Dzeja
daiļliteratūras veids, kam raksturīgi saistītā valodā sacerēti liriski, liroepiski un humoristiski satīriski daiļdarbi From Wikipedia, the free encyclopedia
daiļliteratūras veids, kam raksturīgi saistītā valodā sacerēti liriski, liroepiski un humoristiski satīriski daiļdarbi From Wikipedia, the free encyclopedia
Dzeja jeb poēzija (grieķu: ποίησις, poiēsis — 'radīšana') ir daiļliteratūras veids, parasti rakstīta saistītā valodā, un tai raksturīgs dalījums rindās, valodas ritmiskums, subjektīvu pārdzīvojumu paudums, biežs un daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojums. Dzeja var būt rakstīta gan neatkarīgi, piemēram, kā dzejoļi, gan arī savienojumā ar citiem mākslas izpausmes veidiem, kā poētiskās drāmas, himnas vai lirika.
Būtībā dzeja ir kā vārdu spēle,[1] kurā dzejnieks spēlējas ar vārdiem, lai radītu to. No tā izriet, ka dzejnieks ir "vārdu mākslinieks".[1] Daudziem cilvēkiem, kad viņi domā par to, kas ir dzeja, galvenokārt nāk prātā liriskā dzeja.[2]
Pastāv vairāki dzejas žanri, bet ne vienmēr dzejoļus var izdalīt pie konkrētā žanra. Daži dzejoļi var būt arī attiecināmi uz vairākiem žanriem.[2]
Stāstījuma dzeja izpaužas kā stāsts. Par piemēru var minēt Viļa Plūdoņa dzejoli "Eža kažociņš". Pie stāstījuma dzejas pieder arī episkā dzeja, kas izceļas ar ļoti garu atstāstījumu par varoņiem un dieviem, piemēram, sengrieķu dzejnieka Homēra darbi "Iliāda" un "Odiseja".
Cits žanrs ir dramatiskā dzeja, kas izpaužas, piemēram, Viljama Šekspīra darbos.
Savukārt liriskā dzeja ir dzejas žanrs, kas nāk prātā vairumam cilvēku, kad viņi domā par to, kas ir dzeja.[2] Liriskajai dzejai ir raksturīgas atskaņas un ritms. Bieži liriskā dzeja ir par pamatu dziesmu vārdiem.
Ir arī citi žanri, kuros var grupēt dzeju, piemēram, prozaiskajā dzejā un satīriskajā dzejā.
Dzejas elementi ir prosodija (nozare, kas pēta dzejoļos esošos uzsvarus, pantmērus un intonācijas), atskaņas, aliterācija, asonanse, forma un izteiksmes veids.
Dzejai ir ļoti sena vēsture, lai gan par to joprojām tiek diskutēts. Dzejas pirmās izpausmes tiek saistītas ar Seno Grieķiju, ar laiku, kad dzīvoja Aristotelis. Šajā laikā dzeja tika izpausta galvenokārt runājot, kā arī parādījās tādi literatūras žanri, kā retorika, drāma, dziesma un komēdija.[3] Tikai vēlāk dzejā parādījās tāda iezīme kā atskaņas, kā arī to sāka mācīties no galvas.[4] Sākot ar 20. gadsimta vidu dzeja kļuva par fundamentāli radošu mākslas veidu, kurā tiek izmantota valoda.[5]
Par latviešu mākslas dzejas aizsākumu tiek uzskatīts Jura Alunāna 1856. gadā izdotais krājums "Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas". Senākais zināmais dzejolis latviski publicēts jau 1631. gadā.[6]
Starp nozīmīgākajiem latviešu dzejniekiem tiek minēti Auseklis, Eduards Veidenbaums, Aspazija, Rainis, Kārlis Skalbe, Edvarts Virza, Fricis Bārda, Jānis Sudrabkalns, Aleksandrs Čaks, Eriks Ādamsons, Veronika Strēlerte, Linards Tauns, Gunars Saliņš, Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš, Amanda Aizpuriete un Klāvs Elsbergs. Ievērojami mūsdienu dzejnieki ir Jānis Rokpelnis, Inese Zandere un Edvīns Raups.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
