Oksīdi

Oksīdi ir elementu binārie savienojumi ar skābekli. Gandrīz visi ķīmiskie elementi spēj veidot oksīdus.

Silīcija dioksīds (SiO₂) — viens no pasaulē izplatītākajiem oksīdiem

Iedalījums

Oksīdus iedala pēc to ķīmiskajām īpašībām:

• skābajos oksīdos, kas spēj reaģēt ar bāzēm, veidojot sāļus, var reaģēt ar ūdeni, veidojot skābes, šajos oksīdos elementam parasti ir liela oksidēšanas pakāpe (SO₂, SO₃, CO₂, CrO₃)
• bāziskajos — spēj reaģēt ar skābēm, veidojot sāļus, var reaģēt ar ūdeni, veidojot hidroksīdus. Šajos oksīdos elementam parasti ir maza oksidēšanas pakāpe (Na₂O, K₂O, CaO).
• amfotērajos — var reaģēt gan ar skābēm, gan arī ar bāzēm, abos gadījumos veidojot sāļus (Al₂O₃, ZnO).
• sāļus neradošajos — nereaģē ne ar skābēm, ne bāzēm (CO, N₂O).

Oksīdu kristālrežģos vai molekulās skābekļa atomi savā starpā NAV saistīti.

Skābeklis var veidot arī peroksīdus, superoksīdus un ozonīdus. Par peroksīdiem sauc tādus savienojumus, kuros divi skābekļa atomi savā starpā ir ķīmiski saistīti. Peroksīdus uzskata par ūdeņraža peroksīda H₂O₂ sāļiem, jo tam piemīt vājas skābes īpašības.^[1]

Superoksīdu sastāvā ir superoksīdjons O₂⁻, bet ozonīdu sastāvā ir ozonīdjons O₃⁻.^[1]