Pat tādos apstākļos, kādi ir uz Tritona virsmas, metāna un amonjaka ledus ir nepietiekoši izturīgi, lai noturētu tādas augstumu starpības, tāpēc uzskata, ka terasu pamatā atrodas ūdens ledus. Nav izslēgts, ka paisumu mijiedarbības rezultātā uz Tritona miljardu gadu laikā varētu eksistēt šķidrums.
Uz Tritona atrodami īpatnēji, regulāri ieapaļi veidojumi — ieplaku sistēma, kas nedaudz atgādina „melones mizu”. Tiem cauri iet garas līnijas.
Tritona uzbūve un orbītas īpatnības liek domāt, ka tas radies Koipera joslā kā atsevišķs debess ķermenis (līdzīgi Plutonam), bet vēlāk nonāca Neptūna gravitācijas laukā un kļuva par tā pavadoni. Aprēķini rāda, ka vienkārša satveršana ar Neptūna gravitācijas lauku ir mazvarbūtīga. Pēc vienas hipotēzes, Tritons bija iekļauts dubultā sistēmā, kas palielina satveršanas iespējamību. Pēc citas versijas, Tritons nobremzējās un tika satverts ar gravitācijas lauku tāpēc, ka „aizķēra” Neptūna atmosfēras augšējos slāņus.
Paisuma iedarbības rezultātā Tritona orbīta pakāpeniski kļuva tuva riņķa līnijai, turklāt izdalījās enerģija, kas kausēja pavadoņa dzīles. Virsma sacietēja ātrāk, nekā dzīles, bet pēc tam ūdens ledum pavadoņa iekšienē pamazām sasalstot un izplešoties, virsma pārklājās ar lūzumu zonām. Iespējams, ka Tritona satveršana izjauca pavadoņu sistēmu, kas Neptūnam jau eksistēja. Nereīdas īpatnējā orbīta varētu būt tam par apstiprinājumu.
Pēc kādas hipotēzes, Neptūna un Tritona savstarpējā paisumu mijiedarbība sasilda planētu, tāpēc Neptūns izdala vairāk siltuma nekā Urāns. Tā rezultātā Tritons pamazām tuvojas Neptūnam. Pēc kāda laika tas pāries Roša robežu un sadalīsies sīkās daļās. Tādā gadījumā gredzens, kas izveidosies ap Neptūnu būs lielāks, nekā Saturna gredzeni.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
