Topkapi pils
From Wikipedia, the free encyclopedia
Topkapi pils (turku: Topkapı Sarayı, طوپقپو سرايى — ‘Lielgabalu vārtu pils’ — pils tā nosaukta tādēļ, ka blakus atradās lielgabalu vārti) atrodas Sirkedži mikrorajonā (Eminēnī rajons, Stambula, Turcija) un no 1465. līdz 1853. gadam bija Osmaņu impērijas administratīvais centrs. Pili 1459. gadā pavēlēja uzcelt sultāns Mehmeds II Iekarotājs un tās celtniecību pabeidza 1465. gadā. Pils atrodas uz raga, kur savienojas Zelta rags ar Marmora jūru un no paugura, uz kura pils uzcelta, paveras brīnišķīgs skats uz Bosfora jūras šaurumu. Pils sastāv no vairākām mazākām ēkām, kas sagrupētas atsevišķos pagalmos.
Pils ir bagāta ar osmaņu arhitektūras stilu paraugiem un tajā glabājas apjomīgas porcelāna, mantiju, ieroču, vairogu, bruņutehnikas, osmaņu miniatūru, islāma kaligrāfijas manuskriptu, sienu rotājumu un sultāna vērtslietu un juvelierizstrādājumu kolekcijas.
Pils pirmie un galvenie vārti ir Sultanāta vārti (osmaņu turku: Bâb-ı Hümâyûn), jeb Sultāna vārti (turku: Saltanat Kapısı) un tie atrodas pils kompleksa dienvidos.[1] Masīvie vārti tika uzcelti 1478. gadā un mūsdienās redzamā ārējā marmora apdare veidota 19. gadsimta Vārtu masīvā forma atspoguļo to funkcionālo nozīmi, lai aizsargātu pili. No centrā esošās arkas cauri vārtiem ved eja ar augstiem griestiem. Celtnes augšdaļu rotā tekstu apkalumi osmaņu kaligrāfijā, citējot svēto Korānu, kā arī sultānu tugras. Mūsdienās redzamas ir sultāna Mehmeda II un sultāna Abdulaziza I tugras, jo viņi veica vārtu atjaunošanu. Katrā vārtu pusē ir telpas sargiem. Šie vārti katru dienu tika atvērti līdz ar pirmām lūgšanām no rīta, bet aizvērti pēc pēdējām vakarā. Caur šiem vārtiem iet bija atļauts tikai vezīriem un ārvalstu vēstniekiem.
Spriežot pēc vēsturiskiem dokumentiem, virs vārtiem bija izbūvēta koka celtne, kuru 19. gadsimta otrā pusē nojauca. Sākotnēji to lietojis sultāns Mehmeds kā paviljonu, bet vēlāk tajā glabātas to cilvēku mantas, kam nav bijuši mantinieki un viņi miruši pilī. Šīs telpas arī lietojušas harēma sievietes īpašos gadījumos.
Sultanāta vārti tālāk ved uz pils Pirmo pagalmu.
Pirmais pagalms (turku: I. Avlu un Alay Meydanı) ir visapkārt serālam un to apjož augsta mūra siena.[2]
Pirmais pagalms kalpoja kā pils aizsargjosla un parks, kas aizņem lielāko pils teritorijas daļu. Stāvie jūras krasti jau Bizantijas laikā tika pārveidoti par kalna terasēm. Šajā pagalmā atrodas ēkas pils pamatfunkciju nodrošināšanai, kā arī atsevišķi galma nami, tomēr vairums laika gaitā ir zuduši.[3] Galvenās ēkas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, ir Impērijas naudas kaltuve (osmaņu turku: Darphane-i Âmire), Sv. Irēnas baznīca un vairākas strūklakas. Pēc islāmticīgo osmaņu turku pilsētas ieņemšanas, kristiešu Sv. Irēnas baznīca netika nojaukta, bet lietota kā sultāna pils arsenāls.[4]
Pagalms ir saukts arī par jeničeru pagalmu un parādes pagalmu. Lai nokļūtu tālāk pilī, sultāna viesiem caur pirmo pagalmu bija jādodas uz Sveicināšanas vārtiem pa ceļu, kuram abās malās bija nostādīti galma locekļi un jeničeri. Tālāk par pirmo pagalmu bija aizliegts doties jāšus un viesiem bija pirms Sagaidīšanas vārtiem jānokāpj no zirgiem.[5]
Pirmā pagalma labajā pusē atrodas arī Sodu izpildītāja strūklaka (turku: Cellat Çeşmesi), kur pēc galvas nociršanas soda izpildītājs esot mazgājis rokas un zobenu. Par to, vai šī ir tieši tā strūklaka, vēsturnieku vidū nav vienprātības.[6]
Sagaidīšanas vārti
Lielie Sagaidīšanas vārti (osmaņu turku: Bâb-üs Selâm), jeb Vidus vārti ved uz pils otro pagalmu. Robotajiem vārtiem malās ir divi astoņstūru torņi ar smailiem jumtiem. Vārtu celtniecības laiks precīzi nav zināms. Pastāv uzskats, ka šie vārti ir kopija bizantiešu Sv. Barbaras vārtiem (Lielgabalu vārti), kas agrāk kalpojuši kā ieeja karaliskajā dārzā no Bosfora puses.[7] Uz vārtiem rakstīts gadaskaitlis, kas ir ap 1542. gadu pēc Gregora kalendāra, sultāna Mehmeda II valdīšanas laikā. 1584. gada osmaņu miniatūrā redzams, ka vārtu augšdaļā agrāk bijuši trīs logi un lēzens jumts.[8] Tā varētu būt agrākā sargu māja, kas tagad vairs nav saglabājusies.[9] Abās pusēs vārti ir grezni rotāti un to augšdaļā ir sultānu tugras un svētie teksti.
Šos vārtus bija atļauts izmantot tikai augstām amatpersonām ceremoniju laikā un ārvalstu vēstniekiem. Pie vārtiem visiem bija jānokāpj no zirgiem un zirgā caur tiem bija atļauts jāt tikai pašam sultānam.[10] Šo tradīciju osmaņi bija pārņēmuši no bizantiešiem, kas tādus pašus noteikumus ievēroja Lielās pils vara vārtiem.
Aiz Pieņemšanas, jeb Vidus vārtiem seko Otrais pagalms, jeb Divāna laukums (turku: II. Avlu un Divan Meydanı), kur brīvi pastaigājās pāvi un gazeles. Otro pagalmu izmantoja dažādām svinīgām galma un pils sapulcēm.[11][12] Otro pagalmu pieskaita t.s. ārējai zonai (osmaņu turku: Birûn). Šajā pagalmā vienīgi sultāns drīkstēja pārvietoties jāšus un galvenais ceļš šajā pagalma ved uz trešo pagalmu.
Pagalms pabeigts aptuveni 1465. gadā, bet pēdējās pārmaiņas tajā veiktas ap 1525.—1529. g., sultāna suleimana valdīšanas laikā.[12] Ap pagalmu atrodas pils slimnīca, ceptuve, jeničeru kvartāls, staļļi, impērijas harēms, divāns un virtuves. Pagalma galā ir Svētlaimes vārti, kas ved uz trešo pagalmu, bet visam pagalmam apkārt izveidota marmora kolonāde.
Pēdējo izrakumu laikā pagalmā atrasti vairāki arheoloģiski artefakti no romiešu un bizantiešu laikiem: sarkofāgi, kristāmtrauki, brustvēri, pīlāri un kapiteļi. Visi atrastie priekšmeti ir izstādīti apskatei pils virtuvju priekšā. Zemē zem otrā pagalma ir bizantiešu laiku cisterna, kas tūristiem nav pieejama apskatei.
Otrais pagalms tika lietots sultāna tiesas sapulcēm un audiencēm. Pieņemšanas šeit rīkoja, lai atstātu iespaidu uz viesiem un par to, kā notikusi sultāna audience, saglabājušies vairāku austriešu, venēciešu un franču vēstnieku ziņojumi. Francijas vēstnieks Filips di Frens-Kanaī ieradies ar vēstniecību uz sultāna pieņemšanu 1573. gadā:
| “ | Labajā pusē ļoti tuvu vārtiem sēdēja jeničeru priekšnieks ar vairākiem galma augstmaņiem. Vēstnieks sasveicinājās, noliecot galvu, bet viņi uzreiz piecēlās un viņam paklanījās. Tajā pat mirklī visi jeničeri un citi kareivji, kas neapbruņoti stāvēja gar sienu, darīja tāpat un daudzu turbānu liekšanās vienkopus izskatījās pēc vieglā vēja brāzmā viļņojošos gatavas labības lauka (..) Mēs ar lielu baudu un vēl lielāku apbrīnu vērojām biedējoši daudzos jeničerus un citus kareivjus, kas klusi un nekustīgi stāvēja ierindā gar sienām ar priekšā saliktām rokām kā mūkiem, radot iespaidu, ka ir statujas nevis cilvēki. Viņi tā nekustīgi stāvēja ilgāk kā septiņas stundas no vietas, nerunājot un nekustoties. Noteikti ir ļoti grūti aptvert tādu disciplīnu un paklausību, ja pats to nav redzējis ar savām acīm (..)”.[13] | ” |
Sultāna karietes
Uzreiz aiz Pieņemšanas vārtiem agrāko ārējo staļļu un zirglietu telpās izstādītas apskatei sultāna karietes. Ēka ir ar zemiem griestiem un tie pēdējo reizi tika kapitāli remontēti 1735. gadā, kad izbūvēja jaunus griestus. Tie ir vieni no retajiem griestiem, kas nav veidoti no kupoliem un tie ir saglabājuši oriģinālo 15. gadsimta izskatu. 19. gadsimta beigās staļļu ugunsgrēkā gāja bojā lielākā daļa sultāna kariešu un ratu, tai skaitā galvenā valsts kariete, sultānes mātes kariete un citas. Vairākas karietes galmam bija ievestas no citām valstīm. Blakus kariešu izstādei atrodas pils lielās virtuves.
Pils virtuves
Ievērojama pils vērtība ir plašās pils virtuves (turku: Saray Mutfakları). Pirmās virtuves pilī tika uzceltas 15. gadsimtā, kad tika celta pati pils. Virtuves tika veidotas līdzīgi sultāna virtuvēm Edirnes pilī (Edirne bija Osmaņu impērijas galvaspilsēta pirms Stambulas ieņemšanas) un projektēšanas darbi tika uzticēti sultāna arhitektam Sinanam.[14]
Saskaņā ar Sinana projektu, virtuves tika celtas ar divdesmit gariem skursteņiem divās rindās. Starp virtuvēm ir iekšējā virtuvju iela, kurā var nokļūt pa trīs vārtiem: lejas virtuves vārti, sultāna virtuves vārti un konditorejas vārti. Virtuvju komplekss sastāv no desmit ēkām: sultāna virtuve, pils skolas (Enderûn) virtuve, harēma virtuve, pils ārējā un iekšējā personāla (Birûn) virtuve, dzērienu darītava, krejotava, konditoreja, ēdienu gatavošanas virtuve, noliktava un pavāru istabas. Osmaņu impērijā šis komplekss bija vislielākā virtuve. Virtuve katru dienu gatavoja maltītes 4000 cilvēkiem un tajā strādāja 800 darbinieki, kuru skaitu palielināja līdz 1000 svētku laikā. Dienā virtuve bija spējīga sagatavot 6000 maltītes. Ēdiena gatavošanu un pasniegšanu reglamentēja īpašs protokols.[15]
Virtuves kompleksā arī bija darbinieku kopmītnes, pirts un mošeja, kas līdz mūsdienām nav saglabājušās.[16]
Kopā ar virtuves piederumu izstādi, virtuvē vērojama sudraba izstrādājumu kolekcija un plaša Ķīnas balti zilā, baltā un seladona porcelāna kolekcija.
Staļļi
Otrā pagalma pusē atrodas impērijas staļļi (osmaņu turku: Istabl-ı Âmire) 5–6 m zemāk par pašreizējo zemes virsmu. Te atrodas arī sultāna privātie staļļi (Has Ahir), kurus uzcēla Mehmeds II, bet izremontēja Suleimans. Privātajos staļļos atrodas arī zirglietu glabātava (Raht Hazinesi), kā arī sultāna Mahmuda I galvenā einuha Bešira mošeja un pirts (Beşir Ağa Camii ve Hamamı).[17]
Malkas cirtēju kopmītnes
Impērijas staļļu galā atrodas malkas cirtēju kopmītnes (Zülüflü Baltacılar Koğusu). Te dzīvoja personāls, kura pienākums bija pils apgāde ar malku, uzkopt un apgādāt harēmu, pārvietot mēbeles un organizēt ceremonijas. Malkas cirtēji nēsāja garu bizi, kas simbolizēja viņu amata lielo nozīmi. Pirmo reizi šāds personāls minēts 1527. gadā, kad aprakstīts, kā viņi attīra ceļu pirms armijas ierašanās kāda karagājiena laikā.
Kopmītnes izveidotas 15. gadsimtā un 1587. gadā tās paplašināja pēc galvenā arhitekta Davuda projekta sultāna Murada III laikā. Kopmītnes veidotas tradicionālā osmaņu stilā ar mošeju un dažādām atpūtas telpām, tai skaitā ar pīpju istabu. Kopmītņu ārpusē un iekšpusē redzami vairāki uzraksti par šī korpusa pienākumiem un izaugsmi. Atšķirībā no citām pils ēkām, šī ir no koka un nokrāsota sarkanā un zaļā krāsā.[18]
Impērijas divāns
Impērijas divāna ēkā (osmaņu turku: Divan-i Hümâyûn) pulcējās Divāns, kas bija augstāko valsts amatpersonu padome, kurā piedalījās vezīri u.c. augstas amatpersonas. Sakarā ar to, ka galvenā zāle atrodas zem liela kupola, to dažkārt sauc arī par Kupolu, jeb Domu (turku: Kubbealtı). Divāna ēka atrodas Otrā pagalma ziemeļrietumu stūrī un tā celtniecību pasūtīja sultāns Suleimans Lieliskais 15. gadsimta galvenajam arhitektam Alsedinam. Ēka vēlāk zaudēja tās nozīmi, jo sākot ar 18. gadsimtu vezīri vairākus valstiskus lēmumus pieņēma neatkarīgi no padomes. Līdz ar to vara sāka vairāk koncentrēties Lielajā Portā (osmaņu turku: Bâb-ı Âli).
Divāna zālē ir vairākas ieejas gan no pils, gan no pagalma puses. Lievenis veidots no marmora un porfīra kolonnām un ar kokgriezumiem rotātiem griestiem zaļā un baltā krāsā, ko papildina zelta rotājumi. Zāles grīda ir no marmora. Ieejas zālē no ārpuses ir rotātas rokoko stilā ar grezniem režģu kalumiem, lai telpā iekļūtu dabīgais apgaismojums. Kolonnas un pīlāri ir agrīnajā osmaņu stilā, bet ornamenti un zīmējumi ir veidoti vēlāk rokoko stilā. Divāna nams sastāv no trīs galvenajām telpām, no kurām divas ir redzamas no lieveņa un pagalma puses. Divāna laukuma stūrī agrāk atradās arī koka piebūve ar portiku, ko lietoja kā padomes mošeju, bet 1916. gadā to nojauca. Trīs galvenās telpas ir sekojošas:
- kupols (Kubbealtı), jeb galvenā zāle, kurā divāns pieņēma tā lēmumus;
- otrā zāle, kurā strādāja divāna ierēdņi un apkalpojošie darbinieki;
- arhīvu zāle (Deferhane), kur vadošie ierēdņi glabāja dokumentus.
Galveno zāli atjaunoja sultāns Mehmeds IV pēc Lielā harēma ugunsgrēka (1665). Uz fasādes redzami uzraksti, kas apliecina atjaunošanas darbus, kurus 1792. gadā veica Selims III un 1819. - Mahmuds III. No šī laika arī telpas izgreznotas rokoko stilā.
Galvenajā zālē tika apspriesti valsts un indivīdu politiskie, administratīvie un reliģiskie jautājumi. Divāns uz sanāksmēm pulcējās četras reizes nedēļā un sanāksmju norises kārtību noteica detalizēti izstrādāts kārtības rullis. Apspriedē lēmumus pieņēma lielvezīrs, vezīri un Anatolijas un Rumēlijas militārie tiesneši un tos nodeva tālāk sultānam. Padomē arī piedalījās kaligrāfijas speciālisti (Nişanci), kuru pienākums bija zīmēt tugras, rakstveži (Tezkereci), kas sastādīja oficiālos sultanāta dokumentus, finanšu ministrs (Defterdar), Augstā krēsla pārstāvis, jeb ārlietu ministrs (Reis-ül-Küttab) un protokolisti.
Šeit lielvezīrs rīkoja arī oficiālas pieņemšanas ārvalstu vēstniekiem un te tika rīkotas arī sultāna meitu oficiālās kāzu ceremonijas.
Centrā esošā strūklaka tika iedarbināta gadījumos, kad bija nepieciešams noturēt slepenas sarunas, lai tekošā ūdens skaņa traucētu noklausīšanos. Savukārt pa augšā iebūvēto Zelta logu gan sultāns, gan māte sultāne varēja noklausīties divāna apspriedes un palikt nepamanīti. Loga otrā pusē atrodas Taisnības tornis (Adalet Kulesi).
Uz trešo pagalmu ved Svētlaimes vārti (Bab-üs Saade, saukti arī par balto einuhu vārtiem) un tur varēja iekļūt tikai ar sultāna personīgu atļauju. Diženo dārzu ieskauj Uzticības palātas nams, kurā dzīvoja pils amatpersonas, valsts kase (te arī mūsdienās glabājas Osmaņu laiku dārgumi, tai skaitā Svētie pierādījumi), harēms un daži paviljoni ar Ahmeda III bibliotēku vidū.
Valsts kasē glabājas daži no pasaulē slavenākajiem un ievērojamākajiem juvelierizstrādājumiem, tai skaitā Topkapi duncis. 1747. gadā sultānam izgatavoja dunci, kuru bija paredzēts uzdāvināt Persijas šaham Nadiram, bet pirms sūtnis vēl nebija paspējis izbraukt no Osmaņu impērijas, šahu nogalināja un tādēļ sultāns šo dunci paturēja sev. Dunča spalā iestrādāti trīs lieli smaragdi un maksts ir apstrādāta ar daudziem dimantiem un smaragdiem. Šis duncis bija galvenā tēma populārajā filmā „Topkapi”.
Harēms bija sultāna mātes, konkubīņu un sultāna sievu, kā arī pārējo ģimenes locekļu mājas. Harēmā dzīvoja arī apkalpojošais personāls un ēkā ir aptuveni 300 istabas (tikai 20 no tām ir atvērtas publiskai apskatei). Harēmā dzīvoja aptuveni 500 cilvēki, no kuriem 300 bija sievietes, viņu bērni un einuhi.
Lielāko daļu telpu un izstrādājumus harēmā projektējis Sinans, kas tajā laikā bija viens no populārākajiem un produktīvākajiem arhitektiem.
Svētā apmetņa paviljonā glabājas Muhameda apmetnis, zobens, zobs un citas relikvijas, kuras kopā sauc par Svētajām liecībām. Pat sultānam un viņa ģimenes locekļiem tur nebija atļauts ieiet, izņemot reizi gadā, Ramazāna 15. dienā. Mūsdienās jebkurš apmeklētājs var apskatīt šīs relikvijas personīgi un tādēļ uz šejieni brauc ļoti daudz musulmaņi no visām pasaules malām.
Impēriskais harēms (osmaņu turku: Harem-i Hümayûn) aptver vairākas sultāna privātās telpas.[19] Harēmā pastāvīgi dzīvoja sultāne māte, konkubīnes, sultāna sievas, bērni, citi sultāna ģimenes locekļi un viņu apkalpojošais personāls.[20] Harēma sastāvā ietilpst vairākas atsevišķas ēkas un piebūves, kuras savā starpā savieno vairāki koridori un pagalmi. Harēmā esošo iedzīvotāju grupām, atkarībā no to stāvokļa impēriskā nama hierarhijā, bija savas ēkas, kas izvietotas ap pagalmu. Nav zināms precīzs harēmā ietilpstošo telpu un istabu skaits, bet tas noteikti pārsniedz vienu simtu,[21] no kurām mūsdienās dažas ir atvērtas arī tūristu apskatei. Istabās (turku: Dairesi) dzīvoja harēma einuhi, galvenais einuhs (Darüssaade Ağası), konkubīnes, sultāne māte, sultāna dzīvesbiedres, troņmantnieki un favorītes. Cauri harēma vārtiem bija atļauts iet tikai tiem, kas dzīvoja harēmā.
Harēma atsevišķu spārnu pilij uzbūvēja tikai 16. gadsimta beigās un lielāko daļu šo istabu projektējis arhitekts Sinans. Harēma daļa, kas atrodas otrajā pils pagalmā (Divan Meydanı), tur tika izbūvēta pamazām un tās paplašināšanās Zelta raga līča virzienā to pamazām pārvērta par lielāko pils kompleksa sastāvdaļu. Šī pils daļa ir labs attēlojums osmaņu arhitektūras stilu attīstībai laikā no 15. līdz 19. gadsimtam. Daļu no harēma telpu interjera uzlaboja sultāni Mahmuds I un Osmans III, pievienojot dažādus Barokam raksturīgus elementus, kas kontrastē ar vispārējo osmaņu arhitektūras mākslu.
Ratu vārti un Kupola kambaris
No otrā pagalma ieeja harēmā ir caur Ratu vārtiem (turku: Arabalar Kapısı) un tie ved uzreiz uz Kupola kambari (turku: Dolaplı Kubbe). Šo daļu harēmam 1587. gadā uzbūvēja sultāns Murads III un te blakus atradās arī harēma kases darba telpas. Šajos kambaros glabājās pilnvaras, par kuru uzglabāšanu atbildēja harēma galvenais einuhs. Šajās glabātavās arī glabājās visi reģistri par sultānu un impēriskās ģimenes locekļu finanšu darījumiem, kā arī par dažādiem fondiem.
Mazgāšanās strūklakas zāle
Mazgāšanās strūklakas zāle, jeb Strūklakas sofa (turku: Şadirvanli Sofa) pēc 1665. gada ugunsgrēka tika iekārtota no jauna 1666. gadā. Pa šo telpu varēja iekļūt tālāk harēma teritorijā un te regulāri dežurēja harēmu sargājošie einuhi. Uz šo telpu varēja nokļūt no dažādām ārpus harēma esošām telpām un zālēm - Privātais dārzs, Einuhu mošeja un Taisnības tornis. Sienu apdare ir no 17. gadsimta Kītahjas flīzēm. Strūklaka, kuras vārdā nosaukta šī telpa, tika vēlāk pārvietota uz sultāna Murada III personīgo istabu.
Kreisajā pusē ir izbūvēta neliela mošeja melnajiem einuhiem. Visas flīzes, ar kurām noklātas telpu sienas, ir izgatavotas 17. gadsimtā, sultāna Mehmeda IV laikā un to mākslinieciskā vērtība ir ļoti augsta, neskatoties uz to, ka tās nav tik kvalitatīvi uzliktas.
Einuhu pagalms
Izejot pa citām durvīm, var nokļūt Einuhu pagalmā (turku: Harem Ağaları Taşlığı) no kreisās puses einuhu apartamentiem. Pagalma galā iekārtoti galvenā einuha apartamenti un galvenais einuhs ir ceturtā augstākā amatpersona harēma hierarhijā. Pie pagalma atrodas arī troņmantnieku un citu sultāniskās izcelsmes personu skola, kuras apdarei lietotas dārgākās 17. un 18. gadsimta flīzes un labākie materiāli. Pagalma galā ir galvenie vārti uz pašu harēmu un kreisajā pusē esošais šaurais koridors ved uz odalesku apartamentiem.
Uz pagalmu iziet gandrīz visu einuhu apartamentu durvis, tādēļ šāds izvietojums atviegloja harēma apsardzi, kuru nodrošināja einuhi. Pagalmā esošās ēkas pēc 1665. gada lielā ugunsgrēka tika atjaunotas un pārbūvētas. Einuhu kompleksā ietilpst dzīvojamās telpas, galvenā einuha apartamenti, pils skola un harēma sardzes postenis. Einuhu dzīvojamām ēkām ir trīs stāvi.
Trešajā stāvā un augstāk dzīvoja jaunākie einuhi, bet zemākajos stāvos dzīvoja harēma vadošie einuhi, kas pildīja administratīvās funkcijas. Galvenā einuha apartamentos atrodas vannas istaba, vairākas dzīvojamās istabas un guļamistabas. Pils skola atradās augšējos ēkas stāvos.
Harēma galvenā ieeja
Galvenā ieeja (turku: Cümle Kapisi) ved no tās daļas, kurā dzīvoja einuhi, uz sultāna ģimenes locekļu apdzīvoto harēma daļu un pie šīs ieejas ierīkots vēl viens sargpostenis (Nöbet Yeri), gar kuru harēmā ved trīs ejas. Pa kreisi esošās durvis ved uz Konkubīņu pagalmu (Kadınefendiler Taşlığı) un vidū - caur Zelta eju (Altınyol) uz sultāna apartamentiem. Ejās uzstādīti 18. gadsimta lieli spoguļi.
Mātes sultānes apartamenti
Izejot caur galveno ieeju, pirms ejas uz Konkubīņu pagalmu atrodas Mātes sultānes pagalms.[22]
Konkubīņu eja
Konkubīņu eja (Cariye Koridoru) savieno ar konkubīņu un sultāna sievu pagalmu. Ejā gar malām ierīkotas letes, uz kurām einuhi atnesa un nolika pils virtuvē pagatavotos ēdienus.
Konkubīņu un sievu pagalms
Konkubīņu un sievu pagalms tika izveidots tajā pat laikā, kad Einuhu pagalms (16. gadsimts). Pēc 1665. gada lielā ugunsgrēka pagalmu pārbūvēja un tas ir mazākais no visiem harēma pagalmiem. Pagalmā atrodas pirts, veļas mazgātava, sievu un konkubīņu dzīvojamās telpas, galvenās sievas apartamenti un kalpoņu istabas. Četrdesmit pakāpienu kāpnes (Kirkmerdiven) ved uz harēma slimnīcu (Harem Hastanesi), atsevišķu konkubīņu istabām un harēma dārziem.
Sultānes mātes apartamenti
Sultānes mātes apartamenti (turku: Valide Sultan Dairesi) un paša sultāna apartamenti aizņem lielāko harēma daļu.[23] Šos apartamentus izbūvēja 16. gadsimta beigās, kad sultāne māte pārcēlās uz Topkapi pili no Vecās pils (turku: Eski Saray), bet pēc 1665. gada lielā ugunsgrēka tika veikta apartamentu pārbūve (1666-1668).[24] 18. gadsimtā apartamentiem tika piebūvētas dažas papildus telpas, tai skaitā mazā mūzikas istaba.
No sultānes mātes apartamentu visām telpām tūristu apskatei ir atvērtas tikai divas: ēdamistaba[25] un guļamistaba,[25] kurai blakus atrodas maza lūgšanu istaba.[26] Zemākajos stāvos izvietoti konkubīņu apartamenti, jo sultānes mātes apartamenti ar galma dāmu apartamentiem izvietoti augšējos harēma stāvos. Eja no sultānes mātes apartamentiem ved tieši uz sultānes mātes vannas istabu, kas savienota arī ar sultāna apartamentiem.
Visu telpu apdare pamatā izpildīta ar 17. gadsimta zili-baltām un dzelteni-zaļām Iznikas porcelāna flīzēm, kas apgleznotas ar dažādu augu un ziedu motīviem.[24][27]
Sultānes mātes un sultāna vannas istabas
Tālāk harēmā atrodas sultāna un sultānes mātes vannas istabas, jeb pirtis (turku: Hünkâr ve Vâlide Hamamları). Vannas istabas izbūvētas 16. gadsimta beigās.[27] 18. gadsimta vidū vannas istabas tika izremontētas rokoko stilā. Abās pirtīs ir ieturēts līdzīgs stils un tās sastāv no kaldārija (telpa ar ļoti karstu grīdu), tepidārija (telpa ar siltu grīdu) un frigidārija (baseins ar vēsu ūdeni).[27] Katras telpas griestus veido kupols, kurā iebūvētas stikla lēcas, lai telpas apgaismotu dabīgā dienas gaisma. Grīdas veidotas no balta un pelēka marmora. Apzeltītais režģis tika izveidots, lai nodrošinātu sultāna nepieejamību mazgāšanās un pēršanās laikā. Sultāna pirti un vannas istabas iekārtoja arhitekts Sinans un šo telpu apdarei lietotas Iznikas daudzkrāsu apgleznotas flīzes. Liela daļa no labākajām pils mantām tika iznīcinātas lielā ugunsgrēka laikā (1665) un, veicot pils remontu, tika no pils atdotas Sultāna Ahmeda mošejas interjeram.
Impēriskā zāle
Impērijas zāle (turku: Hünkâr Sofası), arī Augstības sofa vai Troņa zāle ir harēma zāle ar kupola griestiem. Telpa izbūvēta 16. gadsimta beigās un tās kupols ir lielākais visā pilī. Telpu izmantoja kā sultāna oficiālo pieņemšanu zāli, kā arī vietu, kur harēma iemītnieki baudīja dažādas izklaides. Sultāns šajā telpā parasti pieņēma savus sūtņus, viesus, māti, pirmo sievu, dzīvesbiedres un bērnus. Islāma svētku laikā te tika rīkoti dažādi saviesīgi pasākumi, kuros piedalījās visi Osmaņu nama locekļi.[28]
Pēc lielā ugunsgrēka (1665) šo zāli pārbūvēja rokoko stilā sultāns Osmans III. Vēlāk pie sienas piestiprināja lielo Delftas porcelāna joslu ar kaligrāfiskiem uzrakstiem un Venēcijas spoguļiem. Kupola arkas un piekarinātie dekori saglabājušies no sākotnējā interjera.[29]
Zālē esošos apzeltītos krēslus sultānam uzdāvināja Vācijas imperators Vilhelms II, bet lielos pulksteņus - Lielbritānijas karaliene Viktorija. Pieliekamais ar mūzikas instrumentiem, kā arī vairākas citas telpas, no kurām var nokļūt šajā zālē, savieno tālāk ar sultāna apartamentiem.
Aiz spoguļa ierīkota slepena eja, kas bija domāta sultānam. Vienas no durvīm ved tieši uz sultānes mātes apartamentiem, bet citas - uz sultāna vannas istabām. Pretī esošās durvis ved uz nelielu ēdamtelpu (to pārbūvējis sultāns Ahmeds III) un galvenā guļamistaba.[30] Citas durvis un ejas ved uz mazākām telpām, kā arī uz strūklakas istabu.
Murada III privātā istaba
Sultāna Murada III privātā, jeb slepenā istaba ir vecākā un labākā saglabājusies istaba visā harēmā, kur redzams tās sākotnējais izskats. Tās interjeru izveidoja slavenais arhitekts Sinans 16. gadsimtā.[30] Šīs istabas kupola griesti ir tikai nedaudz mazāki par troņa zāles kupolu. Privātās istabas durvis ir vērtīgākās visā pilī un eja no tām ved gar pils spārnu, kurā tika turēti ieslodzīti visi troņmantnieki. Telpas sienas rotā Iznikas flīzes ar ziliem, baltiem un sarkaniem ornamentiem.[30] Bagātīgie stilizētu augu gleznojumi ierāmēti biezos oranžos 1570. gada rāmjos un visas telpas augšpusē izveidota josla ar dažādiem kaligrāfiskiem uzrakstiem. Lielais kamīns ar apzeltīto pārsegu ir tieši pretī divstāvu strūklakai un tas izgreznots ar apgleznotu marmoru. Strūklakas funkcija pamatā bija radīt skaņas, kas nepieļautu noklausīšanos no ārpuses, kā arī mierīgas atmosfēras radīšanai. Divas apzeltītas baldahīna gultas izgatavotas 18. gadsimtā.
Ahmeda I privātā istaba
Blakus galvenai guļamistabai atrodas divas citas telpas; viena no tām: Ahmeda I privātā istaba, kas bagātīgi izrotāta ar Izinkas apgleznotajām flīzēm.[31] Kabineta durvis, logu slēģi, mazais galds un korāna lasīšanas statīvs noklāti ar perlamutra un ziloņkaula rotājumiem.
Ahmeda III privātā istaba
Blakus Ahmeda I istabai atrodas krāšņā Ahmeda III privātā istaba, kur sienas apgleznotas ar dažādiem augu motīviem un augļu traukiem.[32] Tādēļ šo telpu sauc arī par Augļu istabu un to vēlāk izmantoja arī ēdienreizēm.
Dvīņu kiosks un troņmantnieka apartamenti
Dvīņu kiosks un troņmantnieka apartamenti (turku: Çifte Kasırlar / Veliahd Dairesi) ir 17. gadsimta celtne, kas sastāv no atsevišķi celtām divām istabām. Abas istabas datētas pēc Murada III laika, bet tiek uzskatīts, ka tās celtas Ahmeda I laikā.[33] Šajās telpās vērojams osmaņu klasiskās arhitektūras stils, kas dominē arī citās pils telpās. Senās Iznikas apgleznotās flīzes mūsdienās aizvietotas ar jaunām kopijām, bet koka kupola apgleznojums saglabājies no pirmsākumiem. Vienā telpā esošajam kamīnam uzbūvēts augsts apzeltīts pārsegs un mūsdienās tas ir restaurēts, lai būtu redzams, kā tas izskatījies pirmsākumos.[34] Pie kamīna blakus esošo logu slēģi rotāti ar perlamutra intarsiju. Logu ailēs esošie krāni rotāti ar sarkanas, melnas un zelta krāsas ornamentiem.
Šajās istabās dzīvoja ieslēgtie sultāna pēcnācēji un tādēļ šo celtni dažkārt dēvēja arī par krātiņu (turku: kafe). Līdz sultāna pēcnācēji sasniedza pilngadību, tiem bija šajās telpās jāpiedalās harēma tradicionālajās mācībās, bet pēc izkļūšanas viņus nosūtīja uz dažādām Osmaņu impērijas pilsētām, kur tie kā vietējie vadītāji mācījās administratīvo pārvaldi. Sākot ar 18. gadsimtu dvīņu kiosku lietoja tikai troņmantnieka vajadzībām.
Ceturtais pagalms bija pilnīgi privāta sultāna teritorija un tajā ir vairāki paviljoni, kioski (köşk), dārzi un terases.
Murads IV 1639. gadā lika uzbūvēt Bagdādes paviljonu, lai atzīmētu iepriekšējā gada Bagdādes ieņemšanu.
Šajā pagalmā arī atrodas jaunu puišu apgraizīšanas paviljons. Apgraizīšana islāmā ir primārais pārejas rituāls, kad zēns kļūst par vīrieti.
1853. gadā sultāns Abdulmedžids I nolēma savu rezidenci pārcelt uz jauno Dolmabahčes pili. Mūsdienās Topkapi pils ir pārveidota par muzeju un tā ir viena no tūristu iecienītākajām apmeklējuma vietām.
Salīdzinājumā ar citām tā laika pilīm, piemēram, ar Šēnbrunnas pili vai ārkārtēji ekstravaganto Versaļu, Topkapi pils atšķiras ar tās cilvēcīgajiem apmēriem, pārdomāto interjeru un taupīgo izvietojumu, neskatoties uz to, ka tajā dzīvoja varenas impērijas valdnieks.
Ahmeda II ūdens krāni un kiosks
Sultāna vārti
Flīžu paviljons
Pirmais pagalms: Sultāna naudas kaltuve
Pirmais pagalms: Svētā Irēnas baznīca
Pirmais pagalms: Sodu izpildītāja ūdenskrāns
Pirmais pagalms: Sveiciena vārti
Otrais pagalms
Otrais pagalms: Arsenāla izstāžu zāle
Otrais pagalms: Mērķa stabs
Otrais pagalms: Svētlaimes vārti
Taisnības tornis un Divāna istabas
Trešais pagalms: Audienču zāle
Trešais pagalms: Iekarotāja paviljons
Trešais pagalms: Ahmeda III bibliotēka
Trešais pagalms: Privātais nams
Harēma pagalms
Troņmantnieka istaba
Troņmantnieka istabas interjers
Harēma iekšpagalms
Harēma Zelta eja
Harēma einuhu iekšpagalms
Ieeja sultāna Abdulhamida I apartamentos
Ceturtais pagalms: Sofu kiosks
Ceturtā pagalma strūklaka
Ceturtais pagalms: Baseins
Ceturtā pagalma baseins
Ceturtais pagalms: Ģērbtuve
Ceturtais pagalms: Marmora tronis
Ceturtais pagalms: Ūdenskrāns
Sultāna Murada III zāle
Saldumu zāle
Sultāna un Sultānes Mātes pirts
Sultānes Mātes apartamentu iekšpagalms
Sultānes Mātes apartamenti
Ceremoniju zāle un sultāna tahta
Kupola (turku: Kubbealtı) iekšskats. Labajā pusē redzams sienā ierīkotais Zelta logs un centrā - strūklaka.
_-_Foto_G._Dall'Orto_27-5-2006.jpg)
.jpg){kind=small}
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
