From Wikipedia, the free encyclopedia
Nikolo di Bernardo dei Makjavelli (itāļu: Niccolò di Bernardo dei Machiavelli; dzimis 1469. gada 3. maijā, miris 1527. gada 27. jūnijā) bija Renesanses filozofs, kurš dzīvoja laikā, kad Itālijas politisko situāciju raksturoja teritoriālā sadrumstalotība, tomēr vienlaikus bija novērojama nacionālās pašapziņas atmoda. Makjavelli nodarbināja jautājums par Itālijas vājuma un pagrimuma cēloņiem. Renesanses filozofiem raksturīgā orientācija uz dabu un cilvēcisko pasauli lika viņam arī valstī un tās uzbūvē meklēt augstākās gudrības iemiesojumu.
 | Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Nikolo Makjavelli" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Par ideālu valsts iekārtu Makjavelli uzskatīja republikānismu, kurā dominētu likums un būtu nodrošināts līdzsvars starp dažādām sociālajām grupām. Makjavelli uzskatīja, ka cilvēkam visos laikos ir nemainīga daba. Tādēļ vieni un tie paši cēloņi izraisa līdzīgas sekas. Makjavelli nonāca pie secinājuma, ka sabiedrības pagrimuma izskaidrojums meklējams laikabiedru un valdnieku netikumos.
Darbā "Valdnieks" viņš centās pierādīt to, kādam jābūt labam valdniekam, un kas tam jādara. Makjavelli iestājās pret tirāniju, tomēr uzskatīja, ka valsti var glābt tikai diktators, kurš izmanto visus situācijai atbilstošos līdzekļus. Valdnieks drīkst rīkoties nodevīgi, likt lietā viltu un vardarbību, būtībā izmantot principu "mērķis attaisno līdzekļus".
Makjavelli noraidīja kristietību, jo kristietis nejūtas piederīgs kādai zemei un valstij, bet gan Dieva valstībai. Viņš būtībā piedēvē dievišķas īpašības valstij. Tādēļ, tuvojoties dievišķajam, cilvēka uzdevums ir identificēt sevi ar valsti un saplūst ar to.
Makjavelli uzskati par politisko ētiku atšķiras no tā laika tradīcijām. Viņš uzskatīja par nepieciešamu šķirt politisko ētiku no kristīgās ētikas, tajā izpratnē, cik tā noliedz varas īstenošanas represīvās formas. Makjavelli aizstāvēja tādu politisko ētiku, kur viņa vārdiem "jebkurš līdzeklis, kas nostiprina un paplašina varu, ir atzīstams par labu". Makjavelli atsacījās no kristīgās ētikas maksimām un, attiecībā uz politiku, izveidoja savu ētikas atskaites sistēmu, kuras centrā ir vara. Viss, kas to vairo, ir labs, viss, kas to apdraud, — slikts. Makjavelli likteni salīdzināja ar sievieti — fortūnu — īsts valdnieks nevis gaidīs tās labvēlību, bet paņems to ar varu un izrīkos vadoties pēc savām vēlmēm. Makjavelli poltikas ētikā centrālais tikums bija valdnieka tikums — valdniekam jāprot stratēģiski plānot un cīņā par varu jāievēro auksts aprēķins. Varas vienīgais mērķis ir saglabāt un pavairot sevi, iedzīvotāju labklājība salīdzinoši ir mazāk būtiska. Makjavelli atsacījās no reliģijas, kā ētiska orientiera, atzīstot to tikai tad, ja tā kalpo varas pozīcijām. Un tieši reliģiju, kā politisku intrumentu varas ambīciju apmierināšanai, Makjavelli atzina par ļoti iedarbīgu, jo ar reliģijas palīdzību ļoti veiksmīgi var manipulēt pūļa viedokli. Makjavelli politiskā ētika ir pamats politiskajai ētikai arī šodien. Protams, nolīdzinot kategoriskās prasības pēc varas, to vietā liekot pilsoņu labklājības jautājumus, tendence šķirt politisko praksi no reliģijas tomēr saglabājas. Politiskā ētika līdz ar Makjavelli kļūst vairāk pragmatiska un rēķinās tikai ar tās iekšējiem nosacījumiem, atstājot reliģiskās patiesības iekšējam pārdzīvojumam.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nikolo Makjavelli.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
