From Wikipedia, the free encyclopedia
Sofijas apgabals (bulgāru: Софийска област) ir apgabals Bulgārijas rietumu daļā, nosaukts tā galvenās pilsētas — Sofijas — vārdā. Apgabalā nav iekļauta pati Sofijas pilsēta, kurai ir atsevišķa apgabala statuss. Tas robežojas ar Serbiju ziemeļrietumos, Sofijas pilsētas apgabalu, Pernikas un Kjustendilas apgabalu rietumos, Blagojevgradas un Pazardžikas apgabalu dienvidos, Plovdivas un Lovečas apgabalu austrumos un Vracas un Montanas apgabalu ziemeļos.
| Sofijas apgabals | |
| Софийска област | |
| — apgabals — | |
 |
|
_in_Bulgaria.svg) Apgabala atrašanās vieta Bulgārijā
|
|
| Pārvaldes centrs | Sofija |
|---|---|
| Valsts |  Bulgārija
|
| Platība [1] | |
| - Kopējā | 7 059 km² |
| Iedzīvotāji (2011)[2][3] | |
| - Kopā | 247 489 |
| - Blīvums | 35/km² |
| Laika josla | EET (UTC+2) |
| - Vasaras laiks (DST) | EEST (UTC+3) |
 Sofijas apgabals Vikikrātuvē | |
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sofijas apgabals |
Pēc platības tas aizņem 7059 km²[1] un sadalīts 22 pašvaldībās, tā kopējais iedzīvotāju skaits ir 247 489 (2011. gada februārī).[2][3]
Arheoloģiskie izrakumi netālu no Čavdaras liek pieņemt, ka cilvēki šai reģionā ir apmetušies jau vismaz pirms 7000 gadiem.[4] Agrākie pierādījumi par masveida apdzīvotību meklējami Trāķijas laikos, ieskaitot tumulus (apbedījumu pilskalnus), kas joprojām ir vāji izpētīti.[5] Saskaņā ar Tukidīdu, teritorijas uz ziemeļiem no Vitošas apdzīvojušas trāķiešu ciltis tilataji un treri. Bija arī zināms, ka triballu cilts apdzīvojušas reģionu ap Serdiku. Serdi, ķeltu cilts, kas parādījās izzudušo treru un tilataju vietā,[6] pirmo reizi tika pieminēti 29. gadā p.m.ē. Romiešu ģenerālis Marks Licinijs Krass tajā gadā sāka savu kampaņu pret triballiem, un 27. gadā p.m.ē. viņa karaspēks ieņēma Serdiku.
Fēlikss Filips Kanics, pirmais cilvēks, kurš pamatīgi izpētīja Iskaras aizas apgabalu, identificēja astoņas Romas kastellas, ko viņš uzskatīja par pierādījumu par lielo stratēģisko nozīmi, ko romieši piešķīra aizai. Ceļš, kas to šķērsoja, savienoja romiešu zemes no Salonikiem līdz pat Dākijai.[5] Tomēr līdz pat mūsdienām aiza bija grūti pieejama, pateicoties tās nelīdzenajam reljefam. Rezultātā iedzīvotāji bija daļēji izolēti no pārējās pasaules un relatīvi aizsargāti no kariem un iebrukumiem. Daži no Mēzijas iedzīvotājiem tādējādi Iskaras upes rajonā atrada drošu patvērumu vēlāk 5. gadsimtā, kad provinci apdraudēja huņņu un gotu reidi.
Gotu uzbrukumiem sekoja plaša dienvidu slāvu apmešanās teritorijās uz dienvidiem no Donavas 580. gadu sākumā.[7] Austrumromas impērija jeb Bizantija tajā laikā nebija spējīga aizstāvēt šīs teritorijas. Lielākajai daļai bizantiešu karaspēka sargājot Āzijas bagātās provinces no arābu un persiešu triecieniem, pat salīdzinoši mazie un neorganizētie slāvu uzbrukumi izraisīja haosu visā Mēzijā.[7] Daudzi slāvi pakāpeniski sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem un tos asimilēja.[7] Teritorija formāli palika bizantiešu kontrolē līdz 809. gadam, kad Krums ieņēma Serdiku un nogalināja apmēram 6000 karavīru un civiliedzīvotāju.[8] Kaut kad 10. gadsimtā tika sākta Bojanas baznīcas celtniecība.[9]
Apkārtnes baznīcas un klosteri uzplauka Otrās Bulgārijas caristes laikā. Cars Ivans Aleksandrs ap Sredetu (bijušo Serdiku) izveidoja 14 klosteru loku ar noteikumiem un organizāciju, kas bija līdzīga klosteru klasterim uz Atosa kalna Grieķijā, bulgāru valodā nosauktu par Sveta Gora.[10] Sofijas Sveta Gora ietver tempļus un klosterus visā mūsdienu Sofijas apgabalā, sākot no Planas un Vitošas kalniem dienvidos līdz Dragomanai un Stara Planinas nogāzēm ziemeļdaļā. Daži no tiem tika izveidoti jau Pirmajā Bulgārijas caristē vai vienkārši pirms Ivana Aleksandra valdīšanas. Bez šiem klosteriem līdz Otrajai impērijai var izsekot vēl virknei citu, mazāku tempļu. Tie ietver Svētā Nikolaja baznīcu Bukovecā, ko 12. gadsimtā uzcēla krustneši.[11] Krustnešu klātbūtne vēsturiski apliecināta arī ap Bovu, kuru, domājams, nodibinājis līdzīga vārda Ceturtā krustakara bruņinieks, kurš kļuvis par cara Kalojana vasali.[12]
Mūsdienu Sofijas apgabala teritorija ir bijusi svarīga daļa no revolucionārajiem rajoniem 1876. gada Aprīļa sacelšanās laikā.
Dažus gadus pēc Ziemeļu Bulgārijas atbrīvošanas 1878. gadā bulgāru nacionālisti organizēja apvērsumu osmaņu provincē Austrumrumēlijā un paziņoja par tās apvienošanos ar Bulgārijas kņazisti.[13] Serbijas Karaliste iebilda pret šādu savas konkurentes nostiprināšanos. Serbijas karalis Milans I 1885. gada 14. novembrī pieteica karu Bulgārijai, bet Serbijas spēki tika uzveikti Slivņicas kaujā no 17. līdz 19. novembrim. Vēl viena izšķiroša Bulgārijas uzvara notika Gurguļatā, kur bulgāru karavīri un brīvprātīgie apturēja serbu Morāvijas divīziju un neļāva tai pastiprināt galvenos Serbijas spēkus Slivnicā.[14]
Otrā pasaules kara laikā šajā apgabalā atradās vairākas pretošanās vienības. Galvenokārt uz padomju spēkiem orientētā pretošanās — Tautas atbrīvošanas sacelšanās armija, TASA — tika organizēta īpaši apgabalos ap Botevgradu un Ihtimanu.[15] Bulgārijas valdības armija, kas tolaik bija daļa no Ass lielvarām, pret partizāniem vērstās operācijas uz 1944. gadu bija kļuvušas niknākas. 1944. gada janvārī Dienvidslāvijas dienvidu daļā ar radioiekārtām no gaisa izpletņoja speciālo operāciju majoru Viljamu Frenku Tompsonu un seržantu Kenetu Skotu; viņu misija bija nodrošināt sakarus starp Lielbritānijas armiju un TASA.[16] Abi pievienojās 100 slikti bruņotu bulgāru partizānu grupai un 1944. gada maijā iekļuva Bulgārijā.
Pēc dažiem sākotnējiem panākumiem grupa tika sagrauta, un Tompsons tika notverts netālu no Elešnicas kopā ar duci Bulgārijas partizānu. Pēc citu partizānu nocirsto galvu demonstrācijas uz mietiem, viņus spīdzināja valdības karaspēks un viņu paramilitārie palīgi — žandarmērija.[17] Viņa komunistisko simpātiju un brīvās bulgāru un krievu valodas prašanas dēļ Tompsonu un pārējos pretošanās cīnītājus nošāva.[16][18] Vairāki ciemati šajā apgabalā pēc kara tika apvienoti vienā ciematā Tompsonā, kas nosaukts britu virsnieka vārdā.[19]
Pēc teritorijas Sofijas province ir otra lielākā Bulgārijā.[20] Tajā ir arī visvairāk pašvaldību — 22. Zemākās teritorijas atrodas 350 metru augstumā virs jūras līmeņa, savukārt visaugstākais kāpums pārsniedz 2900 metrus, kas ietekmē reljefa, augsnes un klimatiskos faktorus.
Mērens klimats, taču ar aukstām ziemām, aukstiem avotiem un upēm apgrūtina citādi auglīgo kalnu ieleju izmantošanu lauksaimniecībā.[20] Stara Planina, Sredna Gora un Rila ir galvenās kalnu grēdas, kuras šķērso apgabalu, savukārt Plana un Vitoša pilnībā atrodas tās teritorijā. Balkānu pussalas augstākā virsotne Musala paceļas 2925 metrus virs jūras līmeņa Rilas grēdā apgabala dienvidu galā.[21]
Precīzs Musalas augstums tika izmērīts tikai 1932. gadā, ko veica ekspedīciju no Kara ministrijas Valsts ģeogrāfiskā institūta. Iepriekš Vihrena kalns Bulgārijas dienvidrietumos tika neprecīzi uzmērīts un pasludināts par valsts augstāko virsotni. Tas padarīja Mitikas virsotni Olimpa kalnā Grieķijā, kas pacēlās trīs metrus augstāk par Vihrenu, par augstāko Balkānu pussalā. Apgalvo, ka vietējie iedzīvotāji Bulgārijā sākuši rakšanu pie Vihrena, lai paceltu tā virsotni un atjaunotu tā statusu, taču 1932. gada militārā ekspedīcija gan Vihrenu, gan Musalu izmērīja tikai 15 centimetru kļūdas robežās un tādējādi izbeidza sāncensību.[21]
Rilas grēda ir arī Iskaras,[22] garākās upes, kas pilnībā plūst Bulgārijas teritorijā, avots.[23] Tā ir Donavas pieteka un ietilpst Melnās jūras upes baseinā. 23 km garā Černi (Melnā) Iskara tiek uzskatīta par upes galveno straumi, kuras izteka ir no Čamovsko ezera (2500 m) uz ziemeļaustrumiem no Damgas virsotnes (2669 m), no kurienes upe plūst ziemeļaustrumu virzienā caur Govedarci ieleju un tās ezeriem. Upe ieiet Balkānu kalnos pie Novi Iskaras pilsētas un veido garu un iespaidīgu aizu, kuras nogāzes sasniedz 200 m līdz 500 m augstumu dažos punktos.[22] Iskaras aiza ir 70 km gara starp tās sākumu Kurilo, Novi Iskaras apkaimē, un Ļutibrodas ciematu, kur tā beidzas. Citas upes, kas plūst cauri provinces teritorijai, ir Topolnica, Nišava un Marica.[20]
Saskaņā ar 2011. gada Bulgārijas tautas skaitīšanu Sofijas apgabalā bija 247 489 iedzīvotāji.
Tabulā ir uzrādīti pašvaldību nosaukumi latviski un kirilicā, to galvenās pilsētas (treknrakstā) vai ciemi, kā arī katras pašvaldības iedzīvotāju skaits 2009. gadā.
| Pašvaldība | Kirilicā | Iedz. | Pilsēta / ciems | Iedz. |
|---|---|---|---|---|
| Antona | Антон | 1650 | Antona | 1650 |
| Botevgrada | Ботевград | 36 183 | Botevgrada | 23 694 |
| Božurište | Божурище | 6735 | Božurište | 4829 |
| Čavdara | Чавдар | 1252 | Čavdara | 1252 |
| Čelopeča | Челопеч | 1571 | Čelopeča | 1571 |
| Dolna Baņa | Долна баня | 4917 | Dolna Baņa | 4917 |
| Dragomana | Драгоман | 5373 | Dragomana | 3541 |
| Elinpelina | Елин Пелин | 22 015 | Elinpelina | 7293 |
| Etropole | Етрополе | 13 773 | Etropole | 12 078 |
| Godeča | Годеч | 5670 | Godeča | 4783 |
| Gorna Malina | Горна Малина | 5668 | Gorna Malina | 1357 |
| Ihtimana | Ихтиман | 18 903 | Ihtimansa | 14 571 |
| Koprivštica | Копривщица | 2547 | Koprivštica | 2547 |
| Kosteneca | Костенец | 14 154 | Kosteneca | 7762 |
| Kostinbroda | Костинброд | 16 145 | Kostinbroda | 11 523 |
| Mirkovo | Мирково | 2534 | Mirkovo | 1707 |
| Pirdopa | Пирдоп | 9217 | Pirdopa | 8361 |
| Praveca | Правец | 7919 | Praveca | 4440 |
| Samokova | Самоков | 41 544 | Samokova | 30 085 |
| Slivnica | Сливница | 9511 | Slivnica | 7790 |
| Svoge | Своге | 22 557 | Svoge | 8741 |
| Zlatica | Златица | 6274 | Zlatica | 5529 |
Kopējais iedzīvotāju skaits (2011. gada tautas skaitīšana): 247 489
Etniskās grupas (2011. gada tautas skaitīšana): Identificējās: 230 781 persona:
.jpg)
Reliģijas apgabalā saskaņā ar 2001. gada tautas skaitīšanu:
| 2001. gada tautas skaitīšana | ||
|---|---|---|
| reliģija | skaits | |
| Pareizticīgie | 261 996 | |
| Musulmaņi | 3368 | |
| Protestanti | 2320 | |
| Romas katoļi | 186 | |
| Citi | 1027 | |
| Reliģija nav pieminēta | 4343 | |
| Kopā | 273,240 | |
Sofijas apgabala reģionālais bruto produkts (GRP) 2016. gadā bija 3,11 miljardi levu (1,84 miljardu USD) ar vērtību uz vienu iedzīvotāju 13 203 levu (7810 USD), kas ir trešais augstākais līmenis valstī.[24] Tajā gadā aptuveni 9000 uzņēmumu saražoja 8,12 miljardus levu (4,8 miljardus USD) vērtas preces un pakalpojumus. Gandrīz divas trešdaļas uzņēmumu darbojās pārstrādes nozarē un ar peļņu.[25]
Kopš 1950. gadiem izrakteņu ieguve ir attīstīta plašā mērogā. Čelopečas vara raktuve tika atvērta 1954. gadā un kopš tā laika ir ieguvusi 19,7 miljonus tonnu rūdas, sasniedzot maksimālo līmeni 512 000 tonnu gadā 1988. gadā.[26] Ar 1958. gadu pie Pirdopas sākās vara kausēšana un pārstrāde. Kopš privatizācijas 1997. gadā [27] kausētava ir kļuvusi par otro lielāko Bulgārijas uzņēmumu kā Aurubis meitasuzņēmums.[28] Kanādas uzņēmums Dundee Precious Metals Inc. ir iegādājies Čelopečas raktuves, kur šobrīd līdztekus vara iegūšanai tiek iegūts arī zelta koncentrāts.[29] Botevgrada ir nozīmīgs mikroelektronikas pētniecības un attīstības un ražošanas centrs.[30] Mikroshēmas, integrētās shēmas, sensorus un automobiļu elektroniku ražo privāti uzņēmumi, pamatojoties uz bijušajām "Mikroelektronikas" valstij piederējušajām rūpnīcām.[31] Datoru ražošana bija plaukstoša Pravecā jau sociālistu laikmetā, un līdz 1988. gadam dažiem šķita, ka Bulgārija kļūs par galveno datoru eksportētāju uz Rietumiem.[32] Pravetz modeļi, kas ražoti pilsētā, veidoja 40% no visiem datoriem, ko 1980. gados izmantoja Austrumu blokā.[33] Pravecas ražotne zaudēja pozīcijas pēc komunisma sabrukuma,[34] taču tās vietu ir ieņēmusi Siemens piederošā elektronikas rūpnīca.[35]
Bulgārijas vecākais slēpošanas kūrorts Boroveca atrodas netālu no Samokovas.[36] Tā lielais tūristu pieplūdums ir devis stimulu vietējam nekustamā īpašuma tirgum[37] un piesaistījis ārvalstu investīcijas viesu uzņemšanas un atpūtas jomā.[38]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
