From Wikipedia, the free encyclopedia
Nogaji (pašnosaukums: ногайлар) ir tjurku tauta, kas sporādiski apdzīvo plašu areālu Ziemeļkaukāzā Krievijā.[1] Agrāk bieži pieskaitīti tiem radniecīgajiem tatāriem. Kopējais nogaju skaits tiek lēsts ap 300 tūkstošiem, ieskaitot par nogajiem sevi uzskatošos Nogaju Ordas pēctečus Turcijā un Kazahstānā. Runā nogaju valodā, sadzīvē bieži izmanto arī krievu un turku valodu. Ticīgie musulmaņi sunnīti.
 Kubaņas nogaju sieviete tautastērpā | |
| Visi iedzīvotāji | |
|---|---|
| ~300 000 | |
| Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem | |
 Krievija 109 042 Turcija 100 000 | |
| Valodas | |
|
nogaju valoda krievu valoda turku valoda | |
| Reliģijas | |
| sunnītu islāms | |
| Radnieciskas etniskas grupas | |
| Krimas tatāri, baškīri, kazahi, karakalpaki, tatāri | |
| Etnogrāfiskās grupas | |
| tjurku tautas | |
Nogaju etnoss izveidojās 14.—17. gadsimtā Nogaju Ordas pastāvēšanas laikā. Orda izveidojās 14. gadsimta beigās, sākoties Zelta Ordas sairšanai. Ordā apvienojās vairākas nomadu tautas plašā stepju reģionā no Dņepras lejteces rietumos līdz Dienvidurāliem austrumos — naimani, siraki, uisuni, kipčaki, mangiti, bulgāri u.c. Nogaju etnonīma izcelsmi saista ar Zelta Ordas 13. gadsimta militāro un politisko vadoni Nogaju, kurš konsolidēja ap sevi vairākus kipčaku, alānu un pečeņegu klanus. Agrākā zināmā nogaju pieminēšana ir 1436. gada venēciešu kartē, kur gar Dņestras kreiso krastu atzīmētas nogai zemes. Pēc Zelta Ordas perioda par nogajiem dēvēja nomadu un pusnomadu iedzīvotājus stepju zonā Donavas—Dņepras—Donas—Kubaņas—Kumas—Terekas—Volgas—Urālas—Embas starpupē. Arābu, tjurku un persiešu avotos līdz pat 18. gadsimtam nogajus dēvēja par mangitiem.
15. gadsimta vidū Kaspijas jūras ziemeļos un ziemeļaustrumos izveidojās spēcīga nogaju valsts — Nogaju Orda, kas tiek uzskatīta par pēdējo ietekmīgo nomadu valsti. Pēc Nogaju Ordas iziršanas 17. gadsimta sākumā daļa nogaju pārcēlās uz austrumiem, izveidojot Kazahu hanistes Jaunāko žuzu un vēlāk iekļaujoties kazahu un karakalpaku etnosos. Daļa nogaju pārcēlās uz Nogaju stepi Volgas kreisajā krastā un pievienojās Mazajai Nogaju Ordai, kas pastāvēja kā patstāvīgs politisks un militārs spēks līdz nogaju sacelšanās sakāves pie Kubaņas 1783. gadā. Daļa nogaju tika pārcelti uz Azovas jūras piekrasti, daļa — uz Kaspijas jūras piekrasti mūsdienu Dagestānā, bet daļa pārcēlās uz mūsdienu Turciju.
Krievijas Federācijā mūsdienās dzīvo 109 042 (2021) nogaji. Lielākā daļa dzīvo Dagestānā (36 944), kur izveidots nacionālais Nogaju rajons; tajā nogaji (19 556) veido 87% no iedzīvotāju skaita. Nozīmīgs nogaju skaits dzīvo arī Babajurtas (7553, 16,5%), Kizļaras (3220, 4,8%), Tarumovkas (2689, 6,5%) rajonos un Mahačkalā (6330, 0,9%).
Nacionālais Nogaju rajons 2007. gadā izveidots arī Karačajā-Čerkesijā. Tajā dzīvo Kubaņas nogaji (11 851, 75,7%). Nogaju valoda Karačajā-Čerkesijā ir viena no oficiālajām valodām. Kopā Karačajā-Čerkesijā dzīvo 17 368 (2021) nogaji.
Nozīmīga nogaju kopiena dzīvo Stavropoles novada austrumos (22 569). Lielākā daļa dzīvo Ņeftekumskas rajonā (13 110, 19,1%).
Daļa nogaju kompakti dzīvo Astrahaņas apgabala Krasnijjaras rajonā (1994, 5,6%). Kopā Astrahaņas apgabalā dzīvo 9320 nogaji, daļa no tiem sevi pieskaita karagašu etnogrāfiskajai grupai, kas runā atšķirīgā valodā.
18. gadsimta beigās uz Osmaņu Impēriju pārcēlās ap 600 000 nogaju. Mūsdienu Turcijā pēc aplēsēm dzīvo ap 90 000 nogaju, galvenokārt Ankaras, Gaziantepas un Konjas ilos.[2] Septiņi nogaju auli atrodas Tuza ezera krastā Turcijas vidienē. Daļa Turcijas nogaju saglabājuši valodu un sadzīves paražas.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
