Neorganiskās vielas

Neorganiskās vielas ir vienkāršas vielas vai ķīmiskie savienojumi, kas nav organiskās vielas. Zinātni, kas pēta neorganiskās vielas sauc par neorganisko ķīmiju.

Šī termina definīcijas mēdz atšķirties. Ķīmijas pirmsākumos par neorganiskajām vielām sauca tādas, kuras ir iespējams iegūt laboratorijā, kamēr organiskās vielas var radīt tikai augi vai dzīvnieki. Šo iedalījumu apgāza Frīdrihs Vēlers, kurš 1828. gadā ieguva urīnvielu no amonija cianāta.^[1] Bieži par neorganiskajām vielām sauc tādas, kas nesatur oglekli, tomēr daudzas oglekli saturošas vielas tradicionāli pieskaita pie neorganiskajām vielām (piemēram, karbonātus, cianīdus, karbīdus, oglekļa oksīdus, oglekļa alotropus un citas). Precīzāka definīcija par neorganiskajām vielām sauc tādas, kas nesatur oglekļa—ūdeņraža saites, tomēr arī šai definīcijai ir izņēmumi (piemēram, tetrahloroglekli tradicionāli pieskaita pie organiskajām vielām, lai gan tas nesatur oglekļa—ūdeņraža saites).^[2]

Neorganisko vielu iedalījums

Neorganiskās vielas var iedalīt:^[3]

• vienkāršas vielas:
  • metāli (Na, Ca, Al un citi);
  • nemetāli (O₂, Cl₂, Xe un citi);
• ķīmiskie savienojumi:
  • oksīdi (CO₂, CaO, NO un citi);
  • hidroksīdi (NaOH, Ca(OH)₂, Al(OH)₃ un citi);
  • skābes (HCl, H₂SO₄, HNO₃ un citas);
  • sāļi (NaCl, CaSO₄, KMNO₄ un citi);
  • citi binārie savienojumi (SF₆ un citi).