Rīgas Brāļu kapi

Rīgas Brāļu kapi ir valstiskas nozīmes memoriāls ansamblis, kurā apbedīti aptuveni divi tūkstoši karavīru.^[1]

Brāļu kapu siena ar Māti Latviju (priekšplānā Mūžīgā uguns)

Kapa vietas

Kaut arī kapi oficiāli tika iesvētīti tikai 1936. gada 11. novembrī, jau 1914. gada 26. septembrī Rīgas dome saņēma lūgumu, kurā teikts, lai kritušie karavīri katrā pilsētā tiktu apglabāti noteiktos kapos un vienā vietā.^{[nepieciešama atsauce]} Tālākā gaitā šādas vietas varētu tikt apstādītas ar kokiem, apjoztas ar žogu, izveidojot īpašus brāļu kapus. Pirmos kritušos strēlniekus — Andreju Stūri, Jēkabu Voldemāru Timmu un Jāni Gavenasu — apbedīja 1915. gada 15. oktobrī. Kapsētai bija izraudzīts blakus Meža kapiem neliels kāpu uzkalniņš,^{[nepieciešama atsauce]} taču karš nebeidzās, un kāpās tika apbedīti arvien vairāk kritušo. Tāpēc vajadzēja kapsētas plānu, lai to varētu pēc vajadzības paplašināt, ko izstrādā Rīgas pilsētas galvenais dārznieks Andrejs Zeidaks.

1919. gada 1. decembrī notika pirmā Latvijas Sarkanā Krusta dibinātā Brāļu kapu kopšanas komitejas sēde. 1920. gadā sāka spriest par kapu arhitektonisko un māksliniecisko izdaiļošanu, atzīstot, ka par pamatu jāņem Antonija Zeidaka izveidotā ainava. 1921. gadā tika rīkots slēgts konkurss. 1922. gada beigās konkursu atkārtoja, šoreiz tika uzaicināts piedalīties arī Kārlis Zāle, kurš bija ieradies Rīgā, lai piedalītos konkursā par Brīvības pieminekļa projektu, kurš arī uzvarēja slēgtajā konkursā.

Pirmmetu izstrādāja tēlnieks Kārlis Zāle, arhitekts Aleksandrs Birzenieks, Pēteris Feders un Andrejs Zeidaks.

1924. gada 18. novembrī svinīgā ceremonijā tika likts Rīgas Brāļu kapu izbūves pamatakmens. Arhitektonisko darbus vadīja Pēteris Feders. Mirstošo jātnieku pirmo grupu atklāja 1927. gada 20. novembrī, otro — 1928. gada 2. septembrī. Mātes tēlu atklāja 1929. gada 13. oktobrī. 1930. gadā sākās vārtu izbūve, vēlāk tika veidotas četras karavīru figūras ar vairogiem — četru novadu heraldiskie tēli, 1936. gadā noslēdzošajā sienā iekala Latvijas pilsētu un 19 apriņķu ģerboņus. Kapus svinīgi iesvētīja 1936. gada 11. novembrī — Lāčplēša dienā —, klātesot Valsts prezidentam un valdībai.

Abās pusēs ieejas vārtiem (augstums 10 metri, platums 32 metri) divas jātnieku skulptūru grupas (augstums 3,3 metri). Liepu gatve (205 metri) savieno vārtus ar galveno terasi, kuras centrā novietots 1 metru augsts mūžīgās uguns altāris, bet abās pusēs ozolu birzis. No terases abpusējas kāpnes ved uz regulāri veidotu kapulauku. Tā malās atrodas divas "Mirstošo jātnieku" skulpturālās grupas (augstums 3,6 metri), vidus daļā atrodas augstcilnis "Kritušie brāļi". Pret katru kapa vietu novietota smilšakmens vai plienakmens plāksnīte ar kritušā uzvārdu un vārdu vai uzrakstu "Nezināms". Ansambli noslēdz 6 metrus augsta siena ar Latvijas apriņķu un pilsētu vēsturiskajiem ģerboņiem. Pie sienas atrodas četri senlatviešu karavīru tēli, kas simbolizē Latvijas novadus - Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali, bet tās centrā uz 9 metrus augsta sienas masīva paceļas monumentāla figūra "Māte Latvija", kas noliekusi vainagu pār kritušajiem dēliem. Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir izcirsts no Allažu šūnakmens, izmantots arī Itālijas travertīns un smilšakmens.^[1]

Brāļu kapos apbedīti aptuveni 2000 karavīru. Sākot ar 1915. gadu, kapos sāka apbedīt Pirmā pasaules kara kaujās kritušos strēlniekus, vēlāk Februāra revolūcijas laikā nošautos kareivjus. Stučkas valdības laikā 1919. gada pavasarī šeit apbedīja Brīvības cīņās pret vācu vienībām un Dienvidlatvijas brigādi kritušos latviešu strēlniekus. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Brāļu kapos apbedīja ap 800 Latvijas armijas kareivjus un virsniekus. 1941.—1942. gadā Brāļu kapos apbedīja 15 nacionālos partizānus, kā arī pārapbedīja komunistiskā režīma terora upurus. Līdz 1944. rudenim šeit apbedīja arī vairākus desmitus bijušās Latvijas armijas virsnieku un karavīru, kuri bija dienējuši Latviešu policijas bataljonos un Latviešu leģionā. 1958. gadā šajos kapos tika apbedīti Otrajā pasaules kara laikā kritušie kareivji un partizāni. 1942. gadā kapos apbedīts skulptūru ansambļa autors Kārlis Zāle, bet 1980. gadā kapu arhitekts Aleksandrs Birzenieks.